LvGluck8 - Job - 17

17:1  Mans gars ir vājš, manas dienas pagalam, kaps man ir klāt.

17:2  Tiešām, mēdītāji mani apstāj un uz viņu tiepšanos jāskatās manām acīm.

17:3  Galvo jel, pārstāvi Tu mani pie Sevis paša, kur tad cits man roku dos!

17:4  Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis; tāpēc Tu viņiem virsroku nedosi.

17:5  Kas savus draugus izdāvā par laupījumu, tā bērnu acis izīgs.

17:6  Bet Viņš mani darījis ļaudīm par sakāmu vārdu, ka esmu tāds, kam spļauj vaigā.

17:7  Tādēļ mana acs ir tumša no skumības, un visi mani locekļi ir kā ēna.

17:8  Taisnie par to iztrūcinājās, un nenoziedzīgais iekarst par neganto.

17:9  Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa, un kam šķīstas rokas, pieņemas stiprumā.

17:10  Tad nu jūs visi nāciet tik atkal vien, gudra es neatradīšu jūsu starpā.

17:11  Manas dienas ir pagājušas, mani padomi iznīcināti, ko mana sirds bija kopusi.

17:12  Nakti tie sauc par dienu, un gaismu saka tuvu esam, kur tumsa klātu.

17:13  Ko man vēl gaidīt, kaps būs mans nams; tumsā es uztaisīšu savu gultu.

17:14  Trūdus es saucu par savu tēvu, tārpus par savu māti un māsu.

17:15  Kur tad būs mana cerība, manu cerību, kas to redzēs?

17:16  Kapā tā nogrims, kad it visiem pīšļos būs dusa.