LvGluck8 - Job - 7

7:1  Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?

7:2  Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,

7:3  Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.

7:4  Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.

7:5  Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.

7:6  Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.

7:7  Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.

7:8  Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.

7:9  Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām.

7:10  Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.

7:11  Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.

7:12  Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?

7:13  Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,

7:14  Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,

7:15  Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.

7:16  Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.

7:17  Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,

7:18  Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,

7:19  Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?

7:20  Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?

7:21  Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.