LvGluck8 - Job - 14

14:1  Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.

14:2  Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.

14:3  Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.

14:4  Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.

14:5  Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.

14:6  Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.

14:7  Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.

14:8  Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,

14:9  Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.

14:10  Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?

14:11  Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.

14:12  Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.

14:13  Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu!

14:14  Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.

14:15  Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.

14:16  Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.

14:17  Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.

14:18  Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.

14:19  Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.

14:20  Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.

14:21  Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.

14:22  Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.