LvGluck8 - Job - 37

37:1  Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.

37:2  Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.

37:3  Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.

37:4  Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.

37:5  Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.

37:6  Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.

37:7  Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.

37:8  Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.

37:9  No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.

37:10  Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.

37:11  Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.

37:12  Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,

37:13  Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.

37:14  Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.

37:15  Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?

37:16  Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?

37:17  Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.

37:18  Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?

37:19  Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.

37:20  Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!

37:21  Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.

37:22  No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.

37:23  To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.

37:24  Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.