LvGluck8 - Job - 30

30:1  Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem.

30:2  Viņu roku spēku kur es to liktu? viņu zaļums un krietnums bija pagalam.

30:3  No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās.

30:4  Tie nātres izplūca pa krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.

30:5  No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.

30:6  Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, ir zemes un akmeņu caurumos.

30:7  Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,

30:8  Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!

30:9  Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku.

30:10  Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt.

30:11  Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā.

30:12  Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt.

30:13  Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.

30:14  Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.

30:15  Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.

30:16  Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis.

30:17  Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.

30:18  Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle.

30:19  Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.

30:20  Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties.

30:21  Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī.

30:22  Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.

30:23  Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot.

30:24  Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.

30:25  Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto?

30:26  Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība.

30:27  Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.

30:28  Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū.

30:29  Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri.

30:30  Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.

30:31  Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām.