LvGluck8 - Proverbs - 7

7:1  Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību.

7:2  Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu.

7:3  Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā.

7:4  Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci,

7:5  Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem.

7:6  Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem,

7:7  Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli.

7:8  Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu,

7:9  Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā.

7:10  Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī.

7:11  Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nemetās mājā;

7:12  Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem.

7:13  Un tā viņu apkampa un skūpstīja kā bezkauņa un uz to sacīja:

7:14  „Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi.

7:15  Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi.

7:16  Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem.

7:17  Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli;

7:18  Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā;

7:19  Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā,

7:20  Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.“

7:21  Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva.

7:22  Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu,

7:23  Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību.

7:24  Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus.

7:25  Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām;

7:26  Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi.

7:27  Viņas nams ir ceļi uz elli, kas novada nāves kambaros.