LvGluck8 - Luke - 4

4:1  Bet Jēzus, Svēta Gara pilns, nāca atpakaļ no Jardānes un no Tā Gara tapa vests tuksnesī.

4:2  Tur Viņš četrdesmit dienas no velna tapa kārdināts; un tanīs dienās nebaudīja nenieka, un kad tās bija pagājušas, tad pēc Viņam gribējās ēst.

4:3  Un velns uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.”

4:4  Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena Dieva vārda.”

4:5  Un velns Viņu veda uz ļoti augstu kalnu un Tam rādīja visas pasaules valstis vienā acumirklī.

4:6  Un velns uz Viņu sacīja: “Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tā man ir nodota, un kam es gribu, tam es to dodu.

4:7  Kad Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.”

4:8  Un Jēzus tam atbildēja sacīdams: “Atkāpies no Manis; jo stāv rakstīts: tev būs pielūgt To Kungu, savu Dievu, un Viņam vien kalpot.”

4:9  Un tas Viņu veda uz Jeruzālemi, un Viņu cēla Dieva nama jumta galā un sacīja uz Viņu: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies no šejienes zemē.

4:10  Jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, Tevi pasargāt,

4:11  Un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.”

4:12  Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ir sacīts: tev To Kungu, savu Dievu, nebūs kārdināt.”

4:13  Un velns visu savu kārdināšanu beidzis, no Viņa atstājās līdz savam laikam.

4:14  Un Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtēju zemi.

4:15  Un Viņš mācīja viņu baznīcās un tapa slavēts no visiem.

4:16  Un Viņš nāca uz Nacareti, kur bija audzināts, un pēc Sava ieraduma svētdienā iegāja baznīcā, un Viņš pacēlās lasīt.

4:17  Un Viņam deva pravieša Jesajas grāmatu, un to grāmatu atvēris, Viņš atrada to vietu, kur bija rakstīts:

4:18  “Tā Kunga gars ir uz Manis, tāpēc Viņš Mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, tos, kam sagrauztas sirdis, dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu, un akliem gaismu, salauztos palaist vaļā,

4:19  Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu.”

4:20  Un to grāmatu aiztaisījis, Viņš to deva tam sulainim un apsēdās. Un visi, kas tur bija baznīcā, savas acis meta uz Viņu.

4:21  Un Viņš iesāka uz tiem sacīt: “Šodien šis raksts ir piepildīts jūsu ausīs.”

4:22  Un visi Viņam deva liecību un brīnījās par tādiem žēlastības vārdiem, kas no Viņa mutes izgāja, un sacīja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?”

4:23  Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs laikam gan uz Mani sacīsiet šo sakāmu vārdu: ārsts, dziedini pats sevi! Visu, ko esam dzirdējuši, kā noticis Kapernaūmā, to dari arī še Savā tēva pilsētā.”

4:24  Un Viņš sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens pravietis nav pieņēmīgs savā tēva pilsētā.

4:25  Bet tiešām, Es jums saku: Daudz atraitņu bija Elijas laikā iekš Israēla, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, ka liels bads uzgāja visai tai zemei.

4:26  Un Elija nekļuva sūtīts pie nevienas no tām, kā vien pie vienas atraitnes uz Sareptu Sidonijā.

4:27  Un daudz spitālīgu bija pravieša Elišas laikā iekš Israēla, un neviens no tiem netapa šķīstīts, kā vien Naēmans no Sīrijas.”

4:28  Un to dzirdēdami, visi baznīcā tapa dusmu pilni.

4:29  Un cēlušies To izstūma no pilsētas ārā un veda uz kalna malu, kur viņu pilsēta stāvēja, ka To nogāztu zemē.

4:30  Un caur viņu vidu iedams Viņš aizgāja.

4:31  Un Viņš nogāja uz Kapernaūmu, Galilejas pilsētu, un tos mācīja svētdienās,

4:32  Un tie ļoti brīnījās par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.

4:33  Un tur baznīcā bija viens cilvēks, tam bija nešķīsta velna gars, un tas brēca stiprā balsī

4:34  Sacīdams: “Vai! kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais.”

4:35  Un Jēzus to apdraudēja sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un velns to raustīja viņu vidū un izgāja no tā, tam neko ļauna nepadarījis.

4:36  Un izbailes uznāca visiem un tie runāja savā starpā sacīdami: “Kas tas par vārdu? Jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstiem gariem, un tie atstājās.”

4:37  Un Viņa slava izgāja pa visu apkārtēju zemi.

4:38  Un cēlies no tās baznīcas, Viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievas māte gulēja ar grūtu drudzi, un tie viņas dēļ To lūdza.

4:39  Un Viņš galvgalā pie tās piestājies apdraudēja to drudzi un tas no tās atstājās; un tā tūdaļ cēlās un viņiem kalpoja.

4:40  Un kad saule bija nogājusi, tad visi, kam bija neveseli ar dažādām sērgām, tos noveda pie Viņa; un Viņš ikkatram no tiem rokas uzlika un tos dziedināja.

4:41  Un tur arī velni no daudziem atstājās, brēkdami un sacīdami: “Tu esi Kristus, Dieva Dēls!” Un Viņš tos apdraudēja un tiem neļāva teikt, ka tie zināja, Viņu esam Kristu.

4:42  Un gaismai austot Viņš iziedams gāja uz tuksnesi. Un tie ļaudis Viņu meklēja un pie Viņa nogāja un Viņu turēja, lai no tiem neaizietu.

4:43  Un Viņš uz tiem sacīja: “Arī tām citām pilsētām Man pienākas sludināt Dieva valstības priecas mācību, jo tāpēc Es esmu sūtīts.”

4:44  Un Viņš sludināja Galilejas baznīcās.