LvGluck8 - Psalms - 102

102:1  Bēdu cilvēka lūgšana, kad tas ir noskumis un savas žēlabas izgāž Tā Kunga priekšā. Ak Kungs, klausi manu lūgšanu, un mana saukšana lai nāk pie Tevis.

102:2  Neapslēp Savu vaigu priekš manis, atgriez Savu ausi pie manis bēdu laikā; tai dienā, kad es saucu, paklausi mani drīz.

102:3  Jo manas dienas ir iznīkušas kā dūmi, un mani kauli ir izdeguši kā pagale.

102:4  Mana sirds ir sasista un izkaltusi kā zāle, tā ka es aizmirstu pat savu maizi ēst.

102:5  Mani kauli līp pie manas miesas no kaukšanas un nopūšanās.

102:6  Es esmu tā kā dumpis tuksnesī, es esmu kā apogs (pūce) izpostītās vietās.

102:7  Es esmu nomodā un tāpat kā vientulis putns uz jumta.

102:8  Mani ienaidnieki mani nievā cauru dienu; kas pret mani trako, tie mani dara par lāsta vārdu.

102:9  Jo es ēdu pelnus kā maizi un sajaucu savu dzērienu ar asarām,

102:10  Tavas bardzības un dusmības pēc, jo Tu mani esi pacēlis un atkal nogāzis.

102:11  Manas dienas ir kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle.

102:12  Bet Tu, Kungs, paliec mūžīgi un Tava piemiņa līdz radu radiem.

102:13  Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo jau ir laiks par viņu apžēloties, jo tas nospriestais laiks ir atnācis.

102:14  Jo Tavi kalpi mīļo viņas akmeņus un žēlojās, ka tā guļ pīšļos.

102:15  Tad pagāni bīsies Tā Kunga Vārdu, un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību,

102:16  Kad Tas Kungs Ciānu uztaisīs un parādīsies Savā godībā.

102:17  Viņš griežas pie bēdu ļaužu lūgšanas un nenicina pielūgšanu.

102:18  Lai tas top uzrakstīts pēcnākamiem, un tie ļaudis, kas vēl taps radīti, slavēs To Kungu.

102:19  Jo Viņš skatās no Sava svēta augstuma, Tas Kungs lūko no debesīm uz zemi,

102:20  Ka Viņš dzird cietumnieku nopūšanos un atsvabina nāves bērnus;

102:21  Ka Tā Kunga vārds top sludināts Ciānā un Viņa slava Jeruzālemē,

102:22  Kad tautas sapulcējās kopā un valstis, Tam Kungam kalpot.

102:23  Bet Viņš ir pazemojis ceļā manu spēku un paīsinājis manas dienas.

102:24  Es saku: mans Dievs, neņem mani nost pusmūžā. Tavi gadi paliek līdz radu radiem.

102:25  Senlaikus Tu esi nodibinājis zemi, un debesis ir Tavu roku darbs.

102:26  Tās zudīs, bet Tu pastāvēsi; tās sadils visas, kā drēbes; Tu tās pārvērtīsi kā drānas, un tās pārvērtīsies;

102:27  Bet Tu palieci tas pats, un Tavi gadi nebeigsies.

102:28  Tavu kalpu bērni paliks, un viņu dzimums būs pastāvīgs Tavā priekšā.