LvGluck8 - Psalms - 109

109:1  Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Ak Dievs, ko es slavēju, nestāv klusu!

109:2  Jo bezdievīgu muti un viltīgu muti tie pret mani ir atvēruši, tie runā uz mani ar melu mēli.

109:3  Ar naidīgiem vārdiem tie metās ap mani un karo pret mani bez vainas.

109:4  Par to, ka es tos mīlēju, tie turas man pretī; bet es lūdzu Dievu.

109:5  Tie man maksā ļaunu par labu un ienaidību par mīlestību.

109:6  Cel pār to vienu bezdievi, un viens pretinieks lai viņam stāv pa labo roku.

109:7  Kad viņš top tiesāts, tad lai top pazudināts, un viņa Dieva lūgšana lai viņam top par grēku.

109:8  Lai viņa dienas iet mazumā, un viņa amatu cits lai dabū.

109:9  Viņa bērni lai paliek par bāriņiem un viņa sieva par atraitni.

109:10  Lai viņa bērni skraida apkārt un ubago un maizes meklē tālu no savām izpostītām māju vietām.

109:11  Lai tas parādu dzinējs izplēš visu, kas tam pieder, un sveši lai aplaupa viņa peļņu.

109:12  Lai tam nav, kas parāda žēlastību, un lai nav, kas žēlo viņa bāriņus.

109:13  Lai viņa pēcnākamie top izdeldēti; viņu vārds lai izzūd otrā augumā.

109:14  Viņa tēvu noziegums lai top pieminēts Tā Kunga priekšā, un viņa mātes grēki lai neizzūd.

109:15  Lai tie vienmēr paliek Tā Kunga priekšā, un viņa piemiņa lai no zemes top izdeldēta.

109:16  Tādēļ ka viņš nebūt nepieminēja žēlastību darīt, bet vajāja bēdīgo un nabagu un to, kam bija noskumusi sirds, ka viņš to nokautu.

109:17  Tāpēc ka viņš lāstu gribēja, tas viņam nāks; un svētības viņam negribējās, tad tā arī paliks tālu no viņa.

109:18  Un viņš aptērpās ar lāstu, tā kā ar drēbēm, un tas nāca viņa iekšās kā ūdens un kā eļļa viņa kaulos.

109:19  Tad lai tas viņam ir kā apģērbs, ar ko tas apsedzās, un josta, ar ko tas allaž apjožas.

109:20  Šī alga lai notiek no Tā Kunga maniem pretiniekiem un tiem, kas ļaunu runā pret manu dvēseli.

109:21  Bet Tu, ak Kungs, dari ar mani Sava vārda pēc, jo Tava žēlastība ir laba; izglāb mani.

109:22  Jo es esmu bēdīgs un nabags, un mana sirds iekš manis ir ievainota.

109:23  Es aizeju kā ēna pavakarē, un topu vajāts kā sisenis.

109:24  Mani ceļi šļūk no gavēšanas, un mana miesa izdilusi, ka treknuma vairs nav.

109:25  Un es tiem esmu par apsmieklu; kad tie mani redz, tad tie krata galvu.

109:26  Palīdz man, Kungs, mans Dievs, atpestī mani pēc Savas žēlastības!

109:27  Tad tie atzīs, ka tā Tava roka, ka Tu, Kungs, to darījis.

109:28  Kad tie lād, tad Tu svētī; kad tie ceļas, tad lai top kaunā; bet Tavs kalps lai priecājās.

109:29  Mani pretinieki lai ar kaunu top apģērbti un ar savu negodu apsegti kā ar svārkiem.

109:30  Es Tam Kungam no sirds pateikšu ar savu muti un Tam dziedāšu lielā draudzē.

109:31  Jo tam bēdīgam Viņš stāv pa labo roku, to atpestīdams no tiem, kas viņa dvēseli notiesā.