LvGluck8 - Proverbs - 8

8:1  Vai gudrība nesauc, un atzīšana nepaceļ savu balsi?

8:2  Kalnu virsgalā tā stāv, ceļmalā uz ceļu jūtīm;

8:3  Pie vārtiem pilsētas priekšā, kur pa vārtiem ieiet, viņa skaņi sauc:

8:4  „Uz jums, vīri, es saucu, un mana balss iet pie cilvēku bērniem.

8:5  Ņemiet vērā, nejēgas, gudrību, un, ģeķi, paliekat prātīgi!

8:6  Klausāties, jo es runāšu augstas lietas un atdarīšu savu muti ar skaidriem vārdiem.

8:7  Jo mana mute runās patiesību, un bezdievība manām lūpām ir negantība.

8:8  Visi manas mutes vārdi stāv taisnībā, iekš tiem nav netiklības, nedz viltības.

8:9  Tie ir visnotaļ taisni tam, kas tos saprot un skaidri tiem, kas atzīšanu atraduši.

8:10  Pieņemiet manu mācību labāki nekā sudrabu, un atzīšanu vairāk nekā tīru zeltu;

8:11  Jo gudrība ir labāka pār pērlēm, un viss, ko tu kārotu, tai netiek līdz.

8:12  Es, tā gudrība, mītu pie samaņas un atrodu vērtīgu padomu.

8:13  Tā Kunga bijāšana ir: ienīdēt ļaunu, lepnību, augstprātību un ļaunu ceļu, un es ienīstu netiklu muti.

8:14  Pie manis ir padoms un palīgs; es esmu atzīšana, man ir spēks.

8:15  Caur mani valda ķēniņi, un dod taisnus likumus valdītāji;

8:16  Caur mani valda varenie un lielkungi, visi zemes soģi.

8:17  Es mīlēju tos, kas mani mīl, un kas mani tikuši(centīgi) meklē, tie mani atrod.

8:18  Bagātība un gods ir pie manis, paliekama manta un taisnība.

8:19  Mani augļi ir labāki nekā zelts un tīrs zelts, un mans ienākums nekā šķīsts sudrabs.

8:20  Es vadu uz taisnības ceļa, taisnas tiesas pēdās,

8:21  Ka tiem, kas mani mīl, dodu iemantot pilnību un pildu viņu mantu.

8:22  Tas Kungs mani nolika par sava ceļa iesākumu, par savu radījumu pirmaju no mūžības.

8:23  No mūžības es esmu iecelta, no iesākuma, no pasaules gala.

8:24  Kad dziļumi vēl nebija, tad es piedzimu, kad avoti vēl nebija, no ūdeņiem grūti.

8:25  Pirms kalnu pamati tapa nolikti, priekš pakalniem, tad es piedzimu.

8:26  Viņš vēl nebija radījis zemi nedz klajumus, nedz sācis pasaules pīšļus;

8:27  Kad viņš debesis sataisīja, tad es tur biju; kad viņš izplatīja debess velvi pār dziļumiem,

8:28  Kad viņš padebešus augšām nostiprināja, kad dziļumu avoti krākdami krāca,

8:29  Kad viņš jūrai lika robežas, ka ūdeņi neplūstu pār viņas malām, kad viņš nostiprināja zemes pamatus:

8:30  Tad es biju pie viņa tā izdarītāja un biju viņa prieks dienu dienas un līksmojos viņa priekšā vienmēr:

8:31  Es līksmojos viņa pasaules virsū un mans prieks ir pie cilvēku bērniem.

8:32  Tad klausiet nu mani, mani bērni; jo svētīgs, kas manus ceļus sargā.

8:33  Klausiet pamācīšanai un topiet gudri, un neatmetat viņu.

8:34  Svētīgs tas cilvēks, kas mani klausa, kas kavējās pie manām durvīm dienu no dienas, sargāt manu durvju stenderus;

8:35  Jo kas mani atrod, tas atrod dzīvību un dabūs žēlastību no Tā Kunga.

8:36  Bet kas pret mani grēko, tas dara varu savai dvēselei; kas mani ienīst, tie visi līdz mīļo nāvi.“