LvGluck8 - Job - 9

9:1  Ījabs atbildēja un sacīja:

9:2  Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?

9:3  Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.

9:4  Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?

9:5  Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.

9:6  Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.

9:7  Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.

9:8  Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.

9:9  Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.

9:10  Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.

9:11  Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.

9:12  Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?

9:13  Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.

9:14  Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?

9:15  Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.

9:16  Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.

9:17  Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.

9:18  Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.

9:19  Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?

9:20  Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.

9:21  Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.

9:22  Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.

9:23  Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.

9:24  Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?

9:25  Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.

9:26  Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.

9:27  Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,

9:28  Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,

9:29  Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?

9:30  Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,

9:31  Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.

9:32  Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.

9:33  Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.

9:34  Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -

9:35  Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.