LvGluck8 - Job - 31

31:1  Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti.

31:2  Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību tas Visuvarenais no debesīm?

31:3  Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas?

31:4  Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus?

31:5  Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, -

31:6  Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību.

31:7  Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām:

31:8  Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti.

31:9  Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm,

31:10  Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas.

31:11  Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem.

31:12  Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu.

31:13  Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani:

31:14  Ko es tad varētu darīt, kad tas stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt?

31:15  Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis(viena veida)?

31:16  Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm,

31:17  Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, -

31:18  Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, -

31:19  Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega;

31:20  Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām;

31:21  Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos:

31:22  Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba.

31:23  Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs.

31:24  Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums;

31:25  Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;

31:26  Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja,

31:27  Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt);

31:28  Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā.

31:29  Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma.

31:30  Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, -

31:31  Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis?

31:32  Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi -

31:33  Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī

31:34  Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm -

31:35  Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis!

31:36  Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni.

31:37  Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet -

31:38  Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud,

31:39  Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties:

31:40  Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās.