LvGluck8 - Lamentations

Chapter 1

1:1  Ak cik vientule palikusi tā pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā ir kā atraitne, kas bija liela starp tautām, tā valdniece starp valstīm ir palikusi par kalponi.

1:2  Viņa raudāt raud naktīm, un viņas asaras tek pār viņas vaigu; iepriecinātāja tai nav starp visiem viņas mīļotājiem; visi viņas draugi turas viltīgi pret viņu, tie viņai palikuši par ienaidniekiem.

1:3  Jūda cilts gājusi svešumā aiz bēdām un aiz grūtas kalpošanas, tā dzīvo starp pagāniem, neatrod dusas; visi viņas vajātāji to panākuši šaurumos.

1:4  Ciānas ceļi bēdājās, ka neviens nenāk svētkos; visi viņas vārti ir postīti; viņas priesteri nopūšas, viņas jaunavas noskumušas, un viņai ir rūgtas bēdas.

1:5  Viņas pretiniekiem tikusi virsroka, viņas ienaidniekiem klājās labi; jo Tas Kungs viņu apbēdinājis viņas lielās pārkāpšanas dēļ; viņas bērniņi iet cietumā pretinieka priekšā.

1:6  No Ciānas meitas nozudis viss viņas jaukums; viņas lielkungi ir kā stirnas, kas neatrod ganību un iet bez spēka vajātāja priekšā.

1:7  Jeruzāleme savās bēdu- un klaidu- dienās piemin visu savu jaukumu, kas viņai bijis pagājušā laikā; kad nu viņas ļaudis krīt caur pretinieku roku, un palīga viņai nav, pretinieki viņai skatās virsū un apsmej viņas svētās dienas.

1:8  Jeruzāleme ļoti grēkojusi, tāpēc viņa tapusi kā sārņaina sieva; visi, kas viņu cienīja, viņu tur negodā, tāpēc ka redz viņas kaunu; un viņa vaid un ir griezusies atpakaļ.

1:9  Viņas sārņi līp pie viņas vīlēm; tā nav domājusi uz savu galu, tāpēc viņa brīnišķi ir nogāzta, un iepriecinātāja tai nav; uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks lielās!

1:10  Pretinieks savu roku ir izstiepis pie visiem viņas dārgumiem; jo viņai bija jāredz, kā pagāni gāja tai svētā vietā, par kuriem tu esi pavēlējis, ka tiem nebūs nākt tavā draudzē.

1:11  Visi viņas ļaudis nopūšās, meklēdami maizes; tie savus dārgumus izdevuši par barību, dvēseli atspirdzināt; redzi, Kungs, un ņem vērā, kā es esmu nākusi negodā.

1:12  Vai jūs to neievērojat visi, kas pa ceļu staigājiet? Skatāties un raugiet, vai kādas sāpes ir kā manas sāpes, kas man uznākušas, ar ko Tas Kungs mani apbēdinājis Savas karstās bardzības dienā.

1:13  No augšienes Viņš uguni metis manos kaulos, un tas tos pārspējis. Viņš manām kājām izpletis tīklu un man licis atpakaļ griezties, Viņš mani postījis un darījis sērdzīgu(vāju) cauru dienu.

1:14  Manu grēku jūgs ir sasiets caur Viņa roku, tie ir sapinušies un nākuši pār manu kaklu; Viņš manu spēku ir salauzis; Tas Kungs mani nodevis tādiem rokā, kam nevaru pretī turēties.

1:15  Tas Kungs aizrāvis visus manus varenos manā vidū; Viņš ir izsaucis sapulci pār mani, satriekt manus jaunekļus. Tas Kungs vīna spaidu minis tai jaunavai, Jūda meitai.

1:16  Par to mana acs raud, manas acis asaru pilnas, tāpēc ka iepriecinātājs ir tālu no manis, kas varētu atspirdzināt manu dvēseli; mani bērni ir postīti, jo ienaidnieks ir pārvarējis.

1:17  Ciāna izpleš savas rokas, iepriecinātāja tai nav; jo Tas Kungs ir sasaucis pret Jēkabu viņa spaidītājus visapkārt; Jeruzāleme ir kā sārņaina sieva viņu vidū.

1:18  Tas Kungs ir taisns, jo es Viņa mutei(baušļiem) esmu pretī turējusies. Klausiet jel, visas tautas, un redziet manas sāpes; manas jaunavas un mani jaunekļi ir gājuši cietumā.

1:19  Es piesaucu savus mīļotājus, bet tie mani vīluši; mani priesteri un vecaji pilsētā nonīkuši, kad meklēja sev barības, atspirdzināt savu dvēseli.

1:20  Redzi, Kungs, kā man ir bail; manas iekšas rūgst, mana sirds lec iekš manis, jo es esmu gauži turējusies pretī; ārā zobens man laupījis bērnus un iekšā nāve.

1:21  Tie gan dzird mani vaidam, bet iepriecinātāja nav; visi mani ienaidnieki dzird manu nelaimi un priecājās, ka Tu tā esi darījis; kad Tu to dienu atvedīsi, ko esi sludinājis, tad tie būs tā kā es.

1:22  Lai nāk visa viņu bezdievība Tavā priekšā, un dari tiem, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ, jo manu nopūtu ir daudz, un mana sirds ir nogurusi.

Chapter 2

2:1  Ak kā Tas Kungs ar Savu dusmību apklājis Ciānas meitu! Israēla godību Viņš nometis no debesīm zemē, nav pieminējis Savu kāju pameslu Savas dusmības dienā!

2:2  Tas Kungs visus Jēkaba dzīvokļus aprijis un nav žēlojis; Viņš Jūda meitas stiprās pilis ir nolauzījis Savā dusmībā; Viņš nometis pie zemes, Viņš sagānījis to valsti un viņas valdniekus,

2:3  Savā bargā dusmībā Viņš salauzis ikvienu Israēla ragu; Viņš Savu labo roku atvilcis, kad ienaidnieki nāca, Viņš iededzies pret Jēkabu kā uguns liesma, kas rij visapkārt.

2:4  Viņš Savu stopu uzvilcis kā ienaidnieks, un Savu labo roku pacēlis kā pretinieks un visu nokāvis, kas acīm patīk; Viņš Savu bardzību izgāzis kā uguni Ciānas meitas dzīvoklī.

2:5  Tas Kungs palicis par ienaidnieku, Viņš Israēli aprijis; Viņš aprijis visus viņa skaistos namus, Viņš nopostījis viņa stiprās pilis un Jūda meitai ir vairojis nopūtas un vaidus.

2:6  Viņš noplēsis Savu dzīvokli, kas bija kā dārzs, un nopostījis Savu saiešanas vietu; Tas Kungs Ciānā licis aizmirst svētkus un svētdienas, un Savā bargā dusmībā atmetis ķēniņu un priesteri.

2:7  Tas Kungs atmetis Savu altāri, Viņš iznīcinājis Savu svēto vietu; viņas skaisto namu mūrus Viņš ienaidniekiem devis rokā, šie Tā Kunga namā balsi pacēluši tā kā svētku dienā.

2:8  Tas Kungs nodomājis samaitāt Ciānas meitas mūrus, Viņš to mērauklu vilcis, Savu roku Viņš nav atgriezis, kamēr to aprija; un Viņš apbēdinājis valni un mūri; tie abi sagruvuši.

2:9  Viņas vārti nogrimuši zemē, Viņš viņas aizšaujamos maitājis un satriecis; viņas ķēniņš un viņas lielkungi ir starp pagāniem, bez bauslības, arī viņas pravieši neatrod vairs parādīšanu no Tā Kunga.

2:10  Ciānas meitas vecaji sēž pie zemes un cieš klusu, tie met pīšļus uz savu galvu un apjozuši maisus; Jeruzālemes meitas nokārušas savu galvu pie zemes.

2:11  Manas acis izēstas no asarām, manas iekšas rūgst; manas aknas ir izkratītas pie zemes manu ļaužu meitas posta dēļ, tādēļ ka bērniņi un zīdāmie iztvīkst pa pilsētas ielām;

2:12  Uz savām mātēm tie sauca: kur ir labība un vīns? Kad tie pamira kā nokauti pa pilsētas ielām, un savu dvēseli izlaida savas mātes klēpī.

2:13  Kādu liecību es tev varu atnest, kam es tevi varu līdzināt, Jeruzālemes meita? Kam es tevi varu līdzināt, ka es tevi iepriecinātu, ak jaunava, Ciānas meita! Jo tavs posts ir liels kā jūra; kas tevi var dziedināt?

2:14  Tavi pravieši tev sludinājuši nelietību un viltu un tev nav atklājuši tavu noziegumu, ka tavu cietumu novērstu, bet tev sludinājuši nelietīgas un viltīgas mācības.

2:15  Visi, kas tev iet garām, plaukšķina ar rokām par tevi, tie svilpo un krata savas galvas par Jeruzālemes meitu: „Vai šī tā pilsēta, par ko sacīja: ka tā, tā visskaistākā un visas zemes prieks?“

2:16  Visi tavi ienaidnieki atplēš savu muti pret tevi, svilpo un sakož zobus un saka: mēs to esam aprijuši. Redzi, šī ir tā diena, uz ko mēs gaidījām, mēs to esam sagaidījuši, mēs to esam redzējuši.

2:17  Tas Kungs ir darījis, ko bija nodomājis, Viņš Savu vārdu piepildījis, ko bija pavēlējis sendienās; Viņš ir salauzis un nav žēlojis un ienaidnieku par tevi darījis priecīgu un paaugstinājis tavu pretinieku ragu.

2:18  Viņu sirds brēc uz To Kungu. Ak Ciānas meitas mūri, lai dienām naktīm asaras plūst kā upe, un nedodies mierā, un tava acs lai nežūst.

2:19  Celies, brēc naktī; kad sāk tumsa mesties, tad izgāz Tā Kunga priekšā savu sirdi kā ūdeni, pacel savas rokas uz Viņu par savu bērniņu dvēselēm, kas badu miruši pa visu ielu galiem.

2:20  Redzi, Kungs, lūko jel, kam Tu tā esi darījis? Vai tad sievām būs ēst savas miesas augļus, tos bērniņus, ko auklējušas? Vai tad priesteriem un praviešiem būs tapt nokautiem Tā Kunga svētā vietā?

2:21  Jauni un veci guļ pie zemes pa ielām, manas jaunavas un mani jaunekļi krituši caur zobenu; Tu tos esi nokāvis Savas bardzības dienā, Tu esi nokāvis un neesi žēlojis.

2:22  Tu manus iztrūcinātājus visapkārt esi saaicinājis, kā uz svētku dienu, un Tā Kunga bardzības dienā neviens nav izglābies nedz atlicis; ko es auklēju un audzināju, mans ienaidnieks tos nokāvis.

Chapter 3

3:1  Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti.

3:2  Viņš mani vedis un licis iet tumsībā un ne gaismā.

3:3  Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu.

3:4  Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis.

3:5  Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu.

3:6  Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši.

3:7  Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos.

3:8  Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas.

3:9  Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas tekas aizķīlājis.

3:10  Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās.

3:11  Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis.

3:12  Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi.

3:13  Viņš savas bultas iešāvis manās īkstīs.

3:14  Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu.

3:15  Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm.

3:16  Viņš manus zobus ar zvirgzdiem(grants akmeņiem) sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem.

3:17  Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst.

3:18  Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir pagalam.

3:19  Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti.

3:20  Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis.

3:21  To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt.

3:22  Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam pagalam, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala.

3:23  Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela.

3:24  Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu.

3:25  Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē.

3:26  Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.

3:27  Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā.

3:28  Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta,

3:29  Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, -

3:30  Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam.

3:31  Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi.

3:32  Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības.

3:33  Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.

3:34  Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes,

3:35  Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā,

3:36  Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz?

3:37  Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis?

3:38  Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums?

3:39  Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem.

3:40  Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga.

3:41  Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami):

3:42  Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis.

3:43  Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis.

3:44  Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri.

3:45  Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū.

3:46  Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums.

3:47  Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts.

3:48  Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.

3:49  Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav,

3:50  Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā.

3:51  Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ.

3:52  Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas.

3:53  Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani.

3:54  Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam.

3:55  Es piesaucu, ak Kungs, Tavu vārdu no dziļās bedres,

3:56  Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas.

3:57  Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!”

3:58  Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību.

3:59  Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, - tiesā tu manu tiesu!

3:60  Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani.

3:61  Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani,

3:62  Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu.

3:63  Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa.

3:64  Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem.

3:65  Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, - Tavi lāsti lai ir pār viņiem!

3:66  Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm.

Chapter 4

4:1  Kā zeltam spožums zudis un šķīstam zeltam jaukums, svētās vietas akmeņi izkaisīti visos ielu stūros!

4:2  Ciānas dārgie bērni, kas bija līdzīgi šķīstam zeltam, kā tie nu top turēti par māla traukiem, par podnieka rokas darbu!

4:3  Pat zvēri dod krūti un zīdina savus bērnus; bet manas tautas meita palikusi nežēlīga, tā kā strausi tuksnesī.

4:4  Zidama bērna mēle līp pie zoda no tvīkšanas, bērniņi prasa maizes, bet neviena nav, kas tiem to lauž.

4:5  Kas gardumus ēda, nu pamirst pa ielām; kas purpurā uzaudzināti, tie nu apkampj mēslus.

4:6  Un manas tautas meitas noziegums ir lielāks, nekā Sodomas grēki, kas piepeši tapa apgāzta, nevienam nepieliekot rokas.

4:7  Viņas lielkungi bija spožāki nekā sniegs un baltāki nekā piens, viņu ģīmis bija sārtāks nekā krelles, tie bija skaisti kā safīrs.

4:8  Bet nu viņu ģīmis tumšāks nekā melnums, ka tos nepazīst uz ielām; un viņu āda līp pie viņu kauliem, - tā ir izkaltusi kā malka.

4:9  Zobena nokautie ir jo laimīgi nekā bada nokautie, jo šie pamirst kā nodurti, tādēļ ka nav zemes augļu.

4:10  Žēlīgu sievu rokas vārījušas savus bērnus, tie viņām bijuši par barību manas tautas meitas postā.

4:11  Tas Kungs izdarījis Savu bardzību, Viņš izgāzis Savas dusmības karstumu un Ciānā iededzinājis uguni, kas aprijis viņas pamatus.

4:12  To nebija ticējuši zemes ķēniņi, nedz kāds no pasaules iedzīvotājiem, ka pretinieki un ienaidnieki ieies pa Jeruzālemes vārtiem.

4:13  Bet tas noticis viņas praviešu grēku dēļ, viņas priesteru noziegumu dēļ, tie viņas vidū izlējuši taisno asinis.

4:14  Tie skraidīja šurp un turp kā akli pa ielām, sagānīti asinīm, tā ka nevarēja aizskart viņu drēbes.

4:15  Un tiem sauca: atkāpjaties, jūs nešķīstie, atkāpjaties, atkāpjaties, neaizskariet nekā! Kad tie nu skrēja, maldījās, tad starp pagāniem sacīja: tiem vairs ilgāki nebūs mist.

4:16  Tā Kunga dusmība tos izkaisījusi, Viņš tos vairs neuzlūkos; tie priesterus nav cienījuši un vecus nav žēlojuši.

4:17  Mūsu acis vēl īgst, skatīdamās pēc mūsu palīga, kas veltīgs, mēs gaidīt gaidām uz tautu, kas nevar izglābt.

4:18  Tie mūsu pēdas dzinuši, ka nevarējām staigāt pa savām ielām; mūsu gals ir tuvu, mūsu dienas ir pagalam, jo mūsu gals atnācis.

4:19  Mūsu dzinēji bijuši čaklāki nekā ērgļi apakš debess, tie mūs vajājuši pa kalniem, tuksnesī tie mums likuši valgus.

4:20  Tā Kunga svaidītais, uz ko mūsu dzīvība stāvēja, ir gūstīts viņu bedrē, par ko sacījām: apakš viņa ēnas dzīvosim starp pagāniem.

4:21  Priecājies un līksmojies, Edoma meita, Uc zemes iedzīvotāja! Tomēr tas biķeris nāks pie tevis arīdzan, tu piedzersies un tapsi kaunā.

4:22  Tavs noziegums ir deldēts, Ciānas meita, Viņš tevi vairs neliks aizvest. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, tavus grēkus Viņš atklās.

Chapter 5

5:1  Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu kaunu.

5:2  Mūsu mantas tiesa svešiniekiem kļuvusi, mūsu nami ārzemniekiem.

5:3  Mēs esam bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes.

5:4  Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku pērkam par maksu.

5:5  Mēs topam vajāti pār kaklu pār galvu, mēs esam noguruši, dusas mums nav.

5:6  Mēs esam devušies rokā ēģiptiešiem un Asiriešiem, lai dabūtu maizes paēst.

5:7  Mūsu tēvi apgrēkojušies, un to vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus.

5:8  Kalpi valda pār mums, un neviena nav, kas mūs izglābj no viņu rokām.

5:9  Mums sava maize jāatved ar nāves bailēm, tuksneša zobena priekšā.

5:10  Mūsu āda ir nomelnējusi kā ceplī no tāda briesmīga bada.

5:11  Sievas Ciānā apsmietas, jaunavas Jūda pilsētās.

5:12  Lielkungi caur viņu roku ir pakārti, un vecaju vaigs nav turēts godā.

5:13  Jaunekļus dzen pie malšanas, un puiši klūp malku nesdami.

5:14  Vecaji atstājās no vārtiem un jaunekļi no savām dziesmām.

5:15  Mūsu sirds līksmība ir pagalam, mūsu diešana palikusi par vaimanām.

5:16  Mūsu galvas kronis nokritis, - ak vai mums, ka esam grēkojuši!

5:17  Tādēļ mūsu sirds gurdena, tādēļ mūsu acis palikušas tumšas;

5:18  Ciānas kalna dēļ, kas izpostīts, ka lapsas pār to tekā.

5:19  Tu, Kungs, paliec mūžīgi, Tavs godības krēsls līdz radu radiem.

5:20  Kādēļ Tu mūs mūžam gribi aizmirst, kāpēc Tu mūs tik ilgi gribi atstāt?

5:21  Kungs, atgriezi mūs pie Tevis, tad atgriezīsimies, atjauno mūsu dienas, tā kā vecos laikos.

5:22  Jeb vai Tu mūs pavisam esi atmetis un tik ļoti par mums apskaities?