LvGluck8 - Revelation of John

Chapter 1

1:1  Jēzus Kristus parādīšana, ko Dievs Viņam ir devis, rādīt Saviem kalpiem to, kam būs notikt drīzumā, un ko Viņš ir zināmu darījis caur Savu eņģeli sūtīdams Savam kalpam Jānim.

1:2  Tas ir apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību un visu, ko viņš redzējis.

1:3  Svētīgs ir tas, kas to lasa, un tie, kas dzird šās praviešu mācības vārdus un patur, kas te ir rakstīts; - jo tas laiks ir tuvu.

1:4  Jānis tām septiņām Dieva draudzēm, kas ir Āzijā: žēlastība lai ir jums un miers no Tā, kas ir un kas bijis un kas nāk; un no tiem septiņiem gariem, kas ir Viņa goda krēsla priekšā;

1:5  Un no Jēzus Kristus, kas ir Tas uzticīgais liecinieks, Tas pirmdzimtais no tiem mirušiem un Tas valdītājs pār tiem ķēniņiem virs zemes; kas mūs ir mīlējis un mūs mazgājis no mūsu grēkiem ar Savām asinīm,

1:6  Un mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Savam Dievam un Tēvam: Viņam lai ir gods un vara mūžīgi mūžam! Āmen.

1:7  Redzi, Viņš nāk ar padebešiem, un visas acis Viņu redzēs un tie, kas Viņu ir dūruši, un visas pasaules ciltis kauks Viņa priekšā. Tiešām, Āmen.

1:8  Es esmu Tas A(Alfa) un Tas O(Omega), Tas Iesākums un Tas Gals, saka Tas Kungs Dievs, kas ir un kas bijis un kas nāk, Tas Visuvaldītājs.

1:9  Es Jānis, jūsu brālis un biedrs iekš Jēzus Kristus bēdām, valstības un pacietības, es biju tai salā, ko sauc Patmos, Dieva vārda dēļ un Jēzus Kristus liecības dēļ.

1:10  Es biju garā Tā Kunga dienā un dzirdēju aiz manis stipru balsi kā bazūni;

1:11  Tā sacīja: Es esmu Tas A(Alfa) un Tas O(Omega), Tas Pirmais un Tas Pēdīgais; un ko tu redzi, to raksti grāmatā un sūti tām draudzēm, kas ir Āzijā, uz Efesu un uz Smirnu un uz Pergamu un uz Tiatiru un uz Sardu un uz Filadelfiju un uz Laodiķeu.

1:12  Un es apgriezos, to balsi skatīties, kas ar mani runāja, un apgriezies es redzēju septiņus zelta lukturus,

1:13  Un vidū starp tiem septiņiem lukturiem vienu, līdzīgu Cilvēka Dēlam, apģērbtu ar gariem svārkiem un apjoztu ap krūtīm ar zelta jostu,

1:14  Un Viņa galva un mati bija balti, tā kā balta vilna, tā kā sniegs, un Viņa acis bija tā kā uguns liesma;

1:15  Un Viņa kājas bija varam līdzīgas, itin kā ceplī degošas, un Viņa balss tā kā lielu ūdeņu balss.

1:16  Un Viņam bija labā rokā septiņas zvaigznes, un no Viņa mutes izgāja ass, abējās pusēs griezīgs zobens, un Viņa vaigs spīdēja, kā saule spīd savā spēkā.

1:17  Un kad es Viņu redzēju, tad es nokritu pie Viņa kājām tā kā miris; un Viņš man uzlika Savu labo roku sacīdams: nebīsties! Es esmu Tas Pirmais un Tas Pēdējais

1:18  Un Tas Dzīvais. Es biju nomiris un redzi, Es esmu dzīvs mūžīgi mūžam. Un Man ir elles un nāves atslēgas.

1:19  Raksti, ko tu esi redzējis, to, kas nu ir, un to, kas pēc šim notiks,

1:20  To noslēpumu par tām septiņām zvaigznēm, ko tu esi redzējis Manā labā rokā, un tos septiņus zelta lukturus. Tās septiņas zvaigznes ir to septiņu draudžu eņģeļi, un tie septiņi lukturi, ko tu esi redzējis, ir septiņas draudzes.

Chapter 2

2:1  Efesus draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas tās septiņas zvaigznes tur Savā labā rokā, kas staigā vidū starp tiem septiņiem zelta lukturiem.

2:2  Es zinu tavus darbus un tavu pūliņu un tavu pacietību un ka tu ļaunus nevari ieredzēt; un tu esi pārbaudījis tos, kas teicās apustuļi esoši un nav, un tos esi atradis melkuļus;

2:3  Un esi panesis, un tev ir pacietība un esi pūlējies Mana Vārda dēļ un neesi piekusis.

2:4  Bet tas Man ir pret tevi, ka tu no savas pirmās mīlestības esi atstājies.

2:5  Tad nu piemini, no kurienes tu esi atkritis, un atgriezies un dari tos pirmos darbus; bet ja ne, tad Es pie tevis nākšu drīz un nostumšu tavu lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies.

2:6  Bet tas tev ir, ka tu tos Nikolaītu darbus ienīsti, ko Es arīdzan ienīstu.

2:7  Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka: tam, kas uzvar, Es došu ēst no tā dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē.

2:8  Un Smirnas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Pirmais un Tas Pēdīgais, kas bija miris un ir dzīvs tapis:

2:9  Es zinu tavus darbus un tavas bēdas un tavu nabadzību (tomēr tu esi bagāts), un to zaimošanu no tiem, kas teicās Jūdi esoši un nav, bet ir sātana draudze.

2:10  Nebīsties nekā par to, ka tev jācieš; redzi, sātans kādus no jums metīs cietumā, lai jūs topat kārdināti, un jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu to dzīvības kroni.

2:11  Kam ir auss, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka: tam, kas uzvar, nekāda vaina nenotiks no tās otrās nāves.

2:12  Un Pergamus draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kam tas asais, abējās pusēs griezīgais zobens.

2:13  Es zinu tavus darbus, un ka tu piemājo, kur sātana krēsls, un ka tu Manu Vārdu turi un Manu ticību neesi aizliedzis, arī ne tanīs dienās, kad Antipas, Mans uzticīgais liecinieks, ir nokauts pie jums, kur sātans mājo.

2:14  Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tavā vidū ir, kas Bileāma mācību cienī, kas Balaku mācīja, apgrēcību celt Israēla bērnu priekšā, elku upurus ēst un maukot.

2:15  Tāpat tev arīdzan ir, kas to Nikolaītu mācību cienī, ko Es ienīstu.

2:16  Atgriezies no grēkiem! Bet ja ne, tad Es pie tevis nākšu drīz un karošu pret tiem ar Savas mutes zobenu.

2:17  Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka; tam, kas uzvar, Es došu ēst no tā apslēptā manna, un Es viņam došu labas liecības zīmi un uz tās liecības zīmes vienu jaunu vārdu rakstītu, ko neviens nezin, kā vien tas, kas to dabū.

2:18  Un Tiatiras draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Dieva Dēls, kam acis ir tā kā uguns liesma, un kam kājas ir varam līdzīgas.

2:19  Es zinu tavus darbus un tavu mīlestību un tavu kalpošanu un tavu ticību un tavu pacietību un tavus darbus, un ka to pēdējo darbu ir vairāk nekā to pirmo.

2:20  Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tu tai sievai, tai Jezebelei, kas praviete teicās, vaļu dod, mācīt un pievilt Manus kalpus, ka mauko un ēd elku upurus.

2:21  Un Es viņai laiku esmu devis, lai viņa atgrieztos no savas maucības, un tā nav atgriezusies.

2:22  Redzi, Es viņu metīšu uz gultu, un tos, kas ar viņu maukojuši, lielās bēdās, ja tie neatgriezīsies no saviem darbiem.

2:23  Un viņas bērnus Es nonāvēdams nonāvēšu, un visām draudzēm būs atzīt, ka Es tas esmu, kas īkstis un sirdis pārbauda. Un Es došu ikvienam no jums pēc viņa darbiem.

2:24  Bet jums Es saku, tiem citiem, kas ir Tiatirā, kam šīs mācības nav, un kas (kā tie saka) sātana dziļumus nav atzinuši: Es nekādu citu nastu uz jums nemetīšu.

2:25  Tomēr, kas jums ir, to turat, kamēr Es nākšu.

2:26  Un tam, kas uzvar un Manus darbus tur līdz galam, Es došu varu pār tiem pagāniem.

2:27  Un viņš tos ganīs ar dzelzs rīksti, tā kā māla trauki top sadauzīti, kā arī Es to esmu dabūjis no Sava Tēva.

2:28  Un Es viņam došu to rīta zvaigzni.

2:29  Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka.

Chapter 3

3:1  Un Sardus draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kam tie septiņi Dieva gari un tās septiņas zvaigznes. Es zinu tavus darbus, ka tev tas vārds ir, ka tu dzīvo, un tu esi miris.

3:2  Uzmosties un stiprini to citu, kas grib mirt; jo Es tavus darbus neesmu atradis pilnīgus Dieva priekšā.

3:3  Tad nu piemini, kā tu esi dabūjis un dzirdējis, un turi to un atgriezies: ja tu nu nebūsi nomodā, tad Es nākšu pār tevi tā kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es pār tevi nākšu.

3:4  Bet tev vēl ir maz vārdu iekš Sardus, kas savas drēbes nav apgānījuši, un tie staigās baltās drēbēs ar Mani, jo tie to ir vērts.

3:5  Kas uzvar, tas ar baltām drēbēm taps apģērbts; un Es viņa vārdu neizdeldēšu no tās dzīvības grāmatas un viņa vārdu apliecināšu priekš Sava Tēva un Viņa eņģeļiem.

3:6  Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka.

3:7  Un Filadelfias draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Svētais, Tas Patiesīgais, kam ir tā Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, un aizslēdz, un neviens neatver.

3:8  Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, un neviens tās nevar aizslēgt; jo tev ir maz spēka, un tu Manu mācību esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.

3:9  Redzi, Es dodu no sātana draudzes, kas teicās Jūdi esoši un nav, bet melo, - redzi, Es darīšu, ka tie nāks un pie tavām kājām pielūgs un atzīs, ka Es tevi esmu mīlējis.

3:10  Tāpēc ka tu Manas paciešanas mācību esi turējis, tad Es arī tevi pasargāšu no tās kārdināšanas stundas, kas nāks pār visu pasauli, tos kārdināt, kas dzīvo virs zemes.

3:11  Redzi, Es nāku drīz. Turi, kas tev ir, ka neviens tavu kroni neatņem.

3:12  Kas uzvar, to Es darīšu par pīlāru Sava Dieva namā, un tas vairs neizies ārā; un Es uz viņu rakstīšu Sava Dieva Vārdu, un Sava Dieva pilsētas vārdu, tās jaunās Jeruzālemes, kas nonāk no debesīm no Mana Dieva, un Manu Vārdu, to jauno.

3:13  Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka.

3:14  Un Laodiķeas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Āmen, Tas uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Tas Dieva radījumu iesākums.

3:15  Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu vai auksts, vai karsts!

3:16  Kad tu nu esi remdens un ne auksts, ne karsts, tad Es tevi izspļaušu no Savas mutes.

3:17  Jo tu saki: es esmu bagāts un pār pāri bagāts, un man nekā nevajag; un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams un nabags un akls un kails.

3:18  Es tev dodu padomu, ka tev no Manis būs pirkt zeltu, kas ugunī ir izdedzināts, lai tu topi bagāts, - un baltas drēbes, lai tu topi apģērbts, un tavas kailības kauns nenāk redzams; un svaidi savas acis ar acu zālēm, lai tu vari redzēt.

3:19  Ko Es mīlēju, tos Es pārmācu un pamācu: tad nu iekarsies un atgriezies.

3:20  Redzi, Es stāvu priekš durvīm un klaudzināju: ja kas Manu balsi klausīs un durvis atvērs, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu un viņš ar Mani.

3:21  Kas uzvar, tam Es došu sēdēt ar Mani uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdies ar Savu Tēvu uz Viņa goda krēsla.

3:22  Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka.

Chapter 4

4:1  Pēc tam es redzēju, un raugi, durvis bija atvērtas debesīs, un tā pirmā balss, ko es dzirdēju tā kā bazūni ar mani runājam, sacīja: uzkāp šurp, Es tev rādīšu, kam pēc būs notikt.

4:2  Un tūdaļ es biju garā, un redzi, tur goda krēsls bija celts debesīs, un tur Viens sēdēja uz tā goda krēsla.

4:3  Un ģīmis Tam, kas tur sēdēja, bija līdzīgs jaspis un sardis akmenim; un visapkārt tam goda krēslam bija varavīksne, kas izskatījās tā kā smaragds.

4:4  Un visapkārt ap to goda krēslu bija divdesmit četri krēsli, un uz tiem krēsliem es redzēju divdesmit četrus vecajus sēžam, apģērbtus baltām drēbēm, un tiem bija zelta kroņi uz galvām.

4:5  Un no tā goda krēsla iziet zibeņi, pērkoni un balsis; un tur bija septiņi degoši eļļas lukturi, kas tā goda krēsla priekšā deg; tie ir tie septiņi Dieva gari.

4:6  Un tā goda krēsla priekšā bija tā kā glāzes jūra, kristālam līdzīga, un tā goda krēsla vidū un visapkārt ap to goda krēslu četri dzīvi radījumi, pilni ar acīm priekšā un aizmugurē.

4:7  Un tas pirmais no tiem dzīviem bija lauvam līdzīgs, un tas otrais vērsim līdzīgs, un tam trešam bija tā kā cilvēka vaigs, un tas ceturtais bija skrejošam ērglim līdzīgs.

4:8  Un tiem četriem dzīviem bija ikvienam seši spārni, un tie bija visapkārt un iekšpusē pilni ar acīm, un tie bez atpūšanās dienām naktīm sauc: svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Dievs, Tas Visuvaldītājs, kas bijis un kas ir un kas nāk.

4:9  Un kad tie dzīvie godu un slavu un pateikšanu dod Tam, kas sēž uz tā goda krēsla, kas dzīvo mūžīgi mūžam,

4:10  Tad tie divdesmit četri vecaji nometās zemē priekš Tā, kas sēž uz tā goda krēsla, un pielūdz To, kas dzīvo mūžīgi mūžam, un met savus kroņus tā goda krēsla priekšā sacīdami:

4:11  Kungs, Tu esi cienīgs ņemt godu un slavu un spēku, jo Tu visas lietas esi radījis un caur Tavu prātu tās ir un ir radītas.

Chapter 5

5:1  Un es redzēju labā rokā Tam, kas sēdēja uz tā goda krēsla, grāmatu no iekšas un ārpuses aprakstītu un ar septiņiem zieģeļiem aizzieģelētu.

5:2  Un es redzēju spēcīgu eņģeli saucam ar stipru balsi: kas ir cienīgs to grāmatu attaisīt un viņas zieģeļus atdarīt?

5:3  Un neviens nedz debesīs, nedz virs zemes, nedz apakš zemes to grāmatu nevarēja atdarīt, nedz tur ieskatīties iekšā.

5:4  Un es gauži raudāju, ka neviens netapa atrasts cienīgs, atdarīt un lasīt to grāmatu, nedz tur ieskatīties iekšā.

5:5  Un viens no tiem vecajiem uz mani saka: neraudi! Redzi, tas lauva no Jūda cilts, tā Dāvida sakne, ir uzvarējis, attaisīt to grāmatu un atdarīt viņas septiņus zieģeļus.

5:6  Un es redzēju, un raugi, tā goda krēsla un to četru dzīvo vidū un to vecaju vidū stāvēja Jērs kā nokauts, tam bija septiņi ragi un septiņas acis, tie ir tie septiņi Dieva gari, izsūtīti pa visu pasauli.

5:7  Un Tas nāca un ņēma to grāmatu no labās rokas Tam, kas sēdēja uz tā goda krēsla.

5:8  Un kad Tas to grāmatu bija ņēmis, tad tie četri dzīvie un tie divdesmit četri vecaji metās zemē priekš Tā Jēra, turēdami ikviens kokles un zelta kausus, pilnus ar kvēpināmām zālēm; tās ir to svēto lūgšanas.

5:9  Un tie dziedāja jaunu dziesmu sacīdami: Tu esi cienīgs, ņemt to grāmatu un atdarīt viņas zieģeļus; jo Tu biji nokauts un Dievam Tu mūs esi atpircis ar Savām asinīm no visām ciltīm un valodām un ļaudīm un tautām,

5:10  Un mūs esi darījis par ķēniņiem un priesteriem mūsu Dievam, un mēs valdīsim virs zemes.

5:11  Un es redzēju un dzirdēju daudz eņģeļu balsis visapkārt ap to goda krēslu un ap tiem dzīviem un vecajiem; un viņu pulks bija desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši.

5:12  Tie sacīja ar stipru balsi: Tas Jērs, kas tapa nokauts, ir cienīgs, ņemt spēku un bagātību un gudrību un stiprumu un slavu un godu un pateicību.

5:13  Un visus radījumus, kas ir debesīs un virs zemes un zemes apakšā, un kas ir jūrā, un visus, kas tur ir iekšā, es dzirdēju sakām: Tam, kas sēž uz tā goda krēsla, un Tam Jēram lai ir pateicība un slava un gods un vara mūžīgi mūžam!

5:14  Un tie četri dzīvie sacīja: Āmen! Un tie divdesmit četri vecaji metās zemē un pielūdza To, kas dzīvo mūžīgi mūžam.

Chapter 6

6:1  Un es redzēju, ka Tas Jērs vienu no tiem zieģeļiem atdarīja, un dzirdēju vienu no tiem četriem dzīviem sakām kā ar pērkona balsi: nāc un lūko!

6:2  Un es redzēju, un raugi, tur bija balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija stops; un tam kronis tapa dots, un viņš izgāja uzvarēdams, un lai uzvarētu.

6:3  Un kad Viņš to otru zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju to otru dzīvo sakām: nāc un lūko!

6:4  Un tur izgāja otrs, sarkans zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, tapa dots, mieru atņemt no zemes, un ka tie cits citu nokautu savā starpā, un tam tapa dots liels zobens.

6:5  Un kad Viņš to trešo zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju to trešo dzīvo sakām: nāc un lūko! Un es redzēju, un raugi, melns zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, bija svari rokā.

6:6  Un es dzirdēju balsi to četru dzīvo vidū sakām: viens mērs kviešu par sudraba gabalu un trīs mēri miežu par sudraba gabalu un eļļu un vīnu nesamaitā.

6:7  Un kad Viņš to ceturto zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju tā ceturtā dzīvā balsi sakām: nāc un lūko!

6:8  Un es redzēju un raugi, pelēks zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija vārds: nāve; un elle tai gāja pakaļ; un tiem vara tapa dota, ceturto pasaules tiesu nokaut ar zobenu un ar badu un ar mēri un caur zemes zvēriem.

6:9  Un kad Tas to piekto zieģeli atdarīja, tad es redzēju apakš tā kvēpināmā altāra to dvēseles, kas bija nokauti Dieva vārda dēļ un tās liecības dēļ, kas tiem bija.

6:10  Un tie sauca ar stipru balsi sacīdami: cik ilgi, ak svētais un patiesīgais Valdītājs, Tu nesodi un neatriebi mūsu asinis pie tiem, kas virs zemes dzīvo?

6:11  Un garas baltas drēbes ikvienam tapa dotas, un tiem tapa sacīts, lai tie vēl mazu laiku dus, tiekams viņu darba biedru un viņu brāļu skaits būs pilns, kas taps nokauti, tā kā viņi.

6:12  Un es redzēju, kad Viņš to sesto zieģeli atdarīja, tad cēlās liela zemes trīcēšana, un saule tapa tumša kā rupjš maiss, un mēnesis tapa kā asinis.

6:13  Un debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes koks savas neienākušās vīģes nomet, kratīts no liela vēja.

6:14  Un debess aizgāja kā satīta grāmata, un visi kalni un salas tapa kustinātas no savām vietām,

6:15  Un tie ķēniņi virs zemes un tie lielie kungi un tie bagātie un tie virsnieki un tie varenie un visi kalpi un visi svabadie paslēpās alās un kalnu dobumos,

6:16  Un sacīja uz tiem kalniem un tām klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēž uz tā goda krēsla, un no Tā Jēra dusmības.

6:17  Jo Viņa dusmības lielā diena ir atnākusi, - un kas var pastāvēt?

Chapter 7

7:1  Un pēc tam es redzēju četrus eņģeļus stāvam uz tiem četriem zemes stūriem, kas tos četrus zemes vējus turēja, lai vējš nepūstu ne pa zemi, ne pa jūru, ne pa kādu koku.

7:2  Un es redzēju citu eņģeli uzkāpjam no rīta puses, tam bija tā dzīvā Dieva zieģelis, un tas sauca ar stipru balsi uz tiem četriem eņģeļiem, kam vara bija dota, samaitāt zemi un jūru,

7:3  Sacīdams: nesamaitājiet ne zemi, ne jūru, ne kokus, tiekams mēs apzieģelēsim sava Dieva kalpus pie viņu pierēm.

7:4  Un es dzirdēju, cik to apzieģelēto: simts četrdesmit un četri tūkstoši bija apzieģelēti no visām Israēla bērnu ciltīm.

7:5  No Jūda cilts: divpadsmit tūkstoši apzieģelēti. No Rūbena cilts: divpadsmit tūkstoši. No Gada cilts: divpadsmit tūkstoši.

7:6  No Ašera cilts: divpadsmit tūkstoši. No Naftalus cilts: divpadsmit tūkstoši. No Manasus cilts: divpadsmit tūkstoši.

7:7  No Sīmeana cilts: divpadsmit tūkstoši. No Levja cilts: divpadsmit tūkstoši. No Īsašara cilts: divpadsmit tūkstoši.

7:8  No Zebulona cilts: divpadsmit tūkstoši. No Jāzepa cilts: divpadsmit tūkstoši. No Benjamina cilts: divpadsmit tūkstoši apzieģelēti.

7:9  Pēc tam es redzēju, un raugi, liels pulks, ko neviens nevarēja izskaitīt, no visādām tautām un ciltīm un ļaudīm un valodām stāvēja priekš tā goda krēsla un priekš Tā Jēra, apģērbti baltām garām drēbēm un palmu zari viņu rokās,

7:10  Un sauca ar stipru balsi un sacīja: pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēž uz tā goda krēsla, un Tam Jēram.

7:11  Un visi eņģeļi stāvēja visapkārt ap to goda krēslu un ap tiem vecajiem un tiem četriem dzīviem un metās priekš tā goda krēsla zemē uz savu vaigu un pielūdza Dievu,

7:12  Sacīdami: Āmen! Teikšana un gods un gudrība un pateicība un slava un vara un spēks pieder mūsu Dievam mūžīgi mūžam! Āmen.

7:13  Un viens no tiem vecajiem atbildēja, uz mani sacīdams: šie, kas apģērbti baltām garām drēbēm, kas tie tādi, un no kurienes tie nākuši?

7:14  Un es uz viņu sacīju: Kungs, tu to zini! Un viņš uz mani sacīja: šie ir tie, kas ir nākuši no tām lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši iekš Tā Jēra asinīm;

7:15  Tādēļ tie ir Dieva goda krēsla priekšā un Viņam kalpo dienām un naktīm Viņa namā, un kas sēž uz tā goda krēsla, Tas tos apēnos.

7:16  Ne tie vairs izsalks, ne tiem vairs slāps; nedz saule, nedz kāds karstums tos vairs nespiedīs;

7:17  Jo Tas Jērs, kas ir vidū priekš tā goda krēsla, tos ganīs un tos vadīs pie dzīviem ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.

Chapter 8

8:1  Un kad Viņš to septīto zieģeli atdarīja, palika kluss debesīs kādu pusstundu.

8:2  Un es redzēju tos septiņus eņģeļus, kas stāvēja Dieva priekšā, un tiem tapa dotas septiņas bazūnes.

8:3  Un cits eņģelis nāca un stāvēja pie tā altāra, turēdams zelta kvēpināmu trauku; un tam tapa dotas daudz kvēpināmas zāles, ka viņš tās ar visu svēto lūgšanām liktu uz to zelta altāri, kas ir tā goda krēsla priekšā.

8:4  Un šo kvēpināmo zāļu dūmi uzkāpa ar svēto lūgšanām no tā eņģeļa rokas Dieva priekšā.

8:5  Un tas eņģelis ņēma to kvēpināmo trauku un to pildīja ar uguni no tā altāra un to meta uz zemi. Tad notika balsis un pērkoni un zibeņi un zemes trīcēšana.

8:6  Un tie septiņi eņģeļi, kam tās septiņas bazūnes bija, taisījās bazūnēt.

8:7  Un tas pirmais bazūnēja. Un krusa cēlās un uguns ar asinīm sajaukts un krita uz zemi, un koku trešā tiesa izdega un visa zaļā zāle izdega.

8:8  Un tas otrais eņģelis bazūnēja. Un tā kā liels kalns, ugunī degošs, tapa mests jūrā, un jūras trešā tiesa tapa par asinīm.

8:9  Un radījumu trešā tiesa, kas jūrā, kam ir dzīvība, nomira, un laivu trešā tiesa tapa sadragāta.

8:10  Un tas trešais eņģelis bazūnēja. Un liela zvaigzne tā kā degoša lāpa nokrita no debesīm un krita uz upju trešo tiesu un uz ūdeņu avotiem.

8:11  Un tās zvaigznes vārds top saukts: Vērmeles, un ūdeņu trešā tiesa tapa par vērmelēm, un daudz ļaužu nomira no tiem ūdeņiem, jo tie bija rūgti palikuši.

8:12  Un tas ceturtais eņģelis bazūnēja. Un saules trešā tiesa tapa samaitāta un mēneša trešā tiesa un zvaigžņu trešā tiesa, ka viņu trešā tiesa taptu aptumšota un dienas trešā tiesa nespīdētu, un nakts tāpat.

8:13  Un es redzēju un dzirdēju ērgli pa debess vidu skrejam un ar stipru balsi sakām: vai, vai, Ak vai, tiem, kas virs zemes dzīvo, to citu bazūņu balsu dēļ no tiem trim eņģeļiem, kas vēl bazūnēs.

Chapter 9

9:1  Un tas piektais eņģelis bazūnēja. Un es redzēju zvaigzni, kritušu no debess uz zemi, un tam tapa dota bezdibeņa akas atslēga.

9:2  Un tas atvēra bezdibeņa aku. Un dūmi uzkāpa no tās akas, kā liela cepļa dūmi. Un saule tapa aptumšota un gaiss no tās akas dūmiem.

9:3  Un no tiem dūmiem siseņi nāca uz zemi, un tiem vara tapa dota, tā kā skorpioniem vara ir virs zemes.

9:4  Un tiem tapa sacīts, lai tie nemaitātu zemes zāli nedz zaļumu, nedz kādu koku, bet vien tos cilvēkus, kam tas Dieva zieģelis nav pie viņu pierēm.

9:5  Un viņiem tapa dots, ka tie tos nenokautu, bet mocītu piecus mēnešus; un viņu mocīšana bija tā kā skarpija mocīšana, kad tas cilvēkam ir iedzēlis.

9:6  Un tanīs dienās cilvēki nāvi meklēs un to neatradīs, un tie kāros mirt, bet nāve no viņiem bēgs.

9:7  Un tie siseņi bija līdzīgi zirgiem, kas ir sataisīti uz karu, un uz viņu galvām bija kā kroņi, zeltam līdzīgi, un viņu vaigi kā cilvēku vaigi.

9:8  Un tiem bija mati kā sievu mati, un viņu zobi bija kā lauvu zobi.

9:9  Un tiem bija bruņas kā dzelzs bruņas, un viņu spārnu troksnis tā kā ratu troksnis, kad daudz zirgi skrien karā.

9:10  Un tiem bija astes skorpioniem līdzīgas, un viņu astēs bija dzeloņi, un viņiem bija vara, cilvēkus maitāt piecus mēnešus.

9:11  Un pār tiem bija ķēniņš, tas bezdibeņa eņģelis, viņa vārds bija ebrejiski: Abadon, un Grieķu valodā: Apolion.

9:12  Tas viens “vai” ir pagājis; redzi, vēl nāk divi “vai” pēc tam.

9:13  Un tas sestais eņģelis bazūnēja, un es dzirdēju vienu balsi no tā zelta altāra četriem stūriem, kas bija Dieva priekšā,

9:14  Sakām uz to sesto eņģeli, kam tā bazūne bija: atraisi tos četrus eņģeļus, kas ir saistīti pie tās lielās Eifrates upes.

9:15  Un tie četri eņģeļi tapa atraisīti, kas bija gatavi uz to stundu un dienu un mēnesi un gadu, ka tie cilvēku trešo tiesu nokautu.

9:16  Un tas kara jātnieku skaits bija divdesmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši. Un es dzirdēju viņu skaitu.

9:17  Un tā es redzēju tos zirgus tanī parādīšanā un tos, kas uz tiem sēdēja: tiem bija ugunīgas un tumši zilas un sēram līdzīgas bruņas; un to zirgu galvas bija kā lauvu galvas, un no viņu mutēm izgāja uguns un dūmi un sērs.

9:18  Caur šiem trim cilvēku trešā tiesa tapa nokauta, caur to uguni un caur tiem dūmiem un caur to sēru, kas no viņu mutēm izgāja.

9:19  Jo viņu vara stāvēja viņu mutē un viņu astēs; jo viņu astes bija čūskām līdzīgas; tām bija galvas, un ar tām tie maitāja.

9:20  Un tie atlikušie cilvēki, kas nav nokauti caur šīm mocībām, tomēr nav atgriezušies no savu roku darbiem, ka tie nebūtu (vairs) pielūguši tos velnus un tos zelta un sudraba un vara un akmens un koka elkus, kas nevar redzēt, nedz dzirdēt, nedz staigāt;

9:21  Un tie nav atgriezušies no savām slepkavībām, nedz no savām burvestībām, nedz no savas maucības, nedz no savām zādzībām.

Chapter 10

10:1  Un es redzēju citu spēcīgu eņģeli no debesīm nokāpjam, tas bija apģērbts ar mākoni, un varavīksne bija uz viņa galvas, un viņa vaigs bija tā kā saule un viņa kājas tā kā uguns stabi.

10:2  Un tam atvērta grāmatiņa bija rokā, un tas lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi.

10:3  Un tas sauca ar stipru balsi, kā lauva rūc; un kad tas bija saucis, tad tie septiņi pērkoni runāja savās balsīs.

10:4  Un kad tie septiņi pērkoni savās balsīs bija runājuši, tad es tās gribēju rakstīt, un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: apzieģelē, ko tie septiņi pērkoni ir runājuši, un neraksti to.

10:5  Un tas eņģelis, ko es redzēju stāvām uz jūras un uz zemes, pacēla savu roku uz debesīm

10:6  Un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam, kas ir radījis debesis un, kas tur iekšā, un zemi un, kas tur iekšā, un jūru un, kas tur iekšā, ka laiks vairs nebūs.

10:7  Bet iekš tā septītā eņģeļa balss dienām, kad tas bazūnēs, tad Dieva noslēpums taps piepildīts, kā Viņš Saviem kalpiem, tiem praviešiem, ir pasludinājis.

10:8  Un tā balss, ko es biju dzirdējis no debesīm, atkal ar mani runāja un sacīja: ej, ņem to grāmatiņu, kas ir atvērta tā eņģeļa rokā, kas uz jūras un uz zemes stāv.

10:9  Un es nogāju pie tā eņģeļa un uz to sacīju: dod man to grāmatiņu; un tas uz mani sacīja: ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavā vēderā, bet tavā mutē tā būs salda kā medus.

10:10  Un es to grāmatiņu ņēmu no tā eņģeļa rokas un to apēdu, un tā bija manā mutē salda kā medus, un kad es to biju apēdis, tā bija rūgta manā vēderā.

10:11  Un viņš uz mani sacīja: tev būs atkal pasludināt nākošas lietas par daudz ļaudīm un tautām un valodām un ķēniņiem.

Chapter 11

11:1  Un niedre man tapa dota mēra kokam līdzīga, un tas eņģelis stāvēja sacīdams: celies un mēro to Dieva namu un to altāri un tos, kas tur iekšā pielūdz.

11:2  Bet to pagalmu, kas ir Dieva nama ārpusē, pamet ārā, un nemēro to, jo tas ir dots pagāniem; un tie to svēto pilsētu samīs četrdesmit divus mēnešus.

11:3  Un Es vaļu došu Saviem diviem lieciniekiem, un tie kā pravieši mācīs tūkstoš divsimt un sešdesmit dienas, ar maisiem apģērbti.

11:4  Šie ir tie divi eļļas koki un tie divi lukturi, kas pasaules valdītāja priekšā stāv.

11:5  Un ja kas tiem grib vainu darīt, tad uguns iziet no viņu mutes un aprij viņu ienaidniekus; un ja kas tos grib apvainot, tam tāpat būs nokautam tapt.

11:6  Šiem ir vara, debesi aizslēgt, ka lietus nelīst viņu sludināšanas dienās, un tiem ir vara pār tiem ūdeņiem, tos pārvērst par asinīm un zemi sist ar visādām mokām, cikkārt viņiem gribās.

11:7  Un kad tie savu liecību būs pabeiguši, tad tas zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzvarēs un tos nokaus.

11:8  Un viņu miesas gulēs uz tās lielās pilsētas ielas, kas garīgi top saukta Sodoma un Ēģipte, kur arī mūsu Kungs ir krustā sists.

11:9  Un no tiem ļaudīm un tām ciltīm un valodām un tautām būs, kas redzēs viņu miesas pusceturtas dienas un neļaus viņu miesas ielikt kapos.

11:10  Un tie, kas dzīvo virs zemes, priecāsies par tiem un būs līksmi, un cits citam dāvanas sūtīs, jo šie divi pravieši bija mocījuši tos, kas virs zemes dzīvo.

11:11  Un pēc pusceturtas dienas iegāja iekš tiem dzīvības gars no Dieva, un tie stājās uz savām kājām, un lielas izbailes uzkrita tiem, kas tos ieraudzīja.

11:12  Un tie dzirdēja stipru balsi no debess uz tiem sakām: nāciet šurp augšām. Un tie uzkāpa iekš mākoņa uz debesīm, un viņu ienaidnieki uz tiem skatījās.

11:13  Un tanī stundā liela zemes trīcēšana notika, un tās pilsētas desmitā tiesa sagruva, un tai zemes trīcēšanā septiņtūkstoš cilvēku vārdi tika nokauti, un tie atlikušie pārbijās un deva godu Tam Dievam debesīs.

11:14  Tas otrais “vai” ir pagājis, un redzi, tas trešais “vai” nāk drīz.

11:15  Un tas septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis cēlās debesīs sacīdamas: pasaules valstis ir kļuvušas mūsu Kungam un Viņa Kristum, un Tas valdīs mūžīgi mūžam.

11:16  Un tie divdesmit četri vecaji, kas sēž Dieva priekšā uz saviem goda krēsliem, krita uz savu vaigu un pielūdza Dievu,

11:17  Sacīdami: mēs Tev pateicamies, Kungs Dievs, Visuvaldītājs, kas ir un kas bijis un kas nāk, ka Tu Savu lielo spēku esi ņēmis un Savu valdību uzcēlis.

11:18  Un tās tautas ir iedusmojušās, un Tava dusmība ir nākusi un tas mirušo laiks, ka tie top sodīti, un ka tā alga top dota Taviem kalpiem, tiem praviešiem, un tiem svētiem un tiem, kas Tavu Vārdu bīstas, tiem maziem un lieliem; un ka tie top samaitāti, kas zemi maitāja.

11:19  Un tas Dieva nams debesīs tapa atvērts, un Viņa derības šķirsts tapa redzams Viņa namā, un zibeņi notika un balsis un pērkoni un zemes trīcēšana un liela krusa.

Chapter 12

12:1  Un liela zīme parādījās debesīs: sieva ar sauli apģērbta, un mēnesis apakš viņas kājām, un viņas galvā kronis no divpadsmit zvaigznēm,

12:2  Un grūta būdama tā brēca bērnu sāpēs un dzemdēšanas mokās.

12:3  Un cita zīme parādījās debesīs, un redzi, liels pūķis, sarkans kā uguns, ar septiņām galvām un desmit ragiem, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi.

12:4  Un viņa aste vilka debess zvaigžņu trešo tiesu un tās nometa uz zemi. Un tas pūķis stājās tās sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, ka viņš, kad tā dzemdētu, viņas bērnu aprītu.

12:5  Un viņa dzemdēja bērnu, dēlu, kam visus pagānus būs ganīt ar dzelzs rīksti, un viņas bērns tapa aizrauts pie Dieva un pie Viņa goda krēsla.

12:6  Un tā sieva bēga uz tuksnesi, kur viņai bija no Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur taptu uzturēta tūkstoš divsimt un sešdesmit dienas.

12:7  Un karš cēlās debesīs. Miķelis un viņa eņģeļi karoja pret to pūķi; un tas pūķis karoja un viņa eņģeļi,

12:8  Un nespēja nenieka, un viņu vieta vairs netika atrasta debesīs.

12:9  Un tas lielais pūķis tika izmests, tā vecā čūska, ko dēvē par velnu un sātanu, kas visu pasauli pieviļ; tas tika nomests uz zemi, un viņa eņģeļi līdz ar viņu tur tika nomesti.

12:10  Un es dzirdēju stipru balsi debesīs sakām: tagad pestīšana un spēks un valstība mūsu Dievam, un vara Viņa Kristum ir kļuvusi; jo mūsu brāļu apsūdzētājs ir nomests, kas tos apsūdzēja priekš mūsu Dieva dienām naktīm.

12:11  Un tie viņu ir uzvarējuši caur Tā Jēra asinīm un caur savas liecības vārdu, un tie savu dzīvību nav mīlējuši līdz nāvei.

12:12  Tāpēc priecājaties, jūs debesis, un kas tur dzīvo! Ak vai, tiem, kas zemes un jūras virsū dzīvo; jo velns pie jums ir nonācis ar lielām dusmām, zinādams, ka tam ir maz laika.

12:13  Un kad tas pūķis redzēja, ka viņš bija nomests uz zemi, tad viņš vajāja to sievu, kas to dēlu bija dzemdējusi.

12:14  Un tai sievai divi liela ērgļa spārni tapa doti, ka tā uz tuksnesi skrietu savā vietā, kur viņa top uzturēta laiku un laikus un puslaiku, nost no tās čūskas vaiga.

12:15  Un tā čūska no savas mutes izlaida ūdeni tā kā upi tai sievai pakaļ, lai viņu caur to upi aizrautu.

12:16  Un zeme nāca tai sievai palīgā, un zeme atvēra savu muti un aprija to upi, ko tas pūķis no savas mutes izlaida.

12:17  Un tas pūķis iedusmojās pret to sievu un nogāja karot ar tiem, kas atlikušies no viņas dzimuma, kas Dieva baušļus tur, un kam ir Jēzus Kristus liecība.

Chapter 13

13:1  Un es stāvēju uz jūras smiltīm. Un es redzēju zvēru izkāpjam no jūras, tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām bija zaimošanas vārdi.

13:2  Un tas zvērs, ko es redzēju, bija pardelim līdzīgs, un viņa kājas kā lāča kājas, un viņa mute kā lauvas mute; un tas pūķis tam deva savu spēku un savu goda krēslu un lielu varu.

13:3  Un es redzēju vienu no viņa galvām kā līdz nāvei ievainotu, un viņa nāves vaina tapa dziedināta, un visa zeme tam zvēram pakaļ brīnījās.

13:4  Un viņi pielūdza to pūķi, kas tam zvēram varu bija devis, un pielūdza to zvēru sacīdami: kas ir tam zvēram līdzīgs? Kas var ar to karot?

13:5  Un tam tapa dota mute, runāt lielas lietas un Dieva zaimošanas, un vara tam tapa dota, karot četrdesmit divus mēnešus.

13:6  Un tas atdarīja savu muti un runāja zaimošanu pret Dievu, zaimodams Viņa vārdu un Viņa dzīvokli un tos, kas dzīvo debesīs.

13:7  Un tam tapa dots, karot ar tiem svētiem un tos uzvarēt, un tam vara tapa dota pār visām ciltīm un valodām un tautām.

13:8  Un to pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes, kam vārdi nav rakstīti Tā Jēra dzīvības grāmatā, kas ir nokauts no pasaules radīšanas.

13:9  Ja kam ir ausis, tas lai dzird.

13:10  Ja kas ved cietumā, tas ies cietumā; ja kas ar zobenu nokauj, tam ar zobenu būs tapt nokautam. Še to svēto pacietība un ticība!

13:11  Un es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes, un tam bija divi ragi, jēra ragiem līdzīgi, un tas runāja kā pūķis.

13:12  Un visu tā pirmā zvēra varu tas dara viņa priekšā, un dara, ka zeme un tie, kas uz tās dzīvo, pielūdz to pirmo zvēru, kam tā nāves vaina bija dziedināta.

13:13  Un tas dara lielas zīmes, ka tas arī ugunij liek nokrist no debess uz zemi cilvēku priekšā.

13:14  Un tas pieviļ tos, kas dzīvo virs zemes caur tām zīmēm, ko darīt tā zvēra priekšā viņam ir dots, un saka uz tiem, kas virs zemes dzīvo, lai tie bildi taisa tam zvēram, kam tā vaina no zobena bija, un kas bija palicis dzīvs.

13:15  Un tam tapa dots, tai zvēra bildei garu dot, ka tā zvēra bilde ir runātu, ir darītu, ka tie taptu nokauti, kas tā zvēra bildi nepielūgtu.

13:16  Un tas dara, ka visiem, maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, svabadiem un kalpiem, zīme top dota pie viņu labās rokas vai pie viņu pieres;

13:17  Un ka neviens nevar ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam tā zīme ir, tas zvēra vārds jeb viņa vārda skaitlis.

13:18  Še tā gudrība! Kam ir saprašana, tas lai pārskaita tā zvēra skaitli; jo tas ir cilvēka skaitlis, un viņa skaitlis ir sešsimt sešdesmit un seši.

Chapter 14

14:1  Un es redzēju, un raugi, Tas Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simt četrdesmit četri tūkstoši, kam Viņa Tēva vārds bija rakstīts pie viņu pierēm.

14:2  Un es dzirdēju balsi no debesīm kā daudz ūdeņu balsi un kā liela pērkona balsi, un tā balss, ko es dzirdēju, bija tā kā koklētāji koklē uz savām koklēm.

14:3  Un tie dziedāja kā jaunu dziesmu tā goda krēsla priekšā un to četru dzīvo un to vecaju priekšā, un neviens nevarēja to dziesmu mācīties, kā vien tie simt četrdesmit četri tūkstoši, kas bija atpirkti no pasaules.

14:4  Šie ir, kas ar sievām nav apgānījušies; jo tie ir šķīsti; šie ir, kas Tam Jēram staigā pakaļ, uz kurieni Tas iet. Šie ir atpirkti no cilvēkiem par pirmajiem Dievam un Tam Jēram.

14:5  Un viņu mutē viltība nav atrasta, jo tie ir bezvainīgi Dieva goda krēsla priekšā.

14:6  Un es redzēju citu eņģeli debes' vidū skrienam; tam bija mūžīgs evaņģēlijs, tiem sludināt, kas virs zemes dzīvo, un visām tautām un ciltīm un valodām un ļaudīm.

14:7  Šis ar stipru balsi sacīja: bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi, un pielūdziet To, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un ūdeņu avotus.

14:8  Un cits eņģelis, otrs, nāca pakaļ sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, tā lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas maucības dusmu vīnu.

14:9  Un cits eņģelis, tas trešais, tiem nāca pakaļ sacīdams ar stipru balsi: ja kas to zvēru pielūdz un viņa bildi un pieņem to zīmi pie savas pieres un pie savas rokas,

14:10  Tas arīdzan dzers no Dieva dusmības vīna, kas stiprs Viņa bardzības biķerī ir ieliets, un tas taps mocīts ar uguni un sēru to svēto eņģeļu un Tā Jēra priekšā.

14:11  Un tie dūmi no viņu mocības uzkāpj mūžīgi mūžam, un dusēšanas nav nedz dienu nedz nakti tiem, kas to zvēru un viņa bildi pielūdz, un ja kas viņa vārda zīmi pieņem.

14:12  Še ir to svēto pacietība. Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.

14:13  Un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: raksti! Svētīgi ir tie mirušie, kas iekš Tā Kunga mirst no šī brīža. Tiešām, Tas Gars saka, ka tie dus no savām darbošanām un viņu darbi tos pavada.

14:14  Un es redzēju un raugi, spožs padebesis un uz tā padebeša viens sēdēja, kas Cilvēka Dēlam līdzīgs, ar zelta kroni galvā un ar asu cirpi rokā.

14:15  Un cits eņģelis nāca no Dieva nama, saukdams ar stipru balsi uz To, kas uz tā padebeša sēdēja: cērt ar Savu cirpi un pļauj; jo tā pļaušanas stunda Tev ir nākusi, tāpēc ka tas pļaujamais virs zemes ir ienācies.

14:16  Un Tas, kas uz tā padebeša sēdēja, ar Savu cirpi cirta uz zemi, un zeme tapa pļauta.

14:17  Un cits eņģelis nāca no Tā Dieva nama, kas ir debesīs, un tam bija arīdzan asa cirpe.

14:18  Un cits eņģelis nāca no tā altāra, tam bija vara pār uguni, un tas sauca ar lielu saukšanu uz to, kam tā asā cirpe bija, sacīdams: cērt ar savu aso cirpi un nogriez vīna ķekarus no zemes vīna koka, jo viņa ogas ir ienākušās.

14:19  Un tas eņģelis cirta ar savu cirpi uz zemi un nogrieza ogas no zemes vīna koka un meta tās tai lielā Dieva dusmības vīna spaidā.

14:20  Un tas vīna spaids tapa mīts ārpus pilsētas, un no tā vīna spaida nāca asinis līdz zirgu iemauktiem pie tūkstoš un sešsimt birzumiem.

Chapter 15

15:1  Un es redzēju citu lielu un brīnišķu zīmi debesīs: septiņus eņģeļus, kas turēja tās septiņas pēdīgās mocības, jo iekš tām Dieva dusmība piepildījās.

15:2  Un es redzēju kā glāzes jūru ar uguni jauktu; un tos, kas uzvarēja to zvēru un viņa bildi un viņa zīmi un viņa vārda skaitli, ka tie stāvēja pie tās glāzes jūras, turēdami Dieva kokles.

15:3  Un tie dziedāja Mozus, Tā Dieva kalpa, dziesmu un Tā Jēra dziesmu sacīdami: lieli un brīnišķi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, visu Valdītājs; taisni un patiesīgi ir Tavi ceļi, Tu Ķēniņ pār tām tautām!

15:4  Kas Tevi nebītos, Kungs, un nedotu Tavam vārdam godu? Jo Tu vien esi svēts; jo visas tautas nāks un pielūgs Tavā priekšā, jo Tavas tiesas ir atspīdējušas.

15:5  Un pēc tam es redzēju, un raugi, Dieva nams, tas liecības dzīvoklis, tapa atvērts debesīs.

15:6  Un tie septiņi eņģeļi, kam tās septiņas mocības bija, nāca ārā no Dieva nama, apģērbti ar šķīstu un spožu audekli un apjozti ap krūtīm ar zelta jostām.

15:7  Un viens no tiem četriem dzīviem deva tiem septiņiem eņģeļiem septiņus zelta kausus, pildītus ar Tā Dieva dusmību, kas mūžīgi mūžam dzīvo.

15:8  Un Dieva nams tapa pilns dūmu no Dieva godības un no Viņa spēka, un neviens nevarēja Dieva namā ieiet, kamēr to septiņu eņģeļu septiņas mocības nebija pabeigtas.

Chapter 16

16:1  Un es dzirdēju stipru balsi no Dieva nama sakām uz tiem septiņiem eņģeļiem: ejat un izlejat Dieva dusmības kausus uz zemi.

16:2  Un tas pirmais nogāja un izlēja savu kausu uz zemi, un tur ļauns un nikns augonis piemetās tiem cilvēkiem, kam tā zvēra zīme bija, un kas viņa bildi pielūdza.

16:3  Un tas otrais eņģelis savu kausu izlēja jūrā, un tā palika par asinīm, kā no miruša, un ikviena dzīva dvaša jūrā nomira.

16:4  Un tas trešais eņģelis izlēja savu kausu upēs un ūdeņu avotos, un tie palika par asinīm.

16:5  Un es dzirdēju to ūdeņu eņģeli sakām: Kungs, kas ir un kas bijis, Tu esi taisns un svēts, ka Tu tā esi tiesājis.

16:6  Jo tie to svēto un to praviešu asinis ir izlējuši; tāpēc Tu tiem arīdzan asinis esi devis dzert, jo tie to pelnījuši.

16:7  Un es dzirdēju citu no tā altāra sakām: tiešām, Kungs Dievs, visu Valdītājs, patiesīgas un taisnas ir Tavas tiesas.

16:8  Un tas ceturtais eņģelis izlēja savu kausu uz sauli, un viņam tapa dots, cilvēkus dedzināt ar uguni.

16:9  Un cilvēki tapa dedzināti ar lielu karstumu un zaimoja Tā Dieva vārdu, kam vara ir pār šīm mocībām. Bet tie neatgriezās no grēkiem, Viņam dot godu.

16:10  Un tas piektais eņģelis savu kausu izlēja uz tā zvēra goda krēslu, un viņa valsts tapa aptumšota, un tie no sāpēm sakoda savas mēles,

16:11  Un zaimoja To Dievu debesīs savu sāpju dēļ un savu augoņu dēļ, un neatgriezās no saviem darbiem.

16:12  Un tas sestais eņģelis savu kausu izlēja uz to lielo Eifrates upi, un viņas ūdens izsīka, ka taptu sataisīts ceļš tiem ķēniņiem no saules lēkšanas puses.

16:13  Un es redzēju no tā pūķa mutes un no tā zvēra mutes un no tā viltīgā pravieša mutes nākam trīs nešķīstus garus, vardēm līdzīgus.

16:14  Jo tie ir velnu gari, kas dara zīmes un iziet pie visas pasaules ķēniņiem, tos sapulcināt uz karu, Dieva, tā Visuvarenā, lielā dienā.

16:15  “Redzi, Es nāku kā zaglis: svētīgs, kas nomodā un savas drēbes sarga, ka tas nestaigā pliks un viņa kauns netop redzēts.”

16:16  Un viņš tos sapulcināja uz to vietu, kas ebrejiski top saukta Armaģedon.

16:17  Un tas septītais eņģelis savu kausu izlēja gaisā, un stipra balss nāca no tā debes' nama, no tā goda krēsla, sacīdama: ir noticis.

16:18  Un balsis un pērkoni un zibeņi cēlās. Un tad notika liela zemes trīcēšana, kāda vēl nav notikusi, kamēr cilvēki virs zemes bijuši, tāda un tik liela zemes trīcēšana.

16:19  Un tā lielā pilsēta dalījās trijās daļās, un pagānu pilsētas sagruva, un Bābele, tā lielā, tapa pieminēta Dieva priekšā, ka tai taptu dots viņa dusmības un bardzības vīna biķeris.

16:20  Un visas salas bēga, un kalni netapa atrasti.

16:21  Un liela krusa, triju podu smaga, krita no debesīm uz cilvēkiem, un cilvēki zaimoja Dievu tās mocības dēļ caur to krusu; jo viņas mocība ir varen liela.

Chapter 17

17:1  Un viens no tiem septiņiem eņģeļiem, kam tie septiņi kausi bija, nāca un ar mani runāja, uz mani sacīdams: nāc šurp, es tev rādīšu tās lielās maukas sodību, kas sēž pie tiem lieliem ūdeņiem;

17:2  Ar to ir maukojuši tie ķēniņi virs zemes un tie, kas virs zemes dzīvo, ir piedzērušies no viņas maucības vīna.

17:3  Un viņš mani garā aizveda uz tuksnesi. Un es redzēju sievu sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns ar zaimošanas vārdiem, kam bija septiņas galvas un desmit ragi.

17:4  Un tā sieva bija apģērbta ar purpuru un dārgu sarkanumu un izpušķota ar zeltu un dārgiem akmeņiem un pērlēm, savā rokā turēdama zelta biķeri, pilnu ar savas maucības negantību un nešķīstību.

17:5  Un pie viņas pieres bija rakstīts vārds: “Noslēpums, Bābele, tā lielā, tā mauka un negantības māte virs zemes.”

17:6  Un es redzēju to sievu piedzērušu no to svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm; to redzēdams es brīnījos ar lielu brīnīšanos.

17:7  Un tas eņģelis uz mani sacīja: kādēļ tu brīnies? Es tev sacīšu to noslēpumu par to sievu un to zvēru, kas viņu nes, un kam ir tās septiņas galvas un tie desmit ragi.

17:8  Tas zvērs, ko tu esi redzējis, bija un nav un izkāps no bezdibeņa un ies bojā; un tie, kas virs zemes dzīvo, (kam vārdi nav rakstīti tai dzīvības grāmatā no pasaules radīšanas,) tie brīnīsies, redzēdami to zvēru, ka tas bija un nav un būs.

17:9  Še prāts ar gudrību! Tās septiņas galvas ir septiņi kalni, uz kuriem tā sieva sēž,

17:10  Un ir septiņi ķēniņi. Pieci ir krituši, un viens ir, un tas otrais vēl nav nācis, un kad tas nāks, tad tam būs palikt mazu brīdi.

17:11  Un tas zvērs, kas bija un nav, pats ir tas astotais, un ir no tiem septiņiem un iet bojā.

17:12  Un tie desmit ragi, ko tu esi redzējis, ir desmit ķēniņi, kas valstību vēl nav dabūjuši; bet tā kā ķēniņi tie varu dabū uz vienu stundu ar to zvēru.

17:13  Šiem ir vienāds prāts, un tie savu spēku un varu nodos tam zvēram.

17:14  Šie karos ar To Jēru, un Tas Jērs tos uzvarēs, jo Tas ir to kungu Kungs un to ķēniņu Ķēniņš, - un tie, kas līdz ar Viņu, tie aicinātie un izredzētie un ticīgie.

17:15  Un viņš uz mani saka: tie ūdeņi, ko tu esi redzējis, kur tā mauka sēž, ir ļaudis un ļaužu pulki un tautas un valodas.

17:16  Un tie desmit ragi, ko tu esi redzējis uz tā zvēra, šie to mauku nīdēs un viņu darīs tukšu un kailu un viņas miesu ēdīs un viņu sadedzinās ar uguni.

17:17  Jo Dievs tiem sirdī devis, darīt Viņa prātu un darīt vienādā prātā un savu valstību dot tam zvēram, tiekams Dieva vārdi taps piepildīti.

17:18  Un tā sieva, ko tu esi redzējis, ir tā lielā pilsēta, kam ir tā valdība pār tiem ķēniņiem virs zemes.

Chapter 18

18:1  Un pēc tam es redzēju citu eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija liela vara, un zeme tapa apgaismota no viņa spožuma.

18:2  Un tas sauca spēcīgi ar stipru balsi sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, tā lielā, un palikusi velniem par mājas vietu un visiem nešķīstiem gariem par cietumu un visiem nešķīstiem un negantiem putniem par cietumu.

18:3  Jo no viņas maucības dusmu vīna visas tautas ir dzērušas, un tie ķēniņi virs zemes ar viņu ir maukojuši, un tie tirgotāji virs zemes ir bagāti tapuši no viņas varenā kāruma.

18:4  Un es dzirdēju citu balsi no debesīm sakām: izejat no viņas, Mani ļaudis, ka jūs viņai nepaliekat par biedriem pie viņas grēkiem un ka jūs nedabūjiet no viņas mocībām.

18:5  Jo viņas grēki ir līdz debesīm kāpuši, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus.

18:6  Atmaksājiet viņai, kā viņa jums ir atmaksājusi, un dariet viņai divkārtīgi pēc viņas darbiem, ielejat viņai divkārtīgi tai biķerī, kur viņa ielējusi.

18:7  Cik viņa pati sevi ir pagodinājusi un kārumā dzīvojusi, tik lielu mocību un bēdas padariet viņai, jo viņa saka savā sirdī: es sēžu tā kā ķēniņiene, un neesmu atraitne, un bēdas es neredzēšu.

18:8  Tādēļ viņas mocības nāks vienā dienā, nāve un bēdas un bads, un viņa taps sadedzināta ugunī, jo spēcīgs ir Tas Kungs Dievs, kas viņu soda.

18:9  Un viņu apraudās un nožēlos tie ķēniņi virs zemes, kas ar viņu maucībā un kārumā dzīvojuši, kad tie redzēs tos dūmus no viņas degšanas.

18:10  Tie stāvēs no tālienes aiz bailēm no viņas mokām un sacīs: vai, vai! Tā lielā pilsēta Bābele! Tā stiprā pilsēta! Jo tava sodība ir nākusi vienā stundā.

18:11  Un tie tirgotāji virs zemes raud un žēlojās par viņu, tāpēc ka viņu preci neviens vairs nepērk,

18:12  Zelta un sudraba preci un dārgus akmeņus un pērles un dārgu audekli un purpuru un zīdu un dārgu sarkanumu un visādus saldi smaržīgus kokus un visādus traukus no ziloņkauliem un visādus traukus no dārga koka un vara un dzelzs un marmora akmens,

18:13  Un kanēli un kvēpināmās zāles un saldas smaržzāles un vīraku un vīnu un eļļu un kviešu miltus un kviešus un lopus un avis un zirgus un karietes un cilvēku miesas un dvēseles.

18:14  Un tie dārza augļi, ko tava dvēsele kāroja, ir nost no tevis, un viss, kas bija gards un spožs, tas ir nost no tevis, un to tu vairs neatradīsi.

18:15  Šo lietu tirgotāji, kas no viņas bija bagāti tapuši, stāvēs no tālienes, aiz bailēm no viņas mokām, raudādami un žēlodamies

18:16  Un sacīs: Vai! vai! tā lielā pilsēta, kas bija apģērbta ar dārgu audekli un purpuru un sarkanu dārgu vadmalu, un kas bija izgreznota ar zeltu un dārgiem akmeņiem un pērlēm! Jo tāda bagātība ir postīta vienā stundā.

18:17  Un visi stūrmaņi un visi, kas brauc uz laivām, un laivinieki un, cik uz jūras darbojās, stāvēja no tālienes

18:18  Un brēca, skatīdami tos dūmus no viņas degšanas, un sacīja: kura šai lielai pilsētai līdzīga?

18:19  Un tie meta pīšļus uz savām galvām un brēca raudādami un žēlodamies un sacīja: Vai! Vai! tā lielā pilsēta, kur visi, kam laivas bija jūrā, bagāti tapuši no viņas greznuma, tā ir postīta vienā stundā.

18:20  Līksmojaties par viņu, debesis, un jūs svētie apustuļi un jūs pravieši, jo Dievs jūsu tiesu ir iztiesājis pie viņas.

18:21  Un viens spēcīgs eņģelis pacēla akmeni, tā kā lielu dzirnu akmeni, un to iemeta jūrā sacīdams: tāpat tā lielā pilsēta Bābele ar mešanu taps mesta un vairs netaps atrasta.

18:22  Un koklētāju un dziedātāju un stabulnieku un bazūnētāju balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis un nekāda amata amatnieks vairs netaps atrasts iekš tevis. Un dzirnavu balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis.

18:23  Un sveces gaišums vairs nespīdēs iekš tevis, un brūtgāna un brūtes balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis. Jo tavi tirgotāji bija lieli kungi virs zemes, jo caur tavu apmānīšanu visas tautas tika pieviltas,

18:24  Un iekš tās ir atrastas to praviešu asinis un to svēto un visu to, kas virs zemes ir nokauti.

Chapter 19

19:1  Un pēc tam es dzirdēju, kā lielu ļaužu pulku, stipru balsi debesīs sakām: Alleluja! Pestīšana un gods un slava un spēks Tam Kungam, mūsu Dievam!

19:2  Jo Viņa tiesas ir patiesīgas un taisnas, tāpēc ka Viņš to lielo mauku ir notiesājis, kas zemi ir samaitājusi ar savu maucību, un Viņš savu kalpu asinis pie tās ir atriebis.

19:3  Un tie sacīja otrā kārtā: Alleluja! Un viņas dūmi uzkāpj mūžīgi mūžam.

19:4  Un tie divdesmit četri vecaji un tie četri dzīvie nometās un pielūdza Dievu, kas uz tā goda krēsla sēdēja, sacīdami: Āmen, Alleluja!

19:5  Un balss izgāja no tā goda krēsla sacīdama: teiciet mūsu Dievu, visi Viņa kalpi, un kas Viņu bīstas, mazie un lielie.

19:6  Un es dzirdēju kā balsi no daudz ļaudīm un kā balsi no daudz ūdeņiem un kā balsi no stipriem pērkoniem sakām: Alleluja! Jo Tas Kungs, tas visu Valdītājs Dievs, ir valdību uzņēmis.

19:7  Lai priecājamies un gavilējam un Viņam godu dodam, jo Tā Jēra kāzas ir nākušas, un Viņa sieva ir sataisījusies.

19:8  Un viņai ir dots, ka top apģērbta ar šķīstu un spožu dārgu audeklu; jo tas dārgais audekls ir to svēto taisnība.

19:9  Un viņš uz mani saka: raksti! Svētīgi ir tie, kas ir aicināti uz Tā Jēra kāzu mielastu! Un viņš uz mani saka: šie ir tie patiesīgie Dieva vārdi.

19:10  Un es kritu pie viņa kājām, viņu pielūgt, un viņš uz mani saka: “Raugi, nedari tā! Es esmu darba biedrs tev un taviem brāļiem, kam ir Jēzus liecība. Pielūdz Dievu! Jo Jēzus liecība ir tas praviešu mācības gars.”

19:11  Un es redzēju debesis atvērtas, un raugi, balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tapa saukts Uzticīgs un Patiesīgs, un Tas tiesā un karo iekš taisnības.

19:12  Un Viņa acis ir kā uguns liesma, un uz Viņa galvas ir daudz ķēniņu kroņi, un vārds Viņam bija rakstīts, ko neviens nezināja, kā vien Viņš pats.

19:13  Un Viņš bija apģērbts ar drēbēm, kas bija asinīs mērktas, un Viņa vārds tapa saukts Dieva vārds.

19:14  Un Tam gāja pakaļ tie debes' karaspēki uz baltiem zirgiem, apģērbti ar baltu un šķīstu dārgu audekli.

19:15  Un no Viņa mutes iziet ass zobens, ar to sist pagānus; un Viņš tos ganīs ar dzelzs rīksti, un Viņš min Dieva, Tā Visuvarenā, bargās dusmības vīna spaidu.

19:16  Un uz drēbēm un uz sāniem viņam ir tas vārds rakstīts: ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs!

19:17  Un es redzēju vienu eņģeli saulē stāvam, un tas sauca ar stipru balsi sacīdams uz visiem putniem, kas debess vidū skrien: nāciet un sapulcinājaties uz to lielo Dieva mielastu,

19:18  Ka jūs ēdat ķēniņu miesas, virsnieku miesas un vareno miesas un zirgu miesas un jājēju, kas uz tiem sēž, un visu svabadu un kalpu un mazu un lielu miesas.

19:19  Un es redzēju to zvēru un tos ķēniņus virs zemes, un viņu sapulcinātos karaspēkus karojam pret To, kas uz tā zirga sēdēja, un pret Viņa kara spēku.

19:20  Un tas zvērs tapa sagrābts, un līdz ar to tas viltīgais pravietis, kas viņa priekšā tās zīmes bija darījis, caur ko viņš bija pievīlis tos, kas bija pieņēmuši tā zvēra zīmi, un tos, kas pielūdza viņa bildi: tie divi tapa dzīvi iemesti uguns zaņķī, kas deg ar sēru.

19:21  Un tie atlikušie tapa nokauti caur to zobenu, kas izgāja no mutes Tam, kas sēdēja uz tā zirga, un visi putni pieēdās no viņu miesām.

Chapter 20

20:1  Un es redzēju eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija bezdibeņa atslēgas un lielas ķēdes savā rokā.

20:2  Un viņš sagrāba to pūķi, to veco čūsku, tas ir velns un sātans, un to saistīja tūkstoš gadus.

20:3  Un viņš to iemeta bezdibenī un aizslēdza un uzlika zieģeli virsū, ka tas tos ļaudis vairs nepieviltu, tiekams tūkstoš gadi būtu pabeigti, un pēc tiem viņam būs vaļā tapt mazu brīdi.

20:4  Un es redzēju goda krēslus, un uz tiem apsēdās, un šiem tapa dots tiesu spriest, un es redzēju to dvēseles, kam Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ galva bija nocirsta un kas nebija pielūguši nedz to zvēru nedz viņa bildi un nebija pieņēmuši to zīmi pie savas pieres un pie savas rokas; un tie dzīvoja un valdīja līdz ar Kristu tūkstoš gadus.

20:5  Bet tie citi mirušie netapa atkal dzīvi, tiekams tūkstoš gadi bija pabeigti; šī ir tā pirmā augšāmcelšanās.

20:6  Svētīgs un svēts, kam ir daļa pie tās pirmās augšāmcelšanās! Par šiem tai otrai nāvei varas nav, bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs līdz ar Viņu tūkstoš gadus.

20:7  Un kad tie tūkstoš gadi būs pabeigti, tad sātans no sava cietuma taps atraisīts,

20:8  Un izies vilt tās tautas, kas tanīs četros zemes stūros, to Gogu un Magogu, tos sapulcināt karā; šo pulks ir kā jūras smiltis.

20:9  Un tie nāca uz zemes klajumu un visapkārt apstāja to svēto lēģeri un to mīļo pilsētu, un uguns krita no Dieva no debess un tos aprija.

20:10  Un velns, kas tos pievīla, tapa iemests tai uguns un sēra zaņķī, kur tas zvērs ir un tas viltīgais pravietis, un tie taps mocīti dienām naktīm mūžīgi mūžam.

20:11  Un es redzēju lielu baltu godības krēslu un To, kas uz tā sēdēja, no Viņa vaiga zeme un debess bēga, un vieta tiem netapa atrasta.

20:12  Un es redzēju tos mirušos, mazos un lielos stāvam Dieva priekšā, un tās grāmatas tapa atvērtas; un cita grāmata tapa atvērta, kas ir tā dzīvības grāmata. Un tie mirušie tapa tiesāti pēc tiem rakstiem tais grāmatās, pēc viņu darbiem.

20:13  Un jūra deva tos mirušos, kas iekš tās bija, un nāve un elle deva tos mirušos, kas iekš tām bija, un ikviens tapa tiesāts pēc saviem darbiem.

20:14  Un nāve un elle tapa iemestas uguns zaņķī: šī ir tā otrā nāve.

20:15  Un ja kas netapa atrasts tai dzīvības grāmatā rakstīts, tas tapa iemests uguns zaņķī.

Chapter 21

21:1  Un es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi; jo tā pirmā debess un tā pirmā zeme bija zudušas, un jūra vairs nav.

21:2  Un es, Jānis, redzēju to svēto pilsētu, to jauno Jeruzālemi, no Dieva nokāpjam no debesīm, sataisītu kā savam vīram izgreznotu brūti.

21:3  Un es dzirdēju lielu balsi no debesīm sakām: redzi, tas Dieva dzīvoklis pie cilvēkiem, un Viņš mājos pie tiem un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs pie tiem, viņiem par Dievu.

21:4  Un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm un nāve vairs nebūs, nedz bēdas, nedz brēkšana, nedz raizes vairs nebūs; jo tās pirmās lietas ir pagājušas.

21:5  Un kas uz tā godības krēsla sēdēja, sacīja: redzi, visu es daru jaunu. Un Viņš uz mani saka: raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesīgi.

21:6  Un Viņš uz mani sacīja: tas ir noticis. Es esmu Tas A(Alfa) un Tas O(Omega), Tas Iesākums un Tas Gals. Es tam iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas.

21:7  Kas uzvar, tam būs iemantot visas lietas, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls.

21:8  Bet tiem bailīgiem un neticīgiem un negantiem un slepkavām un mauciniekiem un burvjiem un elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa tai zaņķī, kas deg ar uguni un sēru; tā ir tā otrā nāve.

21:9  Un pie manis nāca viens no tiem septiņiem eņģeļiem, kam tie septiņi kausi bija, pildīti ar tām septiņām pēdīgām mocībām, un runāja ar mani sacīdams: nāc šurp! Es tev rādīšu to sievu, Tā Jēra brūti.

21:10  Un viņš mani garā noveda uz lielu un augstu kalnu un man rādīja to lielo pilsētu, to svēto Jeruzālemi, kas no debesīm nokāpa no Dieva.

21:11  Un tai bija Dieva godība. Un viņas spožums bija tam visdārgākam akmenim līdzīgs, tā kā jaspisa akmens, kas spīd kā kristāls.

21:12  Un tai bija liels un augsts mūris ar divpadsmit vārtiem, un uz tiem vārtiem bija divpadsmit eņģeļi, un vārdi bija virsū rakstīti, kas ir tie divpadsmit Israēla bērnu cilšu vārdi.

21:13  No austruma trīs vārti, no ziemeļa puses trīs vārti, no dienasvidus puses trīs vārti, no vakara puses trīs vārti.

21:14  Un pilsētas mūrim bija divpadsmit pamati un uz tiem Tā Jēra divpadsmit apustuļu vārdi.

21:15  Un kas ar mani runāja, tam bija zelta kārts, ka tas to pilsētu mērotu un viņas vārtus un viņas mūrus.

21:16  Un tā pilsēta bija četrstūrīga un bija tik gara, cik plata. Un viņš to pilsētu mēroja ar to kārti pie divpadsmit tūkstošiem birzumiem; viņas garums un platums un augstums bija it vienāds.

21:17  Un viņš mēroja viņas mūri pie simts četrdesmit un četrām olektīm pēc cilvēka mēra, kas tam eņģelim bija.

21:18  Un viņas mūris bija uztaisīts no jaspisa; un tā pilsēta bija no skaidra zelta, kas skaidrai glāzei bija līdzīgs.

21:19  Un pilsētas mūra pamati bija izrotāti ar visādiem dārgiem akmeņiem; pirmais pamats bija jaspis, otrais safīrs, trešais kalķedons, ceturtais smaragds.

21:20  Piektais sardoniks, sestais sardis, septītais krizolits, astotais berils, devītais topāzis, desmitais krizoprazs, vienpadsmitais hiacints, divpadsmitais ametists.

21:21  Un tie divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, un ikvieni vārti bija no vienas pērles, un pilsētas ielas bija skaidrs zelts tā kā skaidra glāze.

21:22  Un es neredzēju nevienu Dieva namu iekš tās, jo Tas Kungs, tas visu valdītājs Dievs, ir viņas nams un Tas Jērs.

21:23  Un tai pilsētai saules nevajag nedz mēneša, ka tie tur spīdētu, jo Dieva godība to apgaismo, un viņas gaišums ir Tas Jērs.

21:24  Un tautas staigās viņas gaišumā, un ķēniņi virs zemes savu godu un slavu nesīs tur iekšā.

21:25  Un viņas vārti netaps aizslēgti dienā, jo nakts tur nav.

21:26  Un tautu godu un slavu tur nesīs iekšā.

21:27  Un tur neieies neviens, kas ir apgānīts un negantību dara un melus, bet tie vien, kas ir rakstīti Tā Jēra dzīvības grāmatā.

Chapter 22

22:1  Un viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, skaidru kā kristālu, iztekam no Dieva un Tā Jēra godības krēsla.

22:2  Viņas ielas vidū un pa abējām upes pusēm bija tas dzīvības koks, kas nesa divpadsmit reiz augļus, ikvienā mēnesī savu augli, un tā koka lapas ir tautām par dziedināšanu.

22:3  Un nekāda nolādēta vairs nebūs, un Dieva un Tā Jēra godības krēsls būs tur iekšā, un Viņa kalpi Viņam kalpos

22:4  Un redzēs Viņa vaigu, un Viņa Vārds būs pie viņu pieres.

22:5  Un tur nakts nebūs, un tiem nevajadzēs nedz uguns nedz saules gaišuma; jo Tas Kungs Dievs tos apgaismo. Un tie valdīs mūžīgi mūžam.

22:6  Un viņš uz mani sacīja: šie vārdi ir uzticami un patiesīgi. Un Tas Kungs, to svēto praviešu Dievs, Savu eņģeli ir sūtījis Saviem kalpiem to rādīt, kam būs notikt īsā laikā.

22:7  “Redzi, Es nāku drīz. Svētīgs ir tas, kas tur tos praviešu vārdus, kas šinī grāmatā.”

22:8  Un es, Jānis, tas esmu, kas šīs lietas redzējis un dzirdējis. Un kad es biju redzējis un dzirdējis, tad es metos zemē pielūgt priekš tā eņģeļa kājām, kas man šīs lietas rādīja.

22:9  Un viņš uz mani saka: raugi, nedari to! Jo es esmu tavs un tavu brāļu, to praviešu, darba biedrs, un to, kas šīs grāmatas vārdus tur. Pielūdz Dievu!

22:10  Un viņš uz mani saka: neaizzieģelē tos praviešu vārdus, kas šinī grāmatā, jo tas laiks ir tuvu.

22:11  Kas netaisnību dara, tas lai joprojām netaisnību dara, un kas ir apgānīts, tas lai joprojām ir apgānīts, un kas ir taisns, tas lai joprojām ir taisns, un kas ir svēts, tas lai joprojām ir svēts.

22:12  “Un redzi, Es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani, ikvienam atmaksāt, kā viņa darbs būs.

22:13  Es esmu Tas A(Alfa) un Tas O(Omega), Tas Pirmais un Tas Pēdīgais, Tas Iesākums un Tas Gals.”

22:14  Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara(tiesības) ir pie tā dzīvības koka, un lai viņi ieiet pa tiem pilsētas vārtiem.

22:15  Bet ārā ir tie suņi un tie burvji un tie maucinieki un tie slepkavas un tie elku kalpi un ikviens, kas mīl un dara melus.

22:16  “Es, Jēzus, Savu eņģeli esmu sūtījis, jums šo apliecināt priekš tām Dieva draudzēm. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, tā spožā Rīta Zvaigzne.”

22:17  Un Tas Gars un tā brūte saka: nāc! Un kas to dzird, tas lai saka: nāc! Un kam slāpst, tas lai nāk, un kam gribās, tas lai ņem to dzīvības ūdeni bez maksas.

22:18  Jo es apliecināju visiem, kas dzird tos praviešu vārdus, kas šinī grāmatā: ja kas pie šiem ko pieliek, tad Dievs pieliks viņam tās mocības, kas ir rakstītas šinī grāmatā.

22:19  Un ja kas ko atņem no tiem praviešu vārdiem, kas šinī grāmatā, tad Dievs atņems viņa daļu no tās dzīvības grāmatas un no tās svētās pilsētas un no tā, kas ir rakstīts šinī grāmatā.

22:20  Kas to apliecina, Tas saka: Tiešām, Es nāku drīz! Āmen. Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!

22:21  Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem! Āmen.