LvGluck8 - Acts

Chapter 1

1:1  Tos pirmos stāstus es gan esmu stāstījis par visu, mans Teofil, ko Jēzus ir iesācis darīt un mācīt,

1:2  Līdz tai dienai, kad Viņš tapa uzņemts un tiem apustuļiem, ko Viņš izredzējis, pavēles bija devis caur Svēto Garu.

1:3  Tiem Viņš arīdzan pēc Savas ciešanas caur daudz skaidrām zīmēm Pats dzīvs bija parādījies, no tiem četrdesmit dienas redzēts un uz tiem runādams par Dieva valstības lietām.

1:4  Un kad Viņš tos bija sapulcinājis, tad Viņš tiem pavēlēja, neatstāties no Jeruzālemes, bet gaidīt uz Tā Tēva apsolīšanu, ko jūs no manis esat dzirdējuši (tā Viņš sacīja);

1:5  Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tapsiet kristīti ar Svēto Garu ne ilgi pēc šīm dienām.

1:6  Tad nu tie, kas bija kopā nākuši, Viņam vaicāja sacīdami: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēla valstību?”

1:7  Bet Viņš uz tiem sacīja: “Jums nepieklājās zināt tos laikus jeb brīžus, ko Tas Tēvs Savā paša varā nolicis.

1:8  Bet jūs dabūsiet spēku, kad Tas Svētais Gars pār jums būs nācis, un būsiet Mani liecinieki tā Jeruzālemē, kā arī visā Jūdu zemē un Samarijā un līdz pat pasaules galam.”

1:9  Un to sacījis, Viņš tiem redzot tapa uzcelts, un viens padebesis To uzņēma no viņu acīm.

1:10  Un kad tie skatījās uz debesīm, Viņam uzkāpjot, redzi, tad divi vīri pie tiem stāvēja baltās drēbēs,

1:11  Un sacīja: “Jūs Galileju vīri, ko jūs stāvat skatīdamies uz debesīm! Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz debesīm, tāpat nāks, kā jūs viņu esat redzējuši debesīs uzkāpjam.”

1:12  Tad tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no tā kalna, kas top saukts Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes vienu svētdienas gājumu.

1:13  Un tur nonākuši tie uzkāpa augšistabā; tur bija sapulcēti Pēteris un Jēkabs, un Jānis un Andrejs, Filips un Toms, Bērtulis un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Zelotes un Jūda, Jēkaba brālis.

1:14  Šie visi vienprātīgi pastāvēja iekš lūgšanas un pielūgšanas līdz ar tām sievām un ar Viņa brāļiem.

1:15  Un tanīs dienās Pēteris cēlās starp tiem mācekļiem un sacīja, (un tur bija kopā līdz simts divdesmit dvēselēm):

1:16  “Vīri, brāļi, tiem rakstiem bija tapt piepildītiem, ko Tas Svētais Gars ir papriekš sacījis caur Dāvida muti par Jūdasu, kas bija ceļa vadonis tiem, kas Jēzu saņēma.

1:17  Jo tas bija pieskaitīts pie mums un līdz ar mums dabūjis šo pašu kalpošanas amatu.

1:18  Tad nu šis tīrumu ir mantojis no tās netaisnās algas, un uz vaigu nokritis, tas vidū uz pusēm sprādzis un visas viņa iekšas ir izgāzušās.

1:19  Un tas visiem, kas Jeruzālemē dzīvo, ir tapis zināms, kā arī tas tīrums viņu valodā ir nosaukts: Aķeldama, tas ir asins tīrums.

1:20  Jo Dāvida dziesmu grāmatā ir rakstīts: viņu māja lai paliek par postažu, un lai neviens tur nedzīvo, un lai cits dabū viņa uzrauga amatu.

1:21  Tāpēc nu pieklājās, ka no tiem vīriem, kas ar mums kopā bijuši pa visu to laiku, kad Tas Kungs Jēzus pie mums ir iegājis un izgājis,

1:22  Iesākot no Jāņa kristības līdz tai dienai, kad Viņš no mums ir uzņemts debesīs, ka viens no šiem top par Viņa augšāmcelšanās liecinieku līdz ar mums.”

1:23  Un tie stādīja divus priekšā, Jāzepu, kas top saukts Barsaba, ar pavārdu Justs, un Mattīsu.

1:24  Un Dievu pielūguši tie sacīja: “Kungs, Tu visu siržu manītājs, rādi no šiem diviem vienu, ko Tu izredzējis,

1:25  Kas var dalību dabūt pie šās kalpošanas un pie šī apustuļu amata, no kā Jūdas ir atstājies, noiedams savā vietā.”

1:26  Un tie meslojās, un mesli krita uz Mattīsu, un tas tiem vienpadsmit tapa pieskaitīts.

Chapter 2

2:1  Un kad vasaras svētku diena atnāca, tad visi vienprātīgi bija kopā.

2:2  Un tur piepeši no debess rūkšana notika, tā kā no varena vēja pūšanas, un piepildīja visu to namu, kur tie sēdēja.

2:3  Un dalītas mēles tiem parādījās tā kā uguns un nolaidās uz ikvienu no tiem.

2:4  Un visi tapa piepildīti ar Svētu Garu un iesāka runāt ar citām mēlēm, kā tiem Tas Gars deva izrunāt.

2:5  Bet tur bija Jūdu ļaudis, kas Jeruzālemē dzīvoja, dievbijīgi vīri no visādām tautām apakš debess.

2:6  Kad nu šī balss notika, tad tas pulks nāca kopā un iztrūcinājās; jo ikviens tos dzirdēja savā valodā runājam.

2:7  Un tie visi sabijušies brīnījās, un cits uz citu sacīja: “Redzi, vai šie visi, kas runā, nav Galileji?

2:8  Kā tad mēs tos dzirdam ikviens savā valodā, kurā mēs dzimuši?

2:9  Partieši un Mēdieši un Elamieši, un kas dzīvojam iekš Mezopotamijas, Jūdejas un Kapadoķijas, Pontus un Āzijas,

2:10  Friģijas un Pamfilijas, Ēģiptes un Libijas robežās pret Kireni, un piedzīvotāji no Romas, Jūdi un Jūdu ticības biedri,

2:11  Krieti un Arābi, - mēs dzirdam, tos ar mūsu pašu mēlēm Dieva lielos darbus runājam.”

2:12  Un visi sabijušies nezināja, ko darīt, un cits uz citu sacīja: “Kas tas būs?”

2:13  Bet citi mēdīdami sacīja: “Tie salda vīna pilni.”

2:14  Bet Pēteris nostājies ar tiem vienpadsmit, pacēla savu balsi un uz tiem runāja: “Jūs Jūdu vīri, un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un saņemat manus vārdus savās ausīs.

2:15  Jo šie nav piedzēruši, kā jums šķiet; jo šī ir dienas trešā stunda.

2:16  Bet tas ir, ko pravietis Joēls sacījis:

2:17  Un Dievs saka: “Notiks pēdīgās dienās, ka Es izliešu no Sava Gara uz visu miesu; un jūsu dēli un jūsu meitas sludinās nākamas lietas, un jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas, un jūsu vecaji sapņos sapņus.

2:18  Un arī uz Saviem kalpiem un uz Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie sludinās praviešu mācību.

2:19  Un Es došu brīnumus augšā pie debess un zīmes apakšā virs zemes, asinis un uguni un dūmu tvaiku.

2:20  Saule taps pārvērsta par tumsību, un mēnesis par asinīm, pirms nekā nāks Tā Kunga lielā un spožā diena.

2:21  Un notiks, ka ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts.”

2:22  Jūs Israēla vīri, klausiet šos vārdus: Jēzu no Nacaretes, vīru no Dieva skaidri ierādītu jūsu starpā caur spēcīgiem darbiem un brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur Viņu jūsu starpā, kā jūs paši to zināt,

2:23  Šo, pēc Dieva nolemta padoma un papriekš zināšanas nodotu, jūs esat ņēmuši, caur netaisnu rokām pie krusta piekaluši un nokāvuši -

2:24  To Dievs ir uzmodinājis, nāves sāpes atraisīdams, jo nevarēja būt, ka Viņš no tās taptu turēts.

2:25  Jo Dāvids par Viņu saka: es To Kungu vienmēr esmu turējis priekš acīm; jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubos.

2:26  Tāpēc mana sirds priecājās un mana mēle līksmojās un arī mana miesa dusēs uz cerību.

2:27  Jo Tu manu dvēseli nepametīsi kapā, nedz Savam Svētam liksi redzēt satrūdēšanu.

2:28  Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus; Tu mani piepildīsi ar līksmību Tava vaiga priekšā.

2:29  Vīri, brāļi, lai ar drošību uz jums runājam par vectēvu Dāvidu: tas ir nomiris un aprakts, un viņa kaps pie mums ir līdz šai dienai.

2:30  Tad nu viņš pravietis būdams un zinādams, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis, ka tas Kristu gribot celt no viņa gurnu augļiem pēc miesas un to sēdināt uz viņa krēslu,

2:31  To tas paredzēdams ir runājis par Kristus augšāmcelšanos, ka Viņa dvēsele nav pamesta kapā nedz Viņa miesa redzējusi satrūdēšanu.

2:32  Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki.

2:33  Tad nu caur Dieva labo roku paaugstināts un no Tā Tēva dabūjis Tā Svētā Gara apsolīšanu, Viņš ir izlējis to, ko jūs tagad redzat un dzirdat,

2:34  Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs; bet viņš saka: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: “Sēdies pie Manas labās rokas,

2:35  Tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.”

2:36  Tad nu visam Israēla namam būs tiešām zināt, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.”

2:37  Un kad tie to dzirdēja, tad sirds tiem pārtrūka, un tie sacīja uz Pēteri un tiem citiem apustuļiem: “Vīri, brāļi, ko mums būs darīt?”

2:38  Bet Pēteris uz tiem sacīja: “Atgriežaties no grēkiem un liekaties ikviens kristīties Jēzus Kristus vārdā uz grēku piedošanu, tad jūs dabūsiet Tā Svētā Gara dāvanu.

2:39  Jo jums šī apsolīšana pieder un jūsu bērniem un visiem, kas ir tālu, cik Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.”

2:40  Un ar daudz citiem vārdiem tas liecību deva un tos pamācīja sacīdams: “Izglābjaties no šās netiklas cilts.”

2:41  Kas nu viņa vārdu labprāt uzņēma, tie tapa kristīti; un tanī dienā tapa pieliktas kādas trīs tūkstošas dvēseles.

2:42  Un tie pastāvēja iekš apustuļu mācības un iekš draudzības un iekš maizes laušanas un iekš Dieva lūgšanām.

2:43  Un visām dvēselēm bailība uzgāja, un daudz brīnumi un zīmes notika caur tiem apustuļiem.

2:44  Bet visi, kas bija ticīgi, palika kopā un visas lietas tiem bija kopā;

2:45  Un tie pārdeva visu savu mantu un sagādu, un to izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.

2:46  Un tie ikdienas vienprātīgi turējās kopā Dieva namā, un šurp un turp namos maizi lauza un barību ņēma ar prieku un sirds vientiesību,

2:47  Dievu teikdami, un bija visiem ļaudīm piemīlīgi; un Tas Kungs pielika ikdienas pie tās draudzes, kas tapa svētīgi.

Chapter 3

3:1  Bet Pēteris un Jānis gāja kopā uz Dieva namu ap lūgšanas stundu, tā ir tā devītā.

3:2  Un viens vīrs, no mātes miesām tizls būdams, tapa nests; to tie ikdienas nolika priekš Dieva nama durvīm, kas top sauktas tās krāšņās, ka tas dāvanas lūgtos no tiem, kas gāja Dieva namā.

3:3  Šis, redzēdams Pēteri un Jāni, ka tie gribēja ieiet Dieva namā, lūdzās kādu dāvanu.

3:4  Bet Pēteris ar Jāni uz to skatījās un sacīja: “Skaties uz mums.”

3:5  Un tas skatījās uz tiem gaidīdams, ko laba no viņiem dabūt.

3:6  Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav, bet kas man ir, to es tev dodu: Jēzus Kristus no Nacaretes vārdā: celies un staigā!”

3:7  Un viņš to satvēra pie labās rokas un to pacēla, un tūdaļ viņa lieli un krimšļi tapa stingri,

3:8  Un uzlēcis viņš stāvēja un staigāja un gāja ar tiem Dieva namā, staigādams un lēkdams un Dievu teikdams.

3:9  Un visi ļaudis to redzēja staigājam un Dievu teicam;

3:10  Un to arī pazina, ka viņš tas bija, kas dāvanu dēļ pie tām Dieva nama krāšņām durvīm bija sēdējis; un tie brīnījās, iztrūcinādamies par to, kas viņam bija noticis.

3:11  Kad nu šis tizlais, kas bija vesels tapis, pie Pētera un Jāņa turējās, tad visi ļaudis pārbijušies pie tiem satecēja tai saucamā Salamana priekšnamā.

3:12  Bet Pēteris, to redzēdams, tiem ļaudīm atbildēja: “Jūs Israēla vīri, ko jūs brīnāties par to, jeb ko jūs lūkojieties uz mums, tā kā mēs caur savu pašu spēku un savu dievbijāšanu to būtu padarījuši, ka šis staigā?

3:13  Ābrahāma un Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, ir pagodinājis Savu Dēlu Jēzu, ko jūs esat nodevuši un aizlieguši priekš Pilatus, kad tas sprieda, Viņu laist vaļā.

3:14  Bet jūs To Svēto un Taisno esat aizlieguši un lūguši, ka jums tas slepkava taptu dots.

3:15  Bet To dzīvības lielkungu jūs esat nokāvuši, ko Dievs ir uzmodinājis no miroņiem; tam mēs esam liecinieki.

3:16  Un caur to ticību uz Viņa Vārdu, Viņš pie šā, ko jūs redzat un pazīstat, Savu Vārdu ir apstiprinājis, un tā ticība, kas ir caur Viņu, šim devusi pilnīgu veselību jūsu visu priekšā.

3:17  Un nu brāļi, es zinu, ka nezinādami to esat darījuši, jūs kā arī jūsu virsnieki.

3:18  Bet ko Dievs caur visu Savu praviešu muti papriekš sludinājis, ka Kristum bija ciest, to Viņš tā ir piepildījis.

3:19  Tāpēc atjaunojaties savā prātā un atgriežaties, ka jūsu grēki top izdeldēti, lai atspirgšanas laiki nāk no Tā Kunga vaiga,

3:20  Un lai Viņš Jēzu Kristu sūta, kas jums papriekš ir sludināts,

3:21  Ko debesīm būs uzņemt līdz tam laikam, kad viss būs atjaunots, par ko Dievs jau sen ir runājis caur visu Savu svēto praviešu muti.

3:22  Jo Mozus uz tiem tēviem ir sacījis: Tas Kungs jūsu Dievs jums cels vienu pravieti no jūsu brāļiem tā kā mani; To jums būs klausīt visās lietās, ko Tas uz jums runās.

3:23  Un notiks, ka ikkatra dvēsele, kas neklausīs šim Pravietim, taps izdeldēta no tiem ļaudīm.

3:24  Un visi pravieši no Samuēla sākot, un visi, kas pēc ir runājuši, tie arī šās dienas ir pasludinājuši.

3:25  Jūs esat to praviešu un tās derības bērni, (tās derības), ko Dievs darījis ar mūsu tēviem sacīdams uz Ābrahāmu: caur tavu sēklu visas ciltis virs zemes taps svētītas.

3:26  Dievs, Savu bērnu Jēzu uzmodinājis, To papriekš pie jums ir sūtījis, lai Tas jūs svētītu, ka ikviens atgrieztos no sava ļaunuma.”

Chapter 4

4:1  Bet šiem uz tiem ļaudīm runājot piegāja tie priesteri un tas Dieva nama virsnieks un tie saduceji,

4:2  Apskaitušies, ka viņi tos ļaudis mācīja un ka pasludināja iekš Jēzus augšāmcelšanos no miroņiem;

4:3  Un rokas tiem pielika un tos iemeta cietumā līdz rītam; jo vakars jau bija.

4:4  Bet daudzi, kas to vārdu dzirdēja, ticēja; un tur tapa skaitīti pie piectūkstošiem vīriem.

4:5  Bet notikās otrā dienā, ka viņu virsnieki un vecaji un rakstu mācītāji Jeruzālemē sapulcējās,

4:6  Un Annas, tas augstais priesteris, un Kajafas un Jānis un Aleksanders, un cik no augstā priestera cilts bija;

4:7  Un viņus savā priekšā noveduši, tie jautāja: “Kurā spēkā jeb kurā vārdā jūs to esat darījuši?”

4:8  Tad Pēteris, Svēta Gara pilns, uz tiem sacīja: “Jūs ļaužu virsnieki un jūs Israēla vecaji,

4:9  Ja mēs šodien topam tiesāti laba darba dēļ pie šā neveselā cilvēka, caur ko šis ir dziedināts,

4:10  Tad jums visiem un visiem Israēla ļaudīm būs zināt, ka šis jūsu priekšā stāv vesels tik vien caur Jēzus Kristus no Nacaretes vārdu, ko jūs esat krustā situši, un ko Dievs no miroņiem uzmodinājis.

4:11  Šis ir tas akmens, no jums nama taisītājiem atmests, kas palicis par stūra akmeni.

4:12  Un tā pestīšana nav caur citu nevienu, jo arīdzan cits vārds apakš debess cilvēkiem nav dots, caur ko mums būs mūžīgi dzīvot.”

4:13  Kad tie nu Pētera un Jāņa sirds drošību redzēja un noprata, ka tie bija nemācīti un zemas kārtas cilvēki, tad tie brīnījās, un tos pazina, ka viņi bijuši ar Jēzu.

4:14  Un kad tie to cilvēku, kas bija vesels tapis, redzēja pie viņiem stāvam, tad tiem nebija ko pretim runāt.

4:15  Un tie lika viņiem iziet no tiesas nama un sarunājās savā starpā,

4:16  Sacīdami: “Ko lai darām ar šiem cilvēkiem? Jo ka skaidrs brīnums caur tiem noticis, tas ir zināms visiem, kas Jeruzālemē dzīvo, un mēs to nevaram noliegt.

4:17  Bet lai tas starp tiem ļaudīm tālāki neizpaužas, mēs tiem gribam stipri piekodināt, ka tiem vairs uz nevienu cilvēku nebūs runāt iekš šī vārda.”

4:18  Un viņus aicinājuši, tie viņiem pavēlēja, it nemaz nerunāt, nedz mācīt iekš Jēzus vārda.

4:19  Bet Pēteris un Jānis atbildēdami uz tiem sacīja: “Spriežat paši, vai Dieva priekšā ir taisni, jums vairāk klausīt nekā Dievam?

4:20  Jo mēs nevaram palikt nerunājuši par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.”

4:21  Bet tie vēl vairāk viņus apdraudēja un palaida un neatrada, kā tos sodīt, to ļaužu dēļ, jo visi Dievu teica par to, kas bija noticis.

4:22  Jo tas cilvēks bija vairāk nekā četrdesmit gadus vecs, pie kā šī dziedināšanas zīme bija notikusi.

4:23  Un vaļā atlaisti tie nāca pie tiem savējiem un pasludināja, ko tie augstie priesteri un vecaji uz tiem bija sacījuši.

4:24  Un to dzirdējuši, tie vienprātīgi savu balsi pacēla uz Dievu un sacīja: “Kungs, Tu esi Tas Dievs, kas ir darījis debesi un zemi un jūru un visas lietas, kas tur iekšā,

4:25  Kas caur Sava kalpa Dāvida muti esi sacījis: Kāpēc pagāni trako, un ļaudis domā uz nelietību?

4:26  Ķēniņi virs zemes ir sacēlušies, un valdnieki sapulcējušies pret To Kungu un pret Viņa Svaidīto.

4:27  Jo patiesi, tie ir sapulcējušies pret Tavu svēto bērnu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, arī Hērodus un Poncius Pilatus līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm,

4:28  To darīdami, ko Tava roka un Tavs padoms papriekš ir nolēmis, ka tam bija notikt.

4:29  Tad nu, Kungs, skaties Tu uz viņu biedināšanu un dodi Saviem kalpiem Tavu Vārdu runāt ar visu drošību,

4:30  Savu roku izstiepdams, ka dziedināšanas notiek un zīmes un brīnumi caur Tava svētā bērna Jēzus Vārdu.”

4:31  Un pēc lūgšanas tā vieta pakustinājās, kur tie bija sapulcējušies; un tie visi tapa Svētā Gara pilni un runāja Dieva vārdu ar drošību.

4:32  Un tā draudze, kas ticēja, bija viena sirds un viena dvēsele, un neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet tās mantas bija visiem kopā.

4:33  Un ar lielu spēku tie apustuļi deva liecību par Tā Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija pār tiem visiem.

4:34  Un viņu starpā arī nebija neviena, kam kas pietrūka, jo kuriem tīrumi vai nami bija, tie tos pārdeva un atnesa to maksu no tā, kas bija pārdots,

4:35  Un nolika tiem apustuļiem pie kājām, un ikkatram tapa izdalīts, kā kuram vajadzēja.

4:36  Un Jāzeps, no tiem apustuļiem ar pavārdu saukts Barnaba (tas ir tulkots: iepriecināšanas bērns), viens Levits, dzimis Kipriets,

4:37  Kam bija tīrums, pārdeva to un atnesa to naudu un nolika pie apustuļu kājām.

Chapter 5

5:1  Un viens vīrs, ar vārdu Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu mantību,

5:2  Un atrāva ko no tās maksas ar sievas ziņu; un kādu daļu atnesis, to nolika pie apustuļu kājām.

5:3  Bet Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans tavu sirdi ir piepildījis, tam Svētam Garam melot un no tā tīruma maksas ko atraut?

5:4  Vai tas tavs būdams nevarēja tavs palikt? Arī pārdots tas bija tavā vaļā; kāpēc tad tu tādu lietu savā sirdī esi iedomājies? Tu neesi cilvēkiem melojis, bet Dievam.”

5:5  Un šos vārdus dzirdējis, Ananija krita pie zemes un nomira; un lielas bailes uzgāja visiem, kas to dzirdēja.

5:6  Un tie jaunekļi cēlušies to apkopa un iznesa un apraka.

5:7  Un notikās pēc kādām trim stundām, tad viņa sieva arīdzan iegāja, nezinādama, kas bija noticis.

5:8  Bet Pēteris tai atbildēja: “Saki man, vai jūs to tīrumu tik dārgi esat pārdevuši?” Un tā sacīja: “Tiešām, tik dārgi.”

5:9  Un Pēteris uz to sacīja: “Kāpēc tad jūs savā starpā esat norunājuši Tā Kunga Garu kārdināt? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir priekš durvīm un tevi iznesīs.”

5:10  Un tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira. Un tie jaunekļi iekšā nākuši to atrada mirušu un to iznesa un apraka pie viņas vīra.

5:11  Un lielas bailes uzgāja visai draudzei un visiem, kas to dzirdēja.

5:12  Un caur apustuļu rokām daudz zīmes un brīnumi notika starp tiem ļaudīm, un visi bija vienprātīgi Salamana priekšnamā.

5:13  Bet no tiem citiem neviens nedrīkstēja viņiem pieķerties, bet tie ļaudis tos augsti cienīja.

5:14  Un vēl vairāk tapa pielikti, kas Tam Kungam ticēja, pulks vīru un sievu,

5:15  Tā ka arī tie neveselie tapa izvesti uz ielām un gultās un nestuvēm likti, lai, Pēterim nākot, jel viņa ēna kādus no tiem apēnotu.

5:16  Un arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tapa dziedināti.

5:17  Bet tas augstais priesteris cēlās un visi, kas pie tā bija (tā saduceju biedrība), un tapa bardzības pilni,

5:18  Un pielika tiem apustuļiem rokas un tos iemeta pilsētas cietumā.

5:19  Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un tos izveda un sacīja:

5:20  “Ejat, un Dieva namā stāvēdami, runājiet uz tiem ļaudīm visus šās dzīvības vārdus.”

5:21  Bet to dzirdējuši, tie iegāja it agri Dieva namā un mācīja. Bet tas augstais priesteris un tie, kas līdz ar viņu, nāca un sasauca to augsto tiesu un visus Israēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu, tos atvest.

5:22  Bet tie sulaiņi tur nogājuši tos neatrada cietumā un atnākuši to pasludināja

5:23  Sacīdami: “Mēs to cietumu gan atradām it cieti aizslēgtu un tos sargus ārā stāvošus priekš durvīm, bet atvēruši mēs iekšā neatradām neviena.”

5:24  Kad nu tas priesteris un tas Dieva nama virsnieks un tie augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tad tie par to iztrūcinājās, kas tas esot.

5:25  Un tur viens nāca un tiem pasludināja sacīdams: “Redzi, tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Dieva namā un māca tos ļaudis.”

5:26  Tad tas virsnieks ar tiem sulaiņiem nogāja un tos atveda, bet ne ar varu, (jo tie bijās no tiem ļaudīm, ka ar akmeņiem netaptu nomētāti).

5:27  Un tos atveduši, tie tos stādīja augstās tiesas priekšā, un tas augstais priesteris tiem vaicāja

5:28  Sacīdams: “Vai mēs pavēlēdami jums neesam pavēlējuši, nemācīt iekš šī Vārda? Un redzi, jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat pār mums vest šī Cilvēka asinis.”

5:29  Bet Pēteris un tie apustuļi atbildēja un sacīja: “Dievam būs vairāk klausīt nekā cilvēkiem.

5:30  Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nokāvuši, To piekārdami pie koka.

5:31  Šo Dievs caur Savu labo roku ir paaugstinājis par Lielkungu un Pestītāju, Israēlim dot atgriešanos un grēku piedošanu.

5:32  Un mēs esam Viņa liecinieki šinīs lietās, un arī Tas Svētais Gars, ko Dievs tiem devis, kas Viņam paklausa.”

5:33  Bet kad viņi to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī, un tie viņus meklēja nokaut.

5:34  Bet viens no tās augstās tiesas, farizejs, ar vārdu Gamaliēls, bauslības mācītājs, no visiem ļaudīm godā turēts, pacēlās un pavēlēja, tos apustuļus maķenīt izvest,

5:35  Un sacīja uz viņiem: “Jūs Israēla vīri, apdomājaties labi par šiem cilvēkiem, ko jūs gribat darīt.

5:36  Jo priekš šīm dienām Teudas cēlās sacīdams, ka viņš kas esot; tam cilvēku pulks pie četrsimt pieķērās. Tas ir nokauts, un visi, kas tam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti.

5:37  Pēc šā cēlās Jūda, tas Galilejs, tai rakstīšanas laikā un novērsa daudz ļaužu sev pakaļ; šis arīdzan ir nomaitāts, un visi, cik viņam paklausīja, izklīdināti.

5:38  Tādēļ es jums tagad saku: atstājaties no šiem cilvēkiem un liekat tos mierā. Jo ja šis padoms jeb šis darbs ir no cilvēkiem, tad tas iznīks;

5:39  Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsiet iznīcināt; un ka vēl jūs netopat atrasti karotāji pret Dievu.”

5:40  Un viņi tam paklausīja un tos apustuļus iesauca, tos šauta un tiem pavēlēja, nerunāt iekš Jēzus Vārda, un tos atlaida.

5:41  Tad nu tie līksmodamies aizgāja no tās augstās tiesas, ka tie bija cienīgi turēti, Viņa Vārda dēļ kaunu ciest;

5:42  Un nemitējās ikdienas Dieva namā un mājās mācīt un Jēzu Kristu priecīgi pasludināt.

Chapter 6

6:1  Un tanīs dienās, kad tie mācekļi vairojās, kurnēšana cēlās pie tiem Grieķiem pret tiem Ebrejiem, ka viņu atraitnes iekš dienišķas apkopšanas paliekot neievērotas.

6:2  Un tie divpadsmit saaicināja to mācekļu draudzi un sacīja: “Tas nepieklājās, ka mēs Dieva vārdu atstājam un kalpojam pie galda.

6:3  Tāpēc, brāļi, izredziet savā starpā septiņus vīrus, kam ir laba slava, Svēta Gara un gudrības pilnus, ko mēs šīs vajadzības pēc varētu iecelt.

6:4  Bet mēs gribam pastāvīgi turēties pie Dieva lūgšanas un pie tā vārda amata.”

6:5  Un šie vārdi patika visai draudzei; un tie izredzēja Stefanu, ticības un Svēta Gara pilnu vīru, un Filipu un Prokoru un Nikanoru un Timonu un Parmenu un Nikolaju, vienu Jūdu ticības biedri no Antioķijas

6:6  Šos tie veda apustuļu priekšā; un Dievu pielūguši tie viņiem rokas uzlika.

6:7  Un Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē ļoti vairojās, un liels priesteru pulks palika paklausīgs ticībai.

6:8  Un Stefans, ticības un spēka pilns, darīja brīnumus un lielas zīmes starp tiem ļaudīm.

6:9  Un kādi no tās saucamās Libertiņu un Kireniešu un Aleksandriešu skolas un no tiem, kas bija no Ķiliķijas un Āzijas, cēlās un ar Stefanu stipri apjautājās.

6:10  Un tie nespēja pretī stāvēt tai gudrībai un Tam Garam, ar ko viņš runāja.

6:11  Tad tie izmācīja vīrus, lai saka: “Mēs viņu esam dzirdējuši zaimošanas runājam pret Mozu un pret Dievu.”

6:12  Un tie saskubināja tos ļaudis un tos vecajus un tos rakstu mācītājus. Un viņam uzmākušies, tie viņu sagrāba un veda tiesas priekšā.

6:13  Un atveda viltīgus lieciniekus, kas sacīja: “Šis cilvēks nemitās zaimošanas runāt pret šo svēto vietu un bauslību.

6:14  Jo mēs viņu esam dzirdējuši sakām: šis Jēzus no Nacaretes nopostīs šo vietu un pārvērtīs tās ierašas, ko mums Mozus devis.”

6:15  Un visi, kas augstā tiesā sēdēja, skatījās uz viņu un redzēja viņa vaigu kā kāda eņģeļa vaigu.

Chapter 7

7:1  Un tas augstais priesteris sacīja: “Vai tas tā ir?”

7:2  Bet viņš sacīja: “Vīri, brāļi un tēvi, klausāties! Tas godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms Hāranā mājoja,

7:3  Un sacīja uz viņu: izej no savas zemes un no saviem radiem un ej uz to zemi, ko Es tev rādīšu.

7:4  Tad viņš no Kaldeju zemes izgājis mājoja Hāranā; un pēc, kad viņa tēvs bija nomiris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojiet,

7:5  Un viņam nedeva nekādu iemantojamu tiesu iekš tās, ir ne pēdas platumā; un tomēr viņam to solīja par mantu dot un viņa dzimumam pēc viņa, kad viņam bērnu vēl nebija.

7:6  Bet Dievs tā runāja: tavs dzimums būs piedzīvotājs svešā zemē un piespiests pie kalpošanas un grūti vārdzināts četrsimt gadus.

7:7  Un to tautu, kam tie kalpos, Es gribu sodīt, Dievs sacīja; un pēc tam tie izies un Man kalpos šinī vietā.

7:8  Un Viņš tam deva to apgraizīšanas derību. Un tā viņš dzemdināja to Īzaku un to apgraizīja astotā dienā, un Īzaks to Jēkabu, un Jēkabs tos divpadsmit vectēvus.

7:9  Un tie vectēvi apskauda un pārdeva Jāzepu uz Ēģiptes zemi; un Dievs bija ar viņu,

7:10  Un to izglāba no visām viņa bēdām un tam deva žēlastību un gudrību Faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par valdītāju pār Ēģiptes zemi un visu savu namu.

7:11  Bet bads nāca un lielas bēdas pār visu Ēģiptes un Kanaāna zemi; un mūsu tēvi neatrada barības.

7:12  Un Jēkabs dzirdējis, labību esam Ēģiptes zemē, izsūtīja mūsu tēvus pirmo reiz.

7:13  Un otru reiz Jāzeps no saviem brāļiem tapa pazīts, un Jāzepa radi Faraonam kļuva zināmi.

7:14  Un Jāzeps sūtīja un ataicināja savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit un piecas dvēseles.

7:15  Un Jēkabs nogāja uz Ēģiptes zemi un nomira, viņš un mūsu tēvi,

7:16  Un tapa pārvesti uz Šehemi un tai kapā ielikti, ko Ābrahāms ar sudraba maksu bija pircis no Hamora bērniem Šehemē.

7:17  Bet kad tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis, tad tie ļaudis auga un vairojās Ēģiptes zemē,

7:18  Tiekams cits ķēniņš cēlās, kas Jāzepu nepazina.

7:19  Šis mūsu tautai ar viltu uzmācās un mūsu tēviem ļaunu darīja, tā ka viņiem savi mazie bērniņi bija jāizmet laukā, lai tie nepaliktu pie dzīvības.

7:20  Tai laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams un tapa audzināts trīs mēnešus sava tēva namā.

7:21  Un kad tas bija izlikts laukā, tad Faraona meita to uzņēma un to uzaudzināja sev pašai par dēlu.

7:22  Un Mozus tapa mācīts visā ēģiptiešu gudrībā un bija spēcīgs vārdos un darbos.

7:23  Kad nu viņš bija četrdesmit gadus vecs, tad tas savā sirdī apņēmās, apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus.

7:24  Un redzēdams, ka viens netaisnību cieta, viņš pārstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, un nosita to Ēģiptieti.

7:25  Un viņš domāja, ka viņa brāļi nomanīšot, ka Dievs caur viņa roku tiem dodot pestīšanu. Bet tie to nesaprata.

7:26  Un otrā dienā viņš tiem piestājās, kad tie bārās un tos skubināja uz mieru sacīdams: vīri, jūs esat brāļi, kāpēc jūs viens otram pāri darāt?

7:27  Bet tas, kas savam tuvākam pāri darīja, viņu atgrūda sacīdams: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu pār mums?

7:28  Vai tu mani arīdzan gribi nokaut, kā tu vakar to Ēģiptieti esi nokāvis?

7:29  Un Mozus šī vārda dēļ bēga un piemita Midijana zemē, kur viņš divus dēlus dzemdināja.

7:30  Un kad četrdesmit gadi bija pagājuši, tad Tā Kunga eņģelis Sinaī kalna tuksnesī viņam parādījās degošā ērkšķu krūmā.

7:31  Un Mozus to redzēdams, brīnījās par to parādīšanu, un kad tas piegāja to aplūkot, tad Tā Kunga balss uz viņu notika:

7:32  “Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Mozus sāka drebēt un nedrīkstēja tur skatīties.

7:33  Bet Tas Kungs uz to sacīja: “Noauni kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.

7:34  Es redzēdams esmu redzējis Savu ļaužu grūtumu Ēģiptes zemē, un dzirdējis viņu nopūšanos un nolaidies tos izglābt; un nu nāc, Es tevi sūtīšu uz Ēģiptes zemi.”

7:35  Šo Mozu, ko tie bija aizlieguši sacīdami: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu? šo Dievs sūtījis par virsnieku un pestītāju caur tā eņģeļa roku, kas tam bija parādījies ērkšķu krūmā.

7:36  Šis viņus ir izvedis, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē un sarkanā jūrā un tuksnesī četrdesmit gadus.

7:37  Šis ir tas Mozus, kas uz Israēla bērniem sacīja: “Tas Kungs, jūsu Dievs, jums no jūsu brāļiem cels vienu pravieti tā kā mani; To jums būs klausīt.”

7:38  Šis pie tās draudzes tuksnesī bija ar to eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaī kalnā, un bija ar mūsu tēviem; un saņēma dzīvus vārdus, mums tos dot;

7:39  Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atmeta un savās sirdis atgriezās uz Ēģiptes zemi,

7:40  Sacīdami uz Āronu: taisi mums dievus, kas mūsu priekšā ies; jo mēs nezinām, kas ir noticis šim Mozum, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes.

7:41  Un tie taisīja tanīs dienās vienu teļu un pienesa tam elkadievam upurus un priecājās par savu roku darbiem.

7:42  Bet Dievs novērsās un tos nodeva kalpot tam debess spēkam, itin kā ir rakstīts praviešu grāmatā: vai tu Israēla nams šinīs četrdesmit gados tuksnesī Man esi atnesis kaujamus un citus upurus?

7:43  Un jūs esat pieņēmuši to Moloka dzīvokli un sava Dieva, Remvana, zvaigzni, tās bildes, ko esat taisījuši, tās pielūgt; un Es jūs pārcelšu viņpus Bābeles.

7:44  Tā liecības telts bija pie mūsu tēviem tuksnesī, itin kā tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, to taisīt pēc tās priekšzīmes, ko viņš bija redzējis;

7:45  To dabūjuši, mūsu tēvi ar Jozua to arī ieveda tai zemē, kas tiem pagāniem bija, kurus Dievs ir izdzinis mūsu tēvu priekšā līdz Dāvida dienām.

7:46  Šis žēlastību atrada Dieva priekšā un ilgojās tam Jēkaba Dievam dzīvokli atrast.

7:47  Un Salamans Viņam namu uztaisīja.

7:48  Bet tas Visuaugstākais nedzīvo namos, kas rokām taisīti, itin kā tas pravietis saka:

7:49  “Debess ir Mans goda krēsls un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsiet, tā saka Tas Kungs, jeb kura ir Mana dusas vieta?

7:50  Vai Mana roka nav šo visu taisījusi?”

7:51  Jūs stūrgalvīgie un sirdīs un ausīs neapgraizītie, jūs allažiņ tam Svētam Garam pretī stāvat, tā kā jūsu tēvi, tā arī jūs!

7:52  Kuru no tiem praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāvuši tos, kas par Tā Taisnā atnākšanu papriekš sludināja; Šim jūs tagad esat palikuši par nodevējiem un slepkavām,

7:53  Jūs, kas bauslību caur eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.”

7:54  Kad tie to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī un tie sakoda zobus pret viņu.

7:55  Bet viņš, Svēta Gara pilns būdams, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas,

7:56  Un sacīja: redzi, es debesis redzu atvērtas un To Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.

7:57  Bet tie ar skaņu balsi brēkdami aizturēja savas ausis un visi kopā viņam uzmācās virsū,

7:58  Un to izmeta no pilsētas ārā un nomētāja ar akmeņiem; un tie liecinieki savas drēbes nolika pie viena jaunekļa kājām, kam vārds bija Sauls.

7:59  Un tie ar akmeņiem nomētāja Stefanu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu!

7:60  Un ceļos mezdamies tas sauca ar skaņu balsi: Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku! Un to sacījis viņš aizmiga.

Chapter 8

8:1  Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam; un tanī dienā liela vajāšana cēlās pret to draudzi, kas bija Jeruzālemē. Un visi izklīda pa Jūdu zemes un Samarijas tiesām, tik ne tie apustuļi.

8:2  Un dievbijīgi vīri Stefanu paglabāja un viņu gauži nožēloja.

8:3  Bet Sauls to draudzi postīja un gāja pa namiem, satverdams gan vīrus, gan sievas, un tos nodeva cietumā.

8:4  Tad nu tie izklīdinātie apkārt staigāja, to vārdu pasludinādami.

8:5  Un Filips uz vienu Samarijas pilsētu nogājis, tiem Kristu pasludināja.

8:6  Un tie ļaudis vienprātīgi klausījās uz to, ko Filips runāja, dzirdēdami un redzēdami tās zīmes, ko viņš darīja;

8:7  Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, ar stipru balsi brēkdami, un daudzi melmeņu sērdzīgi(paralizēti) un tizli tapa dziedināti.

8:8  Un liela līksmība cēlās tai pilsētā.

8:9  Un kāds vīrs, ar vārdu Sīmanis, tai pilsētā līdz tam bija darbojies ar buršanu un Samarijas ļaudis iztrūcinājis sacīdams, ka esot liels vīrs;

8:10  Tam visi klausīja, tā mazi kā lieli sacīdami: “Šis ir tas lielais Dieva spēks.”

8:11  Bet tie tāpēc tam klausīja, ka tas jau sen ar burvību tos bija apstulbojis.

8:12  Kad tie nu Filipam ticēja, kas tiem pasludināja to evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tad tie tapa kristīti, tā vīri kā sievas.

8:13  Un Sīmanis pats arīdzan ticēja, un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš iztrūkās.

8:14  Bet tie apustuļi Jeruzālemē dzirdēdami, ka Samarija Dieva vārdu bija pieņēmusi, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni.

8:15  Šie nonākuši par tiem lūdza Dievu, ka tie dabūtu Svēto Garu.

8:16  Jo tas vēl uz nevienu no tiem nebija nācis, bet tie bija tikai kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu.

8:17  Tad viņi rokas tiem uzlika, un tie dabūja Svēto Garu.

8:18  Bet Sīmanis redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu Svētais Gars top dots, tiem dāvāja naudu,

8:19  Sacīdams: “Dodiet man arīdzan to spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.”

8:20  Bet Pēteris uz to sacīja: “Ka tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu par naudu pirkt.

8:21  Tev nav daļas nedz mantošanas pie šā vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā.

8:22  Tāpēc atgriezies no šā sava ļaunuma un lūdz Dievu, vai šis tavas sirds nodoms tev varētu tapt piedots;

8:23  Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnībā saistītu.”

8:24  Bet Sīmanis atbildēja un sacīja: “Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai uz mani nenāk, ko jūs esat runājuši.”

8:25  Tad nu Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un pasludināja evanģēliju daudz Samarijas miestos.

8:26  Un Tā Kunga eņģelis uz Filipu runāja sacīdams: “Celies un ej uz dienvidu pusi uz to ceļu, kas no Jeruzālemes iet uz Gazu, kur daudz nestaigā.”

8:27  Un cēlies viņš nogāja. Un redzi, viens Moru vīrs, Kandaces, Moru zemes ķēniņienes, kambarjunkurs un lielskungs, kas bija pār visām viņas mantām, tas bija nācis uz Jeruzālemi, Dievu pielūgt.

8:28  Un atpakaļ uz ceļu devies viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.

8:29  Un Tas Gars uz Filipu sacīja: “Ej klāt un turies pie šiem ratiem.”

8:30  Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?”

8:31  Bet tas sacīja: “Kā lai to varu, kad neviens mani nemāca?” Un viņš lūdza Filipu, lai tas uzkāptu un pie tā piesēstos.

8:32  Un tas rakstu gabals, ko tas lasīja, bija šis: “Viņš ir tā kā avs pie kaušanas vests un itin kā jērs apklusis sava cirpēja priekšā, tāpat Viņš savu muti neatdara.

8:33  Iekš Viņa pazemošanās Viņa sodība ir atņemta; kas izteiks Viņa dzimumu? Jo Viņa dzīvība top aizrauta no zemes.”

8:34  Un tas kambarjunkurs atbildēja un uz Filipu sacīja: “Es tevi lūdzu, par ko tas pravietis to saka? Vai par sevi pašu, jeb vai par citu kādu?”

8:35  Un Filips savu muti atdarīja un no šī raksta iesākdams viņam pasludināja to evaņģēliju no Jēzus.

8:36  Un to ceļu braukdami tie nāca pie kāda ūdens, un tas kambarjunkurs sacīja: “Redz, še ūdens! Kas stāv pretī, ka topu kristīts?”

8:37  Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja un sacīja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.”

8:38  Un viņš pavēlēja, tos ratus pieturēt, un abi divi nokāpa ūdenī, tā Filips kā tas kambarjunkurs, un viņš to kristīja.

8:39  Un kad tie no ūdens bija izkāpuši, Dieva Gars Filipu aizrāva, un tas kambarjunkurs viņu vairs neredzēja; bet viņš līksms brauca savu ceļu.

8:40  Bet Filips atradās Ašdodā; un visas pilsētas pārstaigādams, viņš evaņģēliju sludināja, kamēr nāca uz Cezareju.

Chapter 9

9:1  Bet Sauls vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie tā augstā priestera

9:2  Un lūdza no tā grāmatas uz Damasku pie tām Jūdu draudzēm, ja viņš kādus no šīs ticības atrastu, vai vīrus vai sievas, ka viņš tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.

9:3  Un viņam ejot notikās, ka viņš tuvu pie Damaskus nāca, un tur gaišums no debess viņu piepeši apspīdēja;

9:4  Un viņš krita pie zemes un dzirdēja balsi uz viņu tā sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā?”

9:5  Un viņš sacīja: “Kungs, kas Tu esi?” Tas Kungs sacīja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.”

9:6  Un tas sacīja trīcēdams un iztrūcies: “Kungs, ko Tu gribi, lai daru?” Tas Kungs uz to sacīja: “Celies un ej pilsētā, un tev sacīs, ko tev būs darīt.”

9:7  Bet tie vīri, kas bija viņa ceļa biedri, stāvēja iztrūkušies, to balsi gan dzirdēdami, bet neviena neredzēdami

9:8  Bet Sauls cēlās no zemes un savas acis paceldams neredzēja neviena. Un tie to pie rokas vezdami ieveda Damaskū.

9:9  Un trīs dienas tas nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra.

9:10  Bet viens māceklis bija iekš Damaskus, ar vārdu Ananija, un Tas Kungs caur parādīšanu uz to sacīja: “Ananija!” Un tas sacīja: “Redzi, še es esmu, Kungs.”

9:11  Un Tas Kungs uz to sacīja: “Celies un ej uz to ielu, kas top saukta tā Taisnā, un meklē Jūdas namā to Tarsieti, kam vārds Sauls; jo, redzi, tas Dievu lūdz;

9:12  Un tas caur parādīšanu ir redzējis vīru, ar vārdu Ananija, ieejam un tam roku uzliekam, lai tas atkal top redzīgs.”

9:13  Bet Ananija atbildēja: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik ļaunuma tas darījis Taviem svētiem Jeruzālemē;

9:14  Un šeitan tam ir vara no tiem augstiem priesteriem, visus saistīt, kas Tavu Vārdu piesauc.”

9:15  Bet Tas Kungs uz to sacīja: “Ej, jo šis Man ir izredzēts ierocis, Manu Vārdu nest pagānu un ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.

9:16  Jo Es tam rādīšu, cik daudz tam Mana Vārda dēļ jācieš.”

9:17  Un Ananija nogāja un nāca tanī namā un tam rokas uzlika sacīdams: “Saul, brāli, Tas Kungs mani sūtījis, (Jēzus, kas tev uz tā ceļa, kur tu esi nācis, ir parādījies), lai tu atkal topi redzīgs un piepildīts ar Svēto Garu.”

9:18  Un tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, un viņš tapa tūdaļ redzīgs, un uzcēlies tapa kristīts,

9:19  Un barību ņēmis viņš atspirga. Un Sauls bija kādas dienas pie tiem mācekļiem iekš Damaskus.

9:20  Un tūdaļ tas sludināja baznīcās par Jēzu, ka Viņš Tas Dieva Dēls.

9:21  Bet visi, kas to dzirdēja, iztrūkās un sacīja: “Vai šis nav tos postījis, kas Jeruzālemē šo Vārdu piesauca? Vai tas nav tāpēc šurp nācis, ka viņus vestu saistītus pie tiem augstiem priesteriem?”

9:22  Bet Sauls palika jo dienas jo spēcīgs un iztrūcināja tos Jūdu ļaudis, kas Damaskū dzīvoja, un pierādīja, ka Šis Tas Kristus.

9:23  Un kad jau kāds laiks bija pagājis, tad tie Jūdu ļaudis sarunājās viņu nokaut.

9:24  Bet viņu nodoms Saulam tapa zināms; un tie vārtus sargāja caurām dienām un naktīm, ka viņu varētu nokaut.

9:25  Bet tie mācekļi viņu ņēma naktī un kurvī pār mūri nolaida zemē.

9:26  Un uz Jeruzālemi nācis Sauls raudzīja tiem mācekļiem piebiedroties; bet visi no tā bijās, neticēdami, viņu esam mācekli.

9:27  Bet Barnaba viņu ņēma un veda pie tiem apustuļiem un tiem teica, kā viņš uz ceļa To Kungu redzējis, un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskū ar drošību runājis Jēzus vārdā.

9:28  Un viņš pie tiem bija Jeruzālemē, ieiedams un iziedams un droši sludinādams Tā Kunga Jēzus vārdā.

9:29  Un viņš arī runāja un apjautājās ar tiem Grieķiem; bet tie glūnēja viņu nokaut.

9:30  Bet tie brāļi, to nomanīdami, viņu pavadīja uz Cezareju un viņu sūtīja uz Tarsu.

9:31  Tad nu tai draudzei pa visu Jūdeju un Galileju un Samariju bija miers, un tā auga un staigāja iekš Tā Kunga bijāšanas un vairojās caur Tā Svētā Gara iepriecināšanu.

9:32  Un notikās, ka Pēteris visur pārstaigājot arī nonāca pie tiem svētiem, kas Liddā dzīvoja.

9:33  Un tur tas atrada vienu cilvēku, ar vārdu Eneas, astoņus gadus uz gultas gulošu, - šis bija melmeņu sērdzīgs.

9:34  Un Pēteris uz to sacīja: “Enea, lai Jēzus, Tas Kristus, tevi dara veselu; celies un taisi pats sev gultu!” Un tas tūdaļ cēlās.

9:35  Un to visi redzēja, kas Liddā un Šaronā dzīvoja, un tie atgriezās pie Tā Kunga.

9:36  Un Joppē bija kāda mācekle, ar vārdu Tabita, tas ir tulkots: stirna; šī bija labu darbu darītāja un nabagu apdāvinātāja.

9:37  Un notikās tanīs dienās, ka viņa palika slima un nomira, un tie to mazgājuši nolika augšistabā.

9:38  Bet kad nu Lidda tuvu pie Joppes ir, tad tie mācekļi dzirdēdami, Pēteri tur esam, sūtīja divus vīrus pie tā, lūgdami, ka tas nekavētos, pie tiem noiet.

9:39  Un Pēteris cēlās un gāja tiem līdz. Un kad viņš bija atnācis, tad viņu uzveda tai augšistabā; un pie tās stāvēja visas atraitnes, raudādamas un rādīdamas tos svārkus un tās drēbes, ko tā Stirna, pie tiem būdama, bija taisījusi.

9:40  Un Pēteris, visus izdzinis, metās ceļos un Dievu lūdza, un pie tās mirušās atgriezdamies sacīja: “Tabita, celies augšām.” Un tā savas acis atvēra un Pēteri redzējusi cēlās sēdu.

9:41  Un viņš tai roku deva un to pacēla, un, tos svētos un tās atraitnes aicinājis, viņu dzīvu tiem veda priekšā.

9:42  Un tas tapa zināms pa visu Joppi un daudzi ticēja uz To Kungu.

9:43  Un notikās, ka viņš daudz dienas Joppē palika pie viena ādmiņa, ar vārdu Sīmanis.

Chapter 10

10:1  Un viens vīrs bija Cezarejā, Karniels vārdā, viens kapteinis, no tā saucamā Itālijas karoga,

10:2  Dieva cienītājs un dievbijīgs ar visu savu namu, kas tos ļaudis daudz apdāvināja un allažiņ Dievu lūdza.

10:3  Šis ap devīto dienas stundu parādīšanā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: “Karniel!”

10:4  Un to redzēdams viņš pārbijās un sacīja: “Kas ir, Kungs?” Bet tas uz viņu sacīja: “Tavas lūgšanas ir uzkāpušas un pieminētas Dieva priekšā.

10:5  Un tagad nosūti vīrus uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri.

10:6  Šis piemājo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam nams ir jūrmalā; šis tev sacīs, ko tev būs darīt.”

10:7  Un kad tas eņģelis, kas ar Karnieli runāja, bija aizgājis, tad šis aicināja divus no saviem nama kalpiem un vienu dievbijīgu karavīru no tiem, kas pastāvīgi pie viņa bija.

10:8  Un visas lietas stāstījis viņš tos sūtīja uz Joppi.

10:9  Un otrā dienā, kad tie uz ceļa bija un tai pilsētai tuvu klāt nāca, Pēteris uzkāpa uz jumtu, Dievu lūgt, ap sesto stundu.

10:10  Un viņš izsalcis būdams gribēja ko baudīt, un kamēr tie ēdienu sataisīja, viņš garā tapa aizgrābts.

10:11  Un viņš redz debesi atvērtu un kādu trauku nonākam, tā kā lielu palagu pie četriem stūriem nolaistu zemē.

10:12  Tanī bija visādi četrkājīgi lopi un zvēri un tārpi no zemes virsas un putni, kas apakš debess.

10:13  Un balss notika uz to: “Celies, Pēteri, kauj un ēd.”

10:14  Bet Pēteris sacīja: “Ne mūžam, Kungs! Jo es nekad neesmu ko ēdis, kas ir aizliegts, vai nešķīsts.”

10:15  Un atkal otru reiz balss uz viņu notika: “Ko Dievs ir šķīstījis, to tev nebūs turēt par aizliegtu.”

10:16  Un tas notika trīs reizes un tas trauks atkal tapa uzcelts debesīs.

10:17  Un kad Pēteris savā prātā nezināja, ko šī parādīšana apzīmējot, ko viņš bija redzējis, redzi, tad tie no Karnieļa sūtītie vīri, Sīmaņa namu izvaicājuši, stāvēja pie vārtiem.

10:18  Un tie sauca un vaicāja, vai Sīmanis, ar pavārdu Pēteris, tur mājojot?

10:19  Un kad Pēteris to parādīšanu pārdomāja, tad Tas Gars uz to sacīja: “Redzi, trīs vīri tevi meklē;

10:20  Bet celies, nokāp un ej tiem līdz nešaubīdamies, jo Es tos esmu sūtījis.”

10:21  Un Pēteris nokāpa pie tiem vīriem, kas no Karnieļa pie tā bija sūtīti, un sacīja: “Redzi, es esmu tas, ko jūs meklējiet, kādas lietas dēļ jūs še esat?”

10:22  Un tie sacīja: “Karniels, viens kapteinis, taisns un dievbijīgs vīrs, kam pie visas Jūdu cilts laba slava, tas no viena svēta eņģeļa ir pamācīts, tevi uz savu namu aicināt un vārdus dzirdēt no tevis.”

10:23  Tad nu viņš tos aicināja iekšā un uzņēma savā namā. Un otrā dienā viņš cēlās un gāja tiem līdz, un kādi brāļi, kas bija no Joppes, viņu pavadīja.

10:24  Un otrā dienā tie nonāca Cezarejā, un Karniels, savus radiniekus un labākos draugus saaicinājis, viņus gaidīja.

10:25  Un notikās, Pēterim ieejot, ka Karniels tam gāja pretī un paklanījās, mezdamies pie viņa kājām.

10:26  Bet Pēteris to pacēla un sacīja: “Celies, arī es esmu cilvēks.”

10:27  Un ar to sarunādamies viņš gāja iekšā un atrada daudz kopā sanākušus,

10:28  Un uz tiem sacīja: “Jūs zināt, ka Jūdu vīram nepieklājās piebiedroties jeb nākt pie svešas tautas cilvēka; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nebūs saukt par negantu jeb nešķīstu.

10:29  Tāpēc es ataicināts arī esmu nācis bez pretī runāšanas; tad nu vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši?”

10:30  Un Karniels sacīja: “Priekš četrām dienām līdz šai stundai es biju gavējis, un devītā stundā man savā namā Dievu lūdzot, redzi, viens vīrs ar spožām drēbēm stāvēja manā priekšā

10:31  Un sacīja: Karniel, tavas lūgšanas ir paklausītas un tavas nabagu dāvanas ir pieminētas Dieva priekšā.

10:32  Tāpēc sūti uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri; šis mājo Sīmaņa, tā ādmiņa, namā pie jūras; šis nāks un ar tevi runās.

10:33  Tāpēc es tūdaļ pie tevis esmu sūtījis, un tu esi labi darījis, ka esi nācis. Tad nu tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, visu to dzirdēt, kas tev no Dieva pavēlēts.”

10:34  Bet Pēteris savu muti atdarījis sacīja: “Nu es tiešām atzīstu, ka Dievs cilvēka vaigu neuzlūko;

10:35  Bet no visām tautām, kas Viņu bīstas un taisnību dara, tas Viņam pieņēmīgs.

10:36  Tas ir tas vārds, ko Viņš Israēla bērniem ir sūtījis, pasludinādams prieku un mieru caur Jēzu Kristu: Šis ir Kungs pār visiem.

10:37  Jūs zināt, kas noticis pa visu Jūdu zemi, iesākot no Galilejas, pēc tās kristības, ko Jānis pasludinājis;

10:38  Kā Dievs ar Svētu Garu un spēku ir svaidījis to Jēzu no Nacaretes, kas ir apkārt gājis, labu darīdams un dziedinādams visus no velna uzvarētos; jo Dievs bija ar Viņu.

10:39  Un mēs esam liecinieki par visu, ko Viņš darījis Jūdu zemē un arī Jeruzālemē; Šo tie nokāvuši piekārdami pie koka.

10:40  Šo Dievs ir uzmodinājis trešā dienā un Viņam licis parādīties

10:41  Ne visiem ļaudīm, bet tiem papriekš no Dieva ieceltiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšām celšanās no miroņiem.

10:42  Un Viņš mums ir pavēlējis, tiem ļaudīm pasludināt un apliecināt, Viņu esam to no Dieva iestādīto soģi pār dzīviem un mirušiem.

10:43  Šim visi pravieši dod liecību, ka caur Viņa vārdu ikviens, kas tic uz Viņu, dabū grēku piedošanu.”

10:44  Un Pēterim šos vārdus vēl runājot, Svētais Gars krita uz visiem, kas to vārdu dzirdēja.

10:45  Un tie ticīgie no tās apgraizīšanas, cik Pēterim bija līdz nākuši, iztrūkās, ka arī uz pagāniem Svētā Gara dāvana bija izlieta;

10:46  Jo tie tos dzirdēja valodām runājam un Dievu teicam. Tad Pēteris atbildēja:

10:47  “Vai arī kas laban ūdeni var liegt, ka šie netaptu kristīti, kas To Svēto Garu ir dabūjuši itin kā mēs?”

10:48  Un viņš pavēlēja, tos kristīt iekš Tā Kunga vārda. Tad tie viņu lūdza, lai viņš kādas dienas pie tiem paliktu.

Chapter 11

11:1  Un tie apustuļi un brāļi Jūdu zemē dzirdēja, ka arī pagāni Dieva vārdu bija pieņēmuši.

11:2  Un kad Pēteris uz Jeruzālemi nāca, tad tie apgraizītie ar to strīdējās,

11:3  Sacīdami: “Tu pie vīriem, kam ir priekšāda, esi iegājis un ar tiem ēdis.”

11:4  Bet Pēteris iesāka tiem pēc kārtas stāstīt sacīdams:

11:5  “Es Joppes pilsētā Dievu lūdzu, un garā aizgrābts redzēju vienu parādīšanu: kādu trauku nonākam tā kā lielu palagu pie četriem stūriem nolaistu no debesīm, un tas nonāca pie manis.

11:6  To skatīdams es ņēmu vērā un redzēju četrkājīgus lopus un zvērus un tārpus no zemes virsas un putnus, kas apakš debess.

11:7  Un es dzirdēju balsi uz mani sakām: “Celies, Pēteri, kauj un ēd.”

11:8  Bet es sacīju: “Ak Kungs, ne mūžam! Jo nekas, kas ir negants un nešķīsts, nekad nav nācis manā mutē.”

11:9  Un balss no debess man atbildēja otrā kārtā: “Ko Dievs ir šķīstījis, to tev nebūs turēt par negantu.”

11:10  Un tas notikās trim reizēm, un viss atkal tapa uzvilkts debesīs.

11:11  Un redzi, tūdaļ trīs vīri, no Cezarejas pie manis sūtīti, stāvēja priekš tā nama, kur es biju.

11:12  Un Tas Gars uz mani sacīja, lai es tiem ejot līdz bez šaubīšanās, un arī šie seši brāļi man gāja līdz, un mēs iegājām tā vīra namā.

11:13  Un tas mums stāstīja, kā tas vienu eņģeli bija redzējis savā namā stāvam un uz viņu sakām: “Sūti vīrus uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri.

11:14  Šis tev vārdus sacīs, caur ko tu ar visu savu namu tapsi izglābts.”

11:15  Un kad es sāku runāt, tad Svētais gars uz tiem krita, tāpat kā arī iesākumā uz mums.

11:16  Un es pieminēju Tā Kunga vārdu, ka Viņš ir sacījis: “Jānis gan ar ūdeni kristījis, bet jūs tapsiet kristīti ar Svēto Garu.”

11:17  Ja nu Dievs tiem tādu pat dāvanu devis kā arī mums, kas esam ticējuši uz To Kungu Jēzu Kristu, kas tad es biju, ka es būtu spējis Dievam to aizliegt?”

11:18  Un tie to dzirdējuši bija ar mieru un teica Dievu sacīdami: “Tad nu Dievs arī pagāniem ir devis atgriešanos no grēkiem uz dzīvību.”

11:19  Bet nu tie, kas bija izklīduši tai vajāšanā, kas Stefana dēļ bija cēlusies, izgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antioķijai, nevienam to vārdu nesludinādami kā vien Jūdiem.

11:20  Un viņu starpā bija kādi Kiprieši un Kirenieši, kas nākuši uz Antioķiju arī uz Grieķiem runāja, to evaņģēliju no Tā Kunga Jēzus mācīdami.

11:21  Un Tā Kunga roka bija ar tiem, un liels pulks ticēja un atgriezās pie Tā Kunga.

11:22  Bet slava par tiem nāca ausīs tai Jeruzālemes draudzei; un tā sūtīja Barnabu, lai noietu līdz Antioķijai.

11:23  Šis nonācis un to Dieva žēlastību redzējis, priecājās un visus pamācīja, lai tie no sirds dibena apņemtos pie Tā Kunga palikt.

11:24  Jo viņš bija labs vīrs un Svētā Gara un ticības pilns. Un labs ļaužu pulks Tam Kungam tapa pievests,

11:25  Un Barnaba izgāja uz Tarsu, Saulu meklēt, un to atradis, viņš to noveda uz Antioķiju.

11:26  Un notikās, ka tie veselu gadu kopā bija tai draudzē un mācīja labu pulku, un ka Antioķijā tos mācekļus sāka saukt par kristīgiem.

11:27  Un tanīs dienās pravieši nāca no Jeruzālemes uz Antioķiju.

11:28  Un viens no tiem, ar vārdu Agabs, cēlās un pasludināja caur To Garu, ka liels bada laiks nākšot pār visu pasauli: tas arī noticis apakš Ķeizara Klaudius.

11:29  Un tie mācekļi apņēmās, kā kurš spēja, ko labu par palīgu sūtīt tiem brāļiem, kas dzīvoja Jūdu zemē.

11:30  To tie arī darīja, un tiem vecajiem to sūtīja caur Barnabas un Saula roku.

Chapter 12

12:1  Un ap to pašu laiku ķēniņš Hērodus kādiem no tās draudzes pielika rokas, tiem ļaunu darīdams,

12:2  Un nokāva ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli.

12:3  Un redzēdams, ka tas tiem Jūdu ļaudīm patika, viņš turklāt arī vēl Pēteri sagrāba, (bet bija tās neraudzētās maizes dienas)

12:4  Un sagrābis to lika cietumā, un to nodeva sešpadsmit karavīriem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Lieldienas tiem ļaudīm vest priekšā.

12:5  Tad nu Pēteris cietumā tapa sargāts; bet tā draudze bez mitēšanās lūdza Dievu par viņu.

12:6  Un kad Hērodus viņu gribēja priekšā vest, tanī pašā naktī Pēteris gulēja starp diviem karavīriem, ar divām ķēdēm saistīts, un tie sargi priekš durvīm sargāja to cietumu.

12:7  Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās, un gaišums spīdēja tanī ēkā; un viņš piesita Pēterim pie sāniem un to uzmodināja sacīdams: “Celies drīz!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām.

12:8  Un tas eņģelis uz to sacīja: “Apjozies un apauni kājas!” Un tas tā darīja. Un viņš uz to sacīja: “Apmet savu mēteli un nāc man līdz.”

12:9  Un tas iznācis viņam gāja līdz un nezināja to tiešām caur eņģeli notiekam; bet tam likās, ka redzot kādu parādīšanu.

12:10  Un caur pirmo un otru vakti gājuši, tie nāca pie tiem dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie paši no sevis tiem atdarījās; un izgājuši tie vienu ielu nostaigāja un tūdaļ tas eņģelis no tā atstājās.

12:11  Un Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs Savu eņģeli ir sūtījis un mani izpestījis no Hērodus rokas un no visas Jūdu ļaužu gaidīšanas.”

12:12  Un to nopratis viņš nāca pie Marijas nama, kas bija māte Jānim, kam pavārds Marks; tur daudz bija sapulcējušies Dievu lūgt.

12:13  Un Pēterim pie vārtu durvīm klaudzinot, viena kalpone, ar vārdu Rode, nāca klausīties.

12:14  Un Pētera balsi pazīdama, tā aiz prieka tos vārtus neatdarīja, bet ietecēja un pasludināja, ka Pēteris stāvot priekš vārtiem.

12:15  Bet tie uz viņu sacīja: “Vai tu traka?” Bet viņa uz to pastāvēja, tā esot. Bet tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.”

12:16  Bet Pēteris joprojām klaudzināja; un atdarījuši tie viņu redzēja un iztrūkās.

12:17  Bet viņš meta ar roku, lai būtu klusu, un tiem stāstīja, kā Tas Kungs viņu bija izvedis no cietuma. Un viņš sacīja: “Pasakiet to Jēkabam un tiem brāļiem;” un viņš izgājis devās uz citu vietu.

12:18  Un kad gaisma ausa, tad tie karavīri gauži iztrūkās, kas gan ar Pēteri esot noticis.

12:19  Bet kad Hērodus viņu bija meklējis un nebija atradis, tad viņš tos sargus priekš tiesas izvaicājis pavēlēja, tos novest (pie nāves); un viņš nogāja no Jūdu zemes uz Cezareju un tur mita.

12:20  Un Hērodus apņēmās karot pret Tirus un Sidonas ļaudīm; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa, un pārrunājuši Blastu, kas bija uzraugs pār tā ķēniņa guļamo kambari, tie lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme savu uzturu ņēma no ķēniņa zemes.

12:21  Un kādā noliktā dienā Hērodus aptērpās ar ķēniņa drēbēm un sēdēja uz goda krēsla un uz tiem runāja ļaužu priekšā.

12:22  Un tie ļaudis uzkliedza: “Tā ir dieva un ne cilvēka balss.”

12:23  Un tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš Dievam to godu nedeva. Un viņš no tārpiem tapa ēsts un nomira.

12:24  Bet Dieva vārds auga un vairojās.

12:25  Bet Barnaba un Sauls, kad tie to palīdzību bija nonesuši, griezās atpakaļ no Jeruzālemes un ņēma līdz arī Jāni, ar pavārdu Marks.

Chapter 13

13:1  Un pie tās draudzes, kas bija Antioķijā, bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Sīmeans, kas dēvēts Nigers, un Lucijus no Kirenes un Mannaēns, kas ar Hērodu, to lielkungu, bija uzaudzināts, un Sauls.

13:2  Un kad tie Tam Kungam kalpoja un gavēja, tad Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet man Barnabu un Saulu uz to darbu, pie kā Es tos esmu aicinājis.”

13:3  Tad tie gavēja un Dievu lūdza un tiem rokas uzlikuši tos atlaida.

13:4  Tad nu šie no Svētā Gara izsūtītie nogāja uz Seleukiju, un no tejienes pārcēlās uz Kipru.

13:5  Un nākuši Salaminā tie pasludināja Dieva vārdu Jūdu baznīcās, un tiem arī Jānis bija klāt par palīgu.

13:6  Un to salu pārstaigājuši līdz Pafai, tie atrada kādu burvi, viltīgu pravieti, Jūdu cilvēku, kam vārds bija Barjesus.

13:7  Tas bija pie tā zemes soģa Sergijus Paula, kas bija gudrs vīrs. Šis, Barnabu un Saulu ataicinājis, ļoti vēlējās Dieva vārdu dzirdēt.

13:8  Bet tiem Elimas, tas burvis, (jo tā viņa vārds top tulkots), stāvēja pretī, meklēdams zemes soģi novērst no ticības.

13:9  Bet Sauls, (arī Pāvils saukts), Svēta Gara pilns viņu uzskatīja

13:10  Un sacīja: “Ak tu velna bērns, visas viltības un visas blēdības pilns, tu visas taisnības ienaidnieks, vai tu nestāsies pārvērst Tā Kunga taisnos ceļus?

13:11  Un nu redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un uz kādu laiku sauli neredzēsi.” Un tūdaļ krēsla un tumsa krita uz viņu, un viņš gāja apkārt, meklēdams vadoņus.

13:12  Tad tas zemes soģis redzēdams, kas bija noticis, ticēja, izbrīnīdamies par Tā Kunga mācību.

13:13  Un Pāvils līdz ar tiem biedriem, no Pafas cēlušies, nāca uz Pergu Pamfilijā; bet Jānis no tiem šķīrās un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.

13:14  Un tie pārstaigādami, no Pergas nāca uz Antioķiju Pisidijā un vienā svētdienā iegājuši baznīcā apsēdās.

13:15  Un pēc bauslības un praviešu lasīšanas tie baznīcas virsnieki sūtīja pie tiem sacīdami: “Vīri, brāļi, ja jums kādi pamācīšanas vārdi uz tiem ļaudīm, tad runājiet.”

13:16  Un Pāvils cēlies un ar roku metis sacīja: “Jūs Israēla vīri un jūs dievbijīgie, klausāties:

13:17  Šīs Israēla tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un to tautu augsti cēlis, kad tie piemita Ēģiptes zemē, un no turienes ar paceltu roku Viņš tos ir izvedis;

13:18  Un tuksnesī Viņš tos uzturējis pie četrdesmit gadiem,

13:19  Un izdeldējis septiņas tautas Kanaāna zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantību.

13:20  Un pēc tam pie četrsimt un piecdesmit gadiem Viņš tiem deva soģus līdz pravietim Samuēlim.

13:21  Un tad tie lūdzās ķēniņu; un Dievs tiem deva Saulu, Ķisa dēlu, vīru no Benjamina cilts, četrdesmit gadus.

13:22  Un to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī deva liecību sacīdams: “Es esmu atradis Dāvidu, Isajus dēlu, vīru pēc Manas sirds, kas darīs visu Manu prātu.”

13:23  No šā dzimuma Dievs Israēlim pēc tās apsolīšanas ir iecēlis To Pestītāju Jēzu.

13:24  Priekš Viņa atnākšanas Jānis visiem Israēla ļaudīm bija pasludinājis to kristību uz atgriešanos no grēkiem.

13:25  Un Jānis savu ceļu pabeidzis sacīja: “Ko jūs domājat, kas es esmu? Es tas neesmu; bet redzi, Viens nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.”

13:26  Vīri, brāļi, jūs bērni no Ābrahāma dzimuma, un cik jūsu starpā ir dievbijīgi, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts.

13:27  Jo tie, kas Jeruzālemē dzīvo, un viņu virsnieki Šo neatzīdami nedz tos praviešu vārdus, kas ik svētdienas top lasīti, tos ir piepildījuši, Viņu tiesādami.

13:28  Un nekādu nāves vainu neatrazdami, tie Pilatu ir lūguši, Viņu nokaut.

13:29  Un kad tie visu bija padarījuši, kas rakstīts par Viņu, tad Viņu ir noņēmuši no koka un ielikuši kapā.

13:30  Bet Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem.

13:31  Un daudz dienas Viņš ir parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki pie tiem ļaudīm.

13:32  Un mēs arīdzan jums pasludinājām to evaņģēliju par to apsolīšanu, kas tiem tēviem notikusi, ka Dievs mums, viņu bērniem, to ir piepildījis, Jēzu uzmodinādams,

13:33  Kā arī otrā Dāvida dziesmā ir rakstīts: “Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.”

13:34  Bet ka Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis, ka Tam vairs nebija satrūdēt, Viņš tā ir sacījis: “Es jums došu to Dāvidam solīto pastāvīgo žēlastību.”

13:35  Tāpēc viņš arī citā vietā saka: “Tu Savam Svētam nedosi redzēt satrūdēšanu.”

13:36  Jo Dāvids, savā laikā Dieva prātam kalpojis, ir aizmidzis un pie saviem tēviem noguldīts un satrūdēšanu redzējis.

13:37  Bet Tas, ko Dievs ir uzmodinājis, Tas satrūdēšanu nav redzējis.

13:38  Tad nu lai jums ir zināms, vīri, brāļi, ka caur Viņu jums grēku piedošana top pasludināta;

13:39  Un no visa tā, no kā jūs caur Mozus bauslību nevarējāt taisnoti tapt, ikviens, kas tic, caur Šo top taisnots.

13:40  Tāpēc pielūkojiet, ka pār jums nenāk, kas ir sacīts iekš tiem praviešiem:

13:41  “Raugāt, jūs pulgotāji, un brīnāties un iznīkstiet, jo Es kādu darbu padaru jūsu dienās, tādu darbu, ko jūs neticēsiet, ja kāds jums to stāsta.””

13:42  Un kad tie Jūdi bija izgājuši no baznīcas, tad tie pagāni lūdza, nākošā svētdienā viņiem šos vārdus runāt.

13:43  Un kad tā draudze tapa atlaista, tad daudz Jūdi un dievbijīgi Jūdu ticības biedri Pāvilam un Barnabam gāja pakaļ; šie tos pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā.

13:44  Un nākošā svētdienā tik ne visa tā pilsēta sapulcējās, Dieva vārdu dzirdēt.

13:45  Bet tie Jūdi, to ļaužu pulku redzēdami, tapa naida pilni un runāja tam pretī, ko Pāvils sacīja; pretī runādami un zaimodami.

13:46  Bet Pāvils un Barnaba ar drošību sacīja: tas Dieva vārds papriekš uz jums bija jārunā, bet kad jūs to atmetat un sev pašus necienīgus turat mantot mūžīgu dzīvošanu, redzi, tad mēs griežamies pie tiem pagāniem.

13:47  Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: “Es tevi esmu iecēlis pagāniem par gaišumu, ka tu būtu tā pestīšana līdz pasaules galam.””

13:48  Kad nu tie pagāni to dzirdēja, tad tie priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu, un ticēja, cik uz mūžīgu dzīvošanu bija izredzēti.

13:49  Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu to tiesu.

13:50  Bet tie Jūdi skubināja dievbijīgas sievas no augstas kārtas un tās pilsētas virsniekus un cēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un tos izdzina no savām robežām.

13:51  Bet tie tos pīšļus nokratīja no savām kājām pret tiem un nāca uz Ikoniju.

13:52  Un tie mācekļi tapa piepildīti ar prieku un ar Svēto Garu.

Chapter 14

14:1  Un notikās Ikonijā, ka tie kopā iegāja Jūdu baznīcā un tā runāja, ka no tiem Jūdiem un Grieķiem liels pulks ticēja.

14:2  Bet tie neticīgie Jūdi paskubināja un iekaitināja pagāniem sirdis pret tiem brāļiem.

14:3  Tad nu tie labu laiku tur palika un droši runāja, paļaudamies uz To Kungu, kas Savam žēlastības vārdam liecību deva un lika zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām.

14:4  Un tās pilsētas ļaudis šķīrās: citi bija ar tiem Jūdiem un citi ar tiem apustuļiem.

14:5  Bet kad tur dumpis cēlās no pagāniem un Jūdiem līdz ar viņu virsniekiem, ka tie viņiem varu darītu un tos akmeņiem nomētātu,

14:6  Tad viņi to nomanīdami bēga uz Likaonijas pilsētām, Listru un Derbi, un uz tām apkārtējām vietām.

14:7  Un tur viņi evaņģēliju sludināja.

14:8  Un kāds vīrs Listrā sēdēja ar nespēcīgām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis.

14:9  Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Un šis viņu uzlūkodams nomanīja, ka viņš ticēja un ka viņu var glābt,

14:10  Sacīja ar stipru balsi: “Celies stāvu uz savām kājām!” Un viņš uzlēca un staigāja.

14:11  Un kad tie ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tad tie pacēla savu balsi un sacīja Likaoniski: “Dievi palikuši cilvēkiem līdzīgi un pie mums zemē nonākuši.”

14:12  Un tie sauca Barnabu par Jupiteru un Pāvilu par Merkuriju: tāpēc ka viņš bija tas runātājs.

14:13  Un Jupitera priesteris, kas bija ārpus pilsētas, atveda vēršus un vainagus pie vārtiem un gribēja ar tiem ļaudīm upurēt.

14:14  Bet tie apustuļi Pāvils un Barnaba to dzirdēdami, saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū saukdami

14:15  Un sacīdami: “Vīri, kāpēc jūs tā darāt? Mēs arīdzan esam tādi pat mirstami cilvēki kā jūs, kas jums to evaņģēliju sludinām, ka jums no šiem nelietīgiem būs atgriezties pie Tā dzīvā Dieva, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā,

14:16  Kas pagājušos laikos visiem pagāniem ļāvis staigāt pa saviem ceļiem,

14:17  Jebšu Viņš Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debesīm mums lietu un auglīgus laikus dodams, mūsu sirdis ar barību un ar prieku pildīdams.”

14:18  Un to runādami, tie ar mokām nomierināja tos ļaudis, ka tie viņiem neupurēja.

14:19  Bet no Antioķijas un Ikonijas Jūdi pienāca un tos ļaudis pārrunāja un Pāvilu akmeņiem mētāja, un to no pilsētas vilka ārā, domādami, viņu esam nomirušu.

14:20  Bet kad tie mācekļi ap viņu bija sanākuši, tad viņš uzcēlās un iegāja pilsētā; un otrā dienā viņš izgāja ar Barnabu uz Derbi.

14:21  Un tai pilsētā evaņģēliju pasludinājuši un labu pulku par mācekļiem darījuši, tie griezās atpakaļ uz Listru un Ikoniju un Antioķiju,

14:22  Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami, lai paliek iekš ticības, un ka caur daudz bēdām mums būs ieiet Dieva valstībā.

14:23  Un tie viņiem ikvienā draudzē iecēla vecajus un ar gavēšanu Dievu lūguši tos pavēlēja Tam Kungam, uz ko tie bija ticējuši.

14:24  Un pārstaigājuši Pisidiju, tie nāca uz Pamfiliju.

14:25  Un Pergā to vārdu runājuši, tie nonāca uz Attaliju.

14:26  Un no turienes tie nocēlās uz Antioķiju, no kurienes tie Dieva žēlastībai bija pavēlēti uz to darbu, ko bija pabeiguši.

14:27  Un tur nonākuši un to draudzi sapulcējuši, tie stāstīja, kādas lietas Dievs pie tiem bija darījis, un ka Viņš pagāniem ticības durvis bija atvēris.

14:28  Un tie tur palika labu laiku pie tiem mācekļiem.

Chapter 15

15:1  Un kādi no Jūdu zemes nākuši mācīja tos brāļus: ja jūs netopat apgraizīti pēc Mozus bauslības, tad jūs nevarat tapt pestīti.

15:2  Kad nu Pāvilam un Barnabam liela šķelšanās un apjautāšanās ar viņiem cēlās, tad nosprieda, lai Pāvils un Barnaba un vēl citi kādi no tiem ietu pie tiem apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi šās jautāšanas dēļ.

15:3  Tad nu no tās draudzes pavadīti tie gāja caur Feniķiju un Samariju; un par pagānu atgriešanos stāstīdami, tie visiem brāļiem darīja lielu prieku.

15:4  Un uz Jeruzālemi nākuši, tie tapa uzņemti no tās draudzes un tiem apustuļiem un tiem vecajiem, un pasludināja, kādas lietas Dievs ar tiem bija darījis.

15:5  Bet no tās farizeju šķiras kādi cēlās, kas bija tapuši ticīgi, sacīdami: “Tos būs apgraizīt un tiem būs pavēlēt, Mozus bauslību turēt.”

15:6  Un tie apustuļi un vecaji sapulcējās, spriest par šo vārdu.

15:7  Bet kad daudz apjautāšanās notika, tad Pēteris cēlās un uz tiem sacīja: “Vīri, brāļi, jūs zināt, ka Dievs pagājušos laikos mūsu starpā ir izvēlējis, ka caur manu muti pagāni evaņģēliju dzirdētu un ticētu.

15:8  Un Dievs, tas siržu manītājs, tiem liecību ir devis, tā Svēto Garu tiem dodams, tā kā mums.

15:9  Un nekādu starpību nav darījis starp mums un viņiem, viņu sirdis šķīstīdams caur ticību.

15:10  Tad nu ko jūs Dievu kārdināt, uz mācekļu kaklu likdami jūgu, ko nedz mūsu tēvi, nedz mēs nespējam panest?

15:11  Bet caur Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastību mēs ticam tapt izglābti, tā kā arī viņi.”

15:12  Un viss tas pulks cieta klusu un klausījās, kā Barnaba un Pāvils stāstīja, kādas zīmes un brīnumus Dievs caur viņiem bija darījis pie pagāniem.

15:13  Un kad šie beidza runāt, tad Jēkabs atbildēja sacīdams: “Vīri, brāļi, klausiet mani.

15:14  Sīmanis ir stāstījis, kā Dievam pirmoreiz paticis no pagāniem ļaudis pieņemt pie Sava vārda;

15:15  Un ar to praviešu vārdi saskan, kā ir rakstīts:

15:16  “Pēc tam Es atgriezīšos un atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo dzīvokli, un kas pie tā izlauzts, to Es atkal uztaisīšu un uzcelšu;

15:17  Lai tie atlikušie cilvēki To Kungu meklē, arī visi pagāni, pār kuriem Mans vārds ir piesaukts, - tā saka Tas Kungs, kas to visu dara.”

15:18  Dievam visi Savi darbi ir zināmi no mūžības.

15:19  Tāpēc es spriežu, ka tos nebūs apgrūtināt, kas no pagāniem pie Dieva atgriežas.

15:20  Bet ka tiem būs rakstīt, lai sargās, ka neapgānās ar elka dieviem un maucību un nožņaugto un asinīm.

15:21  Jo Mozum ir no veciem laikiem pa visām pilsētām savi sludinātāji, un viņš ik svētdienas top lasīts baznīcās.”

15:22  Tad tiem apustuļiem un vecajiem un visai draudzei patika, no viņiem izvēlētus vīrus ar Pāvilu un Barnabu uz Antioķiju sūtīt: Jūdu, ar pavārdu Barsaba, un Sīlāsu, vīrus, kas bija augstā godā pie tiem brāļiem,

15:23  Un caur viņu rokām tā rakstīt: “Tie apustuļi un tie vecaji un tie brāļi prieku vēlē tiem brāļiem, kas pagāni bijuši un ir Antioķijā un Sīrijā un Ķiliķijā.

15:24  Kad mēs esam dzirdējuši, ka kādi no mums izgājuši, jūs ar vārdiem sajaukt un jūsu dvēseles darīt šaubīgas, sacīdami, ka jums būs likties apgraizīties un bauslību turēt, kuriem mēs to neesam pavēlējuši,

15:25  Tad mēs vienis prātis palikuši nospriedām, izvēlētus vīrus pie jums sūtīt ar Barnabu un Pāvilu, mūsu mīļiem,

15:26  Kas savas dvēseles ir nodevuši par mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu.

15:27  Tad mēs Jūdu un Sīlasu esam sūtījuši, kas to pašu arī ar vārdiem pasacīs.

15:28  Jo tam Svētam Garam un mums ir paticis, jums nekādu nastu vairāk neuzlikt, kā vien šīs vajadzīgas lietas:

15:29  Ka jums būs sargāties no elkadievu upuriem un no asinīm un no nožņaugtā un no maucības; kad jūs no šīm lietām sargāsities, tad jūs labi darīsiet. Dzīvojiet veseli.”

15:30  Tad nu tie tapa atlaisti un nāca uz Antioķiju, un to draudzi sapulcējuši, iedeva to grāmatu.

15:31  Un to lasījuši šie priecājās par to iepriecināšanu.

15:32  Bet Jūda un Sīlas, kas paši arīdzan bija pravieši, tos brāļus pamācīja ar daudz vārdiem un tos stiprināja.

15:33  Un kādu laiku tur palikuši, tie no tiem brāļiem ar mieru tapa atlaisti pie tiem apustuļiem.

15:34  (Un Sīlasam patika tur palikt.)

15:35  Bet Pāvils un Barnaba palika Antioķijā, ar daudz citiem mācīdami un Tā Kunga vārdu sludinādami.

15:36  Un pēc kādām dienām Pāvils sacīja uz Barnabu: “Iesim atkal un pa visām pilsētām, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim savus brāļus, kā tiem klājas.”

15:37  Un Barnaba deva to padomu, Jāni, kas top saukts Marks, ņemt līdz.

15:38  Bet Pāvils negribēja tādu līdz ņemt, kas no viņiem bija atkāpies Pamfilijā un ar viņiem nebija līdz gājis pie darba.

15:39  Par to notika sariebšanās, tā ka tie viens no otra šķīrās, un ka Barnaba ņēma līdz Marku un pārcēlās uz Kipru.

15:40  Bet Pāvils Sīlasu izvēlējies izgāja, Dieva žēlastībai no tiem brāļiem pavēlēts.

15:41  Un viņš pārstaigāja Sīriju un Ķiliķiju, tās draudzes stiprinādams.

Chapter 16

16:1  Un viņš nāca uz Derbi un Listru. Un redzi, tur bija viens māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas Jūdu sievas dēls, bet no Grieķu tēva.

16:2  Šim laba liecība tika dota no tiem brāļiem Listrā un Ikonijā.

16:3  Pāvils gribēja, ka šis viņam ietu līdz; un viņš to ņēma un apgraizīja to Jūdu dēļ kas tanīs vietās bija, jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis Grieķis.

16:4  Un kad tie pārstaigāja tās pilsētas, tad tie viņiem pavēlēja, tos likumus sargāt, ko tie apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija nosprieduši.

16:5  Tad nu tās draudzes tapa stiprinātas iekš ticības, un viņu pulks jo dienas vairojās.

16:6  Un tiem caur Friģiju un Galatiju ejot tapa aizliegts no Tā Svētā Gara, to vārdu iekš Āzijas runāt.

16:7  Mizijā nākuši tie raudzīja uz Bitiniju iet, bet Tas Gars tiem neļāva.

16:8  Un gar Miziju gājuši tie nonāca uz Troādu.

16:9  Un Pāvils naktī redzēja parādīšanu: viens Maķedoniets stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums.”

16:10  Un kad viņš to parādīšanu bija redzējis, tad mēs meklējām tūdaļ iziet uz Maķedoniju, nomanīdami, ka Tas Kungs mūs bija aicinājis, tiem evaņģēliju sludināt.

16:11  Tad mēs nocēlušies no Troādas gājām tiešām uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli;

16:12  Un no turienes uz Filipiem, kas ir tā lielākā pilsēta kādā Maķedonijas tiesā, kur ienācēji bija apmetušies. Un tanī pilsētā mēs palikām kādas dienas.

16:13  Un tai svētā dienā mēs izgājām no pilsētas ārā gar upes malu, kur tie bija ieraduši Dievu lūgt. Un apsēdušies mēs runājām uz tām sanākušām sievām.

16:14  Un viena sieva, ar vārdu Lidija, purpura pārdevēja no Tiatiras pilsētas, dievbijīga sieva, klausījās. Tai Tas Kungs sirdi atdarīja, ņemt vērā, ko Pāvils runāja.

16:15  Un kad tā ar savu namu bija kristīta, tad tā lūdza sacīdama: “Ja jums šķiet, ka esmu ticīga uz To Kungu, tad nāciet manā namā un paliekat tur.” Un tā mūs piespieda.

16:16  Bet notikās, mums ejot Dievu lūgt, viena meita mūs sastapa; tai bija zīlētāja gars, un ar zīlēšanu tā saviem kungiem daudz peļnas pienesa.

16:17  Šī Pāvilam un mums gāja pakaļ un brēca sacīdama: “Šie cilvēki ir Dieva, Tā Visu Augstākā, kalpi, kas jums pestīšanas ceļu sludina.”

16:18  Un to viņa darīja daudz dienas. Bet Pāvilam tas bija pretī un atgriezdamies tas uz to garu sacīja: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no tās.” Un viņš no tās izgāja tanī pašā stundā.

16:19  Bet viņas kungi redzēdami, ka viņu peļņas cerība bija zudusi, ņēma Pāvilu un Sīlasu un tos vilka uz tirgu pie tiem virsniekiem;

16:20  Un tos pieveduši pie tiem valdītājiem, viņi sacīja: “Šie cilvēki mūsu pilsētu sajauc, Jūdi būdami,

16:21  Un sludina ierašas, ko mums, kas esam Romieši, neklājās nedz pieņemt, nedz darīt.”

16:22  Un tas ļaužu pulks cēlās pret tiem, un tie virsnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja, tos ar rīkstēm šaust.

16:23  Un daudz sitienus tiem devuši, viņi tos iemeta cietumā, un cietuma sargam pavēlēja, tos cieti sargāt.

16:24  Šis tādu pavēli dabūjis, tos iemeta tai dziļākā cietumā un viņu kājas apcietināja siekstā.

16:25  Un ap nakts vidu Pāvils un Sīlas Dievu lūdza un slavas dziesmas dziedāja, un tie, kas bija cietumā, uz viņiem klausījās.

16:26  Tad piepeši liela zemes trīcēšana notika, tā ka cietuma pamati kustēja, un tūdaļ visas durvis atvērās, un visiem saites tapa vaļā.

16:27  Un tas cietuma sargs uzmodies un cietuma durvis redzējis atvērtas, izvilka zobenu un gribēja sevi pašu nonāvēt, domādams, tos cietumniekus esam izbēgušus.

16:28  Bet Pāvils ar stipru balsi brēca sacīdams: “Nedari sev ļauna, jo mēs visi esam šeitan.”

16:29  Un viņš sveci prasījis, ieskrēja un drebēdams metās zemē priekš Pāvila un Sīlasa,

16:30  Un tos izveda ārā un sacīja: “Kungi, ko man būs darīt, lai es mūžīgi dzīvoju?”

16:31  Un tie sacīja: “Tici uz To Kungu Jēzu Kristu, tad tu un viss tavs nams mūžīgi dzīvos.”

16:32  Un tie runāja Tā Kunga vārdu uz viņu un uz visiem, kas bija tanī namā.

16:33  Un viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā un tiem brūces nomazgāja; un tūdaļ viņš tapa kristīts, pats un visi viņa piederīgie.

16:34  Un viņš tos veda savā namā, tos sēdināja pie galda un priecājās, ka viņš ar visu savu namu bija nācis pie ticības uz Dievu.

16:35  Kad nu gaisma bija aususi, tad tie virsnieki sūtīja sulaiņus, un lika sacīt: “Palaid šos cilvēkus.”

16:36  Un tas cietuma sargs Pāvilam pasludināja šos vārdus: “Tie virsnieki sūtījuši, lai jūs atlaiž. Tad nu izejiet un staigājiet ar mieru.”

16:37  Bet Pāvils uz tiem sacīja: “Tie mūs, Romiešu cilvēkus, netiesātus visiem redzot ir šautuši un cietumā iemetuši, un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; bet lai viņi paši nāk un mūs izved.”

16:38  Un tie sulaiņi atsacīja šos vārdus tiem virsniekiem: un tie bijās, dzirdēdami, tos esam Romiešus.

16:39  Un nākuši viņi tos pārrunāja un tos izveda un lūdza, iziet no tās pilsētas.

16:40  Un tie no cietuma izgājuši, nogāja pie tās Lidijas; un tos brāļus redzējuši, tie tos pamācīja un aizgāja.

Chapter 17

17:1  Un caur Amfipoli un Apoloniju gājuši tie nāca uz Tesaloniku: tur bija viena Jūdu baznīca.

17:2  Un Pāvils pēc sava ieraduma pie tiem iegāja un trijās svētās dienās ar tiem sarunājās par tiem rakstiem,

17:3  Tos izstāstīdams un viņiem priekšā likdams, ka Kristum bija ciest un augšām celties no miroņiem, un sacija: “Šis ir Tas Kristus Jēzus, ko es jums pasludināju.”

17:4  Un kādi no tiem tapa pārliecināti un piebiedrojās Pāvilam un Sīlasam, un no tiem dievbijīgiem Grieķiem liels pulks un laba tiesa sievu no augstas kārtas.

17:5  Bet tie neticīgie Jūdi, skaudības pilni, ņēma pie sevis kādus saskrējušus neliešus un sapulcinājās un cēla troksni tai pilsētā; un Jazona namu apstājuši, meklēja tos vest priekš tā ļaužu pulka.

17:6  Bet tos neatraduši, tie Jazonu un citus brāļus vilka pie pilsētas virsniekiem brēkdami: “Tie, kas visu pasauli ar dumpi pilda, tie arī šurp ir nākuši.

17:7  Tos Jazons ir uzņēmis; un šie visi dara pret ķeizara pavēlēm sacīdami: citu esam ķēniņu - Jēzu.”

17:8  Un tie iztrūcināja tos ļaudis un tos pilsētas virsniekus, kas to dzirdēja.

17:9  Bet šie, aizbildināšanu no Jazona un tiem dabūjuši, tos palaida.

17:10  Bet tie brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlasu izvadīja uz Bereju; tie tur nonākuši iegāja Jūdu baznīcā.

17:11  Un šie bija labvēlīgāki pār tiem Tesalonikas Jūdiem un to vārdu uzņēma ar visu labu prātu, meklēdami ikdienas rakstos, vai šās lietas tā esot?

17:12  Tad nu daudzi no tiem ticēja, arī no Grieķu augstas kārtas sievām un vīriem laba tiesa.

17:13  Un kad tie Tesalonikas Jūdi dabūja zināt, ka arī Berejā Dieva vārds no Pāvila tapa sludināts, tad tie nāca arī uz turieni un tos ļaudis skubināja uz dumpi.

17:14  Bet tie brāļi tūdaļ Pāvilu izsūtīja, ka tas noietu uz jūru, bet Sīlas un Timotejs tur palika.

17:15  Bet tie, kas Pāvilu pavadīja, to veda līdz Atēnai, un pavēli priekš Sīlasa un Timoteja dabūjuši, lai šie arīdzan pie viņa nāktu, tie aizgāja.

17:16  Un kamēr Pāvils viņus gaidīja Atēnā, viņa gars iekš viņa iedegās, kad viņš redzēja to pilsētu tik elkadievīgu esam.

17:17  Tad nu viņš baznīcā sarunājās ar tiem Jūdiem un tiem dievbijīgiem, un tirgū ikdienas ar tiem, kas piegadījās.

17:18  Un kādi no Epikureju un Stoīku gudriem ar viņu sarunājās; un kādi sacīja: “Ko šis pļāpa grib runāt?” Un citi: “Šis izliekās kā svešu dievu sludinātājs;” tāpēc ka viņš tiem Jēzu un to augšāmcelšanos sludināja.

17:19  Un tie viņu ņēma un veda uz tās augstās tiesas vietu, sacīdami: “Vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini?

17:20  Jo tu dažas svešas lietas runā priekš mūsu ausīm, tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir?”

17:21  Bet visi Atēnieši un tie svešinieki, kas tur piemājoja, ar citu neko to laiku nekavēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt.

17:22  Un Pāvils stāvēja tās augstās tiesas plača vidū un sacīja: “Jūs Atēniešu vīri, pēc visa es jūs redzu jo dievbijīgus.

17:23  Jo staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu arī vienu altāri, kam bija virsū rakstīts: nepazīstamam Dievam. Tad nu, ko jūs nepāzīdami godājiet, To es jums pasludināju.

17:24  Tas Dievs, kas ir radījis pasauli un visu, kas tur iekšā, šis, debess un zemes Kungs būdams, nemājo rokām taisītās baznīcās,

17:25  Un Viņam arī nenotiek no cilvēku rokām kalpošana, tā kā Viņam ko vajadzētu; bet Viņš pats dod visiem dzīvību un dvašu un visas lietas.

17:26  Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis papriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot,

17:27  Ka tie To Kungu meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, - jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums.

17:28  Jo iekš Viņa mēs dzīvojam un kustam un esam; tā kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam Viņa rada.

17:29  Tad nu mums, kas Dieva rada esam, nebūs domāt, dievību esam līdzīgu zeltam vai sudrabam vai akmenim, kādam caur cilvēka gudrību un izdomāšanu iztaisītam tēlam.

17:30  Tad nu Dievs tos nezināšanas laikus panesis, tagad pavēl visiem cilvēkiem visās malās no grēkiem atgriezties;

17:31  Tāpēc ka Viņš vienu dienu ir nolicis, kur Viņš pasauli tiesās iekš taisnības caur vienu Vīru, ko Viņš uz to izredzējis, visiem ticību pasniegdams, kad Viņš to no miroņiem ir uzmodinājis.”

17:32  Bet kad tie dzirdēja miroņu augšāmcelšanos, tad citi to ņēma smieklā, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reiz dzirdēsim.”

17:33  (Tukšs)

17:34  Bet kādi vīri tam pieķērās un ticēja. Starp tiem bija Dionisijs, tās augstās tiesas loceklis, un viena sieva, ar vārdu Damare, un vēl citi līdz ar tiem.

Chapter 18

18:1  Un pēc tam Pāvils aizgāja no Atēnas un nāca uz Korintu,

18:2  Un atrada kādu Jūdu, ar vārdu Aķilu, pēc dzimtenes no Pontus, kas nesen ar Prisķilu, savu sievu, no Itālijas bija atnācis, (tāpēc ka ķeizars Klaudijs bija pavēlējis, visiem Jūdiem iziet no Romas), un iegāja pie tiem.

18:3  Un ar to vienādā amatā būdams viņš pie tiem palika un strādāja; jo tie savā amatā bija telšu taisītāji.

18:4  Un viņš ik svētdienas mācīja baznīcā un pārliecināja gan Jūdus, gan Ģrieķus.

18:5  Un kad Sīlas un Timotejs no Maķedonijas bija atnākuši, tad Pāvils garā tapa piespiests, tiem Jūdiem apliecināt, ka Jēzus esot Tas Kristus.

18:6  Bet kad tie turējās pretī un zaimoja, tad viņš drēbes izkratījis uz tiem sacīja: jūsu asinis uz jūsu galvu! Es esmu skaidrs, no šā laika es iešu pie tiem pagāniem.

18:7  Un no turienes aizgājis tas nāca kāda cilvēka namā, kam bija vārds Justs, un tas Dievu bijās, un viņa nams pie baznīcas bija tuvu klāt.

18:8  Bet Krispus, tas baznīcas virsnieks, ticēja uz To Kungu ar visu savu namu, un daudz no Korintiešiem, viņu dzirdēdami, ticēja un tapa kristīti.

18:9  Un Tas Kungs naktī caur vienu parādīšanu uz Pāvilu sacīja: “Nebīsties, bet runā un neciet klusu.

18:10  Jo Es esmu ar tevi, un neviens necelsies pret tevi, ļaunu tev darīt; jo Man ir daudz ļaužu šinī pilsētā.”

18:11  Un viņš tur sabija gadu un sešus mēnešus, Dieva vārdu pie viņiem mācīdams.

18:12  Un kad Gallions Akajā bija zemes soģis, tad tie Jūdi vienā prātā cēlās pret Pāvilu, un to veda priekš soģa krēsla,

18:13  Sacīdami: ‘Šis tos ļaudis pārrunā Dievam kalpot pret bauslību.”

18:14  Bet kad Pāvils muti gribēja atvērt, Gallions uz tiem Jūdiem sacīja: “Ja tur būtu kāds netaisns darbs jeb blēņu lieta, jūs Jūdi, tad es jūs labprāt klausītu.

18:15  Bet kad nu jautāšana ir par mācību un vārdiem un bauslību, kas jums ir, tad lūkojiet jūs paši, jo es par to negribu būt tiesātājs.”

18:16  Un viņš tos dzina nost no soģa krēsla.

18:17  Bet visi Grieķi ņēma Sostenu, to baznīcas virsnieku, un to kūla priekš soģa krēsla, un Gallions par to neko nebēdāja.

18:18  Un Pāvils vēl daudz dienas tur palicis, no tiem brāļiem atvadījās, un cēlās pāri uz Sīriju, un līdz ar viņu Prisķila un Aķila, kas Kenhrejā savu galvu bija apcirpis: jo to bija solījies.

18:19  Un viņš nonāca uz Efesu un tos tur atstāja, bet pats iegāja baznīcā un sarunājās ar tiem Jūdiem.

18:20  Un kad tie viņu lūdza, ilgāki pie tiem palikt, tad viņš negribēja,

18:21  Bet šķīrās no tiem sacīdams: “Nākamie svētki man visādā vīzē jāsvētī Jeruzālemē, bet es atkal atgriezīšos pie jums, ja Dievs grib;” un viņš aizcēlās no Efesus.

18:22  Un uz Cezareju nācis viņš nogāja un apsveicināja to draudzi un devās uz Antioķiju.

18:23  Un tur kādu laiku palicis, viņš izgāja un pēc kārtas pārstaigāja Galatijas un Friģijas tiesu un stiprināja visus mācekļus.

18:24  Bet viens Jūdu vīrs, ar vārdu Apollus, dzimis Aleksandriets, vīrs, varens vārdos, nonāca uz Efesu; tas bija spēcīgs rakstos.

18:25  Šis bija mācīts Tā Kunga ceļā, un karstā garā tas runāja un mācīja skaidri visu no Tā Kunga, jebšu viņš Jāņa kristību vien pazina.

18:26  Un tas iesāka droši runāt baznīcā. Un viņu dzirdējuši, Aķila un Prisķila viņu ņēma pie sevis un viņam vēl skaidrāki Tā Kunga ceļu izstāstīja.

18:27  Un kad viņš gribēja noiet uz Akaju, tad tie brāļi tos mācekļus lūdza caur rakstiem, lai viņu uzņem; šis tur nonācis, daudz ir palīdzējis tiem, kas caur žēlastību ticēja.

18:28  Jo viņš tos Jūdus stipri pārliecināja, visu ļaužu priekšā no tiem rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Tas Kristus.

Chapter 19

19:1  Un kamēr Apollus Korintū bija, notikās, ka Pāvils, tās augšzemes vietas pārstaigājis, nāca uz Efesu, un kādus mācekļus atradis,

19:2  Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs Svēto Garu esat dabūjuši, kad jūs tapāt ticīgi?” Bet tie uz viņu sacīja: “Mēs neesam ne dzirdējuši, ka Svēts Gars ir.”

19:3  Un viņš uz tiem sacīja: “Uz ko tad jūs esat kristīti?” Un tie sacīja: “Uz Jāņa kristību.”

19:4  Bet Pāvils sacīja: “Jānis ir kristījis ar to kristību uz atgriešanos no grēkiem, tiem ļaudīm sacīdams, lai tic uz To, kas nākšot pēc viņa, tas ir, uz Kristu Jēzu.”

19:5  Un to dzirdējuši tie tapa kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu.

19:6  Un kad Pāvils tiem rokas uzlika, tad Svētais Gars uz tiem nāca, un tie runāja valodām un sludināja praviešu mācības.

19:7  Un visi tie vīri bija kādi divpadsmit.

19:8  Bet viņš baznīcā iegājis, droši mācīja kādus trīs mēnešus, sarunādamies un tos pārliecinādams par Dieva valstības lietām.

19:9  Un kad citi bija apcietināti un nepaklausīgi un par šo ceļu ļaužu priekšā nelabi runāja, tad viņš no tiem atstājās un atšķīra tos mācekļus, ikdienas sarunādamies kādā Tiranna skolā.

19:10  Un tā tas gāja divus gadus, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, Tā Kunga Jēzus vārdu dzirdēja, gan Jūdi, gan Grieķi.

19:11  Un Dievs lielus darbus darīja caur Pāvila rokām,

19:12  Tā ka arī sviedru auti un citi auti no viņa miesām tapa nesti pie neveseliem; un slimības tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja.

19:13  Un kādi no tiem Jūdiem, kas bija velnu izdzinēji un apkārt vazājās, uzdrīkstējās Tā Kunga Jēzus vārdu saukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: mēs jūs apdraudam no tā Jēzus puses, ko Pāvils sludina.

19:14  Tie nu, kas šo darīja, bija Sķevasa, Jūdu augstā priestera, septiņi dēli.

19:15  Un tas ļaunais gars atbildēja un sacīja: “To Jēzu es pazīstu un to Pāvilu es zinu; bet jūs, kas jūs tādi esat?”

19:16  Un tas cilvēks, kam tas ļaunais gars bija, tiem uzlēca un tos pievarēdams tā darīja, ka tiem bija kailiem un ievainotiem jāizbēg no tā nama.

19:17  Un tas tapa zināms visiem Jūdiem un Grieķiem, kas Efesū dzīvoja; un visiem bailes uzgāja, un Tā Kunga Jēzus vārds tapa augsti teikts.

19:18  Un daudzi no tiem, kas bija palikuši ticīgi, nāca un izteica un izsūdzēja savus nedarbus.

19:19  Un daudzi no tiem, kas māņu darbus bija darījuši, tās grāmatas kopā sanesa un sadedzināja visiem redzot; un viņu vērtību aprēķināja un saskaitīja piecdesmit tūkstošus sudraba grašus.

19:20  Tik varen auga un uzvarēja Tā Kunga vārds.

19:21  Un pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Akaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: “Pēc tam, kad tur būšu bijis, man arī Roma jāredz.”

19:22  Un uz Maķedoniju divus sūtījis, kas viņam kalpoja, Timoteju un Erastu, viņš pats kādu brīdi palika iekš Āzijas.

19:23  Bet ap to laiku liels troksnis cēlās šīs mācības dēļ

19:24  Jo viens, ar vārdu Demeteris, sudraba kalējs, no sudraba taisīja Dianas namiņus un gādāja tiem amata meistariem lielu peļņu.

19:25  Šos, un šī amata strādniekus sapulcējis, viņš sacīja: “Vīri, jūs zināt: ka no šā darba mums ir sava pārtikšana;

19:26  Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efesū, bet tik ne pa visu Āziju lielu pulku pārrunādams ir novērsis, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām taisīti.

19:27  Un tas ne vien mums tā var padarīt, ka šī mūsu peļņa ies mazumā, bet arī ka tās augstās dieves Dianas nams taps nievāts, un arī viņas augstība iznīks, kam taču visa Āzija un pasaule kalpo.”

19:28  Bet to dzirdēdami, tie tapa dusmības pilni un sauca, sacīdami: “Augsta ir Efesiešu Diana.”

19:29  Un visa tā pilsēta tapa trokšņa pilna, un tie skrēja vienprātīgi uz teātri, līdz raudami tos Maķedoniešus Gaju un Aristarku, Pāvila ceļa biedrus.

19:30  Un kad Pāvils gribēja iet pie tiem ļaudīm, tad tie mācekļi viņam to neļāva.

19:31  Bet arī kādi no Āzijas virsniekiem, viņa draugi būdami, pie tā sūtīja lūgdami, ka tas nedotos uz teātri.

19:32  Tad nu citi sauca šā, citi tā, jo tā draudze bija sajukusi, un tas lielais pulks nezināja, kādēļ kopā bija sanākuši,

19:33  Un Aleksandru no tā pulka izvilka, kad tie Jūdi viņu uz priekšu stūma; un Aleksandrs meta ar roku, gribēdams priekš tiem ļaudīm aizbildināties.

19:34  Bet kad tie nomanīja, viņu esam Jūdu, tad visi vienā balsī sauca ap divām stundām: “Augsta ir Efesiešu Diana.”

19:35  Un kad tās pilsētas rakstuvedējs to pulku bija klusinājis, tad viņš sacīja: “Jūs Efesus vīri, kurš cilvēks nezina, Efesus pilsētu esam tās augstās dieves Dianas un tā no debess kritušā tēla kopēju?

19:36  Kad nu šīm lietām neviens nevar pretī runāt, tad jums pienākas ar mieru būt un nenieka aplam nedarīt.

19:37  Jo jūs šos vīrus esat atveduši, kas nav nedz tās svētās vietas laupītāji nedz jūsu dievietes zaimotāji.

19:38  Ja tad nu Demeterim un tiem amata vīriem kāda lieta ir pret kādu, tad tiesas dienas top turētas un zemes soģi ir, lai viņi tur savā starpā sūdzās.

19:39  Bet ja jūs citu kādu lietu meklējiet, tad lai sapulcējās pēc likuma un lai iztiesā.

19:40  Jo mēs esam tai likstā, ka par to, kas šodien noticis, varam tikt apsūdzēti dumpja dēļ, un tomēr nekādas vainas nav, ar ko šo dumpi varētu aizbildināt.”

19:41  Un to sacījis, viņš tos ļaudis atlaida.

Chapter 20

20:1  Un pēc, kad troksnis bija klusināts, Pāvils tos mācekļus saaicināja un tos sveicinājis izgāja un devās uz Maķedoniju.

20:2  Un pārstaigājis to vidu un ar daudz vārdiem tos pamācījis, viņš nāca Grieķu zemē.

20:3  Un tur kādus trīs mēnešus palicis viņš gribēja pārcelties uz Sīriju; bet kad tie Jūdi uz viņu glūnēja, tad viņš apņēmās, atpakaļ griezties caur Maķedoniju.

20:4  Un viņu pavadīja līdz Āzijai Sopaters no Berejas, bet no Tesaloniķiešiem Aristarks un Sekunds, un Gajus no Derbes, un Timotejs, no Āzijas Tihiks un Trofims.

20:5  Šie papriekš gājuši mūs gaidīja Troadā.

20:6  Bet mēs nocēlāmies pēc tām neraudzētas maizes dienām no Filipiem, un nonācām piecās dienās pie tiem uz Troadu, kur mēs septiņas dienas palikām.

20:7  Bet pirmā nedēļas dienā, kad tie mācekļi bija sanākuši to maizi lauzt, Pāvils ar tiem sarunājās, gribēdams otrā dienā aiziet; un viņš to vārdu mācīja līdz pusnaktij.

20:8  Un tur daudz eļļas lukturi bija tanī augšistabā, kur tie bija sapulcējušies.

20:9  Un viens jauneklis, ar vārdu Eutiks, sēdēja uz loga un tika no dziļa miega pārņemts, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un no miega pārvarēts tas nokrita no trešā stāva un tapa uzcelts nedzīvs.

20:10  Bet Pāvils nokāpis uzmetās uz viņu un to apkampa sacīdams: “Nedariet troksni, jo tā dvēsele ir iekš viņa.”

20:11  Un viņš uzkāpa un to maizi lauzis un baudījis vēl labu laiku līdz gaismai sludināja Dieva vārdu un viņš aizgāja.

20:12  Un tie to jaunekli atveda dzīvu un tapa ļoti iepriecināti.

20:13  Bet mēs laivā gājuši papriekš nocēlāmies uz Assonu, gribēdami tur Pāvilu uzņemt; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats kājām iet.

20:14  Un kad viņš Assonā ar mums satikās, tad mēs viņu uzņēmām un nācām uz Mitileni.

20:15  Un no turienes nocēlušies mēs nācām otrā dienā pret Hiju, un dienu vēlāk mēs piestājām Samus malā, un tad palikām Troģillā un nācām otrā dienā uz Mileti.

20:16  Jo Pāvils bija apņēmies Efesum garām celties, ka viņš laiku nekavētu iekš Āzijas, jo viņš steidzās, ja to paspētu, uz vasaras svētkiem tikt Jeruzālemē.

20:17  Bet viņš sūtīja no Miletes uz Efesu un ataicināja tās draudzes vecajus.

20:18  Un kad tie pie viņa nāca, viņš uz tiem sacīja: “Jūs zināt no tās pirmās dienas, kur es uz Āziju nācis, kāds es pa visu to laiku pie jums esmu bijis,

20:19  Tam Kungam kalpodams ar visu pazemību un ar daudz asarām un kārdināšanām, kas man notikušas caur Jūdu viltībām;

20:20  Ka es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu, ka jums to nebūtu pasludinājis un mācījis, tā draudzē, kā pa mājām;

20:21  Apliecinādams tik pat Jūdiem kā arī Grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.

20:22  Un nu redzi, es garā saistīts eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks.

20:23  Tomēr Svētais Gars ikvienā pilsētā liecību dod sacīdams, ka saites un bēdas mani gaida.

20:24  Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu amatu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt to evaņģēliju no Dieva žēlastības.

20:25  Un nu redzi, es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsiet, jūs visi, pie kuriem es esmu staigājis, Dieva valstību sludinādams.

20:26  Tāpēc es jūsu priekšā apliecināju šinī pašā dienā, ka es skaidrs esmu no visu asinīm.

20:27  Jo es neesmu atrāvies, ka jums nebūtu pasludinājis visu Dieva padomu.

20:28  Tāpēc sargājat sevi pašus un visu to ganāmo pulku, pār ko Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, Dieva draudzi ganīt, ko Viņš ar Savām paša asinīm atpircis.

20:29  Jo es to zinu, ka pēc manas aiziešanas plēsīgi vilki pie jums ielauzīsies, kas to ganāmo pulku nesaudzēs.

20:30  Un no jums pašiem vīri celsies, negantas lietas runādami, ka tie tos mācekļus novērstu sev pakaļ.

20:31  Tāpēc esiet modrīgi, pieminēdami, ka es trīs gadus naktīm dienām neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.

20:32  Un nu, brāļi, es jūs nododu Dievam un Viņa žēlastības vārdam, kas ir spēcīgs, jūs uztaisīt un jums mantību dot ar visiem svētītiem.

20:33  Sudrabu vai zeltu vai drēbes es no neviena neesmu kārojis.

20:34  Bet jūs paši zināt, ka šās rokas manai vajadzībai un tiem, kas pie manis bija, ir kalpojušas.

20:35  Es jums visas lietas esmu rādījis, ka tā strādājot piederas vājos uzņemt un pieminēt Tā Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš ir sacījis: “Svētīgāk ir dot, nekā ņemt.””

20:36  Un šo sacījis, viņš ceļos metās un līdz ar visiem tiem Dievu pielūdza.

20:37  Bet tur visi gauži raudāja; un tie metās ap Pāvila kaklu un viņu skūpstīja,

20:38  Visvairāk no sirds sāpēm pārņemti tā vārda dēļ, ko viņš bija sacījis, ka tiem vairs nebūšot viņa vaigu redzēt. Un tie viņu pavadīja uz laivu.

Chapter 21

21:1  Un kad notikās, ka mēs no tiem atšķīrušies, tad mēs braucām taisnā ceļā un nācām uz Kosu un otrā dienā uz Rodu un no turienes uz Pataru.

21:2  Un laivu atraduši, kas uz Feniķiju pārcēlās, mēs iekāpām un aizcēlāmies.

21:3  Un kad mēs Kipru ieraudzījām un pa kreiso roku pametām, tad cēlāmies uz Sīriju, un Tīrū mēs laidām pie malas, jo tur tai laivai prece bija jāizkrauj.

21:4  Un mācekļus atraduši, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur to Garu sacīja, lai tas neietu uz Jeruzālemi.

21:5  Un notikās pēc šīm dienām, tad mēs izgājām un devāmies projām, un tur visi ar sievām un bērniem mūs izvadīja no pilsētas ārā; un mēs pie jūrmalas ceļos metušies Dievu lūdzām.

21:6  Un kad savā starpā bijām atvadījušies, iekāpām laivā. Bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām.

21:7  Bet mēs joprojām no Tīrus pārcēlušies laidām pie Ptolemajidas malā; un tos brāļus apsveicinājuši, mēs pie tiem palikām vienu dienu.

21:8  Bet otrā dienā mēs, kas ap Pāvilu bijām, izgājuši nācām uz Cezareju; un iegājuši evanģelista Filipa namā, (kas bija viens no tiem septiņiem), mēs pie tā palikām.

21:9  Bet šim bija četras meitas, jumpravas, kas nākošas lietas sludināja.

21:10  Un kad mēs kādas dienas tur bijām palikuši, viens pravietis atnāca no Jūdu zemes, ar vārdu Agabs.

21:11  Un tas nāca pie mums un ņēma Pāvila jostu un saistīja pats sev rokas un kājas sacīdams: “Tā Svētais Gars saka: to vīru, kam šī josta pieder, tāpat tie Jūdi saistīs Jeruzālemē un viņu nodos pagānu rokās.”

21:12  Un kad mēs to dzirdējām, tad ne vien mēs lūdzām, bet arī tie, kas tai vietā dzīvoja, lai viņš neietu uz Jeruzālemi.

21:13  Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, ka raudāt un laužat manu sirdi? Jo es esmu gatavs par Tā Kunga Jēzus vārdu ne vien likties saistīties Jeruzālemē, bet arī mirt.”

21:14  Un kad viņš neļāvās pārrunāties, tad mēs palikām klusu, sacīdami: “Tā Kunga prāts lai notiek.”

21:15  Pēc šīm dienām mēs sataisījamies un gājām uz Jeruzālemi.

21:16  Un tur arī kādi mācekļi no Cezarejas mums nāca līdz un mūs veda pie viena veca mācekļa, Mnasona no Kipras, lai pie tā mājotu.

21:17  Un kad nācām uz Jeruzālemi, tad tie brāļi mūs ar mīļu prātu uzņēma.

21:18  Un otrā dienā Pāvils ar mums nogāja pie Jēkaba; un visi vecaji tur arīdzan sanāca.

21:19  Un viņš tos sveicinājis, pa kārtām stāstīja visu, ko Dievs pie pagāniem caur viņa kalpošanu bija darījis.

21:20  Un to dzirdējuši, tie To Kungu teica un uz viņu sacīja: “Brāli, tu redzi, cik tūkstoši Jūdu ir, kas palikuši ticīgi, un visi gauži dzenās pēc bauslības.

21:21  Un tie par tevi dabūjuši zināt, ka tu visus Jūdus, kas starp pagāniem, mācot atstāties no Mozus, sacīdams, ka tiem nebūs savus bērnus apgraizīt, nedz pēc tām ierašām dzīvot.

21:22  Tādēļ ko tad nu? Tiešām, gan ļaužu pulks sanāks; jo tie dzirdēs tevi esam atnākušu.

21:23  Tāpēc dari to, ko mēs tev sakām: mums ir četri vīri, tie Dievam ir solījušies.

21:24  Tos ņem pie sevis un šķīsties ar tiem, un izdod par tiem to maksu, ka tie galvu apcērp, un lai visi zin, ka tie nieki, ko tie par tevi dzirdējuši, bet ka arī tu pats bauslību turēdams staigā.

21:25  Bet par tiem pagāniem, kas palikuši ticīgi, mēs esam rakstījuši un sprieduši, ka tiem nebūs neko no tādām lietām turēt, kā vien, ka tiem būs sargāties no elkadievu upuriem un no asinīm un no nožņaugtā un no maucības.”

21:26  Tad Pāvils tos vīrus pie sevis ņēmis otrā dienā ar tiem šķīstījās un iegāja Dieva namā, un darīja zināmu, ka šķīstīšanas laiku tur palikšot, tiekams par ikvienu no tiem upura dāvana būšot pienesta.

21:27  Bet kad tās septiņas dienas jau drīz bija beigtas, tad tie Jūdi no Āzijas, viņu ieraudzīdami Dieva namā, paskubināja visu to pulku un rokas pie viņa pielika,

21:28  Saukdami: “Jūs Israēla vīri, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visus visās malās māca pret tautu un pret bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš Grieķus ir ievedis Dieva namā un šo svēto vietu apgānījis.”

21:29  (Jo tie priekš tam Trofimu no Efesus pie viņa bija redzējuši pilsētā un domāja, ka Pāvils to esot ievedis Dieva namā.)

21:30  Un visa tā pilsēta tapa trokšņa pilna, un tie ļaudis satecēja kopā; un tie grāba un rāva Pāvilu no Dieva nama ārā, un tūdaļ durvis tapa aizslēgtas.

21:31  Un kad tie meklēja viņu nokaut, tad tā ziņa nāca pie tā karapulka virsnieka, ka visa Jeruzāleme esot sajaukta.

21:32  Šis tūdaļ karavīrus un kapteiņus paņēmis, pie tiem noskrēja, un kad tie to virsnieku un tos karavīrus redzēja, tad tie mitējās Pāvilu sist.

21:33  Tad tas virsnieks piegājis viņu saņēma un pavēlēja, viņu ar divām ķēdēm saistīt, un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis?

21:34  Bet tai pulkā citi sauca šā, citi tā. Kad tas nu tā trokšņa dēļ to lietu skaidri nevarēja saprast, tad tas pavēlēja, viņu vest lēģerī.

21:35  Un kad viņš pie tām trepēm nāca, tad viņš no tiem karavīriem nešus bija jānes to ļaužu uzmākšanās dēļ.

21:36  Jo tas ļaužu pulks gāja pakaļ saukdams: “Nost ar viņu!”

21:37  Un Pāvils, pirms lēģerī tapa ievests, uz to virsnieku saka: “Vai man brīv tev ko sacīt?” Un tas sacīja: “Vai tu proti grieķiski?

21:38  Vai tu neesi tas Ēģiptiets, kas priekš šīm dienām dumpi cēlis un tos četrtūkstošus slepkavas uz tuksnesi izvedis?”

21:39  Bet Pāvils sacīja: “Es esmu Jūdu cilvēks no Tarsus, zināmas Ķiliķijas pilsētas loceklis, es tevi lūdzu, vēli man uz tiem ļaudīm runāt.”

21:40  Un kad tas bija atvēlējis, tad Pāvils uz tām trepēm stāvēdams meta tiem ļaudīm ar roku; un kad nu pavisam palika klusu, tad viņš Ebreju valodā tos uzrunāja un sacīja:

Chapter 22

22:1  “Vīri, brāļi un tēvi, klausiet tagad manu aizbildināšanos jūsu priekšā.

22:2  (Bet kad tie dzirdēja, viņu Ebreju valodā tos uzrunājam, tad tie palika vēl klusāki. Un viņš sacīja:)

22:3  Es esmu Jūdu vīrs, Tarsū, Ķiliķijas zemē, piedzimis, bet šinī pilsētā pie Gamaliēla kājām audzināts, tēvu bauslībā krietni izmācīts, karsts Dieva bauslības aizstāvētājs, tā kā jūs visi šodien esat.

22:4  Un šim ceļam es esmu pretī turējies līdz nāvei, saistīdams un cietumā nododams vīrus un sievas.

22:5  Tā kā arī tas augstais priesteris un viss tas vecaju pulks man liecību dod, no kuriem es arī grāmatas uz tiem brāļiem ņēmis, esmu gājis uz Damasku, arī tos, kas tur, saistītus vest uz Jeruzālemi, ka tie taptu mocīti.

22:6  Un notikās, kad es biju uz ceļa un tuvu nācu pie Damaskus ap pusdienas laiku, tad piepeši liels gaišums no debess mani apspīdēja visapkārt.

22:7  Un es kritu pie zemes un dzirdēju balsi uz mani sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā?”

22:8  Bet es atbildēju: “Kas Tu esi, Kungs?” Un Viņš uz mani sacīja: “Es esmu Jēzus no Nacaretes, ko tu vajā.”

22:9  Bet tie, kas man bija līdz, gan redzēja to gaišumu un pārbijās, bet to balsi, kas ar mani runāja, to tie nedzirdēja.

22:10  Un es sacīju: “Ko man būs darīt, Kungs?” Un Tas Kungs uz mani sacīja: “Celies un ej uz Damasku, un tur tev sacīs visu, kas tev jādara.”

22:11  Un kad nevarēju redzēt tā spožā gaišuma dēļ tad es no saviem ceļabiedriem pie rokas vests nācu uz Damasku.

22:12  Bet Ananija, dievbijīgs vīrs pēc bauslības, kam laba slava bija no visiem apkārtējiem Jūdiem,

22:13  Tas pie manis nācis un piestājies sacīja uz mani: “Saul, brāli, skaties uz augšu.” Un es tanī pašā stundā uz viņu skatījos.

22:14  Un viņš sacīja: “Mūsu tēvu Dievs tevi izvēlējis, Viņa prātu atzīt un To Taisno redzēt un balsi no Viņa mutes dzirdēt.

22:15  Jo tu Viņam būsi par liecinieku pie visiem cilvēkiem par to, ko tu esi redzējis un dzirdējis.

22:16  Un nu, ko tu gaidi? Celies un liecies kristīties un liec nomazgāt savus grēkus, Tā Kunga vārdu piesaukdams.”

22:17  Un notikās, kad es uz Jeruzālemi biju atpakaļ griezies un Dieva namā Dievu pielūdzu, tad garā tapu aizgrābts,

22:18  Un es Viņu redzēju, un Tas man sacīja: “Steidzies un izej čakli no Jeruzālemes, jo tie nepieņems tavu liecību par Mani.”

22:19  Un es sacīju: “Kungs, tie zina, ka es Tavus ticīgos cietumā iemetu un pa baznīcām šaustu,

22:20  Un kad Stefana, Tava liecinieka asinis tapa izlietas, ka es tur arī stāvēju klāt, un tas man patika, un es tās drēbes tiem glabāju, kas viņu nonāvēja.”

22:21  Un Viņš uz mani sacīja: “Ej! Jo Es tevi izsūtīšu tālu pie pagāniem.” ”

22:22  Un tie viņu klausījās līdz šiem vārdiem un savas balsis pacēla, sacīdami: “Nost no zemes virsas ar šo tādu, jo tam nebūs dzīvot.”

22:23  Un kad tie brēca un savas drēbes nosvieda un pīšļus gaisā meta,

22:24  Tad tas virsnieks pavēlēja, viņu novest uz lēģeri, un sacīja, lai viņu ar sitieniem izvaicā, ka dabūtu zināt, kādēļ tie tā par viņu brēca.

22:25  Un kad viņu ar siksnām piesēja, tad Pāvils sacīja uz to kapteini, kas tur stāvēja: “Vai jums brīv, vienu Romieti un vēl bez tiesas šaust?”

22:26  Un tas kapteinis to dzirdējis gāja un tam virsniekam to teica sacīdams: “Ko tu gribi darīt? Jo šis cilvēks ir Romietis.”

22:27  Tad tas virsnieks piegāja un uz viņu sacīja: “Saki man, vai tu esi Romietis?” Un tas sacīja: “Esmu gan.”

22:28  Un tas virsnieks atbildēja: “Es par lielu maksu šo pilsētnieka tiesu esmu iedabūjis.” Bet Pāvils sacīja: “Bet es tāds jau esmu piedzimis.”

22:29  Un tūdaļ tie no viņa atkāpās, kas viņu gribēja izvaicāt. Un tas virsnieks bijās, ka dabūjis zināt, viņu esam Romieti, un ka viņu bija sējis.

22:30  Bet kad otrā dienā to gribēja skaidri zināt, kādēļ viņš no tiem Jūdiem apsūdzēts, tad viņš to atraisīja un pavēlēja, ka tie augstie priesteri un visa viņu augstā tiesa nāktu kopā, un Pāvilu novedis, viņš tiem to stādīja priekšā.

Chapter 23

23:1  Un Pāvils, acis uz to tiesu metis, sacīja: “Vīri, brāļi, es ar visai labu zināmu sirdi Dieva priekšā esmu dzīvojis līdz šai pašai dienai.”

23:2  Bet tas augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas pie viņa stāvēja, viņam par muti sist.

23:3  Tad Pāvils uz to sacīja: “Dievs tevi sitīs, tu nobaltēta siena! Tu še sēdi, mani tiesāt pēc bauslības, un tu pavēli, mani sist pret bauslību!”

23:4  Un tie, kas tur klāt stāvēja, sacīja: “Vai tu to augsto Dieva priesteri lamā?”

23:5  Un Pāvils sacīja: “Es nezināju, brāļi, viņu esam augsto priesteri, jo ir rakstīts: pret savu ļaužu virsnieku tev nebūs ļaunu runāt.”

23:6  Bet Pāvils zinādams, ka citi bija no saducejiem, citi no farizejiem, sauca augstās tiesas priekšā: “Vīri, brāļi, es esmu farizeja dēls, es topu tiesāts par to cerību, ka miroņi augšām celsies.”

23:7  Kad viņš to bija runājis, tad troksnis cēlās starp tiem farizejiem un saducejiem, un tas pulks šķīrās.

23:8  Jo tie saduceji saka: augšāmcelšanās neesot, un neesot nedz eņģeļa, nedz gara; bet tie farizeji visu to apliecina.

23:9  Un tur liela brēkšana sākās, un tie rakstu mācītāji no tās farizeju puses cēlās un tiepās sacīdami: “Mēs pie šā cilvēka nekā ļauna neatrodam; un ja kāds gars ar viņu ir runājis, vai kāds eņģelis, tad lai nekarojam pret Dievu.”

23:10  Bet kad tas troksnis vairojās, tad tam virsniekam rūpēja, ka Pāvils no tiem netaptu saplēsts, un viņš tiem karavīriem pavēlēja noiet, to no viņu vidus izraut un novest uz lēģeri.

23:11  Un nākošā naktī Tas Kungs viņam piestājās sacīdams: “Turi drošu prātu, Pāvil; jo itin tā, kā tu par Mani liecību esi devis Jeruzālemē, tāpat tev būs arī Romā liecināt.”

23:12  Un kad gaisma bija aususi, tad tie Jūdi sapulcējās un sazvērējās kopā sacīdami: “Mēs negribam ne ēst ne dzert, tiekams Pāvilu būsim nokāvuši.”

23:13  Un to bija vairāk nekā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies.

23:14  Šie nāca pie tiem augstiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Mēs svēti esam nodievojušies, nekā nebaudīt, kamēr Pāvilu būsim nokāvuši.

23:15  Tad nu dodiet ziņu tam virsniekam un tai augstai tiesai, lai to rītā pie jums atved, tā kā jūs viņa lietu gribētu labāki izklausināt; bet mēs esam gatavi to nokaut, pirms tas atnāk.”

23:16  Bet Pāvila māsas dēls šo viltu dzirdējis, atnāca un iegāja lēģerī un Pāvilam to pasludināja.

23:17  Un Pāvils vienu no tiem kapteiņiem pasauca un sacīja: “Noved šo jaunekli pie virsnieka, jo viņam ir priekš tā kāda ziņa.”

23:18  Tad nu šis to ņēma un noveda pie tā virsnieka un sacīja: “Tas saistītais Pāvils mani sauca un lūdza, šo jaunekli pie tevis atvest, jo viņam ar tevi kas jārunā.”

23:19  Un tas virsnieks to pie rokas ņēma un savrup aizgājis vaicāja: “Kas tev ir, ko man teikt?”

23:20  Un tas sacīja: “Tie Jūdi saderējušies tevi lūgt, ka tu rītā Pāvilu liktu vest priekš augstās tiesas, tā kā tie gribētu viņu jo skaidri izklausināt.

23:21  Tad nu tu neļaujies no tiem pārrunāties; jo vairāk nekā četrdesmit vīri no tiem uz viņu glūn un paši nodievojušies, nekā ne ēst ne dzert, kamēr viņu būšot nokāvuši, un nu tie ir gatavi, gaidīdami no tevis to solīšanu.”

23:22  Tad tas virsnieks to jaunekli atlaida pavēlēdams: “Nesaki to nevienam, ka tu to man esi zināmu darījis.”

23:23  Un tas, divus no tiem kapteiņiem ataicinājis, sacīja: “Sataisiet divsimt karavīrus, ka tie iet uz Cezareju, un septiņdesmit jātniekus un divsimt strēlniekus ap to trešo stundu naktī.”

23:24  Viņš arī lika jājamus lopus parīkot, ka Pāvilu virsū sēdinātu un veselu novestu pie tā valdītāja Felika.

23:25  Un viņš grāmatu rakstīja ar šiem vārdiem:

23:26  “Klaudijs Lizijs tam viscienīgam valdītājam Felikam prieku!

23:27  Šo vīru, kas no tiem Jūdiem sagrābts un no tiem tik nenokauts, es, ar tiem karavīriem pienācis, esmu izrāvis, dzirdēdams, ka viņš Romietis

23:28  Un gribēdams to vainu zināt, kādēļ tie viņu apsūdzēja, es viņu esmu vedis priekš viņu augstās tiesas.

23:29  Un es viņu atradu apsūdzētu par viņu bauslības jautāšanām, bet viņš par neko netapa apsūdzēts, ar ko nāvi vai saites būtu pelnījis.

23:30  Un kad man tas padoms tapa zināms, kas tiem Jūdiem bija pret šo vīru, tad es tūdaļ viņu pie tevis esmu sūtījis un tiem sūdzētājiem pavēlējis, tavā priekšā izteikt, kas tiem ir pret viņu. Dzīvo vesels!”

23:31  Tad nu tie karavīri, tā kā tiem bija pavēlēts, Pāvilu ņēma un pa nakti noveda uz Antipatridu.

23:32  Un otrā dienā tie viņu atstāja tiem jātniekiem, ar viņu tālāk iet, un paši griezās atpakaļ uz lēģeri.

23:33  Viņi nu uz Cezareju nākuši un to grāmatu tam zemes valdītājam atdevuši, arī Pāvilu viņam nodeva.

23:34  Un tas zemes valdītājs to grāmatu lasījis vaicāja, no kuras zemes tiesas viņš esot? Un dzirdējis, ka viņš no Ķiliķijas,

23:35  Tas sacīja: “Es tevi izklausināšu, kad arī tavi sūdzētāji atnāks,” un pavēlēja, viņu Hērodus pilī apsargāt.

Chapter 24

24:1  Un pēc piecām dienām tas augstais priesteris Ananija nonāca ar tiem vecajiem un ar kādu runātāju Tertullu; šie pie tā zemes valdītāja savu sūdzību pret Pāvilu pienesa.

24:2  Un kad viņš tapa saukts, Tertullus iesāka viņu apsūdzēt sacīdams:

24:3  “Ka mēs caur tevi lielu mieru esam dabūjuši, un ka caur tavu uzraudzību daudz teicamas lietas šai tautai notiek, to mēs, viscienīgais Feliks, visādi un visās malās ar visu pateikšanu saņemam.

24:4  Bet lai es tevi pārāk ilgi nekavēju, lūdzos, ka tu pēc tavas laipnības kādus īsus vārdus no mums klausītos.

24:5  Jo mēs esam atraduši, ka šis vīrs ir mēris un trokšņa cēlējs starp visiem Jūdiem visā pasaulē un ka viņš ir tās Nacareju draudzes priekšnieks,

24:6  Kas arī apņēmies, Dieva namu apgānīt; to mēs tad arī esam grābuši un pēc savas bauslības gribējuši tiesāt.

24:7  Bet Lizijs, tas virsnieks, pienācis klāt, viņu ar lielu varu no mūsu rokām ir aizvedis.

24:8  Un viņa sūdzētājiem pavēlējis, pie tevis nākt; no tā tu pats visas lietas izklausinādams vari noprast, par ko mēs viņu apsūdzam.”

24:9  Bet tie Jūdi arīdzan runāja līdz, sacīdami, ka tas tā esot.

24:10  Bet Pāvils, kad tas zemes valdītājs viņam ar roku bija metis, lai runā, atbildēja: “Tāpēc ka es zinu, tevi jau daudz gadus esam ieceltu par soģi pār šo tautu, tad es jo droši savu lietu aizbildināšu.

24:11  Tu vari dabūt zināt, ka nav vairāk nekā divpadsmit dienas, kamēr es uz Jeruzālemi esmu nācis, Dievu lūgt.

24:12  Un tie mani nav atraduši nedz Dieva namā uz kādu runājam, nedz baznīcās, nedz pilsētā troksni ceļam.

24:13  Tie arī nevar pierādīt, par ko tie tagad mani apsūdz.

24:14  Bet to es tev droši saku, ka es savu tēvu Dievam kalpoju pēc tā ceļa, ko tie sauc par atkāpēju ticību, ticēdams visu, kas bauslībā un praviešos rakstīts;

24:15  Un man ir uz Dievu tā cerība, uz ko šie arīdzan gaida, ka miroņi augšāmcelsies, gan taisniem, gan netaisniem.

24:16  Un tāpēc es pats dzenos, vienmēr paturēt bezvainīgu zināmu sirdi Dieva un cilvēku priekšā.

24:17  Bet pēc kādiem gadiem es esmu nācis, mīlestības dāvanas savai tautai dot un upurus.

24:18  Pie tam, kad es Dieva namā šķīstījos, kādi Jūdi no Āzijas mani atrada, bez drūzmas un bez trokšņa.

24:19  Tiem būtu pienācies tavā priekšā būt un sūdzēt, ja tiem kas būtu pret mani.

24:20  Jeb lai šie paši saka, kādu netaisnību tie pie manis ir atraduši, kad es stāvēju augstās tiesas priekšā?

24:21  Ja ne šā vienīga vārda dēļ, ka es priekš tiem stāvēdams saucu: miroņu augšāmcelšanās dēļ es šodien no jums topu tiesāts.”

24:22  Un kad Feliks to dzirdēja, tad viņš to spriedumu pavilcināja, šo mācību jo labi zinādams, un sacīja: “Kad Lizijs, tas virsnieks, atnāks, tad es jūsu lietu izklausināšu.”

24:23  Un viņš tam kapteinim pavēlēja, Pāvilu sargāt un viņam atvieglošanu vēlēt un nevienam no viņa piederīgiem neliegt, viņam kalpot un pie viņa nākt.

24:24  Un pēc kādām dienām Feliks atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija no Jūdu cilts, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņa mācību par ticību uz Kristu.

24:25  Un kad viņš runāja par taisnību un šķīstību un nākamo sodību, tad Feliks pārbijās un atbildēja: “Šo reiz tu vari iet; kad man atkal būs vaļas, tad es tevi aicināšu.”

24:26  Bet tas turklāt arī cerēja, ka tam nauda no Pāvila taps dota, lai viņu atlaistu. Tādēļ tas arī dažreiz pēc viņa sūtīja un ar viņu runāja.

24:27  Un kad divi gadi bija pagājuši, tad Porcius Festus nāca Felika vietā, un Feliks gribēdams tiem Jūdiem ko pa prātam darīt, Pāvilu pameta cietumā.

Chapter 25

25:1  Tad nu Festus, to zemes valdību uzņēmis, gāja pēc trim dienām no Cezarejas uz Jeruzālemi.

25:2  Un tur viņam tas augstais priesteris un tie augstākie no tiem Jūdiem sūdzēja pret Pāvilu un viņu lūdza,

25:3  Želastības prasīdami pret viņu, ka tas viņu uz Jeruzālemi sūtītu, glūnēdami, ka viņu uz ceļa nokautu.

25:4  Tad Festus atbildēja, ka Pāvils topot sargāts Cezarejā, un ka viņš pats gribot drīz turp aiziet.

25:5  Kas nu jūsu starpā to var (tā viņš sacīja), tie lai līdz noiet un to apsūdz, ja kāda vaina ir pie šā vīra.

25:6  Un kad viņš pie tiem vairāk kā desmit dienas bija palicis, tad viņš nāca uz Cezareju un otrā dienā, uz soģa krēsla sēdēdams, viņš pavēlēja, Pāvilu atvest.

25:7  Un kad tas bija atnācis, tad tie no Jeruzālemes nākušie Jūdi apkārt stāvēja, daudz un grūtas vainas pret Pāvilu nesdami, ko tie nevarēja pierādīt.

25:8  Jo tas tā aizbildinājās: “Es neko neesmu grēkojis, ne pret Jūdu bauslību, ne pret Dieva namu, ne pret ķeizaru.”

25:9  Bet Festus gribēdams tiem Jūdiem pa prātam darīt, atbildēja un uz Pāvilu sacīja: “Vai tu gribi uz Jeruzālemi iet, lai es tevi tur tiesāju par šīm lietām?”

25:10  Bet Pāvils sacīja: “Es stāvu priekš ķeizara soģa krēsla, tur man pienākas tapt tiesātam, tiem Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu jo labi zini.

25:11  Bet ja es netaisnību esmu darījis un nāvi kaut kā pelnījis, tad es neliedzos mirt; bet ja tas nav nekas, par ko tie mani apsūdz, tad neviens pēc viņu patikšanas mani viņiem nevar nodot. Es ķeizaru piesaucu.”

25:12  Tad Festus ar tiem runas kungiem sarunājies atbildēja: “Ķeizaru tu esi piesaucis, pie ķeizara tev būs noiet.”

25:13  Bet kad kādas dienas bija pagājušās, tad ķēniņš Agrippa un Berniķe nāca uz Cezareju, Festu apsveicināt.

25:14  Un kad tie kādas dienas tur bija pakavējušies, Festus ķēniņam stāstīja Pāvila lietas sacīdams: “Še ir viens vīrs no Felika atstāts cietumā;

25:15  Par to, kad es biju Jeruzālemē, tie augstie priesteri un Jūdu vecaji pienesa sūdzību un lūdza spriedumu pret viņu;

25:16  Tiem es atbildēju: Romiešiem nav ieradums, kādu cilvēku nodot uz nomaitāšanu, pirms tas, kas apsūdzēts, tos sūdzētājus nav redzējis savā priekšā un nav vaļu dabūjis par to sūdzību aizbildināties.

25:17  Kad nu tie šeitan bija sanākuši, tad es bez nekādas kavēšanās otrā dienā uz soģa krēsla sēdēdams pavēlēju, to vīru atvest;

25:18  Pret to tie sūdzētāji stāvēdami nekādu lietu nav pienesuši, ko es par ļaunu būtu uzskatījis.

25:19  Bet tiem bija kādas apjautāšanas pret viņu par savu pašu māņu ticību un par kādu Jēzu, kas esot nomiris, par ko Pāvils sacīja, Viņu esam dzīvu.

25:20  Un šo strīdus lietu labi nesaprazdams, es sacīju: vai tas gribot uz Jeruzālemi iet un tur par šīm lietām likties tiesāties.

25:21  Bet kad Pāvils prasīja, lai uz paša ķeizara spriedumu taptu sargāts; tad es pavēlēju to sargāt, tiekams es viņu pie ķeizara sūtīšu.”

25:22  Un Agrippa sacīja uz Festu: “Es pats arīdzan šo cilvēku gribētu dzirdēt;” un viņš sacīja: “Rīt tu to dzirdēsi.”

25:23  Tad nu otrā dienā, kad Agrippa un Berniķe ar lielu greznību nāca un ar tiem virsniekiem un tās pilsētas augstiem vīriem iegāja tiesas namā, Pāvils pēc Festus pavēles tapa atvests.

25:24  Un Festus sacīja: “Agrippa ķēniņ un visi jūs vīri, kas klāt esat, jūs šo redzat, par ko visa Jūdu draudze tā Jeruzālemē kā arī šeitan mani ir piesaukusi un brēc, ka tam nebūs vairs dzīvot.

25:25  Bet es esmu atradis, ka tas neko nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis; un tādēļ, ka tas pats ķeizaru ir piesaucis, tad es esmu spriedis, viņu sūtīt.

25:26  Bet man par šo nav nekādas skaidrības, ko Tam Kungam lai rakstu. Tādēļ es jums to esmu priekšā vedis un visvairāk tev, ķēniņ Agrippa, lai es pēc notikušas izklausīšanas zinu, kas jāraksta.

25:27  Jo man šķiet, aplamu lietu esam, vienu saistītu sūtīt un tās vainas pret to neuzrādīt.”

Chapter 26

26:1  Agrippa sacīja uz Pāvilu: “Tev ir vēlēts priekš sevis paša runāt.” Tad Pāvils roku izstiepis aizbildinājās:

26:2  “Es to sev turu par lielu laimi, ķēniņ Agrippa, ka man šodien ir vēlēts tavā priekšā aizbildināties par visu to, par ko es no tiem Jūdiem topu apsūdzēts,

26:3  Visvairāk, kad es zinu, tevi esam mācītu visās Jūdu ierašās un jautāšanās. Tāpēc es tevi lūdzu, lēnprātīgi mani klausīties.

26:4  Manu dzīvošanu no mazām dienām, kāda tā no iesākuma bijusi manas tautas starpā iekš Jeruzālemes, to nu visi Jūdi zina.

26:5  Tie mani sen jau pazina, (ja tie gribētu liecību dot), ka es esmu dzīvojis pēc mūsu Dieva kalpošanas viscietākiem likumiem, farizejs būdams.

26:6  Un nu es stāvu un topu tiesāts par to cerību uz to no Dieva mūsu tēviem doto apsolīšanu.

26:7  Pie tās cer nākt mūsu divpadsmit ciltis, bez mitēšanās naktīm un dienām Dievam kalpodamas. Par šo cerību, ķēniņ Agrippa, es no tiem Jūdiem topu apsūdzēts.

26:8  Kā? Vai tā jums šķiet neticama lieta, ka Dievs miroņus uzmodina?

26:9  Man pašam gan šķita, ka man vajagot Jēzus, tā Nacarieša, vārdam daudz pretī darīt.

26:10  To es arī esmu darījis Jeruzālemē, un es daudz svētus esmu ieslēdzis cietumā, to varu no tiem augstiem priesteriem dabūjis; un kad viņi tapa nokauti, tad man tas bija pa prātam.

26:11  Un pa visām baznīcām es tos daudzkārt esmu mocījis un tos spiedis zaimot, un pārlieku pret tiem trakodams es tos esmu vajājis arī līdz svešām pilsētām.

26:12  Kad es tādēļ arī uz Damasku gāju ar spēku un varu no tiem augstiem priesteriem,

26:13  Tad, ak ķēniņ, es dienas vidū uz ceļa gaišumu no debesīm, skaidrāku nekā sauli, redzēju, kas mani un manus ceļa biedrus apspīdēja.

26:14  Un kad mēs visi pie zemes pakritām, tad es dzirdēju balsi uz mani runājam un Ebreju valodā sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt!”

26:15  Bet es sacīju: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Tas sacīja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā.

26:16  Bet celies un stāvi uz savām kājām. Jo tāpēc Es tev esmu parādījies, ka Es tevi ieceltu par kalpu un liecinieku tanīs lietās, ko tu esi redzējis un kādās Es tev parādīšos,

26:17  Tevi izraudams no šiem ļaudīm un no tiem pagāniem, pie kuriem Es tevi tagad sūtu,

26:18  Viņu acis atdarīt, ka tie atgriežas no tumsības pie gaismas un no velna varas pie Dieva, ka tie dabū grēku piedošanu un daļu starp tiem svētītiem caur ticību uz Mani.”

26:19  Tāpēc, ak ķēniņ Agrippa, es šai parādīšanai no debesīm neesmu bijis nepaklausīgs;

26:20  Bet es papriekš tiem, kas Damaskū un Jeruzālemē un visā Jūdu zemē, un tiem pagāniem esmu pasludinājis, lai no grēkiem atstājās un pie Dieva atgriežas un dara atjaunota prāta pienākamus darbus.

26:21  Tādēļ tie Jūdi, Dieva namā mani sagrābuši, apņēmās mani nokaut.

26:22  Bet palīgu no Dieva dabūjis es stāvu līdz šai dienai, un apliecināju tik pat mazam kā lielam, cita nekā nesacīdams kā vien, ko pravieši un Mozus runājuši, kas notiks;

26:23  Ka Kristum bija jācieš, un ka Viņš, tas pirmais, kas no miroņiem augšāmcēlies, gaismu pasludinās Saviem ļaudīm un tiem pagāniem.”

26:24  Un kad viņš tā aizbildinājās, tad Festus sacīja ar skaņu balsi: “Pāvil, tu esi traks, tā lielā rakstu zināšana tevi padara traku.”

26:25  Bet tas sacīja: “Es neesmu vis traks, viscienīgais Festu, bet es runāju patiesīgus un prātīgus vārdus.

26:26  Jo par šīm lietām ķēniņš zina, uz ko es arī droši runāju. Jo es neticu, ka kāda no šīm lietām viņam ir paslēpta; jo tas nav kaktā noticis.

26:27  Vai tu, ķēniņ Agrippa, tiem praviešiem tici? Es zinu, ka tu tici!”

26:28  Bet Agrippa sacīja uz Pāvilu: “Daudz netrūkst, tu mani pārrunā, ka es palieku par Kristus mācekli.”

26:29  Bet Pāvils sacīja: “Es no Dieva vēlētos, lai trūkst maz vai daudz, ka ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, tādi top, kāds es esmu, bez šīm saitēm vien.”

26:30  Un kad viņš to runāja, tad ķēniņš cēlās un zemes valdītājs un Berniķe un kas pie tiem sēdēja.

26:31  Un aizgājuši tie runāja savā starpā sacīdami: “Šis cilvēks neko nedara, ar ko viņš nāvi vai saites pelna.”

26:32  Un Agrippa sacīja uz Festu: “Šo cilvēku varētu palaist, kad tas ķeizaru nebūtu piesaucis.”

Chapter 27

27:1  Un kad tas bija nospriests, ka mums bija pārcelties uz Itāliju, tad tie Pāvilu un kādus citus cietumniekus nodeva vienam karakapteinim, ar vārdu Julijus, no ķeizara karoga.

27:2  Un vienā Adramitijas laivā kāpuši, mēs gribējām Āzijas pilsētām iet garām, un aizcēlāmies, un Aristarks, tas Maķedonietis no Tesalonikas, bija mums līdz.

27:3  Un otrā dienā mēs laidām malā pie Sidonas. Un Julijus laipnīgi pret Pāvilu turēdamies atļāva pie tiem draugiem iet, ka tas no tiem dabūtu apgādāšanu.

27:4  Un mēs no turienes aizcēlušies braucām apakš Kipras, jo vēji mums bija pretī.

27:5  Un gar Ķiliķiju un Pamfiliju pār jūru pārcēlušies mēs nācām uz Miru Liķijas zemē.

27:6  Un tur tas kapteinis atrada vienu laivu no Aleksandrijas, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt.

27:7  Un mēs kādas dienas lēni braukdami un ar mokām pret Knidu nākuši, tāpēc ka vējš mūs nelaida, braucām gar Krietu pret Salmoni.

27:8  Un ar mokām tur garām braukuši mēs nācām kādā vietā, ko sauc par krāšņu ostu, kur Laseas pilsēta bija tuvu.

27:9  Kad nu labs laiks bija pagājis un braukšana jau bija bailīga, tāpēc ka arī gavēņu laiks jau bija pāri, tad Pāvils tos pamācīja,

27:10  Uz tiem sacīdams: “Vīri, es redzu, ka tā braukšana notiks ar grūtumu un lielu postu, ne vien pie preces un laivas, bet arī pie mūsu dzīvības.”

27:11  Bet tas kapteinis vairāk ticēja stūrmanim un kuģiniekam, nekā tam, ko Pāvils sacīja.

27:12  Un kad tā mala nederēja, tur par ziemu mist, tad tā lielā puse padomu deva, no turienes aizcelties, vai nevarētu pie Feniķes kļūt, un tur par ziemu palikt; tā ir osta iekš Krietas un stāv pret dienvidu vēju un vakara vēju.

27:13  Un kad dienvidu vējš lēni pūta, tad viņiem šķita, ka savu nodomu panākuši, un enkurus uzvilkuši, tie laida jo tuvu gar Krietu.

27:14  Bet neilgi pēc tam viesuļa vējš, kas top saukts idus, pacēlās pret to salu.

27:15  Un kad laiva tapa līdz aizrauta un nespēja pret vēju turēties, tad mēs to padevām un tapām nesti.

27:16  Un kad mēs pie vienas salas nācām, kas Klauda top saukta, tad mēs tikko varējām mazo laiviņu saturēt.

27:17  To tie uzvilkuši, ar virvēm to laivu nostiprināja, un bīdamies, ka uz seklumu neuzklīstu, zēģeli nolaida zemē un mētājās.

27:18  Un kad vētrā ļoti tapām mētāti, tad otrā dienā sāka lādiņu izmest.

27:19  Un trešā dienā mēs ar savām pašu rokām laivas rīkus izmetām.

27:20  Un kad kādas dienas ne saule, ne zvaigznes nespīdēja un liela auka mūs spieda, tad visa glābšanas cerība mums izzuda.

27:21  Un kad tie ilgi nebija ēduši, Pāvils cēlās viņu vidū sacīdams: “Jums, ak vīri, būtu pienācies man paklausīt un neaizbraukt no Krietas un izsargāties no tāda grūtuma un skādes.

27:22  Un tagad es jūs pamācu turēt drošu prātu, jo nevienam no jums dzīvība nezudīs, bet vien tā laiva.

27:23  Jo šinī naktī man piestājās viens eņģelis no Tā Dieva, kam es piederu un kam es arī kalpoju,

27:24  Sacīdams: “Nebīsties, Pāvil, tev būs nākt ķeizara priekšā, un redzi Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi ir laivā.”

27:25  Tāpēc turat drošu prātu, jūs vīri: jo es Dievam ticu, ka tas tā notiks, kā man sacīts.

27:26  Bet mēs tapsim izmesti pie kādas salas.”

27:27  Kad nu tā četrpadsmitā nakts bija nākusi, un mēs Adrijas jūrā tapām mētāti ap nakts vidu, tad tie laivinieki bijās, ka neuzdurtos uz kādu malu.

27:28  Un tie lodi izmeta un atrada divdesmit asis, un maķenīt tālāk atkal lodi izmetuši, atrada piecpadsmit asis.

27:29  Un bīdamies, ka uz akmeņiem neuzklīstu, tie meta no laivas pakaļgala četrus enkurus un vēlējās, ka gaisma austu.

27:30  Bet kad tie laivinieki meklēja no laivas bēgt un mazo laiviņu nolaida jūrā, melodami, ka no priekšgala enkurus gribot nolaist,

27:31  Tad Pāvils uz to kapteini un tiem karavīriem sacīja: “Ja šie nepaliek laivā, tad jūs nevarat izglābties.”

27:32  Tad tie karavīri tās laiviņas virves nocirta un lika tai nokrist.

27:33  Un kamēr gaisma ausa, Pāvils visus lūdza, lai barības pabauda, sacīdams: “Šodien ir tā četrpadsmitā diena, ka jūs gaidīdami paliekat neēduši un nekā neesat baudījuši.

27:34  Tādēļ es jūs pamācu, barību ņemt; jo tas jums pašiem būs par labu; jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.”

27:35  Un to sacījis un maizi ņēmis, viņš Dievam pateicās visu priekšā un to pārlauzis iesāka ēst.

27:36  Un visi iedrošināti ņēma arī barību.

27:37  Un mēs tanī laivā pavisam bijām divsimt un septiņdesmit un sešas dvēseles.

27:38  Un paēduši tie laivu atviegloja, labību jūrā izmezdami.

27:39  Un kad gaisma ausa, tie to zemi nepazina, bet ieraudzīja vienu jūras līci, kura malā tie laivu gribēja pielaist, ja tik varētu.

27:40  Un tie enkurus nocirtuši palaida jūrā un turklāt stūra saites atraisījuši un zēģeli pa vējam pacēluši dzinās pie malas.

27:41  Bet tie noklīda tādā vietā, kur uz abējām pusēm bija jūra, un laiva dauzījās, un priekšgals uzgāja uz sēkli un palika nekustināms, un pakaļgals tapa sadauzīts no viļņu varas.

27:42  Tad to karavīru padoms bija, tos saistītos nokaut, lai neviens izpeldēdams neizbēgtu.

27:43  Bet tas kapteinis, gribēdams Pāvilu izglābt, viņu padomam turējās pretī un pavēlēja tiem, kas varēja peldēt, papriekš ūdenī ielaisties un malā iet,

27:44  Un tiem citiem, vai uz galdiem, vai uz kādiem laivas gabaliem; un tā notika, ka visi izglābās un tika malā.

Chapter 28

28:1  Un kad tie bija izglābti, tad tie dabūja zināt, ka tā sala tapa saukta Melite.

28:2  Un tie salas ļaudis mums parādīja lielu laipnību; jo tie uguni uzkūruši mūs visus uzņēma, tā lietus dēļ kas bija sācis līt, un tā aukstuma dēļ.

28:3  Un kad Pāvils kādu žagaru nastiņu bija salasījis un pie uguns pielicis, tad viena odze no tā karstuma izlīda un ap viņa roku aptinās.

28:4  Un kad tie salas ļaudis to tārpu redzēja pie viņa rokas karājamies, tad tie sacīja savā starpā: šis cilvēks tiešām ir slepkava, kam no jūras izglābtam atriebšana neļauj dzīvot.

28:5  Bet viņš to tārpu nokratīja ugunī un neko ļauna necieta.

28:6  Un tie gaidīja, ka tas uztūktu, vai piepeši nomiris pakristu; bet kad tie ilgi bija gaidījuši un redzēja, ka nekāds ļaunums viņam nenotika, tad tiem citas domas nāca, un tie sacīja, viņu esam dievu.

28:7  Un ap to pašu vietu tam salas virsniekam, ar vārdu Publijus, bija muiža; tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni kopa.

28:8  Un notikās, ka Publijus tēvs ar drudzi un ar asins sērgu sirga; pie tā Pāvils iegāja un Dievu pielūdzis rokas tam uzlika un to darīja veselu.

28:9  Kad nu tas bija noticis, tad arī tie citi atnāca, kam tanī salā bija sērgas, un tapa dziedināti.

28:10  Tie arīdzan mūs ar lielu godu pagodināja, un kad mēs aizcēlāmies, tie deva, ko mums vajadzēja.

28:11  Un pēc trim mēnešiem aizcēlāmies ar laivu, kas bija no Aleksandrijas un tanī salā pa ziemu bija mitusi, un kam par zīmi bija dvīņi.

28:12  Un uz Sirakuzu nākuši, mēs tur palikām trīs dienas.

28:13  No turienes atkal aizcēlušies, mēs nācām uz Reģiu; un kad pēc vienas dienas dienasvidus vējš cēlās, tad nācām otrā dienā uz Puteoliem.

28:14  Tur mēs atradām brāļus un no tiem tapām lūgti, septiņas dienas pie tiem palikt, un tā mēs nācām uz Romu.

28:15  Un no turienes tie brāļi, par mums dzirdējuši, izgāja mums pretī līdz Appijus tirgum un TriTabernām; tos redzēdams, Pāvils Dievam pateicās un ņēmās drošu prātu.

28:16  Un kad mēs nācām uz Romu, tad tas kapteinis tos saistītos nodeva tam karavaldniekam, bet Pāvilam vaļa tapa dota, savrup palikt ar kādu karavīru, kas viņu sargāja.

28:17  Un notikās pēc trim dienām, ka Pāvils Jūdu priekšniekus saaicināja. Un kad tie bija kopā sanākuši, viņš uz tiem sacīja: ‘Vīri, brāļi, es neko neesmu darījis ne pret šiem ļaudīm, ne pret tēvu ieradumiem un tomēr saistīts no Jeruzālemes esmu nodots Romiešu rokās.

28:18  Tie izjautājuši gribēja mani atlaist, tādēļ ka nekādas nāves vainas pie manis nebija.

28:19  Bet kad tie Jūdi pretī runāja, tad tapu spiests, ķeizaru piesaukt, tomēr ne tā, ka man būtu ko sūdzēt pret savu tautu.

28:20  Tad nu šās lietas dēļ es jūs esmu lūdzis, ka dabūtu jūs redzēt un ar jums runāt. Jo Israēla cerības dēļ es ar šīm ķēdēm esmu saistīts.”

28:21  Bet tie uz viņu sacīja: “Mēs neesam nedz grāmatas par tevi no Jūdu zemes dabūjuši, nedz arī kāds no tiem atnākušiem brāļiem par tevi ko ļauna ir sludinājis jeb runājis.

28:22  Tomēr mēs gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā; jo no šās draudzes mums ir zināms, ka tai visās malās top pretī runāts.”

28:23  Un kad tie viņam vienu dienu bija nolikuši, tad daudzi nāca pie viņa mājas vietā; tiem viņš Dieva valstību apliecināja un izstāstīja, tos pārliecinādams par Jēzu no rīta agri līdz vakaram.

28:24  Un citi gan tapa pārliecināti caur to, ko viņš sacīja, bet citi neticēja.

28:25  Un nebūdami savā starpā vienprātīgi, tie aizgāja, kad Pāvils to vienu vārdu bija sacījis: “Tas Svētais Gars gan labi caur pravieti Jesaju ir runājis uz mūsu tēviem,

28:26  Sacīdams: “Noej pie šiem ļaudīm un saki: ar ausīm jūs dzirdēsiet un nesapratīsiet, un redzēdami jūs redzēsiet un nenomanīsiet.

28:27  Jo šo ļaužu sirds ir tapusi cieta, un ar ausīm tie grūti dzird un snauž ar savām acīm, ka tie ar acīm neredz un ar sirdi nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.”

28:28  Tad nu jums būs zināt, ka pagāniem Dieva pestīšana ir sūtīta, un tie to dzirdēs.”

28:29  Un kad viņš to bija sacījis, tad tie Jūdi aizgāja, savā starpā daudz apjautādamies.

28:30  Un Pāvils palika divus gadus savā īpaši īrētā mājas vietā, un visus pieņēma, kas pie viņa nāca,

28:31  Dieva valstību sludinādams un par To Kungu Jēzu Kristu mācīdams ar visu drošību bez aizliegšanas.