LvGluck8 - Matthew

Chapter 1

1:1  Jēzus Kristus cilts grāmata. Jēzus bija Dāvida, Dāvids Ābrahāma dēls.

1:2  Ābrahāms dzemdināja Īzaku, un Īzaks dzemdināja Jēkabu, un Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus.

1:3  Un Jūda dzemdināja Vārecu un Cāru no Tamaras; un Vārecs dzemdināja Hecronu, un Hecrons dzemdināja Aramu.

1:4  Un Arams dzemdināja Aminadabu, un Aminadabs dzemdināja Nahšonu, un Nahšons dzemdināja Zalmanu.

1:5  Un Zalmans dzemdināja Boasu no Rahabas, un Boas dzemdināja Obedu no Rutes, un Obeds dzemdināja Isaju.

1:6  Un Isajus dzemdināja ķēniņu Dāvidu, un ķēniņš Dāvids dzemdināja Salamanu no Ūrijas sievas.

1:7  Un Salamans dzemdināja Rekabeamu, un Rekabeams dzemdināja Abiju, un Abija dzemdināja Asu.

1:8  Un Asus dzemdināja Jehošafatu, un Jehošafats dzemdināja Jehoramu, un Jehorams dzemdināja Ociju.

1:9  Un Ocija dzemdināja Joatamu, un Joatams dzemdināja Akacu, un Akacs dzemdināja Eceķiju.

1:10  Un Eceķija dzemdināja Manasu, un Manasus dzemdināja Amonu, un Amons dzemdināja Josiju.

1:11  Un Josija dzemdināja Jekoniju un viņa brāļus ap to aizvešanu uz Bābeli.

1:12  Un pēc aizvešanas uz Bābeli Jekonija dzemdināja Zalatiēli, un Zalatiēls dzemdināja Corobabeli.

1:13  Un Corobabels dzemdināja Abiudu, un Abiuds dzemdināja Eliaķimu, un Eliaķims dzemdināja Hacoru.

1:14  Un Hacors dzemdināja Cadoku, un Cadoks dzemdināja Aķimu, un Aķims dzemdināja Eliudu.

1:15  Un Eliuds dzemdināja Eleazaru, un Eleazars dzemdināja Mattanu, un Mattans dzemdināja Jēkabu.

1:16  Un Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras ir piedzimis Jēzus, kas top saukts Kristus.

1:17  Tad nu pavisam no Ābrahāma līdz Dāvidam ir četrpadsmit augumi; un no Dāvida līdz aizvešanai uz Bābeli ir četrpadsmit augumi; un no aizvešanas uz Bābeli līdz Kristum četrpadsmit augumi.

1:18  Bet Jēzus Kristus piedzimšana bija tāda: kad Marija, viņa māte, Jāzepam bija saderēta, pirms tie nāca kopā, tā atradās grūta no Svētā Gara.

1:19  Bet Jāzeps, viņas vīrs, taisns būdams un negribēdams tai kaunu darīt, gribēja to slepeni atstāt.

1:20  Bet viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis sapnī parādījās sacīdams: Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties, Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis; jo kas iekš tās dzimis, tas ir no Svētā Gara.

1:21  Un viņa dzemdēs dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt Jēzus; jo Viņš izpestīs Savus ļaudis no viņu grēkiem.

1:22  Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, kas runāts no Tā Kunga caur to pravieti, kas saka:

1:23  “Redzi, tā jumprava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Immanuels,” tas ir tulkots: “Dievs ar mums.”

1:24  Bet Jāzeps no miega uzmodies darīja, kā viņam Tā Kunga eņģelis bija pavēlējis, un ņēma savu sievu pie sevis;

1:25  Un viņu neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi savu pirmdzimto Dēlu, un nosauca Viņa vārdu Jēzus.

Chapter 2

2:1  Un kad Jēzus bija dzimis Bētlemē iekš Jūdu zemes ķēniņa Hērodus laikā, redzi, tad gudri (vīri) no austruma zemes nāca uz Jeruzālemi un sacīja:

2:2  Kur ir Tas piedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni esam redzējuši austruma zemē un nākuši, Viņu pielūgt.

2:3  Kad ķēniņš Hērodus to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu.

2:4  Un saaicinājis visus Jūdu augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izklausināja no tiem, kur Kristum bija dzimt.

2:5  Un tie tam sacīja: “Bētlemē iekš Jūdu zemes; jo tā ir rakstīts caur to pravieti:

2:6  “Un tu, Bētleme Jūdu zemē, tu nebūt neesi tā mazākā starp tiem lieliem kungiem no Jūda; jo no tevis nāks Tas Valdnieks, kas valdīs pār Maniem Israēla ļaudīm.””

2:7  Tad Hērodus paslepen aicināja tos gudros un īsteni izklausināja no tiem to laiku, kad tā zvaigzne atspīdējusi.

2:8  Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: ejat un izklausinājiet it labi par To Bērnu un To atraduši atsakāt man, ka arī es nāku, To pielūgt.

2:9  Tie nu to ķēniņu dzirdējuši aizgāja. Un redzi, tā zvaigzne, ko tie austruma zemē bija redzējuši, gāja tiem priekšā, kamēr tā nāca un apstājās virsū, kur Tas Bērns bija.

2:10  Un to zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku.

2:11  Un namā iegājuši, tie atrada To Bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un pie zemes mezdamies tie Viņu pielūdza; pēc tam, savu mantu atdarījuši, tie To apdāvināja ar zeltu un vīraku un mirrēm.

2:12  Un Dievs tiem parādīja sapnī, lai negriežās atpakaļ pie Hērodus; un tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.

2:13  Bet kad tie bija aizgājuši, redzi, tad Dieva eņģelis Jāzepam parādījās sapnī un sacīja: celies un ņem To Bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģiptes zemi un paliec tur, kamēr es tev sacīšu; jo Hērodus meklē To Bērnu nomaitāt.

2:14  Un cēlies viņš ņēma To Bērnu un Viņa māti nakts laikā un aizgāja uz Ēģiptes zemi,

2:15  Un palika turpat, līdz kamēr Hērodus bija miris; ka piepildītos, ko Tas Kungs caur to pravieti bija runājis, kas saka: “No Ēģiptes zemes Es Savu Dēlu esmu aicinājis.”

2:16  Kad nu Hērodus redzēja, ka bija piekrāpts no tiem gudriem, tad viņš ļoti apskaitās un izsūtījis apkāva visus bērnus Bētlemē un pa visu Bētlemes tiesu, divus gadus vecus un vēl jaunākus, pēc tā laika, ko tas no tiem gudriem īsteni bija izklausinājis.

2:17  Tad piepildījās, ko pravietis Jeremija runājis sacīdams:

2:18  “Brēkšana ir dzirdēta Rāmā, žēlošanās, raudāšana un daudz kaukšanas. Rahēle apraud savus bērnus un negribās iepriecinājuma, jo to vairs nav.”

2:19  Bet kad Hērodus bija nomiris, lūk, tad Tā Kunga eņģelis sapnī parādījās Jāzepam Ēģiptes zemē

2:20  Un sacīja: celies un ņem To Bērnu un Viņa māti, un ej uz Israēla zemi; jo tie ir nomiruši, kas Tā Bērna dvēseli meklēja.

2:21  Un viņš cēlās un ņēma To Bērnu un Viņa māti, un nonāca Israēla zemē.

2:22  Bet kad viņš dzirdēja, Arhelaus Jūdu zemē valdām sava tēva Hērodus vietā, tad viņš bijās turp noiet; un sapnī no Dieva pamācīts, viņš atkāpās Galilejas robežās.

2:23  Un tur nonācis viņš apmetās tai pilsētā, ko sauc Nacareti, ka piepildītos, kas sacīts caur tiem praviešiem: “Viņš taps nosaukts Nacarietis.”

Chapter 3

3:1  Tanīs dienās nāca Jānis, tas Kristītājs, un sludināja Jūdu zemes tuksnesī,

3:2  Sacīdams: “Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi,”

3:3  Jo šis ir tas, no kā pravietis Jesaja runājis sacīdams: “Saucēja balss tuksnesī: “Sataisiet Tā Kunga ceļu; dariet līdzenas Viņa tekas.””

3:4  Bet viņš, Jānis, valkāja kamieļu spalvu drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem; un viņa barība bija siseņi un kameņu medus.

3:5  Tad izgāja pie viņa Jeruzāleme un visa Jūdu zeme un viss Jardānes apgabals,

3:6  Un tapa no viņa kristīti Jardānē, izsūdzēdami savus grēkus.

3:7  Un daudz farizeju un saduceju ieraudzījis nākam pie kristības, viņš uz tiem sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jums ir rādījis, izbēgt no nākamās dusmības?

3:8  Tāpēc nesiet pienākamus atgriešanās augļus.

3:9  Un nedomājiet pie sevis sacīt: “Mums ir Ābrahāms par tēvu.” Jo Es jums saku, ka Dievs no šiem akmeņiem spēj Ābrahāmam bērnus radīt.

3:10  Un cirvis kokiem jau pie saknes ir pielikts; tāpēc ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests.

3:11  Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet kas pēc manis nāk, Tas ir jo spēcīgāks nekā es; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest; Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni;

3:12  Tam vēteklis rokā, un Tas Savu klonu tīrīs caur caurim un sakrās Savus kviešus klētī, bet tās pelavas Viņš sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”

3:13  Tanī laikā Jēzus nāca no Galilejas uz Jardāni pie Jāņa, ka no tā taptu kristīts.

3:14  Bet Jānis Tam neļāva un sacīja: “Man vajadzētu no Tevis tapt kristītam, un Tu nāci pie manis?”

3:15  Bet Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Lai nu tā ir; jo tā mums pieklājās, piepildīt visu taisnību.” Tad viņš to Tam ļāva.

3:16  Un kad Jēzus bija kristīts, tad Viņš tūdaļ no ūdens izkāpa. Un redzi, debesis atvērās pār Viņu, un Jānis redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam.

3:17  Un redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.”

Chapter 4

4:1  Tad Jēzus no Tā Gara tapa aizvests tuksnesī, ka no velna taptu kārdināts.

4:2  Un kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Viņam gribējās ēst.

4:3  Un tas kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.”

4:4  Un Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.””

4:5  Tad velns Viņu noveda sev līdz uz to svēto pilsētu un Viņu cēla pašā Dieva nama jumta galā.

4:6  Un uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē! Jo stāv rakstīts: “Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.””

4:7  Tad Jēzus uz to sacīja: “Atkal stāv rakstīts: “Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.””

4:8  Atkal velns to veda sev līdz uz ļoti augstu kalnu un Viņam rādīja visas pasaules valstis un viņu godību,

4:9  Un uz To sacīja: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu zemē mezdamies mani pielūgsi.”

4:10  Tad Jēzus uz to sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: “Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.””

4:11  Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.

4:12  Bet Jēzus dzirdējis, Jāni esam nodotu, atkal gāja uz Galileju.

4:13  Un Nacareti atstājis, Viņš nāca un mājoja Kapernaūmā, jūrmalas pilsētā Zebulona un Naftalus robežās,

4:14  Ka piepildītos, kas ir runāts caur pravieti Jesaju, kas tā saka:

4:15  “Zebulona zeme un Naftalus zeme uz jūrmalas pusi, AizJardāne, pagānu Galileja,

4:16  Tie ļaudis, kas tumsībā sēž, redzējuši lielu gaišumu, un tiem, kas sēž nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi.”

4:17  No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: “Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt nākusi.”

4:18  Un staigādams pie Galilejas jūras, Jēzus ieraudzīja divus brāļus, Sīmani, kas nosaukts Pēteris, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā metam, jo tie bija zvejnieki.

4:19  Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”

4:20  Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie Viņam gāja pakaļ.

4:21  Un no turienes tālāki gājis, Viņš ieraudzīja citus divus brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā ar savu tēvu Cebedeju savus tīklus lāpam, un Viņš tos sauca.

4:22  Tad tie tūdaļ to laivu un savu tēvu atstājuši, Viņam gāja pakaļ.

4:23  Un Jēzus izstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu baznīcās un sludinādams to priecas mācību no tās valstības un dziedinādams tiem ļaudīm visas slimības un visas vājības.

4:24  Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju, un pie Viņa atnesa visus neveselus, no dažādām sērgām un sāpēm pārņemtus un velna apsēstus un mēnessērdzīgus un melmeņu sērdzīgus, un Viņš tos darīja veselus.

4:25  Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ no Galilejas un no tām desmit pilsētām un no Jeruzālemes un no Jūdu zemes un no viņpus Jardānes.

Chapter 5

5:1  Bet kad Viņš tos ļaudis redzēja, tad Viņš uzkāpa uz kalnu un apsēdās, un Viņa mācekļi pie Viņa piestājās.

5:2  Un Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja un sacīja:

5:3  “Svētīgi tie, kas garā nabagi, jo Debesu valstība viņiem pieder.

5:4  Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti.

5:5  Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos.

5:6  Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti.

5:7  Svētīgi tie sirdsžēlīgie, jo tie žēlastību dabūs.

5:8  Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.

5:9  Svētīgi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni.

5:10  Svētīgi tie, kas taisnības dēļ vajāti, jo Debesu valstība viņiem pieder.

5:11  Svētīgi jūs esat, ja Manis dēļ jūs lamā un vajā un visu ļaunu par jums runā, melodami.

5:12  Esat priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesis; jo tā tie vajājuši tos praviešus, kas priekš jums bijuši.

5:13  Jūs esat tās zemes sāls; ja nu sāls nelietīga, ar ko tad to sālīs? Tā neder vairs nekam, bet tikai ārā metama un no ļaudīm saminama.

5:14  Jūs esat tās pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.

5:15  Tā arī sveci iededzinājis, neviens to neliek apakš pūra, bet uz lukturi; tad tā visiem spīd, kas ir namā.

5:16  Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.

5:17  Nedomājiet, ka Es esmu nācis, atmest bauslību un praviešus. Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt.

5:18  Jo patiesi, Es jums saku: tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte jeb raksta galiņš no bauslības, tiekams viss notiek.

5:19  Tāpēc, ja kas vienu no šiem vismazākiem baušļiem atmetīs un ļaudis tā mācīs, tas taps dēvēts tas vismazākais Debesu valstībā: bet ja kas darīs un mācīs, tas taps dēvēts liels Debesu valstībā.

5:20  Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka nekā to rakstu mācītāju un farizeju, tad jūs Debesu valstībā nenāksiet.

5:21  Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut; un kas nokauj, tas būs sodāms caur tiesu.

5:22  Bet Es jums saku: kas ar savu brāli dusmo, tas būs sodāms caur tiesu; bet kas uz savu brāli saka: raka(nevērtīgs)! Tas būs sodāms caur augsto tiesu; bet kas saka: ģeķi(bezdievis)! Tas būs sodāms elles ugunī.

5:23  Tāpēc, kad tu savu dāvanu uz altāra upurē un turpat atminies, ka tavam brālim kas ir pret tevi,

5:24  Tad atstāj tur altāra priekšā savu dāvanu un noej, saderies(izlīgsti) papriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu.

5:25  Esi labprātīgs savam pretiniekam drīz, kamēr ar viņu vēl esi uz ceļa, ka pretinieks tevi nenodod soģim, un soģis tevi nenodod sulainim, un tu netopi iemests cietumā.

5:26  Patiesi, Es tev saku, tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.

5:27  Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts, tev nebūs laulību pārkāpt.

5:28  Bet Es jums saku, ka ikviens, kas sievu uzskata, to iekārodamies, tas ar viņu laulību jau pārkāpis savā sirdī.

5:29  Bet ja tava labā acs tevi apgrēcina, izrauj to un met nost; jo tas tev labāki, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa top iemesta ellē.

5:30  Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, nocērt to un met nost; jo tas tev labāki, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa top iemesta ellē.

5:31  Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķirās, tas lai tai dod šķiršanās grāmatu.

5:32  Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķirās bez vien maucības vainas dēļ, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.

5:33  Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams esi solījis.

5:34  Bet Es jums saku, ka jums ne pavisam nebūs zvērēt, nedz pie debess, jo tā ir Dieva goda krēsls,

5:35  Nedz pie zemes, jo tā ir Viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir tā lielā ķēniņa pilsēta.

5:36  Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēji nevienu matu ne baltu pataisīt ne melnu.

5:37  Bet jūsu vārds lai ir: jā, jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna.

5:38  Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu.

5:39  Bet Es jums saku, ka jums nebūs pretī stāvēt tam ļaunam, bet kas tevi vaigā sit labajā pusē, tam sniedz arī otru.

5:40  Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam palaid arī to uzvalku.

5:41  Un kas tevi dzen vienu jūdzi, ar to paej divus.

5:42  Dod tam, kas tevi lūdz, un neatraujies no tā, kas ko no tevis grib aizņemt.

5:43  Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāko mīlēt un savu ienaidnieku ienīdēt.

5:44  Bet Es jums saku: mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā,

5:45  Ka jūs topat sava debesu Tēva bērni; jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.

5:46  Jo ja jūs tos vien mīļojiet, kas jūs mīļo, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?

5:47  Un kad jūs sveicinājiet tikai savus brāļus, ko teicamu jūs dariet? Vai muitnieki nedara tāpat?

5:48  Tāpēc esat pilnīgi, tā kā jūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs.

Chapter 6

6:1  Ņemiet vērā, ka savas nabagu dāvanas nedodat cilvēku priekšā, lai šie jūs redz; citādi jums nav nekādas algas pie sava Tēva debesīs.

6:2  Kad tu nu nabagus apdāvini, tad neliec savā priekšā trumetes pūst, tā kā tie liekuļi dara baznīcās un ielās, lai no ļaudīm top godināti. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga.

6:3  Bet kad tu nabagus apdāvini, tad lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara,

6:4  Tā ka tava dāvināšana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā.

6:5  Un kad tu Dievu lūdzi, tad neturies kā tie liekuļi, jo tiem patīk stāvēt un Dievu lūgt baznīcās un ielu stūros, lai no ļaudīm top redzēti. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga.

6:6  Bet kad tu Dievu lūdzi, tad ej savā kambarī un, savas durvis aizslēdzis, pielūdzi savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā.

6:7  Bet Dievu lūdzot nepļāpājiet kā tie pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ top paklausīti.

6:8  Tad nu nepaliekat tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs gan zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.

6:9  Tāpēc jums būs tā lūgt: “Mūsu Tēvs debesīs. Svētīts lai top Tavs vārds.

6:10  Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes.

6:11  Mūsu dienišķu maizi dod mums šodien.

6:12  Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

6:13  Un neievedi mūs kārdināšanā; bet atpestī mūs no tā ļauna. Jo Tev pieder tā valstība un tas spēks un gods mūžīgi. Āmen.”

6:14  Jo kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedodat, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos.

6:15  Bet ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jums jūsu Debesu Tēvs jūsu noziegumus arī nepiedos.

6:16  Un kad jūs gavējat, tad neesat saīguši kā tie liekuļi, jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai ļaudīm kā gavētāji izrādās. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga.

6:17  Bet tu gavēdams svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu,

6:18  Ka tu nerādies ļaudīm gavēdams, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā.

6:19  Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog;

6:20  Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog.

6:21  Jo kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.

6:22  Acs ir miesas spīdeklis; ja nu tava acs skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša.

6:23  Bet ja tava acs kaitīga, tad visa tava miesa būs tumša. Ja nu tas gaišums iekš tevis ir tumsība, cik liela būs tā tumsība pati?

6:24  Neviens diviem kungiem nevar kalpot; jo tas vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb tas vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.

6:25  Tāpēc Es jums saku: nezūdāties savas dzīvības pēc, ko ēdīsiet un dzersiet; nedz arī par savām miesām, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesas nav labākas nekā drēbes?

6:26  Skatāties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?

6:27  Kurš jūsu starpā savam mūžam var pielikt vienu olekti, jebšu tas tādēļ bēdājās?

6:28  Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaties pie puķēm laukā, kā tās aug. Ne tās strādā, ne tās vērpj;

6:29  Tomēr Es jums saku, ka pat Salamans visā savā godībā tā nav bijis apģērbts kā viena no tām.

6:30  Ja tad Dievs tā ģērbj zāli laukā, kas šodien stāv un rītu krāsnī top iemesta, vai tad ne daudz vairāk jūs? Ak jūs mazticīgie!

6:31  Tāpēc jums nebūs zūdīties nedz sacīt: ko ēdīsim, jeb ko dzersim, jeb ar ko ģērbsimies?

6:32  Jo pēc visa tā pagāni dzenās; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.

6:33  Bet dzenaties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.

6:34  Tāpēc nezūdāties nākošā rīta pēc, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ir diezgan, ka ikvienai dienai savas pašas bēdas.

Chapter 7

7:1  Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.

7:2  Jo ar kādu tiesu jūs tiesājiet, jūs tapsiet tiesāti, un ar kādu mēru jūs mērojiet, jums taps atmērots.

7:3  Un ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī tu nenomani?

7:4  Jeb kā tu sacīsi uz savu brāli: laid, es izvilkšu to skabargu no tavas acs, - un redzi, baļķis ir tavā paša acī?

7:5  Tu liekuli, velc papriekš to baļķi no savas acs un tad pielūko izvilkt to skabargu no sava brāļa acs.

7:6  Nedodiet to svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs nesaplosa.

7:7  Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts.

7:8  Jo ikviens, kas lūdzās, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, top atvērts.

7:9  Jeb kurš cilvēks ir jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizes lūdzās, dotu akmeni?

7:10  Jeb kad tas zivi lūdzās, tam dotu čūsku?

7:11  Ja tad jūs, ļauni būdami, zināt saviem bērniem dot labas dāvanas, vai jo vairāk jūsu Tēvs debesīs nedos laba tiem, kas Viņu lūdz?

7:12  Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo šī ir tā bauslība un tie pravieši.

7:13  Ieejat caur tiem šauriem vārtiem, jo tie vārti ir plati un tas ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un to ir daudz, kas caur tiem ieiet.

7:14  Un tie vārti ir šauri un šaurs tas ceļš, kas aizved uz dzīvību, un to ir maz, kas to atrod.

7:15  Bet sargājieties no tiem viltīgiem praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.

7:16  Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt. Kas var lasīt vīnogas no ērkšķiem, jeb vīģes no dadžiem?

7:17  Tāpat ikkatrs labs koks nes labus augļus, bet nelāga koks nes nelabus augļus.

7:18  Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus.

7:19  Ikkatrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests.

7:20  Tāpēc pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt.

7:21  Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā; bet tas, kas Mana debes'Tēva prātu dara.

7:22  Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam daudz varenus darbus darījuši?

7:23  Un tad Es tiem it skaidri sacīšu: Es nekad jūs neesmu pazinis; ejat nost no Manis, jūs ļaundarītāji.

7:24  Tāpēc ikvienu, kas šos Manus vārdus dzird un dara, to Es līdzināšu kādam gudram vīram, kas savu namu uztaisījis uz klints kalna.

7:25  Kad nu stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un piesitās pie tā nama, tad tas tomēr neapgāzās; jo tas bija uztaisīts uz klints.

7:26  Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, tas taps līdzināts ģeķim, kas savu namu uztaisījis uz smiltīm.

7:27  Kad nu stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un sitās pie tā nama, tad tas apgāzās un gāja viss postā.”

7:28  Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis, tad tie ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību.

7:29  Jo Viņš tos mācīja tā kā pats varenais, un nekā tie rakstu mācītāji.

Chapter 8

8:1  Un kad Viņš no kalna nogāja, tad daudz ļaužu Viņam staigāja pakaļ.

8:2  Un redzi, viens spitālīgs vīrs nāca, un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu mani gan vari šķīstīt.”

8:3  Un Jēzus roku izstiepis viņu aizskāra un sacīja: “Es to gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.

8:4  Un Jēzus uz to sacīja: “Pielūko un nesaki to nevienam, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.”

8:5  Bet kad Jēzus Kapernaūmā iegāja, tad viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza

8:6  Un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ melmeņu sērdzīgs mājās un cieš lielas mokas.”

8:7  Un Jēzus uz to sacīja: “Es gribu nākt un to veselu darīt.”

8:8  Un tas virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāci apakš mana jumta, bet saki vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels.

8:9  Jo arī es esmu cilvēks apakš valdīšanas, un apakš manis ir karavīri; un kad es vienam saku: Ej! Tad viņš iet, - un otram: Nāc šurp! Tad viņš nāk, - un savam kalpam: Dari to! Tad viņš dara.”

8:10  Kad Jēzus to dzirdēja, tad Viņš brīnījās un sacīja uz tiem, kas Viņam staigāja pakaļ: “Patiesi, Es jums saku, ka iekš Israēla Es neesmu atradis tādu ticību.

8:11  Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un no vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā.

8:12  Bet tie valstības bērni taps izstumti galējā tumsībā; tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.”

8:13  Un Jēzus sacīja uz to virsnieku: “Ej, lai tev notiek, kā tu ticējis.” Un viņa kalps palika vesels tanī pašā stundā.

8:14  Un Pētera namā nācis, Jēzus redzēja viņa sievas māti ar drudzi guļam.

8:15  Un Tas satvēra viņas roku, tad drudzis no viņas atstājās, un viņa uzcēlusies tiem kalpoja.

8:16  Un kad vakars metās, tad tie atveda pie Viņa daudz velna apsēstus, un Viņš izdzina tos garus caur vārdu un dziedināja visus sērdzīgos;

8:17  Ka piepildītos, ko pravietis Jesaja runājis sacīdams: “Viņš ņēma uz sevi mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.”

8:18  Bet lielus ļaužu pulkus pie Sevis redzēdams, Jēzus pavēlēja uz otru malu pārcelties.

8:19  Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, es Tev iešu pakaļ, kurp Tu iesi.”

8:20  Un Jēzus uz to sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ir ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur likt Savu galvu.”

8:21  Un cits no Viņa mācekļiem uz Viņu sacīja: “Kungs, vēli man papriekš noiet un aprakt savu tēvu.”

8:22  Bet Jēzus uz to sacīja: “Nāc Man pakaļ, un lai miroņi savus miroņus paši aprok.”

8:23  Un Viņš iekāpa laivā un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz.

8:24  Un redzi, liela vētra pacēlās jūrā, ka laiva viļņiem tapa pārņemta, un Viņš gulēja.

8:25  Un tie mācekļi piegājuši Viņu modināja un sacīja: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!”

8:26  Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs mazticīgie, kam esat tik bailīgi?” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, tad palika it klusu.

8:27  Bet tie cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?”

8:28  Un otrā jūrmalā nākot Ģerģesiešu tiesā Viņu sastapa divi velna apsēsti, no kapiem nākdami, ļoti nikni, tā ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt.

8:29  Un redzi, tie brēkdami sacīja: “Kas mums ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Dēls? Vai Tu esi nācis priekšlaikus, mūs mocīt?”

8:30  Bet tālu no viņiem bija liels cūku pulks ganībā.

8:31  Un tie velni Viņam lūdza un sacīja: “Ja Tu mūs izdzen, tad atvēli mums, ieskriet tai cūku pulkā.”

8:32  Un Viņš uz tiem sacīja: “Ejat!” Un izbēguši tie ieskrēja tai cūku pulkā, un redzi, viss cūku pulks iegāzās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī.

8:33  Un tie gani bēga un nākuši pilsētā pasludināja visu to un, kas ar tiem apsēstiem bija noticis.

8:34  Un redzi, visa pilsēta izgāja Jēzum pretī. Un kad tie Viņu redzēja, tad tie lūdza, ka Viņš aizietu no viņu robežām.

Chapter 9

9:1  Un laivā kāpis Viņš cēlās pāri un nāca Savā pilsētā.

9:2  Un lūk, pie Viņa atnesa melmeņu sērdzīgu, tas gulēja gultā. Kad nu Jēzus redzēja viņu ticību, tad Viņš sacīja uz to melmeņu sērdzīgo: “Ņemies drošu sirdi, Mans dēls, tavi grēki tev piedoti.”

9:3  Un lūk, kādi no tiem rakstu mācītājiem runāja paši pie sevis: “Šis zaimo Dievu.”

9:4  Un Jēzus redzēja viņu domas un sacīja: “Kāpēc jūs domājiet ļaunu savās sirdīs?

9:5  Kas ir vieglāki? Vai sacīt: “Tev tavi grēki top piedoti,” Vai sacīt: “Celies un staigā?”

9:6  Bet lai jūs zināt, Tam Cilvēka Dēlam varu esam virs zemes grēkus piedot,” (tad Viņš uz to melmeņu sērdzīgo sacīja:) “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.”

9:7  Un viņš cēlās un gāja mājās.

9:8  Kad tie ļaudis to redzēja, tad tie brīnījās un teica Dievu, kas tādu varu cilvēkiem devis.

9:9  Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad Viņš redzēja vienu cilvēku pie muitas būdas sēžam, vārdā Mateju (jeb: Levi), un uz to sacīja: “Nāc Man pakaļ.” Un tas cēlās un gāja Viņam pakaļ.

9:10  Un notikās, Tam pie galda sēžot viņa namā, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda.

9:11  Kad tie farizeji to redzēja, tad tie sacīja uz Viņa mācekļiem: “Kāpēc jūsu mācītājs ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?”

9:12  Bet to dzirdējis Jēzus uz tiem sacīja: ‘Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem.

9:13  Tad ejat nu un mācaties, kas tas ir: “Man patīk žēlastība un ne upuris!” Jo Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.”

9:14  Tad Jāņa mācekļi pie Viņa nāca un sacīja: “Kāpēc mēs un tie farizeji tik daudz gavējam, un Tavi mācekļi negavē?”

9:15  Un Jēzus uz tiem sacīja: “Vai kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr brūtgāns pie viņiem? Bet nāks dienas, kad tas brūtgāns viņiem būs atņemts, un tad tie gavēs.

9:16  Un neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu, jo tas ielāps noplīst no tām drēbēm un plīsums paliek lielāks.

9:17  Un jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos, citādi tie trauki plīst, un vīns izgāžas, un tie trauki iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos traukos, tad abi kopā paliek veseli.”

9:18  Un Viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens virsnieks nāca un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomirusi, bet nāc un liec Savu roku uz viņu, tad tā taps dzīva.”

9:19  Un Jēzus piecēlies gāja tam pakaļ ar Saviem mācekļiem.

9:20  (Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bijusi asins sērdzīga, nāca no aizmugures un aizskāra Viņa drēbju vīli.

9:21  Jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es paliktu vesela.”

9:22  Tad Jēzus atgriezās un to ieraudzījis sacīja: “Ņemies drošu sirdi, Mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un tā sieva palika vesela tanī pašā stundā.)

9:23  Kad nu Jēzus tā virsnieka namā nāca un redzēja tos stabulniekus un to ļaužu troksni,

9:24  Tad Viņš uz tiem sacīja: “Atkāpjaties! Jo tā meitene nav mirusi, bet guļ.” Bet tie par Viņu smējās.

9:25  Bet kad tas ļaužu pulks bija izdzīts, tad Viņš gāja iekšā un to satvēra pie rokas. Tad tā meitiņa cēlās augšām.

9:26  Un šī slava tapa daudzināta pa visu to zemi.

9:27  Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad divi akli Viņam nāca pakaļ brēkdami un sacīdami: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!”

9:28  Un Viņam namā ieejot tie aklie piestājās, un Jēzus uz tiem sacīja: “Vai jūs ticat, ka Es spēju to darīt?” Tie uz Viņu sacīja: “Ticam gan, Kungs.”

9:29  Tad Tas aizskāra viņu acis sacīdams: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.”

9:30  Un viņu acis tapa atvērtas. Un Jēzus tiem stipri aizliedza un sacīja: “Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt.”

9:31  Bet tie aizgājuši Viņu izslavēja pa visu to zemi.

9:32  Kad nu tie bija aizgājuši, redzi, tad pie Viņa atnesa cilvēku, kas bija mēms un velna apsēsts.

9:33  Un kad velns bija izdzīts, tad tas mēmais runāja. Un tie ļaudis brīnījās un sacīja: “Tas vēl nekad iekš Israēla nav redzēts.”

9:34  Bet tie farizeji sacīja: “Viņš izdzen velnus caur velnu virsnieku.”

9:35  Un Jēzus gāja apkārt pa visām pilsētām un miestiem, mācīdams viņu baznīcās un sludinādams to priecas mācību no Tās Valstības un dziedinādams tiem ļaudīm visas sērgas un visas vājības.

9:36  Un kad Viņš tos ļaužu pulkus redzēja, tad Viņam sirds par tiem iežēlojās, jo tie bija izklīduši un pamesti, kā avis, kam nav gana.

9:37  Tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Pļaujama gan daudz, bet maz pļāvēju.

9:38  Tāpēc lūdziet tā pļaujamā Kungu, lai izdzen strādniekus Savā pļaujamā.”

Chapter 10

10:1  Un Savus divpadsmit mācekļus pieaicinājis, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem, tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un visas vājības.

10:2  Bet to divpadsmit apustuļu vārdi ir šie: tas pirmais Sīmanis, kas top saukts Pēteris, un Andrejs, viņa brālis; Jēkabs, Cebedeja dēls, un Jānis, viņa brālis;

10:3  Filips un Bērtulis, Toms un Matejs, tas muitnieks, Jēkabs, Alfeja dēls, un Lebejs ar pavārdu Taddejs;

10:4  Sīmanis no Kānas un Jūdas Iskariots, kas Viņu arī nodeva.

10:5  Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēdams un sacīdams: “Nenoejat uz pagānu ceļu un neieejat Samariešu pilsētā.

10:6  Bet ejat visvairāk pie tām pazudušām avīm no Israēla cilts.

10:7  Bet izgājuši pasludiniet un sakiet: “Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi.”

10:8  Dziedinājiet sērdzīgus, šķīstiet spitālīgus, uzmodinājiet mirušus, izdzeniet velnus. Bez maksas to esat dabūjuši, bez maksas to dodiet.

10:9  Neiegādājieties zelta nedz sudraba nedz vara savās jostās,

10:10  Ne kulīti uz ceļu, nedz divus svārkus, nedz kurpes, nedz zizli, jo strādniekam sava barība nākas.

10:11  Un kurā pilsētā jeb miestā jūs nāksiet, izmeklējat, kas tur vērts, un tur paliekat, tiekams jūs no turienes iziesiet.

10:12  Un namā iegājuši sveicināt to.

10:13  Un ja tas nams ir vērts, tad jūsu miers pār to nāks, bet ja tas nav vērts, tad jūsu miers pie jums atkal atgriezīsies.

10:14  Un ja kas laban jūs negrib uzņemt nedz klausīt jūsu vārdus, tad izejat no tā nama vai no tās pilsētas, un nokratiet pīšļus no savām kājām.

10:15  Patiesi, Es jums saku: “Sodomas un Gomoras zemei vieglāki nāksies soda dienā nekā tādai pilsētai.”

10:16  Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esat gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.

10:17  Bet sargājaties no cilvēkiem, jo tie jūs nodos savās tiesās un jūs šaustīs savās baznīcās.

10:18  Un jūs tapsiet vesti Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un tiem pagāniem par liecību.

10:19  Kad tie nu jūs nodos, tad nebēdājaties, kā un ko jūs runāsiet, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā.

10:20  Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas runātājs iekš jums.

10:21  Bet tur brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un tos nonāvēs.

10:22  Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ. Bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.

10:23  Bet kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēgat uz citu. Patiesi, Es jums saku: jūs nebūsiet vēl izstaigājuši Israēla pilsētas, tiekams Tas Cilvēka Dēls nāks.

10:24  Māceklis nav augstāks pār savu mācītāju, nedz kalps pār savu kungu.

10:25  Tas ir māceklim gan, kad tas top kā viņa mācītājs, un kalps kā viņa kungs; kad tie to nama kungu saukuši (par) Belcebulu, tad jo vairāk viņa saimi.

10:26  Tāpēc nebīstaties no tiem. Jo nekas nav apslēpts, kas nenāks gaismā, nedz slepens, kas netaps zināms.

10:27  Ko Es jums saku tumsībā, to runājat gaismā; un kas jums klusiņām sacīts ausi, to sludinājiet uz jumtiem.

10:28  Un nebīstaties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstaties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.

10:29  Vai divi zvirbuļi netop pirkti par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva.

10:30  Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti.

10:31  Tāpēc nebīstaties: jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi.

10:32  Tad nu ikkatru, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesis.

10:33  Bet kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.

10:34  Nedomājiet, ka Es esmu nācis, mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis, mieru atnest, bet zobenu.

10:35  Es esmu nācis, cilvēku savest ienaidā ar viņa tēvu, un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīra māti.

10:36  Un cilvēka ienaidnieki būs viņa paša mājas ļaudis.

10:37  Kas tēvu un māti vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts.

10:38  Un kas savu krustu uz sevi neņem un Man neiet pakaļ, tas Manis nav vērts.

10:39  Kas savu dzīvību atrod, tam tā zudīs, un kam Manis dēļ dzīvība zūd, tas to atradīs.

10:40  Kas jūs uzņem, tas Mani uzņem, un kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.

10:41  Kas pravieti uzņem pravieša vārdā, tas pravieša algu dabūs; un kas taisnu uzņem taisnā vārdā, tas taisnā algu dabūs.

10:42  Un kas vienu no šiem vismazākiem dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens, tāpēc ka tam ir mācekļa vārds, patiesi, Es jums saku, tam sava alga nezudīs.”

Chapter 11

11:1  Un notikās pēc tam, kad Jēzus Saviem divpadsmit mācekļiem tās pavēles bija devis, tad Viņš no turienes aizgāja, mācīt un sludināt viņu pilsētās.

11:2  Un kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, tad viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem,

11:3  Un tam lika sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?”

11:4  Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Noejat un atsakāt Jānim, ko jūs dzirdat un redzat:

11:5  Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, un nabagiem prieka vēsts top sludināta.

11:6  Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās.”

11:7  Kad tie nu aizgāja, tad Jēzus iesāka runāt uz tiem ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīties? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba?

11:8  Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redziet, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos.

11:9  Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas arī augstāks nekā pravietis.

11:10  Jo šis ir tas, par ko rakstīts: “Redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam ceļu priekš Tevis būs sataisīt.”

11:11  Patiesi, Es jums saku: “No tiem, kas no sievām dzimuši, neviens nav cēlies, kas lielāks nekā Jānis, tas Kristītājs; bet tas mazākais Debesu valstībā ir lielāks pār viņu.

11:12  Bet no Jāņa tā Kristītāja laika līdz tagad Debesu valstībā ar varu laužas iekšā; un tie varas darītāji to rauj.

11:13  Jo visi pravieši un bauslība līdz Jānim sludinājuši par to, kas bija nākams.

11:14  Un ja jūs gribat pieņemt: viņš ir Elija, kam bija jānāk.

11:15  Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.

11:16  Bet kam Es šo cilti līdzināšu? Tā ir līdzinājama bērniem, kas sēž uz tirgus un sauc uz saviem biedriem

11:17  Un saka: “Mēs jums stabulējuši un jūs neesat dejojuši, mēs jums raudu dziesmas dziedājuši, un jūs neesat raudājuši.”

11:18  Ja Jānis ir nācis, ne ēdis, ne dzēris; un tie saka: “Viņam ir velns.”

11:19  Tas Cilvēka Dēls ir nācis, ēd un dzer; un tie saka: “Redzi, kāds rijējs un vīna plītnieks, muitnieku un grēcinieku draugs;” un gudrība top taisnota no saviem bērniem.”

11:20  Tad Viņš iesāka tās pilsētas rāt, kur Viņa brīnumi visvairāk bija notikuši, ka tās no grēkiem nebija atgriezušās.

11:21  “Vai tev, Horacin! Vai tev, Betsaida! Jo kad Tirū vai Sidonā tie brīnumi būtu notikuši, kas pie jums notikuši, tad tie jau sen no grēkiem būtu atgriezušies maisos un pelnos.

11:22  Tomēr Es jums saku, ka Tirum un Sidonai vieglāki būs soda dienā, nekā jums.

11:23  Un tu Kapernaūma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu līdz ellei tapsi nogāzta; jo kad Sodomā tie brīnumi būtu notikuši, kas iekš tevis notikuši, tad viņa vēl šodien stāvētu.

11:24  Tomēr Es jums saku, ka Sodomas zemei vieglāki būs soda dienā, nekā tev.”

11:25  Tanī pašā laikā Jēzus atbildēja un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi slēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem.

11:26  Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā.

11:27  Visas lietas Man ir iedotas no Mana Tēva, un neviens nepazīst To Dēlu, kā vien Tas Tēvs, un neviens nepazīst To Tēvu kā vien Tas Dēls, un kam Tas Dēls to grib darīt zināmu.

11:28  Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.

11:29  Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācaties no Manis; jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm.

11:30  Jo Mans jūgs ir laipnīgs, un Mana nasta viegla.”

Chapter 12

12:1  Tanī laikā Jēzus staigāja svētdienā caur labību; un Viņa mācekļi bija izsalkuši un sāka vārpas plūkt un ēst.

12:2  Bet tie farizeji, to redzēdami, uz Viņu sacīja: “Redzi, Tavi mācekļi dara, ko svētdienā darīt nav brīvi.”

12:3  Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņš bija izsalcis līdz ar tiem, kas pie viņa bija?

12:4  Ka viņš ir Dieva namā gājis un tās noliktās maizes ēdis, ko ēst nebija brīvi, ne viņam, ne tiem, kas pie viņa bija, bet priesteriem vien?

12:5  Jeb vai jūs bauslībā neesat lasījuši, ka priesteri svētdienās svētdienu Dieva namā pārkāpj un ir nevainīgi?

12:6  Bet Es jums saku, ka Tas kas šeitan, ir lielāks, nekā tas Dieva nams.

12:7  Bet kad jūs zinātu, kas tas ir: “Man patīk sirds žēlastība un ne upuris,” tad jūs šos nevainīgos nebūtu notiesājuši.

12:8  Jo Tas Cilvēka Dēls ir arī svētdienas kungs.”

12:9  Un Viņš no turienes izgājis nāca viņu baznīcā.

12:10  Un redzi, tur bija cilvēks, tam bija sakaltusi roka, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai brīvi svētdienā dziedināt?” Ka tie Viņu apsūdzētu.

12:11  Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks būs jūsu starpā, kam ir viena avs, un kad tā svētdienā iekrīt bedrē, vai tas to nesatvers un neizvilks ārā?

12:12  Vai tad nu cilvēks nav daudz labāks, nekā avs? Tāpēc ir brīvi, svētdienā labu darīt.”

12:13  Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiepi savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā viņam palika atkal vesela kā tā otra.

12:14  Tad tie farizeji izgāja un aprunājās pret Viņu, kā tie To nomaitātu.

12:15  Bet Jēzus to nomanīdams aizgāja no turienes. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ, un Viņš tos visus dziedināja.

12:16  Un Viņš tiem piekodināja, ka tie Viņu nedarītu zināmu.

12:17  Ka piepildītos, ko pravietis Jesaja runājis, sacīdams:

12:18  “Redzi, Mans kalps, ko Es izredzējies, un Mans mīļais, pie kā Manai dvēselei labs prāts; Es likšu uz Viņu Savu Garu, un Tas pasludinās tautām tiesu.

12:19  Ne Viņš bārsies, ne brēks, un neviens nedzirdēs uz ielām Viņa balsi.

12:20  Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlošu dakti Viņš neizdzēsīs, tiekams Viņš tiesai dos uzvarēšanu.

12:21  Un tautas cerēs uz Viņa vārdu.”

12:22  Tad viens velna apsēsts pie Viņa tapa novests, akls un mēms būdams. Un Viņš to darīja veselu, tā ka tas aklais un mēmais runāja un redzēja.

12:23  Un visi ļaudis iztrūkās un sacīja: “Vai Šis nav Dāvida dēls?”

12:24  Bet tie farizeji to dzirdēdami, sacīja: “Šis velnus neizdzen, kā tik vien caur Belcebulu, velnu virsnieku.”

12:25  Bet Jēzus viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas savā starpā ienaidā, tā aiziet postā, un ikkatra pilsēta vai nams, kas savā starpā ienaidā, nevar pastāvēt.

12:26  Ja nu sātans sātanu izdzen, tad viņš ir ienaidā ar sevi pašu; kā tad viņa valsts var pastāvēt?

12:27  Un ja Es caur Belcebulu velnus izdzenu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc tie būs jūsu tiesātāji.

12:28  Bet ja Es caur Dieva Garu velnus izdzenu, tad Deva valstība jau pie jums atnākusi.

12:29  Jeb kā kas var ieiet tā stiprā namā un paņemt viņa lietas, ja tas papriekš to stipro nesaista? Un tad tas viņa namu aplaupīs.

12:30  Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.

12:31  Tāpēc Es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Tā Gara zaimošana cilvēkiem netaps piedota.

12:32  Un kas ko runā pret To Cilvēka Dēlu, tam tas taps piedots; bet kas ko runā pret Svēto Garu, tam netaps piedots nedz šinī, nedz nākošā mūžā.

12:33  Ņemiet labu koku, tad arī viņa augļi būs labi, vai ņemiet nelāga koku, tad arī tie augļi būs nelabi; jo koks top pazīts pie saviem augļiem.

12:34  Jūs odžu dzimums, kā jūs varat ko laba runāt, ļauni būdami? Jo no sirds pilnības mute runā.

12:35  Labs cilvēks no labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no ļaunas mantas izdod ļaunu.

12:36  Bet Es jums saku, ka par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild soda dienā.

12:37  Jo pēc saviem vārdiem tu tapsi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tapsi pazudināts.”

12:38  Tad kādi no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un sacīja: “Mācītāj, mēs no tevis kādu zīmi gribam redzēt.”

12:39  Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Nikna un laulību pārkāpēja tauta meklē zīmi; un viņai nekāda zīme netaps dota, kā vien pravieša Jonas zīme.

12:40  Jo kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielas jūras zivs vēderā, tā arī Tas Cilvēka Dēls trīs dienas un naktis būs zemes klēpī.

12:41  Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie no grēkiem ir atgriezušies uz Jonas sludināšanu, un redzi, šeit ir vairāk, nekā Jona.

12:42  Tā ķēniņiene no dienvidu puses celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tā no pasaules gala ir nākusi, Salamana gudrību dzirdēt; un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans.

12:43  Bet kad tas nešķīstais gars no cilvēka izgājis, tad tas pārstaigā sausas vietas un meklē dusu, un to neatrod.

12:44  Tad tas saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes es izgājis; un kad viņš nāk, tad tas to atrod tukšu, ar slotām mēztu un izpušķotu.

12:45  Tad tas noiet un ņem pie sevis septiņus garus, kas jo niknāki nekā viņš pats, un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un pēc ar to cilvēku paliek niknāki nekā papriekš. Tāpat arī notiks šai ļaunai tautai.”

12:46  Un Viņam tā uz tiem ļaudīm vēl runājot, redzi, Viņa māte un viņa brāļi stāvēja ārā, meklēdami viņu bildināt.

12:47  Un kāds uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā, meklēdami Tevi bildināt.”

12:48  Un Viņš atbildēdams sacīja tam, kas Viņam to teica: “Kas ir Mana māte, un kas ir Mani brāļi?”

12:49  Un Savu roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi!

12:50  Jo kas Mana debesu Tēva prātu darīs, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.”

Chapter 13

13:1  Tanī dienā Jēzus no nama izgājis, apsēdās jūrmalā.

13:2  Un daudz ļaužu pie viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā iekāpis tur atsēdās, un visi tie ļaudis stāvēja malā.

13:3  Un Viņš uz tiem daudz runāja caur līdzībām un sacīja: “Redzi, sējējs izgāja sēt.

13:4  Un viņam sējot cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda.

13:5  Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes.

13:6  Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka viņai nebija saknes.

13:7  Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to apmāca.

13:8  Bet cita krita uz labu zemi un nesa augļus, cita simtkārtīgus un cita sešdesmitkārtīgus un cita trīsdesmitkārtīgus.

13:9  Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”

13:10  Un tie mācekļi piegājuši uz Viņu sacīja: “Kādēļ Tu uz tiem runā caur līdzībām?”

13:11  Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem tas nav dots.

13:12  Jo kam ir, tam taps dots, un tam būs pārlieku; bet kam nav, no tā taps atņemts arī tas, kas tam ir.

13:13  Tāpēc Es uz tiem runāju caur līdzībām, lai tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird, nedz saprot.

13:14  Un pie tiem pravieša Jesajas vārdi piepildās, kas saka: “Ausīm jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; un redzēdami jūs redzēsiet, bet nenomanīsiet.

13:15  Jo šo ļaužu sirds ir palikusi cieta, un ar ausīm tie ir pakurli un savas acis tie aizdarījuši, ka tie acīm neredz un ausīm nedzird un sirdī nesaprot, un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.”

13:16  Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird.

13:17  Jo patiesi, Es jums saku, ka daudz pravieši un taisni ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.

13:18  Tad nu klausāties jūs to līdzību par to sējēju.

13:19  Kad kas to vārdu par to valstību dzird un neprot, tad nāk tas ļaunais un rauj to nost, kas viņa sirdī ir sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā.

13:20  Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas to vārdu dzird, un tūdaļ to ar prieku saņem.

13:21  Bet viņam nav saknes iekš sevis, un viņš ir nepastāvīgs. Kad nu bēdas uziet un vajāšana tā vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ņem apgrēcību.

13:22  Bet kas starp ērkšķiem sēts, ir tas, kas to vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība apslāpē to vārdu, un tas nenes augļus.

13:23  Bet kas uz labu zemi sēts, ir tas, kas to vārdu dzird un saprot un turklāt nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.”

13:24  Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība ir kā kāds cilvēks, kas labu sēklu sēja savā tīrumā.

13:25  Bet ļaudīm guļot viņa ienaidnieks nāca un iesēja niknu zāli kviešu starpā un aizgāja.

13:26  Kad nu labība auga un vārpās metās, tad tā niknā zāle arīdzan rādījās.

13:27  Tad tie kalpi gāja pie tā nama tēva un uz to sacīja: “Kungs, vai tu neesi sējis labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad tā niknā zāle rodas?”

13:28  Un viņš uz tiem sacīja: “To tas ienaidnieks darījis.” Tad tie kalpi uz to sacīja: “Vai tad tu gribi, ka mēs ejam, to izravēt?”

13:29  Viņš sacīja: “Nē, ka jūs, to nikno zāli izravēdami, neizplūcat ir tos kviešus.

13:30  Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu tiem pļāvējiem: “Sakrājiet kopā papriekš to nikno zāli un sieniet to kūlīšos, lai tā top sadedzināta; bet tos kviešus sakrājiet manā šķūnī.”””

13:31  Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinājās sinepju graudiņam, ko cilvēks ņēmis savā laukā iesēja.

13:32  Šī gan ir tā mazākā starp visām sēklām, bet kad tā uzaug, tad tā ir lielāka pār citiem dārza stādiem un paliek par koku, tā ka tie putni apakš debess nāk un ligzdas taisa viņa zaros.”

13:33  Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība līdzinājās raugam, ko sieva ņēmusi iejauca trīs mēros miltu, tiekams viss sarūga.”

13:34  Visu to Jēzus runāja caur līdzībām uz tiem ļaudīm, un bez līdzībām Viņš uz tiem nerunāja.

13:35  Lai piepildītos, ko tas pravietis runājis sacīdams: “Es Savu muti atdarīšu līdzībās, Es izrunāšu lietas, kas no pasaules iesākuma apslēptas.”

13:36  Tad Jēzus tos ļaudis atlaida un pārgāja mājās, un Viņa mācekļi pie Tā piegāja un sacīja: “Izstāsti mums to līdzību par to nikno zāli tīrumā.”

13:37  Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Tas, kas to labo sēklu sēj, ir Tas Cilvēka Dēls.

13:38  Bet tas lauks ir pasaule, un tā labā sēkla ir tie valstības bērni, un tā niknā zāle ir tā ļaunā bērni.

13:39  Un tas ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un tas pļaujamais laiks ir šīs pasaules pastara gals, un tie pļāvēji ir tie eņģeļi.

13:40  Tad nu tā kā tā niknā zāle top salasīta un ugunī sadedzināta, tā arī notiks šīs pasaules pastara galā.

13:41  Tas Cilvēka Dēls sūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību,

13:42  Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

13:43  Tad tie taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!

13:44  Vēl Debesu valstība ir kā tīrumā apslēpta manta, ko cilvēks atradis apslēpa, un priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.

13:45  Vēl Debesu valstība ir līdzinājama tirgotājam, kas labas pērles meklēja.

13:46  Un atradis vienu it dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un to nopirka.

13:47  Vēl Debesu valstība līdzinājās tīklam, jūrā izmestam, kas visādas zivis savilka.

13:48  Un kad tas bija pilns, tad tie to pie malas vilkuši un apsēdušies, tās labās ir salasījuši traukos, bet tās sapuvušās metuši ārā.

13:49  Tā tas būs pasaules pastara galā; tie eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisniem,

13:50  Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.”

13:51  Jēzus uz tiem saka: “Vai jūs to visu esat sapratuši?” Tie uz Viņu sacīja: “Esam gan, Kungs.”

13:52  Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, uz Debesu valstību mācīts, ir līdzīgs nama kungam, kas no savas mantas izdod jaunas un vecas lietas.”

13:53  Un notikās, kad Jēzus šīs līdzības bija beidzis, tad Viņš aizgāja no turienes.

13:54  Un savā tēva pilsētā nācis, Viņš tos mācīja viņu baznīcā, tā ka tie iztrūcinājās un sacīja: “Kur Šim nāk tāda gudrība un tāds spēks?

13:55  Vai Šis nav tā amatnieka dēls? Vai Viņa māte netop saukta Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps un Sīmanis un Jūda?

13:56  Un vai nav visas Viņa māsas pie mums? Kur tad Šis visu to dabūjis?”

13:57  Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur netop mazāki cienīts nekā savā tēva zemē un savās mājās.”

13:58  Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumus viņu neticības dēļ.

Chapter 14

14:1  Tanī laikā Hērodus, viens no tiem četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja to slavu par Jēzu,

14:2  Un sacīja uz saviem kalpiem: “Šis ir Jānis, tas Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.”

14:3  Jo Hērodus Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Hērodeijas dēļ, kura bija Filipa, viņa brāļa, sieva.

14:4  Jo Jānis uz viņu bija sacījis: “Tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.”

14:5  Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no tiem ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti.

14:6  Bet, kad Hērodus dzimšanas diena tapa turēta, tad Hērodeijas meita dejoja viņu priekšā un patika Hērodum.

14:7  Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot.

14:8  Un viņa, no savas mātes papriekš pamācīta, sacīja: “Dod man šeit bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.”

14:9  Tad ķēniņš noskuma; bet tās zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot.

14:10  Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu.

14:11  Un viņa galva tapa bļodā atnesta un tai meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei.

14:12  Un viņa mācekļi nāca, ņēma tās miesas un tās apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum.

14:13  Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un tie ļaudis to dzirdējuši, Viņam no tām pilsētām kājām gāja pakaļ.

14:14  Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.

14:15  Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaidi tos ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.”

14:16  Un Jēzus uz tiem sacīja:”Ttiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst.”

14:17  Bet tie uz Viņu sacīja: “Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.”

14:18  Un Viņš sacīja: “Nesiet Man tās šurp.”

14:19  Un tiem ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem tās maizes, un tie mācekļi tiem ļaužu pulkiem.

14:20  Un visi tie ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus.

14:21  Un to vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.

14:22  Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties, tiekams Viņš tos ļaudis atlaistu.

14:23  Un tos ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats.

14:24  Bet tā laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī.

14:25  Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams.

14:26  Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: “Tas ir ķēms;” un brēca no bailēm.

14:27  Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties.”

14:28  Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu.”

14:29  Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, ka pie Jēzus nāktu.

14:30  Bet to lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!”

14:31  Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: “Tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies?”

14:32  Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās.

14:33  Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos priekš Viņa un sacīja: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.”

14:34  Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi.

14:35  Un kad tie ļaudis Viņu tai vietā nomanīja, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus,

14:36  Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.

Chapter 15

15:1  Tad rakstu mācītāji un farizeji no Jeruzālemes nāca pie Jēzus sacīdami:

15:2  “Kāpēc Tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus? Jo tie savas rokas nemazgā, kad maizi ēd.”

15:3  Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kāpēc jūs arīdzan pārkāpjat Dieva bauslību caur saviem likumiem?

15:4  Jo Dievs ir pavēlējis un sacījis: “Godā savu tēvu un māti!” Un: “Kas savu tēvu vai māti lād, tam būs mirt.”

15:5  Bet jūs māciet, ja kas sakot uz tēvu vai māti: “Kas tev no manis varētu par labu nākt, tas lai ir Dievam par upuri!” tas labi darot. Tāds tiešām savu tēvu un savu māti negodās.

15:6  Tad jūs nu Dieva bauslību nicināt caur saviem likumiem.

15:7  Jūs liekuļi, pareizi Jesaja par jums sludinājis sacīdams:

15:8  “Šie ļaudis pie Manis turas ar savu muti un godā Mani ar savām lūpām; bet viņu sirds ir tālu no Manis nost.

15:9  Bet velti tie Mani cienī, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles,””

15:10  Un Viņš tos ļaudis pieaicinājis uz tiem sacīja: “Klausāties un saprotiet.

15:11  Kas mutē ieiet, tas cilvēku nesagāna; bet kas no mutes iziet, tas cilvēku sagāna.”

15:12  Tad Viņa mācekļi piegājuši sacīja uz Viņu: “Vai Tu zini, ka tie farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, apgrēcību ņēmuši?”

15:13  Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, taps izrauti ar saknēm.

15:14  Atstājiet no tiem; tie ir akli aklu ceļa rādītāji; bet ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi kritīs bedrē.”

15:15  Tad Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: “Izstāsti mums šo līdzību.”

15:16  Un Jēzus sacīja: “Vai tad ir jūs vēl esat nesaprašas?

15:17  Vai jūs vēl nenomanāt, ka viss, kas mutē ieiet tas noiet vēderā un top izmests caur vēderu.

15:18  Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas cilvēku sagāna.

15:19  Un no sirds nāk ļaunas domas, slepkavības, laulības pārkāpšanas, maucības, zādzības, nepatiesas liecības, zaimošanas.

15:20  Viss tas cilvēku sagāna; bet nemazgātām rokām ēst tas cilvēku nesagāna.”

15:21  Un no turienes izgājis, Jēzus atkāpās pret Tirus un Sidonas robežām.

15:22  Un redzi, viena Kanaāniešu sieva, no tām pašām robežām izgājusi, uz Viņu sauca sacīdama: “Ak Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani; mana meita top no velna nežēlīgi vārdzināta.”

15:23  Un Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Un Viņa mācekļi piegājuši Viņu lūdza un sacīja: “Atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.”

15:24  Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es neesmu sūtīts kā vien pie tām pazudušām avīm no Israēla cilts.”

15:25  Bet tā nāca, metās zemē priekš Viņa un sacīja: “Kungs, palīdzi man!”

15:26  Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājās, bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.”

15:27  Viņa sacīja: “Tā ir gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no tām drusciņām, kas no viņu kungu galda nokrīt.”

15:28  Tad Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ak sieva, tava ticība ir liela; lai tev notiek, kā tu gribi;” un viņas meita tapa vesela tai pašā stundā.

15:29  Un Jēzus aizgāja no turienes un nāca pie Galilejas jūras, un uzkāpa kalnā un tur apsēdās.

15:30  Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda līdz tizlus, aklus, mēmus, kropļus un daudz citus, un nometa tos Jēzum pie kājām, un Viņš tos dziedināja.

15:31  Tā ka tie ļaudis brīnījās, kad redzēja mēmus runājam, kropļus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un teica Israēla Dievu.

15:32  Un Jēzus, Savus mācekļus pie Sevis aicinājis, sacīja: “Mana sirds par tiem ļaudīm, iežēlojās, jo tie nu trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst; un Es tos negribu atlaist neēdušus, ka tie uz ceļa nenonīkst badā.”

15:33  Un Viņa mācekļi uz To sacīja: “Kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes, ka pieēdinājām tādu pulku ļaužu?”

15:34  Un Jēzus uz tiem sacīja: “Cik jums maizes?” Tie sacīja: “Septiņas un maz zivtiņu.”

15:35  Un Viņš tiem ļaudīm lika pie zemes apsēsties.

15:36  Un tās septiņas maizes un tās zivis ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un deva Saviem mācekļiem, un tie mācekļi tiem ļaudīm.

15:37  Un tie visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām septiņus kurvjus pilnus.

15:38  Un to, kas bija ēduši, bija četrtūkstoš vīri, bez sievām un bērniem.

15:39  Un Viņš tos ļaudis atlaidis, kāpa laivā un nāca uz Magdaļas robežām.

Chapter 16

16:1  Tad farizeji un saduceji nāca pie Viņa kārdinādami un prasīja Viņam, lai tiem parāda kādu zīmi no debesīm.

16:2  Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kad vakars metās, tad jūs sakāt: “Būs skaidrs gaiss, jo debess ir sarkana.”

16:3  Un no rīta agrumā: “Šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies.” Jūs liekuļi, debess izskatu jūs zināt noprast, vai jūs nevarat arī noprast laiku zīmes?

16:4  Nikna un laulību pārkāpēja tauta meklē zīmi, un viņai nekāda zīme netaps dota, kā vien pravieša Jonas zīme.” Un Viņš tos atstāja un aizgāja.

16:5  Un Viņa mācekļi pārcēlušies bija aizmirsuši maizi ņemt līdz.

16:6  Un Jēzus uz tiem sacīja: “Pielūkojiet un sargājaties no farizeju un saduceju rauga.”

16:7  Bet tie domāja pie sevis un sacīja: “Tas ir, ka mēs maizes neesam ņēmuši līdz.”

16:8  Un Jēzus, to nomanīdams, uz tiem sacīja: “Ko jūs domājat pie sevis, jūs mazticīgie, ka jūs maizes neesat ņēmuši līdz?

16:9  Vai jūs vēl neprotat, nedz atminat tās piecas maizes pie tiem piectūkstošiem, un cik kurvju jūs esat salasījuši?

16:10  Nedz tās septiņas maizes pie tiem četrtūkstošiem, un cik kurvju jūs esat salasījuši?

16:11  Kā tad nu jūs neprotat, ka Es uz jums neesmu runājis par maizi, sacīdams: “Sargājaties no farizeju un saduceju rauga?””

16:12  Tad tie saprata, ka Viņš nebija sacījis, ka lai tie sargās no maizes rauga, bet no farizeju un saduceju mācības.

16:13  Un Jēzus nāca uz Filipa Cezarejas robežām un vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: “Ko ļaudis saka, To Cilvēka Dēlu esam.”

16:14  Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis tas Kristītājs; citi: Elija; citi: Jeremija, vai kāds no tiem praviešiem.”

16:15  Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs sakāt, kas Es esmu?”

16:16  Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, Tā dzīvā Dieva Dēls.”

16:17  Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to nav sacījušas, bet Mans Tēvs debesīs.

16:18  Un Es arīdzan tev saku: “Tu esi Pēteris, un uz šo akmeni Es Savu draudzi gribu uztaisīt, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”

16:19  Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un ko tu virs zemes siesi, tam būs arī būt sietam debesīs; un ko tu virs zemes atraisīsi, tam būs arī būt atraisītam debesīs.”

16:20  Tad Viņš Saviem mācekļiem aizliedza, ka tie nevienam nesacītu, ka Viņš Jēzus Tas Kristus.

16:21  No tā laika Jēzus Saviem mācekļiem iesāka rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā augšāmcelties.

16:22  Un Pēteris, Viņu savrup ņēmis, iesāka viņu apsaukt sacīdams: “Dievs pasargā! Kungs, lai Tev tā nenotiek!”

16:23  Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkiem tīk.”

16:24  Tad Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: “Ja kas Man grib nākt pakaļ, tam būs sevi pašu aizliegt, savu krustu uz sevi ņemt un Man iet pakaļ.

16:25  Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs, un kam dzīvība Manis dēļ zūd, tas to atradīs.

16:26  Jo ko tas cilvēkam līdz, kad tas iemanto visu pasauli, un tam tomēr dvēsele zūd? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?

16:27  Jo Tas Cilvēka Dēls nāks iekš Sava Tēva godības ar Saviem eņģeļiem, un tad Tas ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem.

16:28  Patiesi, Es jums saku: kādi no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekams neredzēs To Cilvēka Dēlu nākam Savā Valstībā.”

Chapter 17

17:1  Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un šā brāli, Jāni, un tos veda savrup uz augstu kalnu,

17:2  Un tapa apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes tapa baltas kā gaisma.

17:3  Un redzi, Mozus un Elija tiem parādījās un runāja ar Viņu.

17:4  Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums labi! Ja Tu gribi, tad mēs šeitan trīs būdas taisīsim, vienu Tev, vienu Mozum, un vienu Elijam.”

17:5  Tam vēl runājot, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un redzi, balss no tā padebeša sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts, To jums būs klausīt.”

17:6  Kad tie mācekļi to dzirdēja, tad tie krita uz savu vaigu un izbijās ļoti.

17:7  Bet Jēzus nāca, tos aizskāra un sacīja: “Ceļaties un nebīstaties.”

17:8  Bet kad tie savas acis pacēla, tad tie neredzēja nevienu kā tik vien Jēzu.

17:9  Un no kalna noejot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Nesakiet nevienam šo parādīšanos, tiekams Tas Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no miroņiem.”

17:10  Un Viņa mācekļi Viņam vaicāja sacīdami: “Ko tad tie rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānāk papriekš?”

17:11  Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Elija gan nāk papriekš un visu atkal sataisīs.

17:12  Bet Es jums saku, ka Elija jau ir nācis, tomēr tie viņu nav atzinuši, bet ar viņu darījuši, ko gribēdami. Tā arī Tam Cilvēka Dēlam būs jācieš no viņiem.”

17:13  Tad tie mācekļi saprata, ka Viņš tiem sacījis no Jāņa, tā Kristītāja.

17:14  Un kad tie nāca pie tiem ļaudīm, tad viens cilvēks pie Viņa atnāca un metās ceļos Viņa priekšā

17:15  Un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš ir mēnessērdzīgs un viņam briesmīgi jācieš; jo dažkārt viņš krīt ugunī un dažkārt ūdenī.

17:16  Un es to pie Taviem mācekļiem esmu atvedis, bet tie to nevarēja veselu darīt.”

17:17  Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet Man viņu šurp.”

17:18  Un Jēzus viņu apdraudēja, un velns no viņa izbēga; un tas zēns palika vesels tanī pašā stundā.

17:19  Tad tie mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?”

17:20  Un Jēzus uz tiem sacīja: “Jūsu neticības dēļ; jo patiesi, Es jums saku: kad jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsiet šim kalnam: nocelies no šejienes uz turieni, un viņš nocelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.

17:21  Bet šī suga neizbēg kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.”

17:22  Kad nu tie Galilejā apkārt staigāja, tad Jēzus uz tiem sacīja: “Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās.

17:23  Un Viņu nokaus, un trešā dienā Viņš celsies augšām;” un tie ļoti noskuma.

17:24  Un kad tie Kapernaūmā nāca, tad tie nodokļu saņēmēji atnāca pie Pētera un sacīja: “Vai jūsu Mācītājs nodokli nedod?”

17:25  Viņš sacīja: “Dod gan.” Un kad tas namā bija iegājis, Jēzus viņam papriekš vaicāja sacīdams: “Ko tu domā, Sīman? No kuriem laicīgie ķēniņi ņem muitu un nodokli? Vai no saviem bērniem, vai no svešiniekiem?”

17:26  Pēteris uz Viņu sacīja: “No svešiniekiem.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Tad tie bērni ir svabadi.

17:27  Bet lai mēs tiem nedodam apgrēcību, tad ej jūrmalā un izmet makšķeri, un to pirmo zivi, kas piekodīsies, ņem, un viņas muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to ņem un dod viņiem priekš Manis un tevis.”

Chapter 18

18:1  Tanī pašā stundā tie mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas ir tas lielākais Debesu valstībā?”

18:2  Un Jēzus aicināja vienu bērnu pie Sevis, un to veda pašā viņu vidū,

18:3  Un sacīja: “Patiesi, Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksiet Debesu valstībā.

18:4  Tāpēc, kas pats zemojās, kā šis bērns, tas ir tas lielākais Debesu valstībā.

18:5  Un kas tādu bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani.

18:6  Bet kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāki, ka tam pakārtu pie kakla dzirnu akmeni un to noslīcinātu jūrā, visdziļākā vietā.

18:7  Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan vajag nākt, bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!

18:8  Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to nost; jo tas tev labāki, ka tu ieej dzīvošanā tizls vai kroplis, nekā tev ir divas rokas vai kājas, un tu topi iemests mūžīgā ugunī.

18:9  Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to nost; tas tev labāki, ar vienu aci ieiet dzīvošanā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī.

18:10  Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicinājiet; jo es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana debes' Tēva vaigu.

18:11  Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, atpestīt to, kas pazudis.

18:12  Kā jums šķiet? Ja kādam cilvēkam būtu simts avis, un viena no tām būtu nomaldījusies, vai viņš neatstātu tās deviņdesmit deviņas un neietu kalnos, to meklēt, kas nomaldījusies?

18:13  Un ja tas notiek, ka to atrod, patiesi, Es jums saku, ka tas vairāk par to priecājās, nekā par tām deviņdesmit un deviņām, kas nav nomaldījušās.

18:14  Tāpat tas nav jūsu debes' Tēva prāts, ka vienam no šiem mazajiem būs pazust.

18:15  Bet ja tavs brālis pret tevi grēko, tad noej un pārmāci viņu starp sevi un viņu vienu pašu; kad viņš tevi klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.

18:16  Un ja viņš negrib klausīt, tad ņem klāt vēl vienu vai divus, lai no divēju vai treju liecinieku mutes ikkatrs vārds top apstiprināts.

18:17  Bet ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; bet ja viņš arī draudzi neklausa, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.

18:18  Patiesi, Es jums saku, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas arī būs siets debesis; un ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas arī būs atraisīts debesīs.

18:19  Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā jebkuras lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad tā tiem taps dota no Mana Tēva, kas ir debesīs.

18:20  Jo kur divi vai trīs ir sapulcināti Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”

18:21  Tad Pēteris gāja pie Viņa un sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņ reiz?”

18:22  Jēzus uz to saka: “Es tev nesaku septiņ reiz, bet septiņdesmit reiz septiņ.

18:23  Tāpēc Debesu valstība ir kā kāds ķēniņš, kas ar saviem kalpiem gribēja parādu izlīdzināt.

18:24  Un kad viņš iesāka līdzību turēt, viens viņam tapa pievests, tas bija viņam parādā desmit tūkstošus podus.

18:25  Un kad tas to nespēja maksāt, tad tas kungs pavēlēja, viņu pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un maksāt.

18:26  Tad tas kalps pie zemes krizdams viņu gauži lūdzās un sacīja: “Kungs, cieties ar mani, es tev visnotaļ gribu maksāt.”

18:27  Tad tam kungam palika tā kalpa žēl, un viņš to palaida un to parādu tam arī atlaida.

18:28  Bet kad tas pats kalps bija ārā izgājis, tad tas atrada vienu no saviem darba biedriem; tas bija viņam parādā simts sudraba grašus, un viņš sakampis to žņaudza un sacīja: “Maksā, ko tu man esi parādā.”

18:29  Tad viņa darba biedrs tam krita pie kājām, lūdzās un sacīja: “Cieties ar mani, es tev visnotaļ maksāšu.”

18:30  Un viņš negribēja; un nogājis to iemeta cietumā, tiekams tas maksātu, ko bija parādā.

18:31  Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tas tiem gauži sāpēja, un nākuši tie pasacīja savam kungam visu, kas bija noticis.

18:32  Tad viņa kungs to aicināja priekšā un uz to sacīja: “Tu blēdīgais kalps, visu šo parādu es tev esmu atlaidis, kad tu mani lūdzi.

18:33  Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es tevi esmu žēlojis.”

18:34  Un viņa kungs apskaities to nodeva tiem mocītājiem, kamēr tas maksātu visu, ko tam bija parādā.

18:35  Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs nepiedosiet no sirds ikviens savam brālim viņa pārkāpšanas.”

Chapter 19

19:1  Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš aizgāja no Galilejas un nāca gar Jardānes otru pusi uz Jūdu zemes robežām.

19:2  Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ, un Viņš tos tur darīja veselus.

19:3  Un tie farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un uz Viņu sacīja: “Vai cilvēkam jebkādas vainas dēļ brīv no sievas šķirties?”

19:4  Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā viņus radījis vīru un sievu,

19:5  Un sacījis: “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un tie divi būs viena miesa.”

19:6  Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to nevienam cilvēkam nebūs šķirt.”

19:7  Tie uz Viņu saka: “Kā tad Mozus ir pavēlējis, šķiršanās grāmatu dot un šķirties.”

19:8  Viņš uz tiem saka: “Mozus jūsu sirds cietības dēļ jums vaļu devis, no savām sievām šķirties, bet no iesākuma tas tā nav bijis.

19:9  Bet Es jums saku, kas no savas sievas šķirās, ja ne maucības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību, un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.”

19:10  Viņa mācekļi uz Viņu saka: “Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties.”

19:11  Bet Viņš uz tiem sacīja: “Visi šo vārdu nespēj saņemt, bet tie vien, kam tas ir dots.

19:12  Jo tur ir rāmiti, kas no mātes miesām tādi dzimuši, un tur ir rāmiti, kas no cilvēkiem rāmiti; un tur ir rāmiti, kas paši rāmijušies Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saņemt, tas lai saņem.”

19:13  Tad bērniņi pie Viņa tapa pienesti, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet tie mācekļi tos aprāja.

19:14  Bet Jēzus sacīja: “Laidiet tos bērniņus un neliedziet tiem, pie Manis nākt; jo tādiem pieder Debesu valstība.”

19:15  Un Viņš tiem rokas uzlicis, aizgāja no turienes.

19:16  Un redzi, viens piegājis uz Viņu sacīja: “Labais Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūju mūžīgu dzīvošanu?”

19:17  Un Viņš uz to sacīja: “Ko tu Mani sauc par labu? Neviens nav labs, kā vien Tas Vienīgais Dievs. Bet ja tu gribi dzīvībā ieiet, tad turi tos baušļus.”

19:18  Tas uz Viņu saka: Kādus?” Un Jēzus sacīja: “Šos: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot;

19:19  Godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāko mīlēt, kā sevi pašu.”

19:20  Tas jauneklis uz Viņu saka: “Visu to es esmu turējis no savas jaunības; kā man vēl trūkst?”

19:21  Jēzus uz to sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc, staigā Man pakaļ.”

19:22  Bet tas jauneklis, šo vārdu dzirdējis, aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.

19:23  Bet Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: bagāts grūti ieies Debesu valstībā.

19:24  Un atkal Es jums saku: vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam kļūt Dieva valstībā.”

19:25  Un to dzirdējuši, Viņa mācekļi ļoti pārbijās un sacīja: “Kas tad var kļūt Debesu valstībā?”

19:26  Un Jēzus tos uzlūkoja un uz tiem sacīja: “Cilvēki to neiespēj, bet Dievam visas lietas iespējamas.”

19:27  Tad Pēteris atbildēdams uz Viņu sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev gājuši pakaļ; kas mums par to būs?”

19:28  Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku, ka jūs, kas Man pakaļ gājuši, tanī atdzimšanā, kad Tas Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsiet uz divpadsmit krēsliem un tiesāsiet tās divpadsmit Israēla ciltis.

19:29  Un kas atstāj mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas to ņems simtkārtīgi, un iemantos mūžīgu dzīvošanu.

19:30  Bet daudzi, kas tie pirmie, būs tie pēdējie, un tie pēdējie būs tie pirmie.

Chapter 20

20:1  Jo Debesu valstība ir kā kāds nama tēvs, kas no rīta agrumā izgāja, strādniekus derēt savā vīna kalnā.

20:2  Un saderējis ar tiem strādniekiem par vienu sudraba grasi par dienas algu, viņš tos nosūtīja savā vīna kalnā.

20:3  Un izgājis ap trešo stundu, viņš redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam,

20:4  Un uz tiem sacīja: “Noejat arī jūs vīna kalnā, es jums došu, kas nākas.”

20:5  Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat.

20:6  Bet ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus bez darba stāvam, un uz tiem saka: “Ko jūs visu dienu še stāviet bez darba?”

20:7  Tie uz viņu saka: “Neviens mūs nav derējis.” Viņš uz tiem saka: “Ejat jūs arīdzan vīna kalnā, un kas nākas, to jūs dabūsiet.”

20:8  Kad nu vakars metās, tad tas vīna kalna kungs saka savam uzraugam: “Sauc tos strādniekus un dod tiem to algu, no pēdējiem sākdams, pie pirmajiem beigdams.”

20:9  Tad tie nāca, kas ap vienpadsmito stundu derēti, un dabūja savu grasi.

20:10  Bet kad tie pirmie nāca, tad tie cerēja vairāk dabūt; un tie arī dabūja ikviens savu grasi.

20:11  To dabūjuši, tie kurnēja pret to nama tēvu,

20:12  Un sacīja: “Šie pēdējie vienu stundu vien strādājuši, un tu tos esi līdzinājis mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.”

20:13  Bet viņš atbildēja un uz vienu no tiem sacīja: “Draugs, es tev netaisnību nedaru. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu grasi?

20:14  Ņem, kas tev pieder, un ej; bet es šiem pēdējiem gribu tā dot kā tev.

20:15  Jeb vai man nav brīv, darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs tāpēc skauž, ka es esmu labs?”

20:16  Tā tie pēdējie taps tie pirmie, un tie pirmie tie pēdējie. Jo daudz ir aicināti, bet maz izredzēti.”

20:17  Un noiedams uz Jeruzālemi, Jēzus ņēma tos divpadsmit mācekļus pie Sevis un ceļā uz tiem sacīja:

20:18  “Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pazudinās pie nāves.

20:19  Un Viņu nodos tiem pagāniem; tie Viņu apmēdīs, šaustīs un krustā sitīs, un trešā dienā Viņš atkal celsies augšām.”

20:20  Tad Cebedeja dēlu māte ar saviem dēliem nāca pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa.

20:21  Un Viņš tai sacīja: “Ko tu gribi?” Tā uz Viņu sacīja: “Saki, lai šie mani divi dēli sēž Tavā valstībā viens Tev pa labo un otrs pa kreiso roku.”

20:22  Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” Tie uz viņu sacīja: “Varam gan.”

20:23  Un Viņš uz tiem saka: “Manu biķeri jums gan būs dzert, un ar to kristību, ar ko Mani kristīs, jums būs tapt kristītiem; bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, Man nepieder dot, bet tas būs tiem, kam Mans Tēvs to novēlējis.”

20:24  Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie apskaitās par tiem diviem brāļiem.

20:25  Bet Jēzus tos aicināja pie Sevis un sacīja: “Jūs zināt, ka tie pasaules valdnieki pār ļaudīm valda, un tiem lieliem kungiem pār tiem ir vara.

20:26  Bet pie jums tā nebūs būt; bet ja kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis.

20:27  Un ja kas grib būt jūsu starpā tas pirmais, tas lai ir jūsu kalps;

20:28  Tā kā Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu, un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.”

20:29  Un kad tie no Jērikus izgāja, tad Viņam daudz ļaužu nāca pakaļ.

20:30  Un redzi, divi akli sēdēja ceļmalā; kad tie dzirdēja Jēzu secen ejam, tad tie brēca un sacīja: “Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!”

20:31  Bet tie ļaudis tos apsauca, ka tie klusu ciestu; bet tie brēca vēl vairāk un sacīja: “Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!”

20:32  Un Jēzus apstājās, tos aicināja un sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?”

20:33  Tie uz Viņu saka: “Kungs, ka mūsu acis top atdarītas.”

20:34  Un Jēzum palika žēl, un Viņš aizskāra viņu acis, un tūdaļ viņu acis tapa gaišas, un tie Viņam gāja pakaļ.

Chapter 21

21:1  Un kad tie tuvu pie Jeruzālemes nāca, pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem

21:2  Un tiem sacīja: “Ejat uz to miestu, kas jūsu priekšā; un tūdaļ jūs atradīsiet ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisījuši atvediet tos pie Manis.

21:3  Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakāt: “Tam Kungam to vajag,” tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.”

21:4  Bet viss tas notika, lai piepildās, ko tas pravietis sacījis sludinādams:

21:5  “Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastu nesējas ēzeļa mātes kumeļa.”

21:6  Tie mācekļi nogāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis.

21:7  Un atveda to ēzeļa māti un to kumeļu, un uzlika savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū.

21:8  Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa; bet citi cirta zarus no kokiem un izkaisīja tos uz ceļa.

21:9  Bet tie ļaudis, kas priekšā gāja un no aizmugures staigāja, kliedza un sauca: “Ozianna Tam Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!”

21:10  Bet kad Viņš Jeruzālemē iejāja, tad visa pilsēta cēlās un sacīja: “Kas Tas tāds?”

21:11  Bet tie ļaudis sacīja: “Šis ir Jēzus, tas pravietis no Nacaretes iekš Galilejas.”

21:12  Un Jēzus iegāja Dieva namā un izdzina visus, kas Dieva namā pārdeva un pirka, un apgāza galdus tiem naudas mijējiem un krēslus tiem baložu pārdevējiem,

21:13  Un uz tiem sacīja: “Stāv rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams,” bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.”

21:14  Un tur akli un tizli nogāja pie Viņa Dieva namā, un Viņš tos dziedināja.

21:15  Bet kad tie augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja tos brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un tos bērnus Dieva namā brēcam un sakām: “Ozianna tam Dāvida dēlam!” tad tie apskaitās,

21:16  Un uz Viņu sacīja: “Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdāmu mutes Es slavu sataisīšu?”

21:17  Un tos atstājis, Viņš izgāja no pilsētas ārā uz Betaniju un tur pārgulēja.

21:18  Bet kad Viņš no rīta agrumā atkal uz pilsētu gāja, Viņam gribējās ēst.

21:19  Un Viņš redzēja vienu vīģes koku ceļmalā, piegāja pie tā un neatrada uz tā nenieka, kā tik lapas vien, un uz to sacīja: “Uz tevis lai nemūžam vairs auglis neaug.” Un tūdaļ tas vīģes koks nokalta.

21:20  Un tie mācekļi to redzējuši, brīnījās un sacīja: “Kā tas vīģes koks tik drīz nokaltis?”

21:21  Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: ja jums ticība ir, un jūs prātā nešaubaties, tad jūs nevien to darīsiet ar to vīģes koku, bet arī, kad jūs šim kalnam sacīsiet: celies no savas vietas un meties jūrā, tad tas notiks.

21:22  Un visu, ko jūs savā lūgšanā lūgsiet ticēdami, to jūs dabūsiet.”

21:23  Un kad Viņš nāca Dieva namā, tad Viņam mācot tie augstie priesteri un ļaužu vecaji piegāja un sacīja: “Kādā varā Tu šīs lietas dari? Un kas Tev tādu varu devis?”

21:24  Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Es jums arīdzan vienu vārdu gribu vaicāt? ja jūs Man to sacīsiet, tad Es jums arī sacīšu, kādā varā Es šīs lietas daru.

21:25  No kurienes bija Jāņa kristība? Vai no debesīm, vai no cilvēkiem?” Bet tie apdomāja savā starpā sacīdami: “Ja mēs sakām: no debesīm, tad Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši?

21:26  Bet ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums no tiem ļaudīm jābīstas; jo visi Jāni tur par pravieti.”

21:27  Un tie atbildēja un sacīja: “Mēs nezinām.” Viņš uz tiem sacīja: “Tad arī Es jums nesaku, kādā varā Es šīs lietas daru.

21:28  Bet kā jums šķiet? Vienam cilvēkam bija divi dēli, un tas gāja pie tā pirmā un sacīja: dēls, ej, strādā šodien manā vīna kalnā.

21:29  Bet tas atbildēja un sacīja: es negribu. Bet pēc tas viņam bija žēl un viņš nogāja.

21:30  Un tas tēvs gāja pie tā otra un sacīja tāpat. Bet tas atbildēja un sacīja: es iešu, kungs! un viņš nenogāja.

21:31  Kurš no tiem diviem ir darījis sava tēva prātu?” Tie uz Viņu saka: “Tas pirmais.” Jēzus uz viņiem saka: “Patiesi, Es jums saku: muitnieki un maukas drīzāk nāks Dieva valstībā, nekā jūs.

21:32  Jo Jānis pie jums ir nācis pa taisnības ceļu, un jūs viņam neesat ticējuši, bet muitnieki un maukas viņam ticējuši. Bet jebšu jūs to redzējāt, tomēr jums nebija žēl, tā ka viņam pēc būtu ticējuši.

21:33  Klausāties citu līdzību. Bija nama tēvs, kas vīna kalnu dēstīja un to aptaisīja ar sētu un tur iekšā izraka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva strādniekiem un aizgāja citur.

21:34  Kad nu augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie tiem strādniekiem savus augļus dabūt.

21:35  Bet tie strādnieki viņa kalpus ņēmuši, vienu šauta un otru nokāva un trešo akmeņiem nomētāja.

21:36  Atkal tas sūtīja citus kalpus, vairāk nekā papriekš, un tie viņiem tāpat darīja.

21:37  Beidzot viņš pie tiem sūtīja savu dēlu un sacīja: taču tie kaunēsies no mana dēla.

21:38  Bet kad tie strādnieki to dēlu redzēja, tad tie sacīja savā starpā: šis ir tas mantinieks; nāciet, nokausim to un paturēsim viņa mantību.

21:39  Tad tie viņu ņēmuši izmeta no vīna kalna ārā un nokāva.

21:40  Kad nu tas vīna kalna kungs nāks, ko viņš šiem strādniekiem darīs?”

21:41  Viņi uz To sacīja: “Viņš šos ļaundarītājus nežēlīgi nomaitās un to vīna kalnu izdos citiem strādniekiem, kas viņam augļus dos īstenā laikā.”

21:42  Jēzus uz tiem sacīja: vai jūs nekad Dieva rakstos neesat lasījuši: tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs?

21:43  Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība jums taps atņemta un pagāniem dota, kas nes viņas augļus.

21:44  Un kas uz šo akmeni kritīs, tas sadauzīsies, bet uz ko tas krīt, to tas satrieks.”

21:45  Un kad tie augstie priesteri un farizeji Viņa līdzības dzirdēja, tad tie nomanīja, ka Tas par viņiem runāja.

21:46  Un meklēdami Viņu tvert, tie bijās no tiem ļaudīm, tāpēc ka tie Viņu cienīja par pravieti.

Chapter 22

22:1  Un Jēzus atbildēja un runāja atkal caur līdzībām, uz tiem sacīdams:

22:2  “Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisīja,

22:3  Un izsūtīja savus kalpus, tos viesus aicināt kāzās, bet tie negribēja nākt.

22:4  Atkal viņš citus kalpus izsūtīja un sacīja: sakāt tiem viesiem: redzi, mans mielasts ir sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un visas lietas sataisītas; nāciet kāzās.

22:5  Bet tie to nicināja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits pie savas tirgošanas.

22:6  Bet citi viņa kalpus sagrāba un tos lika smieklā un tos nokāva.

22:7  Kad tas ķēniņš to dzirdēja, tad viņš tapa dusmīgs un sūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un iededzināja viņu pilsētu.

22:8  Tad viņš uz saviem kalpiem sacīja: tās kāzas gan ir sataisītas, bet tie viesi nebija cienīgi.

22:9  Tāpēc ejat uz lielceļiem un aicinājiet kāzās, kādus jūs atrodat.

22:10  Un tie kalpi izgāja uz tiem ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildījās ar viesiem.

22:11  Tad tas ķēniņš iegāja, tos viesus aplūkot, un tur ieraudzīja vienu cilvēku, kas nebija apģērbies kāzu drēbēs.

22:12  Un viņš uz to sacīja: draugs, kā tu šeit esi ienācis, neapģērbies kāzu drēbēs? Bet tas palika kā mēms.

22:13  Tad tas ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: sieniet tam kājas un rokas, ņemiet to un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

22:14  Jo daudz aicināti, bet maz izredzēti.”

22:15  Tad tie farizeji nogāja un sarunājās, ka tie Jēzu Viņa valodā savaldzinātu.

22:16  Un tie sūtīja pie Viņa savus mācekļus ar ķēniņa Hērodus sulaiņiem, kas sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un māci Dieva ceļu patiesīgi, un Tu nebēdā par nevienu: jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu.

22:17  Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai ne?”

22:18  Un Jēzus, viņu blēdību nomanīdams, sacīja: “Jūs viltnieki, kam jūs Mani kārdināt?

22:19  Rādiet Man šurp to nomas naudu.” Un tie Tam rādīja vienu sudraba grasi.

22:20  Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un tas virsraksts?”

22:21  Tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

22:22  Un to dzirdēdami, tie brīnījās, un To pameta un aizgāja.

22:23  Tanī pašā dienā nāca pie Viņa saduceji, kas saka, augšāmcelšanos neesam, un Viņam vaicāja

22:24  Sacīdami: “Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kas mirst, un tam bērnu nav, tad viņa brālim būs viņa sievu precēt un savam brālim celt dzimumu.

22:25  Tad nu pie mums bija septiņi brāļi, un tas pirmais apņēma sievu un nomira, un kad tam nebija bērnu, tad tas pameta savu sievu savam brālim.

22:26  Tā arī otrais un trešais līdz septītam.

22:27  Un beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira.

22:28  Tad nu augšāmcelšanās dienā kuram no tiem septiņiem tā sieva piederēs? Jo tie visi viņu bija apņēmuši.”

22:29  Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs alojaties, neprazdami nedz tos rakstus, nedz Dieva spēku.

22:30  Jo augšāmcelšanās laikā tie nedz precēs nedz taps precēti, bet tie būs itin kā Dieva eņģeļi debesīs.

22:31  Bet vai jūs par miroņu augšāmcelšanos neesat lasījuši, ko Dievs jums ir runājis sacīdams:

22:32  „Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs?“ Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs.”

22:33  Un kad tie ļaudis to dzirdēja, tad tie iztrūcinājās par Viņa mācību

22:34  Bet farizeji dzirdējuši, ka Viņš saducejiem muti bija aizbāzis, sapulcējās kopā.

22:35  Un viens no tiem, viens bauslības mācītājs, kārdinādams Tam jautāja un sacīja:

22:36  “Mācītāj, kurš tas augstākais bauslis bauslībā?”

22:37  Bet Jēzus uz to sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīļot no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta.

22:38  Šis ir tas pirmais un augstākais bauslis.

22:39  Bet tas otrs tam līdz: tev būs savu tuvāku mīļot kā sevi pašu.

22:40  Šinīs divējos baušļos karājās visa bauslība un tie pravieši.”

22:41  Kad nu tie farizeji bija sagājuši, Jēzus tiem jautāja

22:42  Un sacīja: “Kas jums šķiet no Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie uz Viņu sacīja: “Dāvida.”

22:43  Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu,

22:44  Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.

22:45  Ja nu Dāvids To sauc par Kungu, kā tad Tas viņa Dēls?”

22:46  Un neviens nezināja Viņam atbildēt neviena vārda un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt.

Chapter 23

23:1  Tad Jēzus runāja uz tiem ļaudīm un uz Saviem mācekļiem,

23:2  Sacīdams: “Uz Mozus krēsla rakstu mācītāji un farizeji ir apsēdušies.

23:3  Visu nu, ko tie saka, lai jūs turiet, to turiet un dariet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.

23:4  Jo tie sasien grūtas un nepanesamas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši tās ne ar pirkstu negrib pakustināt.

23:5  Bet visus savus darbus tie dara, lai tie no ļaudīm top redzēti. Tie izplata savus piemiņas rakstus un dara savām drēbēm platas bārkstis;

23:6  Un tiem tīk viesībās sēdēt augstajās vietās un augstajos krēslos baznīcās,

23:7  Un ka top sveicināti tirgos un no ļaudīm saukti: rabbi, rabbi!

23:8  Bet jums nebūs sauktiem tapt: rabbi! Jo viens ir jūsu vadonis, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.

23:9  Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs.

23:10  Un neliekaties saukties par mācītājiem, jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus.

23:11  Bet tas lielākais no jums lai ir jūsu kalps.

23:12  Un kas pats paaugstināsies, tam būs tapt pazemotam, un kas pats pazemosies, tam būs tapt paaugstinātam.

23:13  Bet ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību priekš tiem cilvēkiem, un paši jūs neieejat, un neļaujat ieiet tiem, kas grib tikt iekšā.

23:14  Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi, jo jūs aprijat atraitņu namus un taisnojaties ar savām garām lūgšanām, tāpēc jūs dabūsiet jo grūtu sodību.

23:15  Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs pārstaigājat jūru un zemi, ka jūs vienu par Jūdu ticības biedri darāt, un kad tas tāds palicis, tad jūs viņu darāt par elles bērnu divkārt vairāk, nekā jūs paši esat.

23:16  Ak vai jums, akliem ceļa rādītājiem! kas sakāt: ja kas pie Dieva nama zvērēšot, tas neesot nekas, bet ja kas pie Dieva nama zelta zvērēšot, tam tas jāpilda.

23:17  Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk? Vai tas zelts, vai tas Dieva nams, kas to zeltu svētī?

23:18  Un ja kas pie altāra zvērēšot, tas neesot nekas; bet ja kas zvērēšot pie tās dāvanas, kas tur virsū, tam tas jāpilda.

23:19  Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir augstāks, vai tā dāvana, vai tas altāris, kas to dāvanu svētī?

23:20  Tad nu, kas pie altāra zvēr, tas zvēr pie tā un pie visa, kas tur virsū.

23:21  Un kas pie Dieva nama zvēr, tas zvēr pie tā un arī pie Tā, kas tur mīt iekšā.

23:22  Un kas pie debess zvēr, tas zvēr pie Dieva goda krēsla un pie Tā, kas tur sēž virsū.

23:23  Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs dodat to desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, un pametat to, kas tas grūtākais bauslībā, tiesu un sirds žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to nepamest.

23:24  Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat.

23:25  Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs šķīstat biķera un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni ar laupījumu un negausību.

23:26  Tu aklais farizejs, šķīsti papriekš biķera un bļodas iekšpusi, lai arī viņu ārpuse top šķīsta.

23:27  Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzināmi tiem nobaltētiem kapiem, kas no ārienes jauki uzskatāmi, bet no iekšienes ir piepildīti ar miroņu kauliem un visādu negantību.

23:28  Tā arī jūs no ārienes gan spīdat priekš ļaudīm kā taisni esoši, bet no iekšienes jūs esat liekulības un netaisnības pilni.

23:29  Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs uztaisiet praviešu kapus un izgreznojiet taisno bedres,

23:30  Un sakāt: ja mēs būtu bijuši savu tēvu laikos, tad mēs nebūtu bijuši viņu biedri uz praviešu asins izliešanu.

23:31  Tad nu jūs liecību dodat pret sev pašiem, ka jūs esat bērni tiem, kas tos praviešus nokāvuši.

23:32  Jūs tad arī piepildāt savu tēvu mēru.

23:33  Jūs čūskas un odžu dzimums, kā jūs izbēgsiet no elles sodības?

23:34  Tāpēc redzi, Es pie jums sūtu praviešus un gudrus un rakstu mācītājus; no tiem jūs citus nokausiet un krustā sitīsiet, un citus no tiem jūs šaustīsiet savās baznīcās un vajāsiet tos no vienas pilsētas uz otru:

23:35  Ka uz jums nāks visas tās taisnās asinis, kas izlietas virs zemes no tā taisnā Ābela asinīm līdz Zaharijas, Bereķijas dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri.

23:36  Patiesi, Es jums saku, ka tas visnotaļ nāks uz šo tautu.

23:37  Jeruzāleme! Jeruzāleme! tu, kas nokauj praviešus un ar akmeņiem nomētā, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz Es tavus bērnus esmu gribējis sakrāt, kā vista sakrāj savus cālīšus apakš spārniem, bet jūs negribējāt.

23:38  Redzi, jūsu nams jums taps atstāts postā.

23:39  Jo Es jums saku: jūs Mani no šī laika neredzēsiet, tiekams jūs sacīsiet: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā.

Chapter 24

24:1  Un no Dieva nama izgājis Jēzus aizgāja. Un Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un rādīja Viņam, kā tas Dieva nams uztaisīts.

24:2  Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Vai jūs to visu neredzat? Patiesi, Es jums saku, šeit akmens uz akmens netaps pamests, kas netaps nolauzīts.”

24:3  Un Viņam uz Eļļas kalna sēžot, tie mācekļi piegāja sevišķi un sacīja: “Saki mums, kad šīs lietas notiks, un kāda būs Tavas atnākšanas un pastara laika zīme?”

24:4  Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ.

24:5  Jo tur daudz nāks Manā Vārdā un sacīs: es esmu Kristus, un daudz pievils.

24:6  Bet jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu. Lūkojiet, nebēdājaties, jo visam tam tā būs notikt, bet tad vēl nav tas gals.

24:7  Jo tad celsies tauta pret tautu un valsts pret valsti, un tad būs bada laiki un mēris un zemes trīcēšanas dažās vietās.

24:8  Bet viss tas būs tikai to lielo bēdu iesākums.

24:9  Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs tapsiet ienīdēti no visiem ļaudīm Mana Vārda dēļ.

24:10  Un tad daudz apgrēcināsies, un viens otru nodos, un viens otru nīdēs.

24:11  Jo tad daudz viltīgi pravieši celsies un daudz pievils.

24:12  Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība pie daudziem izdzisīs.

24:13  Bet kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.

24:14  Un šis evaņģēlijs no (Dieva) valstības visā pasaulē taps sludināts visām tautām, un tad nāks tas gals.

24:15  Kad jūs nu redzēsiet to izpostīšanas negantību, par ko pravietis Daniēls sacījis, ka tā stāv tai svētā vietā, (kas to lasa, tas lai to labi apdomā!)

24:16  Kas tad ir Jūdu zemē, tie lai bēg kalnos.

24:17  Un kas ir uz jumta, tas lai nekāpj zemē, kādu lietu no sava nama iznest;

24:18  Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas, savas drēbes paņemt.

24:19  Bet vai tām grūtām un zīdītājām tanī laikā!

24:20  Bet lūdziet, ka jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā nedz svētā dienā.

24:21  Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam, un kādas arī vairs nebūs.

24:22  Un ja šīs dienas netaptu paīsinātas, tad neviens cilvēks netaptu izglābts; bet to izredzēto labad tās dienas taps paīsinātas.

24:23  Ja tad kas uz jums sacīs: redzi, še ir Kristus, vai tur; tad neticiet.

24:24  Jo viltīgi kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, ka arī tie izredzētie, ja tas varētu būt, uz alošanu taptu pievilti.

24:25  Redziet, Es jums to papriekš esmu sacījis.

24:26  Tāpēc, kad tie uz jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, - tad neejat ārā; redzi, Viņš ir kambaros, - tad neticat.

24:27  Jo kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Tā Cilvēka Dēla atnākšana.

24:28  Jo kur ir maita, tur arī ērgļi sakrāsies.

24:29  Bet tūdaļ pēc šā laika bēdām saule taps aptumšota, un mēnesis nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debess, un debess stiprumi kustināsies.

24:30  Un tad Tā Cilvēka Dēla zīme rādīsies debesī, un tad visas ciltis virs zemes kauks un redzēs To Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību.

24:31  Un Viņš sūtīs Savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie Viņa izredzētos sakrās no tiem četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram.

24:32  Mācaties līdzību no vīģes koka: kad jau viņa zaros pumpuri metās, un lapas plaukst, tad jūs zināt, vasaru esam klātu.

24:33  Tā arīdzan, kad jūs visu to redzēsiet, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm.

24:34  Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis.

24:35  Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.

24:36  Bet par to dienu un stundu neviens nezina, ne tie debesu eņģeļi, kā vien Mans Tēvs.

24:37  Bet tā, kā bija Noas dienās, tāpat arī būs Tā Cilvēka Dēla atnākšana.

24:38  Jo itin kā tie tais dienās priekš tiem grēku plūdiem rija un plītēja, precējās un laulībā devās līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā,

24:39  Un tie neņēma vērā, tiekams tie plūdi nāca un visus aizņēma; tāpat būs arī Tā Cilvēka Dēla atnākšana.

24:40  Tad divi būs laukā; viens taps pieņemts, otrs atmests.

24:41  Divas mals dzirnavās, viena taps pieņemta, otra atmesta.

24:42  Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk.

24:43  Bet to protiet, kad nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu savā namā ielauzties.

24:44  Tāpēc arī jūs esiet gatavi, jo tanī stundā, kurā jūs nedomājiet, Tas Cilvēka Dēls nāks.

24:45  Kurš nu ir tas uzticīgais un gudrais kalps, ko tas kungs iecēlis pār savu saimi, tiem maizi dot savā laikā?

24:46  Svētīgs tas kalps, ko tas kungs pārnācis atradīs tā darām.

24:47  Patiesi, Es jums saku, ka viņš to iecels pār visām savām mantām.

24:48  Bet ja tas ļaunais kalps savā sirdī sacīs: mans kungs kavējās nakt.

24:49  Un iesāks savus darba biedrus sist un ar tiem plītniekiem rīt un plītēt:

24:50  Tad tā kalpa kungs nāks tādā dienā, kad šis negaida, un tādā stundā, ko šis nezina,

24:51  Un to šķels pušu un tam dos algu ar tiem liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

Chapter 25

25:1  Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jumpravām, kas savus eļļas lukturus ņēma un izgāja brūtgānam pretim.

25:2  Bet piecas no tām bija gudras, un piecas bija ģeķīgas.

25:3  Kas bija ģeķīgas, tās paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdz.

25:4  Bet tās gudrās paņēma eļļu savos traukos līdz ar tiem eļļas lukturiem.

25:5  Kad nu tas brūtgāns kavējās, tad visas aizmiga un snauda.

25:6  Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, brūtgāns nāk, ejat ārā viņam pretī.

25:7  Tad visas tās jumpravas cēlās un sataisīja savus eļļas lukturus.

25:8  Bet tās ģeķīgās sacīja uz tām gudrām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu eļļas sveces izdziest.

25:9  Bet tās gudrās atbildēja un sacīja: ne tā, ka nepietrūkst mums un jums, bet noejat labāk pie pārdevējiem un pērkat sev.

25:10  Un kad tās nogāja pirkt, tad tas brūtgāns nāca, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis tapa aizslēgtas.

25:11  Pēc arī tās citas jumpravas atnāca un sacīja: Kungs, Kungs, atdari mums.

25:12  Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi, es jums saku, es jūs nepazīstu.

25:13  Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne to dienu, nedz to stundu, kurā Tas Cilvēka Dēls nāk.

25:14  Jo tā kā viens cilvēks citur aiziedams aicināja savus kalpus un tiem iedeva savu mantu,

25:15  Un vienam deva piecus podus un otram divus un trešam vienu, ikkatram pēc viņa spēka, un tūdaļ aizgāja projām.

25:16  Tad tas nogāja, kas piecus podus bija dabūjis, un pelnījās ar tiem un sapelnīja citus piecus podus.

25:17  Tā arī, kas divus dabūjis, ir tas sapelnīja divus citus.

25:18  Bet tas, kas vienu bija dabūjis, nogāja un to ieraka zemē un paslēpa sava kunga naudu.

25:19  Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs nāca un ar tiem izlīdzinājās.

25:20  Un tas, kas bija dabūjis tos piecus podus, nāca un atnesa vēl citus piecus podus un sacīja: kungs, tu man piecus podus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl citus piecus podus.

25:21  Un viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps; pie mazuma tu esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā.

25:22  Un tas arīdzan, kas bija dabūjis tos divus podus, atnācis sacīja: kungs, tu man divus podus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl divus.

25:23  Viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu pie mazuma esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā.

25:24  Tad arī tas, kas bija dabūjis to vienu podu, piegājis sacīja: kungs, es zināju tevi bargu cilvēku esam, ka tu pļauj, kur tu neesi sējis, un krāji, kur tu neesi kaisījis.

25:25  Un bīdamies es nogāju un apslēpu tavu podu zemē; redzi še ir, kas tev pieder.

25:26  Bet viņa kungs atbildēja un uz viņu sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps, ja tu zināji, ka es pļauju, kur es neesmu sējis, un krāju, kur es neesmu kaisījis:

25:27  Tad tev bija dot manu naudu mijējiem; un pārnācis es būtu atdabūjis ar augļiem, kas man pieder.

25:28  Tāpēc ņemiet no viņa to podu un dodiet tam, kam ir desmit podi.

25:29  Jo ikkatram, kam ir, tam taps dots, un tam būs papilnam; bet no tā, kam nav, taps vēl atņemts, kas tam ir.

25:30  Un to nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

25:31  Bet kad Tas Cilvēka Dēls nāks Savā godībā, un visi svētie eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla.

25:32  Un visi ļaudis taps sapulcināti Viņa priekšā, un Viņš tos šķirs tā, kā gans avis šķir no āžiem.

25:33  Un stādīs tās avis pa Savu labo roku, bet tos āžus pa kreiso roku.

25:34  Tad Tas Ķēniņš sacīs uz tiem pie Savas labās rokas: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet to Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.

25:35  Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani esat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani esat dzirdinājuši; Es biju viesis, un jūs Mani esat uzņēmuši;

25:36  Es biju pliks, un jūs Mani esat ģērbuši; Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs pie Manis esat nākuši.

25:37  Tad tie taisnie Viņam atbildēs sacīdami: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu un Tevi esam ēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi esam dzirdinājuši?

25:38  Kad mēs Tevi esam redzējuši kā viesi un uzņēmuši? Vai pliku un Tevi esam ģērbuši?

25:39  Kad mēs Tevi esam redzējuši neveselu vai cietumā un pie Tevis esam nākuši?

25:40  Tad Tas Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši.

25:41  Tad viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: ejat nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīts velnam un viņa eņģeļiem.

25:42  Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani neesat ēdinājuši: Es biju izslāpis, un jūs Mani neesat dzirdinājuši:

25:43  Es biju viesis, un jūs Mani neesat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani neesat ģērbuši; Es biju nevesels un cietumā, un jūs Mani neesat apmeklējuši.

25:44  Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai viesi, vai pliku, vai neveselu, vai cietumā un Tev neesam kalpojuši?

25:45  Tad Viņš atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man arīdzan neesat darījuši.

25:46  Un tie ieies mūžīgās mokās, bet tie taisnie mūžīgā dzīvošanā.”

Chapter 26

26:1  Un notikās, kad Jēzus visus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja:

26:2  “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldiena, un Tas Cilvēka Dēls kļūs nodots, ka Tas taptu krustā sists.”

26:3  Tad sapulcējās tie augstie priesteri un rakstu mācītāji un ļaužu vecaji tā augstā priestera namā, kam vārds bija Kajafas.

26:4  Un tie sarunājās, kā tie Jēzu ar viltu dabūtu rokā un nokautu.

26:5  Bet tie sacīja: “Tikai ne uz svētkiem, lai ļaudīs neceļas dumpis.”

26:6  Un kad Jēzus bija iekš Betanijas, Sīmaņa, tā spitālīgā, namā,

26:7  Tad viena sieva pie Tā piegāja, tai bija akmens trauciņš ar dārgām zālēm, un tā lēja tās uz Viņa galvu, Tam pie galda sēžot.

26:8  Kad tie mācekļi to redzēja, tad tie apskaitās un sacīja: “Kālabad šī izšķērdēšana?

26:9  Tās zāles varēja dārgi pārdot un izdalīt nabagiem.”

26:10  Bet Jēzus to nomanījis uz tiem sacīja: “Kam jūs šo sievu apgrūtinājiet? Jo tā labu darbu pie Manis darījusi.

26:11  Jo nabagi ir arvienu pie jums, bet Es neesmu arvienu pie jums.

26:12  Jo tās zāles izliedama pār Manu miesu, tā to darījusi tādēļ, ka Man būs tapt apraktam.

26:13  Patiesi, Es jums saku: kur vien visā pasaulē šo prieka vārdu sludinās, tur arī sacīs, ko šī ir darījusi, viņai par piemiņu.”

26:14  Tad viens no tiem divpadsmit, kas tapa saukts Jūdas Iskariots, pie tiem augstiem priesteriem nogājis,

26:15  Sacīja: “Ko jūs man gribat dot, tad es jums Viņu nodošu?” Tie tam iedeva trīsdesmit sudraba gabalus.

26:16  Un no tā brīža tas meklēja izdevīgu laiku, ka Viņu nodotu.

26:17  Bet pirmā neraudzētās maizes dienā tie mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja uz Viņu: “Kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām Lieldienas jēru ēst?”

26:18  Bet Viņš sacīja: “Ejat pilsētā pie kāda un sakāt tam: Tas Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klātu, Es turēšu pie tevis Lieldienu ar Saviem mācekļiem.”

26:19  Un tie mācekļi darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, un sataisīja Lieldienas jēru.

26:20  Un kad vakars metās, Viņš apsēdās ar tiem divpadsmit,

26:21  Un sacīja tiem ēdot: “Patiesi, Es jums saku, viens no jums Mani nodos.”

26:22  Un tie ļoti noskuma, un ikviens no tiem iesāka uz Viņu sacīt: “Kungs, vai es tas esmu?”

26:23  Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Tas, kas ar Mani savu roku mērc bļodā, tas Mani nodos.

26:24  Tas Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā par Viņu rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, caur ko Tas Cilvēka Dēls top nodots; tam būtu labāki, ka tas cilvēks nemaz nebūtu dzimis.”

26:25  Bet Jūdas, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: “Vai es tas esmu, Rabbi?” Viņš uz to sacīja: “Tu to saki.”

26:26  Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma to maizi, un svētījis pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.”

26:27  Un to biķeri ņēma un pateicās, Viņš tiem to deva un sacīja: “Dzeriet visi no tā.

26:28  Jo šīs ir Manas asinis, tās jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu.

26:29  Bet Es jums saku, ka Es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.”

26:30  Un to pateicības dziesmu nodziedājuši, tie gāja ārā uz Eļļas kalnu.

26:31  Tad Jēzus uz tiem saka: “Jūs visi šai naktī pie Manis apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es to ganu sitīšu un tā ganāmā pulka avis izklīdīs.

26:32  Bet kad Es būšu augšāmcēlies, tad Es jūsu priekšā noiešu uz Galileju.”

26:33  Bet Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kad tie arī visi pie Tevis apgrēcinātos, tad tomēr es nemūžam neapgrēcināšos.”

26:34  Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.”

26:35  Pēteris uz Viņu saka: “Jebšu man ar Tevi būtu jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt.” Tāpat arī visi mācekļi sacīja.

26:36  Tad Jēzus nāk ar tiem uz vienu muižu ar vārdu Getzemane un saka uz tiem mācekļiem: “Sēžaties šeitan, kamēr Es tur noeju un Dievu lūdzu.”

26:37  Un Viņš ņēma līdz Pēteri un tos divus Cebedeja dēlus un iesāka noskumties un baiļoties.

26:38  Tad Viņš uz tiem saka: “Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar Mani nomodā.”

26:39  Un maķenīt pagājis Viņš krita uz Savu vaigu pie zemes, Dievu lūgdams un sacīdams: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”

26:40  Un Viņš nāk pie tiem mācekļiem un atrod tos guļam, un saka uz Pēteri: “Tā tad jūs nespējāt nevienu pašu stundu ar Mani būt nomodā!

26:41  Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.”

26:42  Viņš atkal otru lāgu nogājis, lūdza sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, ka Es to nedzeru, tad lai notiek Tavs prāts.”

26:43  Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas.

26:44  Un Viņš tos pameta, un atkal nogāja un lūdza Dievu trešu lāgu, tos pašus vārdus sacīdams.

26:45  Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem, un uz tiem saka: “Guliet nu vēl un dusiet! redzi, tā stunda ir klāt, un Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās.

26:46  Ceļaties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt.”

26:47  Un Viņam vēl runājot, redzi, tad nāca Jūdas, viens no tiem divpadsmit un līdz ar to liels pulks ar zobeniem un nūjām no tiem augstiem priesteriem un ļaužu vecajiem.

26:48  Bet kas Viņu nodeva, tas tiem bija devis tādu zīmi un sacījis: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat.”

26:49  Un tūdaļ viņš pie Jēzus piegāja un sacīja: “Esi sveicināts, Rabbi!” un Viņu skūpstīja.

26:50  Bet Jēzus uz to sacīja: “Draugs, kāpēc tu še esi?” Tad tie piegāja un pielika rokas pie Jēzus un To saņēma.

26:51  Un redzi, viens no tiem, kas pie Jēzus bija, roku izstiepis, izvilka savu zobenu un cirta tā augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.

26:52  Tad Jēzus uz to saka: “Bāz savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu ņem, tie caur zobenu tiks nomaitāti.

26:53  Jeb vai tev šķiet, ka Es nevarētu tagad Savu Tēvu lūgt, un Viņš Man nevarētu dot vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu?

26:54  Kā tad tie raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt.”

26:55  Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz to pulku: “Kā pie slepkavas jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis un mācījis Dieva namā, un jūs Mani neesat gūstījuši.

26:56  Bet viss tas noticis, ka praviešu raksti piepildītos.” Tad visi mācekļi Viņu atstāja un bēga.

26:57  Bet tie Jēzu saņēma un To noveda pie tā augstā priestera Kajafasa, kur tie rakstu mācītāji un vecaji bija sapulcējušies.

26:58  Bet Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ līdz tā augstā priestera namam, un iegājis tas apsēdās pie tiem sulaiņiem, nolūkot to galu.

26:59  Bet tie augstie priesteri un tie vecaji un visa tā augstā tiesa meklēja viltīgu liecību pret Jēzu, ka Viņu varētu nokaut;

26:60  Un neatrada, un jebšu gan daudz viltīgu liecinieku nāca priekšā, tomēr neatrada nenieka; bet visupēc divi viltīgi liecinieki nāca priekšā

26:61  Un sacīja: “Šis ir sacījis: Es Dieva namu varu noplēst un trijās dienās to uztaisīt.”

26:62  Un tas augstais priesteris pacēlās un uz Viņu sacīja: “Vai Tu nekā neatbildi uz to, ko tie pret Tevi liecina?”

26:63  Bet Jēzus cieta klusu; un tas augstais priesteris atbildēja un uz To sacīja: “Pie tā dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?”

26:64  Jēzus uz to saka: “Tu to esi sacījis. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.”

26:65  Tad tas augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: “Viņš Dievu zaimojis: kam mums vēl liecinieku vajag? Redziet, tagad jūs Viņa Dieva zaimošanu esat dzirdējuši.

26:66  Kā jums šķiet?” Bet tie atbildēja un sacīja: “Viņš nāvi pelnījis.”

26:67  Tad tie Viņam spļāva vaigā un Viņu pliķēja; bet citi Viņu sita ar dūrēm,

26:68  Un sacīja: “Pravietis būdams, saki mums, Kristu, - kurš ir tas, kas Tevi sitis?”

26:69  Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un viena jauna meita nāca pie viņa un sacīja: “Tu arīdzan biji ar To Jēzu no Galilejas.”

26:70  Bet viņš liedzās priekš visiem sacīdams: “Es nezinu, ko tu runā.”

26:71  Un kad viņš priekš vārtiem bija izgājis, cita viņu redzēja un saka uz tiem, kas tur bija: “Šis arīdzan bija pie Tā Jēzus no Nacaretes.”

26:72  Un viņš atkal liedzās zvērēdams: “Es to Cilvēku nepazīstu.”

26:73  Un par mazu brīdi tie, kas tur stāvēja, piegāja un uz Pēteri sacīja: “Patiesi, tu esi viens no tiem; jo no tavas valodas to var noprast.”

26:74  Tad viņš iesāka nolādēties un nodievoties: “Es to Cilvēku nepazīstu.” Un tūdaļ gailis dziedāja.

26:75  Un Pēteris pieminēja Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: “Pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.” Un ārā izgājis viņš raudāja gauži.

Chapter 27

27:1  Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un ļaužu vecaji sarunājās pret Jēzu, ka Viņu nonāvētu.

27:2  Un Viņu saistīja, aizveda un nodeva zemes valdītājam Poncium Pilatum.

27:3  Kad Jūdas, kas Viņu nodeva, redzēja, ka Viņš bija pazudināts; tad tas tam bija žēl, un tas atnesa atpakaļ tos trīsdesmit sudraba gabalus tiem augstiem priesteriem un vecajiem,

27:4  Un sacīja: “Es esmu grēkojis, nenoziedzīgas asinis nododams.” Bet tie sacīja: “Kas mums par to, bēdas? Raugi tu pats.”

27:5  Un tos sudraba gabalus Dieva namā nometis, tas aizgāja un pakārās.

27:6  Bet tie augstie priesteri tos sudraba gabalus ņēma un sacīja: “Tas nepieklājās, ka mēs tos metam Dieva šķirstā, jo tā ir asins nauda.”

27:7  Bet tie sarunājās un par tiem pirka to podnieka tīrumu svešiniekiem par kapsētu.

27:8  Tāpēc tas tīrums ir nosaukts asins tīrums līdz šai dienai.

27:9  Tad ir piepildīts, ko pravietis Jeremija runājis sacīdams: “Un tie ir ņēmuši trīsdesmit sudraba gabalus, to maksu par To Visdārgāko, ko tie pirkuši no Israēla bērniem;

27:10  Un tos devuši par to podnieka tīrumu, kā Tas Kungs man ir pavēlējis.”

27:11  Bet Jēzus stāvēja zemes valdītāja priekšā, un zemes valdītājs Viņam vaicāja un sacīja: “Vai Tu esi tas Jūdu ķēniņš?” Bet Jēzus uz viņu sacīja: “Tu to saki.”

27:12  Un kad viņš no tiem augstiem priesteriem un vecajiem tapa apsūdzēts, viņš nekā neatbildēja.

27:13  Tad Pilatus uz Viņu saka: “Vai Tu nedzirdi, cik briesmīgi tie pret Tevi liecina?”

27:14  Un Viņš tam neatbildēja ne uz vienu vārdu, tā ka tas zemes valdītājs it ļoti brīnījās.

27:15  Bet svētkos zemes valdītājs bija ieradis tiem ļaudīm atlaist vienu cietumnieku, kādu tie gribēja.

27:16  Bet to brīdi tam bija viens zināms cietumnieks, Baraba vārdā.

27:17  Un kad tie bija sapulcējušies, Pilatus uz tiem sacīja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vai Jēzu, kas top saukts Kristus?”

27:18  Jo viņš zināja, ka tie To no skaudības bija nodevuši.

27:19  Bet viņam uz soģa krēsla sēžot, viņa sieva pie tā sūtīja un sacīja: “Pielūko, ka tev nekas nav ar šo taisno, jo es šo nakti sapnī daudz esmu cietusi Viņa dēļ.”

27:20  Bet tie augstie priesteri un vecaji pārrunāja tos ļaudis, izlūgties Barabu, bet Jēzu nokaut.

27:21  Un zemes valdītājs atbildēja un uz tiem sacīja: “Kuru jūs gribat no šiem diviem, lai es jums atlaižu?” Bet tie sacīja: “Barabu.”

27:22  Tad Pilatus uz tiem saka: “Ko tad lai es daru ar Jēzu, kas top saukts Kristus?” Tie visi saka: “Sit To krustā.”

27:23  Bet zemes valdītājs sacīja: “Ko tad Viņš ļauna darījis?” Bet tie vēl vairāk brēca un sacīja: “Sit To krustā.”

27:24  Bet kad Pilatus redzēja, ka viņš nenieka nespēja izdarīt, bet ka jo liels troksnis cēlās, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā un sacīja: “Es esmu nenoziedzīgs pie šī taisnā asinīm; raugāt paši!”

27:25  Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: “Viņa asinis lai nāk pār mums un pār mūsu bērniem.”

27:26  Tad viņš tiem to Barabu atlaida, bet Jēzu šauta un nodeva, ka taptu krustā sists.

27:27  Tad zemes valdītāja karavīri ņēma Jēzu pie sevis tiesas namā, un sasauca ap Viņu visu to pulku.

27:28  Un tie Viņu noģērba un Viņam aplika purpura mēteli,

27:29  Un ērkšķu kroni nopinuši lika uz Viņa galvu un deva Tam niedri labajā rokā, un locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmēja un uz Viņu sacīja: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!”

27:30  Un tie Viņam spļāva acīs, ņēma to niedri un sita Viņa galvu.

27:31  Un kad Viņu bija apmēdījuši, tad tie Viņam novilka to mēteli un Tam apvilka Viņa paša drēbes, un Viņu noveda, ka taptu krustā sists.

27:32  Bet iziedami tie atrada vienu cilvēku no Kirenes, vārdā Sīmani; to tie spieda, Viņam to krustu nest.

27:33  Un nākuši uz to vietu, ko sauc par Golgatu, tas ir pieres vieta,

27:34  Tie Viņam deva dzert etiķi ar žulti samaisītu, un kad Viņš to baudīja, tad Viņš to negribēja dzert.

27:35  Un Viņu krustā situši, tie izdalīja Viņa drēbes, kauliņus mezdami; ka piepildītos, ko tas pravietis sacījis: “Tie Manas drēbes savā starpā izdalījuši un par Maniem svārkiem kauliņus metuši.”

27:36  Un tie sēdēja un sargāja Viņu turpat.

27:37  Un lika pār Viņa galvu Viņa nāves vainu tā rakstītu: Šis ir Jēzus, tas Jūdu Ķēniņš.

27:38  Tad divi slepkavas ar Viņu tapa krustā sisti, viens pa labo, otrs pa kreiso roku.

27:39  Bet tie, kas gāja garām, zaimoja Viņu, kratīja savas galvas

27:40  Un sacīja: “Tu, kas Dieva namu noplēsi un trijās dienās atkal uztaisi, atpestī pats Sevi; ja Tu esi Dieva Dēls, tad kāp no krusta zemē.”

27:41  Tāpat arī tie augstie priesteri Viņu apmēdīja līdz ar tiem rakstu mācītājiem un vecajiem un sacīja:

27:42  “Citus Viņš pestījis un Sevi pašu nevar pestīt. Ja Viņš tas Israēla Ķēniņš, lai Viņš nu nokāpj no krusta; tad mēs Viņam ticēsim.

27:43  Viņš Dievam ir uzticējies, lai Tas Viņu atpestī, ja tas Tam tīk; to Viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls.”

27:44  To Viņam arī tie slepkavas pārmeta, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti.

27:45  Bet no sestās stundas metās tumšs pār visu to zemi līdz devītajai stundai.

27:46  Bet ap devīto stundu Jēzus brēca lielā brēkšanā un sacīja: “Eli, Eli, lama zabaktani?” tas ir: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?

27:47  Bet citi no tiem, kas tur stāvēja, kad tie to dzirdēja, sacīja: “Šis sauc Eliju.”

27:48  Un tūlīt viens no tiem notecēja un sūkli ņēmis to pildīja ar etiķi un lika uz niedri un Viņu dzirdīja.

27:49  Bet tie citi sacīja: “Gaidi, lūkosim, vai Elija nāks un Viņu pestīs.”

27:50  Bet Jēzus atkal lielā brēkšanā brēcis izlaida dvēseli.

27:51  Un redzi, tas priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei, un zeme trīcēja, un akmens kalni plīsa,

27:52  Un kapi atdarījās, un daudz miesu no svētiem, kas gulēja, cēlās augšām.

27:53  Un no kapiem izgājuši pēc Viņa augšām celšanās tie nāca tai svētā pilsētā un parādījās daudziem.

27:54  Bet tas kapteinis un tie, kas pie Viņa bija un Jēzu sargāja, redzēdami to zemes trīcēšanu un kas tur notika, izbijās ļoti un sacīja: “Patiesi, Šis bija Dieva Dēls.”

27:55  Bet tur bija daudz sievas, kas Jēzum bija pakaļ gājušas no Galilejas un Viņam kalpojušas; tās skatījās no tālienes.

27:56  Starp tām bija Marija Madaļa un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un tā Cebedeja dēlu māte.

27:57  Bet vakarā nāca viens bagāts cilvēks no Arimatijas, Jāzeps vārdā, kas arī bija Jēzus māceklis.

27:58  Šis nogājis pie Pilatus izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilatus pavēlēja, tās dot.

27:59  Un Jāzeps tās miesas ņēmis ietina smalkā audeklī,

27:60  Un ielika savā jaunā kapā, ko viņš klintī bija izcirtis, un lielu akmeni priekš kapa durvīm pievēlis, viņš aizgāja.

27:61  Bet tur bija Marija Madaļa un tā otra Marija, tās apsēdās tam kapam pretī.

27:62  Bet otrā dienā, kas nāk pēc tās sataisīšanas dienas, tie augstie priesteri un farizeji pie Pilatus sapulcējās

27:63  Un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka Šis viltnieks vēl dzīvs būdams sacīja: “Pēc trim dienām Es gribu augšāmcelties.”

27:64  Tāpēc pavēli, ka tas kaps stipri top apsargāts līdz trešai dienai, ka Viņa mācekļi naktī nenāk un Viņu nenozog, un tiem ļaudīm nesaka: “Viņš no miroņiem ir augšāmcēlies.” Un tā pēdēja viltība būs niknāka nekā tā pirmā.”

27:65  Bet Pilatus uz tiem sacīja: “Te jums ir sargi, ejat un sargājiet, kā zinādami.”

27:66  Tie nogāja un apsargāja to kapu ar sargiem un aizzieģelēja to akmeni.

Chapter 28

28:1  Bet pēc tās svētās dienas, pirmai nedēļas dienai austot, Marija Madaļa un tā otra Marija nāca, to kapu apraudzīt.

28:2  Un redzi, liela zemes trīcēšana notika, jo Tā Kunga eņģelis, no debesīm nonācis, piegāja un to akmeni novēla no tām durvīm un uzsēdās virsū.

28:3  Un viņa ģīmis bija kā zibens, un tā drēbe tik balta kā sniegs.

28:4  Bet tie sargi no lielām izbailēm drebēja un palika tā kā miruši.

28:5  Bet tas eņģelis uzrunāja un uz tām sievām sacīja: “Nebīstaties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, to krustā sisto.

28:6  Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, tā kā Viņš ir sacījis. Nāciet šurp, raugāt to vietu, kur Tas Kungs gulējis.

28:7  Un ejat steigšus un sakāt Viņa mācekļiem, ka Viņš no miroņiem ir augšāmcēlies; un redzi, Viņš noies jūsu priekšā uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsiet. Redzi, es jums to esmu sacījis.”

28:8  Un tās izgāja ātri no kapa ārā ar bijāšanu un lielu prieku, un tecēja, Viņa mācekļiem to stāstīt.

28:9  Bet kad tās gāja, Viņa mācekļiem to vēsti nest, redzi, tad Jēzus tās sastapa un sacīja: “Esiet sveicinātas!” Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes.

28:10  Tad Jēzus uz tām saka: “Nebīstaties! Ejat, stāstiet to Maniem brāļiem, lai tie noiet uz Galileju, un tur tie Mani redzēs.”

28:11  Bet šīm noejot, redzi, kādi no tiem sargiem pilsētā nākuši stāstīja tiem augstiem priesteriem visu to, kas bija noticis.

28:12  Un ar tiem vecajiem sapulcējušies, tie sarunājās un deva tiem karavīriem papilnam naudas

28:13  Un sacīja: “Sakāt, ka Viņa mācekļi naktī nākuši un mums guļot To izzaguši.

28:14  Ja tas tam zemes valdītājam taps zināms, mēs to gan pārrunāsim, un jūs varēsiet palikt bez bēdām.”

28:15  Un viņi to naudu ņēmuši, darīja, kā bija izmācīti. Un šī valoda ir izpaudusies pie tiem Jūdiem līdz šai dienai.

28:16  Bet tie vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur tiem Jēzus bija pavēlējis.

28:17  Un kad tie Viņu redzēja, tad tie Viņu pielūdza, bet citi vēl šaubījās.

28:18  Un Jēzus piegājis, runāja ar tiem un sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.

28:19  Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis, tos kristīdami Tā Tēva un Tā Dēla un Tā Svētā Gara vārdā,

28:20  Tos mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis; un, redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam. Āmen.”