LvGluck8 - Proverbs

Chapter 1

1:1  Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi,

1:2  Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu,

1:3  Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā,

1:4  Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.

1:5  Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus,

1:6  Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus.

1:7  Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina.

1:8  Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību;

1:9  Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam.

1:10  Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi!

1:11  Kad tie saka: „Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo par nepatiesu!

1:12  Kā elle norīsim viņus dzīvus, un sirds skaidrus kā tādus, kas bedrē grimst.

1:13  Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu.

1:14  Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.“

1:15  Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām;

1:16  Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet.

1:17  Bet lai arī tīklu izplāta visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti!

1:18  Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību.

1:19  Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību.

1:20  Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi;

1:21  Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu:

1:22  Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu?

1:23  Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus.

1:24  Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa,

1:25  Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet;

1:26  Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies,

1:27  Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies.

1:28  Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs,

1:29  Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši.

1:30  Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu;

1:31  Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem.

1:32  Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā.

1:33  Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies.

Chapter 2

2:1  Mans bērns, ja tu pieņemsi manus vārdus, un sirdī glabāsi manu mācību,

2:2  Savu ausi griezt uz gudrību un savu sirdi uz atzīšanu,

2:3  Tiešām, ja tu atzīšanas lūgsies un savu balsi pacelsi pēc saprašanas,

2:4  Ja tu viņu meklēsi kā sudrabu un tai pakaļ dzīsies kā mantai;

2:5  Tad tu sapratīsi Tā Kunga bijāšanu un atradīsi Dieva atzīšanu;

2:6  (Jo Tas Kungs dod gudrību, no viņa mutes nāk atzīšana un saprašana:

2:7  Viņš taisniem paglabā labklāšanos un ir par bruņām tiem, kas bezvainībā staigā,

2:8  Sargādams taisnības ceļus un pasargādams savu taisno tekas;)

2:9  Tad tu atzīsi, kas taisnība un tiesa, un kas skaidrība un ceļš uz visu labu,

2:10  Ja gudrība nāks tavā sirdī, un atzīšana tavai dvēselei būs mīļa,

2:11  Tad labs padoms tevi pasargās un saprašana tevi paglabās,

2:12  Ka tā tevi izglābj no ļauna ceļa, no vīra, kas netiklību runā,

2:13  Kas atstājuši skaidrības ceļus, staigā pa tumsības ceļiem,

2:14  Kas priecājās ļaunu darīt un prieku atrod netiklībā un viltībā,

2:15  Kuru ceļi ir greizi, un kas savās tekās netikli;

2:16  Ka tā tevi izglābj no svešas sievas, no svešnieces ar mīkstiem vārdiem,

2:17  Kas atstāj savas jaunības vīru, un aizmirst sava Dieva derību;

2:18  (Jo viņas nams pašķiebjās uz nāvi, un viņas ceļi pie miroņiem;

2:19  Visi, kas pie tās ieiet, negriežas atpakaļ, nedz atrod dzīvības ceļus;)

2:20  Ka, lai tu staigā pa labo ceļiem un sargi taisno tekas;

2:21  Jo taisnie dzīvos zemē, un sirdsskaidrie tur paliks;

2:22  Bet bezdievīgie no zemes taps izdeldēti, un kas ticību netur, no tās taps izsakņoti.

Chapter 3

3:1  Mans bērns, neaizmirsti manu mācību, bet lai tava sirds patur manus baušļus.

3:2  Jo tie tev pieliks daudz dienu un dzīvības gadus un mieru.

3:3  Žēlastība un ticība tevi neatstās; sien tos ap savu kaklu un ieraksti tos savas sirds galdiņā;

3:4  Tad tu atradīsi žēlastību un labprātību Dieva un cilvēku acīs.

3:5  Paļaujies uz To Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu gudrību.

3:6  Visos savos ceļos ņem Viņu vērā, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas

3:7  Neesi gudrs savās acīs; bīsties To Kungu un atkāpies no ļauna.

3:8  Tās būs tavai miesai zāles, kas dziedina, un atspirgšana taviem kauliem.

3:9  Godā To Kungu no savas mantas, un no visa sava ienākuma pirmajiem,

3:10  Tad tavi šķūņi pildīsies ar pilnību, un tavi vīna spaidi plūdīs no jauna vīna.

3:11  Mans bērns, neatmet Tā Kunga pamācīšanu, un lai viņa pārmācīšana tev neriebj;

3:12  Jo ko Tas Kungs mīļo, to Viņš pārmāca, kā tēvs dēlu, pie kā tam labs prāts.

3:13  Svētīgs tas cilvēks, kas atradis gudrību, un cilvēks, kam tiek saprašana.

3:14  Viņu mantot ir labāki nekā sudrabu mantot, un viņu krāt labāki nekā spožu zeltu.

3:15  Viņa ir dārgāka pār pērlēm un viss, ko tu kārotos, tai netiek līdzi.

3:16  Garš mūžs ir viņas labā rokā, un viņas kreisā bagātība un gods.

3:17  Viņas ceļi ir jauki ceļi, un visas viņas tekas ir miers.

3:18  Viņa ir dzīvības koks tiem, kas viņu tver, un kas viņu cieti tur, tas ir laimīgs.

3:19  Tas Kungs ar gudrību licis pamatus zemei, ar saprašanu viņš sataisījis debesis.

3:20  Caur viņa ziņu plūda ūdens plūdi, un padebeši pilēja ar rasu.

3:21  Mans bērns, lai tās neizzūd no tavām acīm, pasargi apdomīgu prātu un samaņu.

3:22  Jo tā būs tavas dvēseles dzīvība un glītums tavam kaklam.

3:23  Tad tu savu ceļu staigāsi droši, un tava kāja nepiedauzīsies;

3:24  Apguldamies tu nebīsies, bet gulēsi, un tavs miegs būs gards.

3:25  Tu nebīsies no piepešas izbailes, nedz no bezdievīgo posta, kad tas nāk;

3:26  Jo Tas Kungs būs tavs patvērums un pasargās tavu kāju no valgiem.

3:27  Neliedzies labu darīt, kam tas nākas, ja Dievs devis, ka tev pie rokas, to darīt;

3:28  Nesaki uz savu tuvāko: „Ej un nāc, es tev rīt došu!“ un tev tomēr ir.

3:29  Neperē ļauna pret savu tuvāko, kad tas tev uzticēdamies pie tevis dzīvo.

3:30  Nebaries par nepatiesu ar cilvēku ja viņš tev ļauna nav darījis.

3:31  Neapskaudi varas darītāju un neizraugies sev neviena no viņa ceļiem;

3:32  Jo netiklais Tam Kungam ir negantība, bet viņam ir draudzība ar sirdsskaidriem.

3:33  Tā Kunga lāsti ir bezdievīga namā, bet taisno mājas vietu viņš svētī.

3:34  Smējējus tiešām viņš apsmies, bet pazemīgiem dos žēlastību.

3:35  Gudrie iemantos godu, bet ģeķi atradīs kaunu.

Chapter 4

4:1  Klausāties, mani bērni, tēva pamācīšanu un meklējiet atzīšanu mācīties;

4:2  Jo es jums dodu labu mācību, neatmetiet manu bauslību!

4:3  Jo es biju sava tēva dēls, savai mātei luteklītis un vienīgais;

4:4  Un viņš mani mācīja un sacīja: Lai tava sirds pieņem manus vārdus, turi manus baušļus, tad tu dzīvosi;

4:5  Manto gudrību, manto atzīšanu; neaizmirsti un negriezies nost no manas mutes vārdiem;

4:6  Neatstāj to, tad viņa tevi paglābs; mīļo viņu, tad viņa tevi pasargās.

4:7  Gudrības iesākums ir: Manto gudrību un ar visu savu padomu samanto atzīšanu.

4:8  Turi viņu augsti, tad viņa tevi paaugstinās, viņa tevi cels godā, ja tu viņu apkampsi.

4:9  Viņa dos jauku glītumu tavai galvai; krāšņu kroni viņa tev dāvinās.

4:10  Klausies, mans bērns, un pieņem manus vārdus, tad vairosies tavas dzīvības gadi.

4:11  Es tev mācīšu gudrības ceļu, es tevi vadīšu uz taisna ceļa,

4:12  Ka staigājot tavi soļi nemetās, un tekot tu nepiedauzies.

4:13  Turies cieti pie pamācības, neatstājies no tās, sargi to; jo tā ir tava dzīvība.

4:14  Uz bezdievīgo tekas nenāc un uz ļauno ceļa neej!

4:15  Stājies no tā, nestaigā uz viņa; raujies no tā un ej garām!

4:16  Jo tie neaiziet gulēt, pirms nav ļauna darījuši, un tiem nenāk miegs, pirms nav kādu zemē gāzuši.

4:17  Jo tie ēd bezdievības maizi un dzer negantības vīnu.

4:18  Bet taisno celiņš ir kā spožs gaišums, kas spīd un spīd, līdz diena aust.

4:19  Bezdievīgo ceļš ir kā akla tumsība; tie nezin, pār ko tie kritīs.

4:20  Ņem vērā, mans dēls, manus vārdus, griez savu ausi uz manu valodu,

4:21  Lai tie nezūd no tavām acīm; paglabā tos savā sirds dziļumā;

4:22  Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un visai viņu miesai zāles, kas dziedina.

4:23  Pār visu, kas jāsargā, sargi savu sirdi; jo no tās iziet dzīvība.

4:24  Atstādini no sevis netiklu muti, un netaisnas lūpas lai ir tālu no tevis.

4:25  Lai tavas acis taisni skatās, un tavi acu raugi taisni tavā priekšā.

4:26  Nosver savu kāju soļus, tad visi tavi ceļi labi izdosies.

4:27  Negriezies ne uz labo ne kreiso pusi; sargi savu kāju no ļauna.

Chapter 5

5:1  Mans bērns, ņem vērā manu gudrību, griez savu ausi pie manas mācības,

5:2  Ka tu sargi apdomību, un tavas lūpas glabā atzīšanu.

5:3  Jo svešas sievas lūpas pil kā tīrs medus, un viņas mute ir glumāka nekā eļļa;

5:4  Bet gals tai ir rūgts kā vērmeles, un ass kā abējās pusēs griezīgs zobens.

5:5  Viņas kājas nokāpj nāvē, viņas soļi aizsniedz elli;

5:6  Lai neapdomā dzīvības ceļus, viņas pēdas grozās, ka nezin kur.

5:7  Nu tad, bērni, klausiet man un neatkāpjaties no manas mutes vārdiem.

5:8  Lai tavs ceļš paliek tālu no viņas, un nenāc tuvu pie viņas nama durvīm,

5:9  Ka tu nedod svešām savu jaunības spēku un savus gadus tam briesmīgam,

5:10  Ka sveši nepieēdās no tava spēka, un tavs grūtais pūliņš nenāk svešā namā,

5:11  Un tev pēcgalā nav jānopūšas, kad tava āda un miesa diltin nodilusi,

5:12  Un tev nav jāsaka: „Ak, kā es esmu nīdējis pamācīšanu, un mana sirds smējusies par rāšanu,

5:13  Un neesmu klausījis sava pamācītāja balsi, un savu ausi neesmu griezis uz tiem, kas mani mācīja!

5:14  Tikko nelaimē vēl neesmu visai(dziļi) iestidzis, pašā draudzes un ļaužu vidū!“

5:15  Dzer ūdeni no savas akas, un tekošu ūdeni no sava avota.

5:16  Vai tavi avoti lai iztek laukā, un ūdens upes uz ielām?

5:17  Lai tās tev vien pieder, un nevienam svešam līdz ar tevi.

5:18  Tavs avots lai ir svētīts, un tu priecājies par savas jaunības sievu.

5:19  Ak kāda tā mīlīga, kā stirna, un daiļa, kā kalnu kaza! Pie viņas krūtīm pieglaudies allažiņ un ar viņas mīlestību ielīksmojies vienmēr!

5:20  Un kādēļ tu, mans bērns, ar citu gribi jaukties un svešas sievietes krūtis apkampt!

5:21  Jo cilvēka ceļi stāv priekš Tā Kunga acīm, un Tas sver visus viņa soļus.

5:22  Bezdievīgo gūstīs viņa paša noziegumi, un ar savu grēku saitēm viņš taps saistīts.

5:23  Bez pamācīšanas palicis, viņš nomirs, un savā lielā ģeķībā viņš gāzīsies.

Chapter 6

6:1  Mans bērns, ja tu priekš sava tuvākā galvojis un roku devis priekš cita,

6:2  Tad tu esi sasaistīts ar savas mutes valodu un savaldzināts ar savas mutes vārdiem.

6:3  Tad dari jel tā mans bērns, un izglābies, ja tu savam tuvākam rokā esi nācis; ej, meties zemē priekš viņa un spied savu tuvāko;

6:4  Nedod savām acīm miega, nedod savām acīm dusas;

6:5  Izglābies kā stirna no viņa rokas un kā putns no mednieka rokas!

6:6  Ej pie skudras, sliņķi, skaties viņas ceļus un topi gudrs!

6:7  Lai tai nav valdnieka, ne virsnieka, ne kunga,

6:8  Tā tomēr savu maizi sagādā vasarā, savu barību sakrāj pļaujamā laikā.

6:9  Cik ilgi tu gulēsi, sliņķi? Kad tu celsies no sava miega?

6:10  Guli maķenīt, snaudi maķenīt, saliec maķenīt rokas miegā;

6:11  Tad tava nabadzība tev pienāks nākdama, un tavs trūkums, kā apbruņots vīrs.

6:12  Nelieša cilvēks ir tāds negants vīrs, kas staigā ar netiklu muti,

6:13  Met ar acīm, piegrūž ar kājām, zīmē ar pirkstiem.

6:14  Netiklība ir viņa sirdī, viņš domā vienmēr uz ļaunu, saceļ ķildas.

6:15  Tādēļ viņam nelaime nāks piepeši, viņš ātri taps satriekts un dziedināšanas nebūs.

6:16  Šās sešas lietas Tas Kungs ienīst, un tā septītā viņam ir negantība:

6:17  Lepnas acis, melu mēle un rokas, kas nenoziedzīgas asinis izlej,

6:18  Sirds, kas negantus nodomus perē; kājas, kas mudīgas uz ļaunu skriet;

6:19  Viltīgs liecinieks, kas droši melus runā, un kas ķildu ceļ starp brāļiem. -

6:20  Mans bērns, glabā sava tēva pamācīšanu un nepamet savas mātes mācību.

6:21  Sasien to allažiņ uz savas sirds un sien to ap savu kaklu.

6:22  Kad tu staigā, tad tā tevi pavadīs; kad tu apgulies, tad tā tevi apsargās, un kad tu uzmodies, tad tā ar tevi runās;

6:23  Jo pamācīšana ir spīdeklis, un mācība gaišums, un kad pārmāca un rāj, tas ir dzīvības ceļš;

6:24  Ka tās tev izsargā no negodīgas sievas, no svešas sievietes mīkstās mēles.

6:25  Nekāro savā sirdī pēc viņas skaistuma, un lai viņa tevi nesagūsta ar savām acīm;

6:26  Jo caur mauku tiek līdz maizes drupekļiem, un vīra sieva tev notvers pat dārgo dzīvību.

6:27  Vai arī uguni var klēpī ņemt, un drēbes nesadegtu?

6:28  Vai uz kvēlošām oglēm var iet un nesadedzinātu kājas?

6:29  Tāpat, kas ieiet pie otra sievas; nesodīts nepaliks, kas to aizskar.

6:30  Zaglim nepiedod vis, ka zog izsalcis, vēderu pildīt.

6:31  Bet pieķerts tas septiņkārt atlīdzinās, visu sava nama padomu tas atdos.

6:32  Kas ar sievu laulību pārkāpj, tam prāta nav; to tik dara, kas sev dzīvību grib nogalināt.

6:33  Tam būs kāviens un kauns un negods bez gala;

6:34  Jo viņas vīra dusmas iekarsušās netaupīs atriebšanas laikā.

6:35  Tas nebēdās ne par kādu līdzību(izpirkumu), un nebūs miera, cik dāvanu arī nedotu.

Chapter 7

7:1  Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību.

7:2  Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu.

7:3  Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā.

7:4  Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci,

7:5  Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem.

7:6  Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem,

7:7  Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli.

7:8  Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu,

7:9  Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā.

7:10  Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī.

7:11  Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nemetās mājā;

7:12  Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem.

7:13  Un tā viņu apkampa un skūpstīja kā bezkauņa un uz to sacīja:

7:14  „Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi.

7:15  Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi.

7:16  Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem.

7:17  Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli;

7:18  Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā;

7:19  Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā,

7:20  Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.“

7:21  Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva.

7:22  Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu,

7:23  Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību.

7:24  Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus.

7:25  Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām;

7:26  Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi.

7:27  Viņas nams ir ceļi uz elli, kas novada nāves kambaros.

Chapter 8

8:1  Vai gudrība nesauc, un atzīšana nepaceļ savu balsi?

8:2  Kalnu virsgalā tā stāv, ceļmalā uz ceļu jūtīm;

8:3  Pie vārtiem pilsētas priekšā, kur pa vārtiem ieiet, viņa skaņi sauc:

8:4  „Uz jums, vīri, es saucu, un mana balss iet pie cilvēku bērniem.

8:5  Ņemiet vērā, nejēgas, gudrību, un, ģeķi, paliekat prātīgi!

8:6  Klausāties, jo es runāšu augstas lietas un atdarīšu savu muti ar skaidriem vārdiem.

8:7  Jo mana mute runās patiesību, un bezdievība manām lūpām ir negantība.

8:8  Visi manas mutes vārdi stāv taisnībā, iekš tiem nav netiklības, nedz viltības.

8:9  Tie ir visnotaļ taisni tam, kas tos saprot un skaidri tiem, kas atzīšanu atraduši.

8:10  Pieņemiet manu mācību labāki nekā sudrabu, un atzīšanu vairāk nekā tīru zeltu;

8:11  Jo gudrība ir labāka pār pērlēm, un viss, ko tu kārotu, tai netiek līdz.

8:12  Es, tā gudrība, mītu pie samaņas un atrodu vērtīgu padomu.

8:13  Tā Kunga bijāšana ir: ienīdēt ļaunu, lepnību, augstprātību un ļaunu ceļu, un es ienīstu netiklu muti.

8:14  Pie manis ir padoms un palīgs; es esmu atzīšana, man ir spēks.

8:15  Caur mani valda ķēniņi, un dod taisnus likumus valdītāji;

8:16  Caur mani valda varenie un lielkungi, visi zemes soģi.

8:17  Es mīlēju tos, kas mani mīl, un kas mani tikuši(centīgi) meklē, tie mani atrod.

8:18  Bagātība un gods ir pie manis, paliekama manta un taisnība.

8:19  Mani augļi ir labāki nekā zelts un tīrs zelts, un mans ienākums nekā šķīsts sudrabs.

8:20  Es vadu uz taisnības ceļa, taisnas tiesas pēdās,

8:21  Ka tiem, kas mani mīl, dodu iemantot pilnību un pildu viņu mantu.

8:22  Tas Kungs mani nolika par sava ceļa iesākumu, par savu radījumu pirmaju no mūžības.

8:23  No mūžības es esmu iecelta, no iesākuma, no pasaules gala.

8:24  Kad dziļumi vēl nebija, tad es piedzimu, kad avoti vēl nebija, no ūdeņiem grūti.

8:25  Pirms kalnu pamati tapa nolikti, priekš pakalniem, tad es piedzimu.

8:26  Viņš vēl nebija radījis zemi nedz klajumus, nedz sācis pasaules pīšļus;

8:27  Kad viņš debesis sataisīja, tad es tur biju; kad viņš izplatīja debess velvi pār dziļumiem,

8:28  Kad viņš padebešus augšām nostiprināja, kad dziļumu avoti krākdami krāca,

8:29  Kad viņš jūrai lika robežas, ka ūdeņi neplūstu pār viņas malām, kad viņš nostiprināja zemes pamatus:

8:30  Tad es biju pie viņa tā izdarītāja un biju viņa prieks dienu dienas un līksmojos viņa priekšā vienmēr:

8:31  Es līksmojos viņa pasaules virsū un mans prieks ir pie cilvēku bērniem.

8:32  Tad klausiet nu mani, mani bērni; jo svētīgs, kas manus ceļus sargā.

8:33  Klausiet pamācīšanai un topiet gudri, un neatmetat viņu.

8:34  Svētīgs tas cilvēks, kas mani klausa, kas kavējās pie manām durvīm dienu no dienas, sargāt manu durvju stenderus;

8:35  Jo kas mani atrod, tas atrod dzīvību un dabūs žēlastību no Tā Kunga.

8:36  Bet kas pret mani grēko, tas dara varu savai dvēselei; kas mani ienīst, tie visi līdz mīļo nāvi.“

Chapter 9

9:1  Dieva gudrība ir uztaisījusi savu namu, viņa uzcirtusi savus septiņus pīlārus;

9:2  Viņa nokāvusi savus kaujamos, jaukusi savu vīnu, ir jau klājusi savu galdu;

9:3  Viņa izsūtījusi savas kalpones; viņa sauc no pilsētas augstākām vietām:

9:4  „Kas nejēga, lai griežas šurp!“ kas neprātīgs, uz to viņa saka:

9:5  „Nāciet, ēdiet no manas maizes, un dzeriet no vīna, ko esmu jaukusi.

9:6  Atstājiet nejēdzību, tad dzīvosiet, un staigājiet pa atzīšanas ceļu!“

9:7  Kas smējēju pamāca, tas dabūs kaunu, un kas bezdievīgo pārmāca, apsmieklu.

9:8  Nepamāci smējēju, ka viņš tevi neienīst; pamāci prātīgo, tas tevi mīlēs.

9:9  Dod prātīgam, tad viņš tiks jo prātīgs, māci taisnu, tad viņš pieaugs mācībā.

9:10  Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.

9:11  Jo caur mani taps daudz tavu dienu un vairosies tev dzīvības gadi.

9:12  Ja tu gudrs, tad tu sev gudrs; ja tu smējējs, tad tu viens pats to nesīsi.

9:13  Nejēdzība ir sieva tītīga, ģeķīga, kas neatjēdz nenieka

9:14  Tā sēž sava nama durvīs uz goda krēsla pilsētas augstās vietās,

9:15  Aicināt tos, kas iet garām pa ceļu, kas staigā savās taisnās tekās.

9:16  Kas nejēga, lai griežas šurp! Un kas neprātīgs, uz to viņa saka:

9:17  „Zagts ūdens ir salds, un slēpta maize garda!“

9:18  Bet tas nemana, ka tur miroņi, un elles dziļumos viņas viesi!

Chapter 10

10:1  Salamana sakāmie vārdi. Gudrs dēls ir tēva prieks, bet ģeķīgs mātes sirdēsti.

10:2  Netaisnas mantas nelīdz nenieka, bet taisnība izpestī no nāves.

10:3  Tas Kungs taisnai dvēselei neliek bada ciest; bet bezdievīga negausību viņš izšķiež.

10:4  Kas slinku roku strādā, top nabags; bet čakla roka dara bagātu.

10:5  Kas vasarā sakrāj, ir prātīgs; bet kas pļaujamā laikā guļ, paliek kaunā.

10:6  Svētība pār taisna galvu, bet bēdas aizbāzīs bezdievīgiem muti.

10:7  Taisnam piemiņa paliek svētīta, bet bezdievīgiem slava iznīks.

10:8  Kam gudra sirds, tas pieņem mācību, bet kas muti palaiž, ies bojā.

10:9  Kas skaidrībā staigā, tas staigā ar mieru; bet kas savus ceļus groza, to pienāks.

10:10  Kas ar acīm met, tas pieved bēdas; un kas muti palaiž, ies bojā.

10:11  Taisnam mute ir dzīvības avots; bet bēdas aizbāzīs bezdievīgiem muti.

10:12  Ienaids ceļ bāršanos; bet mīlestība apklāj visus pārkāpumus.

10:13  Uz prātīga lūpām rodas gudrība, bet pār ģeķa muguru nāk rīkste.

10:14  Prātīgie pietur savu padomu, bet ģeķu mute ir briesmas tuvumā.

10:15  Bagātam manta ir viņa stiprā pils, bet tukšinieku briesmas ir viņu nabadzība.

10:16  Taisna krājumiņš ir uz dzīvību, bet bezdievīga ienākums uz grēku.

10:17  Pārmācīšanu pieņemt ir ceļš uz dzīvību, bet kas par mācību nebēdā, tas maldās.

10:18  Viltīgas lūpas slēpj ienaidu, un kas niknu slavu ceļ, ir nelga.

10:19  Vārdu pulkā netrūkst grēku, bet kas savas lūpas valda, ir gudrs.

10:20  Taisnam mēle ir tīrs sudrabs, bezdievīgā sirds neder nekam.

10:21  Taisna lūpas daudziem ganība, bet ģeķi nomirs savā sirds ģeķībā.

10:22  Tā Kunga svētība dara bagātu, un rūpes tur nekā nepieliek.

10:23  Ģeķim prieks, blēņas darīt, bet prātīgam vīram gudrība.

10:24  No kā bezdievīgais bīstas, tas viņam uziet, un ko taisnie vēlās, to Viņš tiem dod.

10:25  Tā kā vētra pārskrien, tāpat bezdievīgā vairs nebūs, bet taisnais pastāv mūžīgi.

10:26  Kā skābums zobiem un dūmi acīm, tā sliņķis tiem, kas to sūta.

10:27  Tā Kunga bijāšana vairo dienas, bet bezdievīgo gadi top paīsināti.

10:28  Ko taisnie gaida, būs līksmība, bet bezdievīgo cerība zudīs.

10:29  Tā Kunga ceļš sirdsskaidriem ir par stiprumu, bet ļauna darītājiem par izbailēm.

10:30  Taisnais nešaubīsies ne mūžam, bet bezdievīgie nepaliks zemes virsū.

10:31  No taisnā mutes zaļo gudrība, bet netikla mēle taps izdeldēta.

10:32  Taisnā lūpas zin, kas pieklājās, bet bezdievīgo mute ir netikla.

Chapter 11

11:1  Viltīgs svars Tam Kungam ir negantība, bet pilnīgs svara akmens Viņam patīk.

11:2  Kur nāk lepnība, tur arī nāk kauns, bet pie pazemīgiem ir gudrība.

11:3  Taisno sirdsskaidrība tos vada, bet neliešu netiklība tos posta.

11:4  Manta nepalīdz atriebšanas dienā, bet taisnība izpestī no nāves.

11:5  Skaidram taisnība līdzina ceļu, bet bezdievīgais kritīs caur savu bezdievību.

11:6  Taisno taisnība tos izglābs, bet nebēdnieki savaldzināsies savā kārībā.

11:7  Kad bezdievīgs cilvēks mirst, tad viņa cerība iznīkst, un netaisno gaidīšana ir pagalam.

11:8  Taisnais tiek izglābts no bēdām, un bezdievīgais nāk viņa vietā.

11:9  Blēdis savu tuvāko bendē ar muti, bet taisnie, to manot, paglābjas.

11:10  Kad taisnam labi klājās, tad pilsēta priecājās, un gavilē, kad bezdievīgais iet postā.

11:11  Caur taisna svētību pilsēta ceļas, bet caur bezdievīga muti tā top nopostīta.

11:12  Kas savu tuvāko nicina, tam nav saprašanas; bet gudrs vīrs cieš klusu.

11:13  Mēlnesis apkārt lienot izmuld, kas slēpjams; bet kam uzticīgs prāts, tas to apklāj.

11:14  Kur vadīšanas nav, tur ļaudis nīkst; bet kur padoma devēju papilnam, tur labi izdodas.

11:15  Kas par svešu galvo, tam būs bēdu gan; bet kas galvošanu ienīst, tas paliek mierā.

11:16  Mīlīga sieva panāk godu, tā kā varenie panāk bagātību.

11:17  Žēlīgs vīrs savai paša dvēselei dara labu, bet niknais savai paša miesai dara grūti.

11:18  Bezdievīgais pelnās tukšu algu, bet kas taisnību sēj, tam alga pastāvīga.

11:19  Kā taisnība ir uz dzīvību, tā ļaunam pakaļ dzīties ir uz nāvi.

11:20  Kam netikla sirds, tas Tam Kungam ir negantība; bet kam skaidrs ceļš, tas Viņam patīk.

11:21  Uz radu radiem paliek blēža vaina; bet taisno dzimums taps izglābts.

11:22  Skaista sieva, kas goda neprot, ir zelta gredzens cūkas purnā.

11:23  Ko taisnie vēlās, ir visnotaļ labums; bet bezdievīgo cerība ir pārgalvība.

11:24  Cits izkaisa, un tam vēl krājās; un cits taupa pārlieku, bet tik uz trūcību.

11:25  Tā dvēsele, kas svētī, tiks trekna, un kas dzirdina, tas atkal taps dzirdināts.

11:26  Kas aiztur labību, to ļaudis lād, bet svētība būs pār pārdevēja galvu.

11:27  Kas dzenās pēc laba, tas ir patīkams, bet kas meklē ļaunu, tam tas arī nāks.

11:28  Kas uz savu bagātību palaižās, tas iznīks, bet taisnie zaļos kā lapas,

11:29  Kas savu namu pilda ar nemieru, tas mantos vēju, un ģeķis būs par kalpu tam, kam ir gudra sirds.

11:30  Taisna auglis ir dzīvības koks, un gudrais manto sirdis.

11:31  Redzi, taisnam virs zemes top atmaksāts, cik vairāk vēl bezdievīgam un grēciniekam.

Chapter 12

12:1  Kas labprāt panes pārmācīšanu, tas mīļo atzīšanu, bet kas nepanes rājienu, tas paliek muļķis.

12:2  Kas labs, tas Tam Kungam patīkams, bet vīru, kas viltu perē viņš pazudina.

12:3  Cilvēks nepastāvēs, kad ir bezdievīgs, bet taisno sakne netaps kustināta.

12:4  Tikla sieva ir sava vīra kronis, bet netikla ir kā puve viņa kaulos.

12:5  Taisno domas ir tiesa, bet bezdievīgo padomi viltība.

12:6  Bezdievīgo vārdi glūn uz asinīm; bet taisno mute tos izpestī.

12:7  Bezdievīgie top iznīcināti, ka to vairs nav; bet taisno nams pastāvēs.

12:8  Kā kuram saprašana, tā viņam slava; bet par apsmieklu būs, kam netikla sirds.

12:9  Labāks tas zemais, kas sev pašam par kalpu, nekā kas lepojās, un maizes nav.

12:10  Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet bezdievīgo sirds ir nežēlīga.

12:11  Kas savu zemi kopj, būs maizes paēdis, bet kas niekus triec, tam nav jēgas.

12:12  Bezdievīgais traucās pēc blēžu medījuma; bet taisno sakne nes augļus.

12:13  Ļaunais savaldzinājās savas mutes grēkos; bet taisnais izies no bēdām.

12:14  Pēc savas mutes augļiem ikviens top pieēdināts ar labumu, un cilvēkam top maksāts pēc viņa roku darbiem.

12:15  Ģeķa ceļš ir taisns paša acīs, bet kas padomam klausa, tas ir gudrs.

12:16  Ģeķa apskaišanās tūdaļ top zināma; bet kas slēpj, ka ir apkaunots, tas ir gudrs.

12:17  Kas patiesību runā, tas saka taisnību; bet nepatiess liecinieks teic melus.

12:18  Dažs aplam runājot kā ar zobenu iedur; bet gudro mēle ir zāles, kas dziedina.

12:19  Patiesa mute pastāvēs mūžīgi, bet viltīga mēle tik acumirkli.

12:20  Viltība ir sirdī tiem, kas ļaunu perē; bet kas dod miera padomu, dara prieku.

12:21  Taisnam nekāds ļaunums nenotiks, bet bezdievīgiem ļaunuma uzies papilnam.

12:22  Viltīgas lūpas Tam Kungam ir negantība; bet kas uzticību dara, tas viņam labi patīk.

12:23  Gudrs cilvēks neizteic savu padomu; bet nejēgu sirds izkliedz ģeķību.

12:24  Čakla roka valdīs, bet slinka dos meslus.

12:25  Raizes sirdī nospiež cilvēku, bet labs vārds to iepriecina.

12:26  Taisnais savam tuvākam rāda ceļu, bet bezdievīgo ceļš maldina.

12:27  Sliņķis neceps savu medījumu, bet uzcītīgam cilvēkam ir skaista manta.

12:28  Uz taisnības ceļa ir dzīvība, un uz viņas ceļa tekām nav nāve.

Chapter 13

13:1  Gudrs dēls klausa tēva pārmācīšanai, bet mēdītājs neklausa rāšanai.

13:2  Ikviens baudīs labumu no savas mutes augļiem, bet netiklo prieks ir mokas.

13:3  Kas sarga savu muti, tas pasargā savu dvēseli; bet kas muti palaiž, tam briesmīgi klāsies.

13:4  Sliņķa dvēsele iekāro, - bet nekā; bet čaklo dvēsele dabū papilnam.

13:5  Taisnais ienīst melu valodu, bet bezdievīgais paliek kaunā un apsmieklā.

13:6  Taisnība pasargā to, kas bezvainīgs savā ceļā, bet bezdievība gāž grēkos.

13:7  Cits lielās, ka bagāts, kam nav it nenieka, un cits turas kā nabags, un tam liela manta.

13:8  Bagātam, kad apvainojies, par dvēseli jāmaksā; bet kas nabags, tas nedzird draudus.

13:9  Taisno gaišums spīdēs priecīgi, bet bezdievīgo spīdeklis apdzisīs.

13:10  Caur lepnību nāk riešana vien, bet gudrība dara apdomīgus.

13:11  Manta vēja grābeklim iet mazumā, bet kas rokā sakrāj, tas to vairo.

13:12  Cerība, kas kavējās, grauž sirdi, bet kad nāk, ko gaida, tas ir dzīvības koks.

13:13  Kas par vārdu nebēdā; tas dara sev postu; bet kas mācību tur godā, tam labi klāsies.

13:14  Gudra vīra mācība ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem.

13:15  Mīlīgs prāts dara patīkamu, bet netikļa ceļš dara sāpes.

13:16  Gudrais (savu darbu) dara apdomīgi, bet ģeķis dara aklus darbus.

13:17  Bezdievīgs kalps iekritīs nelaimē, bet uzticams kalps ir zāles, kas dziedina.

13:18  Kas par mācību nebēdā, tam nāk tukšība un kauns; bet kas pamācīšanu pieņem, tas kļūs godā.

13:19  Kad notiek, ko cerē, tas dvēselei gards; bet atstāties no ļauna ģeķiem ir negantība.

13:20  Kas draudzējās ar gudriem, tas taps gudrs; bet kas ģeķiem biedrs, tiks postā.

13:21  Nelaime dzīsies grēciniekiem pakaļ, bet taisniem ar labu tiks atmaksāts.

13:22  Kas ir labs, tā manta nāk uz bērnu bērniem; bet grēcinieka krājums taisnam top pataupīts.

13:23  Daudz maizes ir nabagu vagās, bet citi iet postā caur savu netaisnību.

13:24  Kas rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu; bet kas viņu mīļo, tas to pārmāca drīz.

13:25  Taisnais ēd, kamēr viņa dvēselei gan; bet bezdievīgo vēders paliek tukšs.

Chapter 14

14:1  Gudra sieva uztaisa savu namu, bet neprātniece to noposta pati savām rokām.

14:2  Kas savā skaidrībā staigā, tas bīstas To Kungu; bet netiklais savā ceļā nebēdā par Viņu.

14:3  Ģeķa mutē ir viņa lepnības rīkste, bet gudro lūpas viņus pasargā.

14:4  Kur vēršu nav, tur sile tīra; bet caur vēršu spēku nāk liela raža.

14:5  Patiess liecinieks nemelo, bet nepatiess liecinieks izverd melus.

14:6  Garzobis meklē gudrību un neatrod; bet prātīgam atzīšana nāk lēti.

14:7  Ej nost no ģeķa acīm; jo gudru valodu tu nedzirdēsi!

14:8  Prātīga vīra gudrība ir šī, savu ceļu saprast; bet nejēgu ģeķība ir aloties.

14:9  Ģeķiem grēku upuris nelīdz, bet pie taisniem ir labpatikšana.

14:10  Sirds pati vien zina savas sāpes, un cits neviens nenomana viņas prieku.

14:11  Bezdievīgo nams taps nopostīts, bet taisno būdiņa zaļos.

14:12  Dažs ceļš liekās iesākumā labs, savā galā ved nāvē.

14:13  Pat smejoties sirds brīžam sāp, un līksmība beidzās bēdās.

14:14  Kas atkāpjas, tā sirds baudīs savu darbu augļus, tāpat labs vīrs savus.

14:15  Nejēga tic visu, bet prātīgais ņem vērā savus soļus.

14:16  Gudrais bīstas un izsargās no ļauna, bet ģeķis ir kā uguns un drošs.

14:17  Ātras dusmas dara ģeķību, un niķainu cilvēku ienīst.

14:18  Nesaprašu mantība ir ģeķība, bet prātīgo kronis atzīšana.

14:19  Ļauniem jāklanās priekš labiem, un bezdievīgiem taisna vārtos.

14:20  Pat draugs nabagu ienīst, bet bagātiem mīlētāju daudz.

14:21  Kas pulgo savu tuvāko, grēko; bet svētīgs, kas par nabagu apžēlojās.

14:22  Vai tad neceļā nekļūs, kas ļaunu perē? bet kam prāts uz labu, panāks žēlastību un uzticību.

14:23  Kur sviedriem strādā, tur kas atliek; bet kur vārdi vien, tur trūcība.

14:24  Bagātība ir gudriem par kroni, bet nejēgu ģeķība paliek ģeķība.

14:25  Patiess liecinieks izpestī dvēseles, bet kas melus runā, ir blēdis.

14:26  Tā Kunga bijāšanā ir liela drošība, un tā būs viņa bērniem par patvērumu.

14:27  Tā Kunga bijāšana ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem.

14:28  Ķēniņa gods stāv ļaužu pulkā, bet ļaužu trūkums ir valdnieku vaidi.

14:29  Lēnprātīgam liela gudrība, bet ātrais ir liels ģeķis.

14:30  Lēna sirds ir miesas dzīvība, bet ātrs prāts ir puveši kaulos.

14:31  Kas nabagu nospiež, pulgo viņa Radītāju; bet kas par sērdieni apžēlojās, tas godā Dievu.

14:32  Bezdievīgais pazūd savā postā, bet taisnais arī savā nāvē ir drošs,

14:33  Prātīgo sirdī gudrība dus, bet ģeķu starpā tā parādās.

14:34  Taisnība tautu paaugstina, bet grēks ir ļaužu posts.

14:35  Tiklam kalpam ķēniņa žēlastība, bet viņa dusmas bezkaunīgam.

Chapter 15

15:1  Lēna atbilde klusina bardzību, bet rūgta valoda ceļ dusmas.

15:2  Gudra mēle dara mācību mīlīgu, bet ģeķu mute izverd ģeķību.

15:3  Tā Kunga acis ir visās malās un ņem vērā ļaunus un labus.

15:4  Mēle, kas mierina, ir dzīvības koks, bet netikla lauž sirdi.

15:5  Ģeķis smejas par sava tēva pamācīšanu, bet kas mācību pieņem, pieaugs gudrībā.

15:6  Taisna namā ir liela svētība, bet pie bezdievīga ienākuma posts.

15:7  Gudro lūpas sēj atzīšanu, bet ģeķu sirds tāda vis nav.

15:8  Bezdievīgo upuris Tam Kungam ir negantība, bet taisno lūgšana viņam labi patīk.

15:9  Bezdievīga ceļš Tam Kungam ir negantība, bet kas pēc taisnības dzenās, to viņš mīl.

15:10  Grūta pārmācīšana būs tam, kas no ceļa atstājās; kas pamācīšanu ienīst, tas nomirs.

15:11  Elle un viņas bezdibenis ir Tā Kunga priekšā, vai tad ne jo vairāk cilvēku bērnu sirdis!

15:12  Mēdītājs nemīl to, kas viņu pamāca, viņš nemetās pie gudriem.

15:13  Priecīga sirds dara vaigu priecīgu, bet sirdēsti nospiež garu.

15:14  Prātīga vīra sirds meklē atzīšanu, bet ģeķu vaigs ganās ģeķībā.

15:15  Bēdīga cilvēka dienas ir visas līdz ļaunas, bet priecīgai sirdij ir dzīres bez mitēšanās.

15:16  Labāk ir mazumiņš ar Tā Kunga bijāšanu, nekā liela manta, kur raizes klāt.

15:17  Kāpostu virums ar mīlestību ir labāks, nekā barots vērsis ar naidu.

15:18  Sirdīgs(dusmīgs) vīrs ceļ ķildu, bet lēnprātīgais klusina bāršanos.

15:19  Sliņķa ceļš ir kā ērkšķu krūms, bet taisno tekas ir līdzenas.

15:20  Gudrs dēls iepriecina tēvu, bet ģeķīgs cilvēks pulgo savu māti.

15:21  Ģeķība neprātīgiem ir prieks, bet prātīgs vīrs staigā pareizi.

15:22  Kur padoma nav, tur nodoms netiek galā, bet caur daudz padoma devējiem tas izdodas.

15:23  Vīrs priecājās par savas mutes atbildi, un vārds īstenā laikā, cik tas labs!

15:24  Gudram dzīvības ceļš iet uz augšu, lai izbēg no elles apakšā.

15:25  Lepniem Tas Kungs namu noposta, bet uztaisa atraitnes ežas.

15:26  Ļauna vīra nodomi Tam Kungam ir negantība, bet laipnīga valoda šķīsta.

15:27  Rautin raujot cilvēks izposta savu namu, bet kas kukuļus ienīst, tas dzīvos.

15:28  Taisna sirds apdomā, ko atbildēt, bet bezdievīgo mute izverd ļaunumu.

15:29  Tas Kungs ir tālu no bezdievīgiem, bet taisno lūgšanu viņš paklausa.

15:30  Spožas acis iepriecina sirdi; laba vēsts stiprina kaulus.

15:31  Auss, kas klausa dzīvības mācībai, mājos gudro vidū.

15:32  Kas mācību atmet, tas zaudē dvēseli; bet kas mācībai klausa, ņemas gudrībā.

15:33  Tā Kunga bijāšana ir pamācīšana uz gudrību, un pazemība ved godā.

Chapter 16

16:1  Cilvēks sirdī gan apņemas, bet no Tā Kunga nāk, ko mēle runā.

16:2  Cilvēka ceļi visi ikkatram savās acīs šķīsti; bet Tas Kungs pārbauda sirdi.

16:3  Pavēli savus darbus Tam Kungam, tad tavi nodomi pareizi izdosies.

16:4  Tas Kungs visu ir darījis pēc savas ziņas, arī bezdievīgo uz ļauno dienu.

16:5  Ikviens, kam lepna sirds, Tam Kungam ir negantība, tiešām tiesa, tas nesodīts nepaliks.

16:6  Caur žēlastību un ticību noziegumi top salīdzināti, un caur Tā Kunga bijāšanu cilvēks izsargās no ļauna.

16:7  Kad cilvēka ceļi Tam Kungam patīk, tad tas pat viņa ienaidniekus ar to salīdzina.

16:8  Labāk ir mazumiņš ar taisnību, nekā liels ienākums ar netaisnību.

16:9  Cilvēka sirds nodomā savu ceļu, bet Tas Kungs pašķir viņa gājumu.

16:10  Dieva padoms ir uz ķēniņa lūpām; viņa mutei neviļās tiesā.

16:11  Taisni svari un svara kausi ir no Tā Kunga, un visi svara akmeņi maisā viņa darbs.

16:12  Bezdievību darīt ķēniņiem ir negantība; jo caur taisnību goda krēsls top stiprināts.

16:13  Taisnas lūpas ķēniņiem labi patīk; un kas patiesību runā, to tie mīļo.

16:14  Ķēniņa dusmas ir nāves vēsts, bet gudrs vīrs tās remdē.

16:15  Ķēniņa vaiga spīdumā ir dzīvība, un viņa laipnība kā vēlais lietus.

16:16  Gudrību iemantot, cik daudz labāki tas ir pār zeltu, un saprašanā ņemties sver vairāk nekā sudrabs.

16:17  Taisna ceļš ir izsargāties no ļauna, kas savu ceļu sargā, tas pasargā savu dvēseli.

16:18  Lepojies un tu iesi postā; lielies un tu kritīsi

16:19  Labāki ir pazemīgam būt ar pazemīgiem, nekā laupījumu dalīt ar lepniem.

16:20  Kas gudrs visās lietās, atrod labumu; un svētīgs, kas uz To Kungu paļaujas.

16:21  Kam samanīga sirds, to sauc par gudru, un mīlīgas lūpas vairo atzīšanu.

16:22  Saprašana ir dzīvs avots tam, kam tā ir; bet ģeķu pamācīšana paliek ģeķība.

16:23  Gudra sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu.

16:24  Laipnīga valoda ir tīrs medus, dvēselei salda un kauliem zāles, kas dziedina.

16:25  Dažs ceļš liekās iesākumā labs, bet savā galā ved nāvē.

16:26  Kas (citu) apgrūtina, apgrūtina sev pašu; jo tāds savu muti atdara pret sev pašu.

16:27  Nelietis saceļ nelaimi, un uz viņa lūpām ir kā degots uguns.

16:28  Netikls cilvēks ceļ ķildas, un lišķis sarīdina radus.

16:29  Kas savu tuvāko kārdina un viņu noved uz nelabu ceļu, tas padara varas darbu.

16:30  Kas ar acīm met, tas nodomā blēņas; kas lūpas sakož, tas gatavs uz ļaunu;

16:31  Sirmi mati ir goda kronis; uz taisnības ceļa to atrod.

16:32  Lēnprātīgais ir labāks nekā stiprais; un kas sevi pašu valda, labāks nekā, kas pilsētu ieņem.

16:33  Meslus met klēpī, bet Tas Kungs ir tas nolēmējs.

Chapter 17

17:1  Sauss kumoss ar mieru ir labāks, nekā pilns nams ar kaujamiem, kur ķildas.

17:2  Gudrs kalps valdīs pār netiklu dēlu un dalīs mantojumu starp brāļiem.

17:3  Kausējamais katls sudrabu, un ceplis zeltu, bet Tas Kungs pārbauda sirdis.

17:4  Netiklis klausās uz blēņu valodām, melkulis griež ausi uz neliešu mēlēm.

17:5  Kas nabagu apsmej, tas nievā viņa Radītāju, un kas par viņa bēdām priecājās, nepaliks nesodīts.

17:6  Sirmgalvju kronis ir bērnu bērni, un bērnu goda rota ir viņu tēvi.

17:7  Ģeķiem nepieder augsti vārdi, nedz lielam kungam melot.

17:8  Kam ir ko dot, tam tas ir kā dārgs akmens; kur tik tas griežas, tur labi izdodas.

17:9  Kas grēku apklāj, tas iekopj draudzību; bet kas vainu no jauna aizņem, sarīdina radus.

17:10  Aprāšana vairāk satriec prātīgo, nekā simts sitienu ģeķi.

17:11  Dumpinieks meklē tik ļaunu vien, bet bargs vēstnesis pret viņu taps sūtīts.

17:12  Labāki lāču māti sastapt, kurai bērni paņemti, nekā ģeķi viņa ģeķībā.

17:13  Kas labu ar ļaunu atmaksā, no tā nama ļaunums neatstāsies.

17:14  Ķildu sākt ir kā ūdens dambi izplēst; pirms sāk jaukties, atstājies.

17:15  Kas bezdievīgu taisno un taisnu pazudina, tie abi Tam Kungam ir negantība.

17:16  Ko palīdz ģeķim maksa rokā, gudrību pirkt, kad jēgas nav.

17:17  Draugs mīļo ikkatrā laikā, bet brālis piedzen bēdu dienā.

17:18  Tas ir negudrs, kas roku dod galvodams priekš sava tuvākā.

17:19  Kas ķildu mīļo, tas mīļo grēku; un kas savas durvis taisa augstas, tas meklē nelaimi.

17:20  Kam nelieša sirds, tas laba neatradīs; un kam netikla mēle, tas iekritīs nelaimē.

17:21  Kas ģeķi dzemdina, tam tas būs par skumjām, un ģeķa tēvs nevar priecāties.

17:22  Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus.

17:23  Bezdievīgais ņem slepeni dāvanas, locīt taisnības ceļu.

17:24  Prātīga cilvēka vaigā ir gudrība, bet ģeķa acis laistās līdz pasaules galiem.

17:25  Ģeķīgs dēls savam tēvam par sirdēstiem, un rūgtums tai, kas viņu dzemdējusi.

17:26  Jau nav labi, taisno sodīt, ne vēl goda vīru sist taisnības dēļ.

17:27  Kas savu muti valda, tam ir samaņa, un kam lēns gars, tas ir prāta vīrs.

17:28  Pat ģeķi, kad tik klusu cieš, notur par gudru, un par prāta vīru, kamēr savu muti tur.

Chapter 18

18:1  Kas ar citiem kopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir kavēklis visās lietās.

18:2  Ģeķim netīk gudra valoda, bet tik vien atklāt savu paša sirdi.

18:3  Bezdievīgam staigā līdz negods un ar apsmieklu kauns.

18:4  Vārdi cilvēka mutē ir dziļš ūdens, un gudrības avots ir tekoša ūdens upīte.

18:5  Nav labi bezdievīga vaigu cienīt un nospiest taisno tiesā.

18:6  Ģeķa lūpas ieved ķildā, un viņa mute brēc pēc sitieniem.

18:7  Ģeķa mute sev pašai par postu, un viņa lūpas paša dvēselei par slazda valgu.

18:8  Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds.

18:9  Kas laisks pie darba, tas palaidņa brālis.

18:10  Tā Kunga vārds ir stipra pils; tur taisnais glābjas un top izglābts.

18:11  Bagātam manta ir viņa stiprā pils un viņam šķiet augsts mūris.

18:12  Priekš bojāiešanas cilvēka sirds top lepna, bet pazemība ved godā.

18:13  Kas atbild, pirms dzirdējis, tas tam par ģeķību un kaunu.

18:14  Vīra gars panes savas bēdas, bet kad gars izmisis, kas to var panest?

18:15  Prātīga sirds iemanto atzīšanu, un gudra auss meklē atzīšanu.

18:16  Dāvanas cilvēkam līdzina ceļu un viņu ved kungu priekšā.

18:17  Kas pirmais sūdz, tam taisnība; kad nu nāk viņa pretinieks, tad to tirda.

18:18  Mesli nobeidz ķildas un izšķir varenos.

18:19  Apkaitināts brālis ir cietāks nekā stipra pils, un ķilda nekā pils vārtu aizšaujamais.

18:20  No mutes augļiem ikkatrs savu vēderu pildīs, un viņa lūpu padoms to ēdinās.

18:21  Nāve un dzīvība stāv mēles galā; kā kurš runā, tā tam būs.

18:22  Kas sievu atradis, tas atradis labumu un mantojis žēlastību no Tā Kunga.

18:23  Nabags runā lūgdamies, bet bagāts atbild bargi.

18:24  Citam daudz draugu uz postu; bet ir draugi, kas labāki nekā brālis.

Chapter 19

19:1  Nabags savā vientiesībā staigādams ir labāks, nekā ģeķis ar netiklu muti.

19:2  Arī pārsteigšanās bez ziņas nav laba, un ātri skrejot klūp.

19:3  Ģeķība cilvēkam sajauc ceļus, ka viņa sirds kurn pret To Kungu.

19:4  Manta pieved daudz draugu, bet nabagu draugs atstāj.

19:5  Nepatiess liecinieks nesodīts nepaliks, un kas melus runā, neizglābsies.

19:6  Augstam kungam daudz pieglaužas, un ikkatrs ir devīgam vīram draugs.

19:7  Nabagu ienīst visi viņa brāļi, cik vairāk viņa draugi no viņa atraujas; meklē tos pirmos vārdus, to nav.

19:8  Kas gudrību panāk, mīl savu dvēseli; kas ar prātu dzīvo, atrod labumu.

19:9  Nepatiess liecinieks nesodīts nepaliks, un kas droši melus runā, aizies postā.

19:10  Ģeķim nepieder kārumā dzīvot, ne vēl kalpam pār kungiem valdīt.

19:11  Prātīgs cilvēks ir lēns uz dusmām, un viņa rota ir, kaitināšanu aizmirst.

19:12  Ķēniņa dusmība ir kā jauna lauvas rūkšana; bet Viņa žēlastība kā rasa uz zāles.

19:13  Ģeķīgs dēls ir tēvam par sirdēstiem, un sievas riešana ir pilēšana bez gala.

19:14  Namu un mantu manto no vecākiem, bet prātīgu sievu no Tā Kunga.

19:15  Slinkums iemidzina miegā, un kūtra dvēsele cietīs badu.

19:16  Kas mācību sargā, tas sargā savu dvēseli; kas savu ceļu neņem vērā, tas mirs.

19:17  Kas par nabagu apžēlojās, tas aizdod Tam Kungam, un tas tam atmaksās viņa labdarīšanu.

19:18  Pārmāci savu dēlu, kamēr vēl cerība, bet nedod savai dvēselei vaļas, viņu nokaut.

19:19  Kam liela sirds, tam jācieš sods; jo gribi novērst, jo iet vairumā.

19:20  Klausi padomam un pieņem mācību, ka tu pēcgalā palieci gudrs.

19:21  Cilvēka sirdī ir daudz nodomu, bet Tā Kunga padoms, tas pastāv.

19:22  Cilvēka gods ir labu darīt, un nabags ir labāks, nekā melkulis.

19:23  Tā Kunga bijāšana ir uz dzīvību; jo tāds būs paēdis un dzīvos, ļauna neaizskarts.

19:24  Sliņķis slēpj roku azotē, pat pie mutes viņš to neliek.

19:25  Per garzobi, tad tas nejēga atjēgs, un pamāci prātīgo, tad viņš atzīs, kas der.

19:26  Kas tēvu posta un māti izdzen, tas ir bezkaunīgs un negants bērns.

19:27  Neklausi, mans bērns, mācībai, kas nomaldina no gudrības vārdiem.

19:28  Nelieša liecinieks apsmej tiesu, un bezdievīgo mute ierij netaisnību.

19:29  Garzobiem sodība gatava un pēriens ģeķu mugurai.

Chapter 20

20:1  Vīns ir zobgalis, stiprs dzēriens trakgalvis; kas no tā straipalē, nav gudrs.

20:2  Ķēniņa draudi ir kā jauna lauvas rūkšana; kas viņu apkaitina, tas grēko pret savu dzīvību.

20:3  Vīram gods, būt tālu no bāršanās; bet kas vien ģeķis, iemaisās.

20:4  Aukstuma dēļ sliņķis near; pļaujamā laikā viņš meklēs augļus, bet nekā!

20:5  Vīra padoms sirdī ir dziļš ūdens, bet gudrs vīrs to izsmeļ.

20:6  Ir daudz, kas katrs savu labu sirdi teic; bet uzticamu vīru, kas to atradīs!

20:7  Taisnais staigā savā skaidrībā; svētīgi būs viņa bērni pēc viņa!

20:8  Ķēniņš, uz soģa krēsla sēžot, izdeldē visu ļaunu ar savām acīm.

20:9  Kas var sacīt: Es esmu šķīsts savā sirdī, es esmu tīrs no grēkiem?

20:10  Divējāds svars un divējāds mērs, šie abi Tam Kungam ir negantība.

20:11  Jau pie bērna darbošanās var nomanīt, vai viņa vīra darbi būs skaidri un taisni.

20:12  Ausi dzirdošu un aci redzošu, abas darījis Tas Kungs.

20:13  Nemīlē miegu, ka nepalieci par nabagu; atdari savas acis, tad būsi maizes paēdis.

20:14  „Slikts, slikts!“ saka pircējs; bet aizgājis, tad lielās.

20:15  Ja arī zelta un pērļu ir daudz, tomēr tas skaistākais glītums ir gudras lūpas.

20:16  „Atņem viņam drēbi, jo tas priekš sveša galvojis, un tā nezināmā parādnieka vietā ķīlā tu to!“

20:17  Zagta maize dažam salda, bet pēcgalā viņa mute būs pilna zvirgzdu.

20:18  Ar padomu ved nodomus galā, un karu tu vedi ar gudriem padomiem.

20:19  Mēlnesis apkārt lienot izpļurkstē, kas slēpjams; bet tu netinies ar to, kas savu muti nevalda.

20:20  Kas tēvu un māti lād, tā spīdeklis izdzisīs visu dziļākā tumsībā,

20:21  Mantība, ko no pirmā gala iegūst, beidzamā galā nebūs svētīga.

20:22  Nesaki: Es atriebšu ļaunu! Gaidi uz To Kungu, un viņš tevi izpestīs.

20:23  Divējāds svars Tam Kungam negantība, un viltīgs svara kauss nav labs.

20:24  No Tā Kunga ir cilvēka soļi; kā gan cilvēks izprastu savu ceļu!

20:25  Svētas lietas aplam solīt un pēc apdomāt, būs cilvēkam par valgu.

20:26  Gudrs ķēniņš izdeldē bezdievīgos un ved skrituli pār tiem.

20:27  Dieva gaišums ir cilvēka dvēsele, kas pārzina visu sirds dziļumu.

20:28  Žēlastība un ticība pasargā ķēniņu, un caur žēlastību stāv stiprs viņa goda krēsls.

20:29  Jaunekļu krāšņums ir viņu spēks, un sirmi mati veco goda kronis.

20:30  Zilu un jēlu sapērt, tā nelieti noberž tīru un ar sitieniem līdz kauliem.

Chapter 21

21:1  Ķēniņa sirds ir Tā Kunga rokā kā ūdens upes, un viņš to loka, kurp gribēdams.

21:2  Ikvienam savi ceļi liekās taisni; bet Tas Kungs pārbauda sirdis.

21:3  Darīt, kas taisnība un tiesa, Tam Kungam vairāk patīk, nekā upuris.

21:4  Acu lepnība un sirds greznība, bezdievīga spīdeklis, ir grēks.

21:5  Darbīga cilvēka nodomi ved tik pie vairuma; bet kas pārsteidzīgs, tiek pie trūkuma.

21:6  Mantas ar meliem krāt ir zūdošs tvaiks tiem, kas meklē nāvi.

21:7  Bezdievīgo varas darbi posta pašus, ka liedzās taisnību darīt.

21:8  Līkus ceļus staigā blēdis, bet taisnais ir skaidrs savā darbā.

21:9  Nama augšā kaktiņā dzīvot ir labāki, nekā namā kopā ar rējēju sievu.

21:10  Bezdievīga dvēsele kāro ļaunu; viņa acīs tuvākais neatrod žēlastības.

21:11  Per garzobi, tad tas nejēga atjēgs; un pamāci prātīgo, tad viņš atzīs, kas der.

21:12  Taisns (Dievs) skatās uz bezdievīgā namu; viņš bezdievīgos gāž nelaimē.

21:13  Kas ausi aizbāž priekš nabaga kliegšanas, tas arīdzan sauks un netaps paklausīts.

21:14  Dāvanas, klusu dotas, klusina bardzību, un dāvanas klēpī bargas dusmas.

21:15  Prieks ir taisnam taisnību darīt, bet ļaundarītājiem būs izbailes.

21:16  Cilvēks, kas nomaldījies no labiem ceļiem, dabūs dusu miroņu draudzē.

21:17  Par tukšinieku paliks, kas līksmībā dzīvo, un kas vīnu un eļļu mīļo, tas nepaliks bagāts.

21:18  Bezdievīgais priekš taisnā top nodots, un nelietis sirdsskaidrā vietā.

21:19  Labāk dzīvot tukšā zemē, nekā pie rējējas un dusmīgas sievas.

21:20  Gudra dzīvoklī ir mīlīga manta un eļļa; bet ģeķa cilvēks to izšķērdē.

21:21  Kas dzenās pēc taisnības un apžēlošanas, atradīs dzīvību, taisnību un godu.

21:22  Gudrais uzņem varenu ļaužu pilsētu un apgāž stiprumu, uz ko viņi paļaujas.

21:23  Kas muti un mēli sargā, tas pasargā savu dvēseli no briesmām.

21:24  Kas pārgalvis un lepns, to pareizi sauc par zaimotāju, un ko viņš dara, ir traka pārgalvība.

21:25  Slinkam gan iegribās, bet tas mirst; jo rokas liedzās strādāt.

21:26  Cauru dienu viņam gribās un gribās; bet taisnais dod un neliedzās.

21:27  Bezdievīgo upuris ir negantība; jo vairāk, kad to upurē ļaunā sirds padomā.

21:28  Melu liecinieks ies bojā; bet vīrs, kas dzirdējis, varēs vienmēr runāt.

21:29  Bezdievīgam pierē bezkaunīga drošība; bet taisnais, šis drošs savā ceļā.

21:30  Nedz gudrība, nedz saprašana, nedz padoms palīdz pret To Kungu.

21:31  Zirgu gan sakopj uz kaujas dienu; bet no Tā Kunga nāk uzvarēšana.

Chapter 22

22:1  Laba slava der vairāk, nekā liela bagātība; mīlestība pie ļaudīm labāka, nekā sudrabs un zelts.

22:2  Bagāts sastopas ar nabagu; Tas Kungs viņus visus radījis.

22:3  Gudrais paredz nelaimi un paglābjas; bet neprāta ļaudis skrien vien un dabū ciest.

22:4  Pazemības, proti Dieva bijības alga ir bagātība un gods un dzīvība.

22:5  Ērkšķi un valgi ir netiklam ceļā; kas savu dvēseli sargā, paliks tālu no tiem.

22:6  Māci bērnam viņa ceļu, tad viņš, arī vecs palicis, no tā neatkāpsies.

22:7  Bagātais valda pār nabagiem, un kas aizņēmās, ir aizdevēja kalps.

22:8  Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus un ies bojā caur savas blēdības rīksti.

22:9  Žēlīga acs taps svētīta; jo viņa no savas maizes dod nabagam.

22:10  Izdzen garzobi, tad aizies ķilda, un riešana mitēsies un kauns.

22:11  Kam šķīsta sirds un mute mīlīga, tam ķēniņš ir par draugu.

22:12  Tā Kunga acis pasargā, kam atzīšana; bet nelieša vārdus viņš izdeldē.

22:13  Slinkais saka: „Lauva ir ārā; ielas vidū mani saplosīs!“

22:14  Maukas mute ir dziļa bedre; ko Tas Kungs ienīst, tas krīt tur iekšā.

22:15  Blēņas līp bērna sirdī; bet pārmācības rīkste tās izdzen tālu.

22:16  Kas no nabaga plēš, savu mantu vairot, tas to atkal dos bagātam līdz pat trūcībai.

22:17  Griez savu ausi un klausies gudro vārdu un loki savu sirdi pie manas atzīšanas.

22:18  Jo tas būs jaukums, ja tu tos sirdī pasargāsi un tos visnotaļ stādīsi uz savām lūpām.

22:19  Lai tava cerība stāv uz To Kungu. Šodien es tevi mācu, tiešām tevi!

22:20  Vai tev jau sen to neesmu rakstījis ar padomiem un mācībām,

22:21  Ka tev rādītu taisnus un patiesīgus vārdus, atbildēt patiesības vārdus tiem, kas tevi sūta.

22:22  Neaplaupi nabagu, tādēļ ka tas nabags, un nenospaidi sērdieni tiesas priekšā;

22:23  Jo Tas Kungs iztiesās viņu tiesu un laupīs dvēseli tiem, kas tos laupa.

22:24  Netinies ar bargu, un nesameties ar to, kam ātras dusmas,

22:25  Ka tu nemācies viņa tekas un nesavaldzini savu dvēseli.

22:26  Neturies pie tiem, kas ar roku apsolās un par parādu galvo;

22:27  Kad tev nebūs ko maksāt, tad noņems tavu gultu apakš tevis.

22:28  Neatcel vecās robežas, ko tavi tēvi likuši.

22:29  Ja tu vīru redzi, kas tikuši(prasmīgi) savu darbu dara, tas stāvēs ķēniņu priekšā, un nestāvēs šādu tādu ļaužu priekšā.

Chapter 23

23:1  Kad tu sēdies, maizi ēst ar valdnieku, tad ņem labi vērā, kas tavā priekšā.

23:2  Tu nazi lieci pie savas rīkles, ja esi negausis cilvēks.

23:3  Neiegribies viņa gardumu; jo tā ir viltus maize.

23:4  Nedzenies bagāts tapt, atmet tādu savu padomu.

23:5  Vai tu savām acīm ļausi laisties, kur nav nekā? Jo tas tiešām ņemsies spārnus, kā ērglis, kas pret debesi skrien.

23:6  Neēd tā maizi, kam skaudīga acs, un nekāro viņa gardumus;

23:7  Jo kādas viņa sirds domas, tāds viņš ir. „Ēd un dzer!“ tā viņš tev saka, bet viņa sirds nav ar tevi.

23:8  Tavi kumosi, ko tu ieēdis, tev būs jāaizvemj, un tavi mīlīgie vārdi būs bijuši veltīgi.

23:9  Nerunā priekš ģeķa ausīm; jo viņš tik nievās tavus prātīgos vārdus.

23:10  Neatcel vecās robežas un nenāc uz bāreņu tīrumiem;

23:11  Jo viņu atriebējs ir varens; tas iztiesās viņu tiesu pret tevi.

23:12  Loki savu sirdi pie pamācīšanas un savas ausis pie prātīgas valodas.

23:13  Neatrauj bērnam pārmācību; ja tu viņu ar rīkstēm šaustīsi, tad tādēļ jau nemirs.

23:14  Tu viņu šaustīsi ar rīkstēm un izglābsi viņa dvēseli no elles.

23:15  Mans dēls, ja tava sirds gudra, tad mana sirds priecāsies, tiešām tā priecāsies;

23:16  Un manas īkstis no prieka lēks, ja tavas lūpas runās skaidrību.

23:17  Lai tava sirds nedeg uz grēciniekiem; bet turies vienmēr Tā Kunga bijāšanā.

23:18  Jo tiešām nāks pastara diena, un tava gaidīšana nebūs veltīga.

23:19  Klausies tu, mans bērns, un esi gudrs un turi savu sirdi taisnā ceļā.

23:20  Neesi ar vīna dzērājiem, kas rijot savu pašu miesu rij;

23:21  Jo dzērājs un rijējs panīks, un paģiras vilks skrandas mugurā.

23:22  Klausi savam tēvam, kas tevi dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad tā būs veca.

23:23  Pērc patiesību, un nepārdod gudrību, pamācīšanu un atzīšanu.

23:24  Ar lielu prieku priecāsies taisnā tēvs, un kas gudru dzemdina, tas līksmosies par viņu.

23:25  Lai tavs tēvs un tava māte priecājās, un lai līksmojās, kas tevi dzemdējusi.

23:26  Dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mans ceļš tavām acīm labi patīk.

23:27  Jo mauka ir dziļa bedre, un sveša sieva šaura aka.

23:28  Tiešām tā glūn kā laupītājs, un vairo atkāpējus pasaulē.

23:29  Kam gaudas? Kam vaidi? Kam bāršanās? Kam žēlabas? Kam skrambas par velti? Kam neskaidras acis?

23:30  Tiem, kas pie vīna kavējās, tiem, kas nāk salda dzēriena meklēt.

23:31  Neskaties pēc vīna, ka viņš tāds sarkans, ka biķerī tas zvīļo, ka tik vēlīgi nostaigā lejā.

23:32  Pēc viņš dzeļ kā čūska un dur kā odze.

23:33  Tavas acis skatās pēc svešām sievām, un tava sirds runā netiklību,

23:34  Un tu esi, kā kas jūras vidū guļ, un kā kas masta virsgalā guļ.

23:35  „Mani sit, bet man nesāp; mani grūsta, bet es nejūtu. Kad jel uzmodīšos? Tad sākšu atkal no gala!“

Chapter 24

24:1  Neiekarsies uz nelabiem cilvēkiem un nekāro būt ar viņiem;

24:2  Jo viņu sirds domā uz postu, un viņu lūpas runā mokas.

24:3  Ar gudrību uzceļ namu un ar saprašanu to stiprina,

24:4  Un ar samaņu pilda kambarus ar visādu dārgu un jauku bagātību.

24:5  Gudrs vīrs ir spēcīgs, un vīrs, kam atzīšana, ir varens spēkā;

24:6  Jo ar gudriem padomiem tu izvedīsi savu karu, un uzvarēšana ir, kur padoma devēju papilnam.

24:7  Ģeķim gudrība ir neaizsniedzama; savu muti lai tas neatdara pilsētas vārtos.

24:8  Kas tīšām ļaunu dara, tas jāsauc blēdis pār visiem blēžiem.

24:9  Ģeķības nodomi ir grēks, un mēdītājs cilvēkiem ir negantība.

24:10  Ja tu bēdu dienā nogursi, tad tavs spēks pagalam.

24:11  Glāb, kas uz nāvi pazudināti, un kas pie kaušanas top vesti, vai tu no tiem atrausies?

24:12  Ja tu saki: „Redzi, mēs to nezinām!“ Vai tad tas, kas sirdis pārmana, to nemana, un kas tavu dvēseli pasargā, to nezin un cilvēkiem neatmaksās pēc viņu darba?

24:13  Ēd, mans dēls, medu, jo tas ir labs, un tīrs medus ir salds tavā mutē;

24:14  Tāpat tavai dvēselei būs gudrības atzīšana, ja tu to atrodi; jo ir pastara diena, un tava gaidīšana nebūs veltīga.

24:15  Neglūn, tu bezdievīgais, uz taisnā dzīvokli, neposti viņa vietu;

24:16  Jo taisnais krīt septiņ reiz un ceļas augšām; bet bezdievīgie nogrimst nelaimē.

24:17  Nepriecājies, kad tavs ienaidnieks krīt, un lai tava sirds nelīksmojās, kad viņš klūp,

24:18  Ka Tas Kungs to neredz, un tas viņa acīm neriebj, un viņš savu dusmību no tā nenovērš.

24:19  Neapskaities par ļauniem un neiekarsies par bezdievīgiem!

24:20  Jo ļaunam nenāk cerētais gals; bezdievīgo spīdeklis izdzisīs.

24:21  Mans dēls, bīsties To Kungu un ķēniņu, un nejaucies ar dumpiniekiem.

24:22  Jo piepeši nāks viņiem nediena, - un abēju sodu, kas to zin!

24:23  Arī šie ir gudro vārdi: Tiesā cilvēka vaigu uzlūkot nav labi.

24:24  Kas uz vainīgo saka: „Tev taisnība!“ to cilvēki lād un ļaudis ienīst.

24:25  Bet tie (viņiem) mīļi, kas (tādu) pārmāca, un pār tiem nāks visu labākā svētība.

24:26  Kas pareizi atbildējis, ir kā saldu muti devis.

24:27  Padari savu darbu laukā un apkopies tīrumā, un tad vēl uztaisi savu namu.

24:28  Nedod velti liecību pret savu tuvāko! Vai tu mānīsi ar savām lūpām?

24:29  Nesaki: „Kā viņš man darījis, tā es viņam darīšu; es tam atmaksāšu pēc viņa darba!“

24:30  Es gāju gar sliņķa tīrumu un gar ģeķa vīna kalnu.

24:31  Un redzi, tur auga tik nātres vien, un dadži pārņēma visu, un viņa akmeņu mūris bija sagruvis.

24:32  Un es to ieraudzīju, to liku vērā: es to redzēju, ņēmos mācību:

24:33  Guli maķenīt, snaud maķenīt, saliec maķenīt rokas miegā;

24:34  Tad tava nabadzība tev pienāks nākdama, un tavs trūkums kā apbruņots vīrs.

Chapter 25

25:1  Šie arīdzan ir Salamana sakāmie vārdi, ko Hizkijas, Jūda ķēniņa, vīri ir sakrājuši.

25:2  Dieva gods ir, kādu lietu apslēpt, bet ķēniņu gods ir, kādu lietu izdibināt.

25:3  Debess ir augsta, un zeme dziļa, un ķēniņu sirds neizdibinājama.

25:4  Atšķir sārņus no sudraba, tad tiek kausētājam trauks;

25:5  Atšķir bezdievīgo nost no ķēniņa, tad viņa goda krēsls ar taisnību top stiprināts.

25:6  Nelielies ķēniņa priekšā un nestājies lielu kungu vietā.

25:7  Jo tas ir labāki, ka tev saka: „Virzies augšup!“ nekā ka tevi pazemo vareno priekšā, ko tavas acis redz.

25:8  Nepārsteidzies strīdēties; jo citādi, ko tu galā darīsi, kad tavs tuvākais tevi gānījis.

25:9  Izšķir pats savas ķildas ar savu tuvāko un neatklāj cita noslēpumu,

25:10  Ka tevi nerāj, kas to dzird, un tavam kaunam nav gala.

25:11  Vārds īstenā laikā runāts ir zelta āboli sudraba traukos.

25:12  Gudrs pamācītājs paklausīgām ausīm ir zelta gredzens un zelta ķēdes.

25:13  Kā sniega dzestrums pļaujamā laikā, tāds ir uzticams kalps tam, kas to sūta; jo tas atspirdzina sava kunga dvēseli.

25:14  Kas ar dāvanām lielās melodams, ir kā mākoņi un vējš bez lietus.

25:15  Ar lēnu garu pierunā valdnieku un ar mīkstu mēli lauž kaulus.

25:16  Medu atradis, ēd savu tiesu, ka tu pārēdies to neizvem.

25:17  Reti vien cel savu kāju tuvākā namā, ka viņš tevis neapnīkst un tevis neienīst.

25:18  Kas pret savu tuvāko dod nepatiesu liecību, ir kā veseris un zobens un asa bulta.

25:19  Uz neuzticamu paļauties bēdu dienā ir izlūzis zobs un kliba kāja.

25:20  Kas noskumušai sirdij dziesmas dzied, ir kā kad drēbes novelk ziemas laikā un kā etiķis uz sāls.

25:21  Kad tavs ienaidnieks izsalcis, ēdini viņu ar maizi, un kad izslāpis, dzirdini viņu ar ūdeni;

25:22  Jo tā tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atmaksās.

25:23  Ziemelis dzemdē lietu, un glūnētāja mēle skābu ģīmi.

25:24  Nama augšā kaktiņā dzīvot ir labāki, nekā namā kopā ar rējēju sievu.

25:25  Laba ziņa no tālas zemes ir dzestrs ūdens izslāpušai dvēselei.

25:26  Taisnais, kas bezdievīga priekšā lokās, ir sajukusi aka un sajaukts avots.

25:27  Daudz medus ēst nav labi, un savu paša godu meklēt nav gods.

25:28  Kas prātu nemāk valdīt, ir izlauzta pilsēta bez mūriem.

Chapter 26

26:1  Kā sniegs vasarai un lietus pļaujamam laikam, tā ģeķim nepieder gods.

26:2  Kā putns nolidinājās, kā bezdelīga aizskrien, tā nenopelnīti lāsti neaizņem.

26:3  Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un ģeķa mugurai rīkste.

26:4  Neatbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka tu viņam līdzi netopi.

26:5  Atbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka viņš pats neturās par gudru.

26:6  Darbu uzticēt nelgam rokā, ir nocirst kājas un izbaudīt briesmas.

26:7  Kā klibam karājās kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi.

26:8  Kas ģeķim dod godu, ir kā kas akmeni piesien pie lingas.

26:9  Kā ērkšķi, kas tikuši piedzēruša rokā, tāds ir sakāms vārds ģeķu mutē.

26:10  Manīgs visu izdara; bet kas nelgu der, sader tekuli.

26:11  Kā suns atiet pie saviem vēmekļiem, tā pat ģeķis atgriežas atpakaļ pie savas ģeķības.

26:12  Kad tu redzi vīru, kas savās acīs gudrs, tad no muļķa vairāk cerības, nekā no tāda.

26:13  Sliņķis saka: „Jauns lauva uz ceļa, lauva uz ielām!“

26:14  Durvis grozās eņģēs, un sliņķis savā gultā.

26:15  Sliņķis slēpj savu roku azotē, un tam grūti to atkal pie mutes likt.

26:16  Sliņķis savā prātā gudrāks nekā septiņi, kas runā prātīgi.

26:17  Kas garām ejot iejaucās citu ķildā, ir kā kas suni ņem aiz ausīm.

26:18  Tā kā, kad (ārprātīgs) par smieklu šautu ar šķēpiem un nāvīgām bultām,

26:19  Tā pat ir, kas savu tuvāko pievīlis saka: Vai to par smieklu vien nedarīju?

26:20  Kad malkas nav, tad uguns izdziest, un kad lišķa nav, tad ķilda rimst.

26:21  Kā ogles liesmu un malka uguni, tā rējējs cilvēks saceļ ķildu.

26:22  Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds.

26:23  Dedzīgi vārdi, bet neganta sirds ir poda gabals pārvilkts ar netīru sudrabu.

26:24  Kas tevi ienīst, ir ar muti draugs, bet savā sirdī viņš domā uz viltu.

26:25  Kad tas mīlīgi runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības viņa sirdī.

26:26  Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tomēr viņa niknums ļaužu priekšā nāks gaismā.

26:27  Kas bedri rok, tas tanī iekritīs, un kas akmeni veļ uz to tas atvelsies.

26:28  Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un mīksta mute padara nelaimi.

Chapter 27

27:1  Nelielies ar rītdienu; jo tu nezini, ko diena atnesīs.

27:2  Lai cits tevi slavē un ne paša mute, svešs un ne paša lūpas.

27:3  Akmens ir grūts un smiltis smagas, bet ģeķa sēras sūrākas nekā abi.

27:4  Nežēlība ir briesmīga lieta un bardzība ir kā plūdi; bet priekš skaudības, kas tur pastāvēs!

27:5  Labāki skaidri pārmācīt, nekā mīlestība, ko nedabū redzēt.

27:6  Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet viltīga ir nīdētāja skūpstīšana.

27:7  Paēdis arī tīru medu min pa kājām, bet izsalkušam ikviens rūgtums ir salds.

27:8  Kā putns, kas savu ligzdu atstājis, tāds ir cilvēks, no dzimtenes aizgājis.

27:9  Eļļa un kvēpināšana iepriecina sirdi; tāds mīlīgs ir draugs, kas padomu dod no sirds.

27:10  Neatstāj savu draugu, nedz sava tēva draugu, un savā bēdu laikā neej sava brāļa namā; labāks ir kaimiņš tuvumā, nekā brālis tālumā.

27:11  Esi gudrs, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un es varēšu atbildēt saviem nievātājiem.

27:12  Gudrais paredz nelaimi un paglābjās; bet neprāta ļaudis skrien vien un dabū ciest.

27:13  „Atņem tam drēbi; jo viņš priekš sveša galvojis, un tā nezināmā vietā ķīlā to.“

27:14  Ja arī cilvēks no paša rīta skaņā balsī savu tuvāko svētī, to viņam tomēr var pārgriezt par lāstiem.

27:15  Bez gala pil, kad lietus līst, un rējēja sieva tāda pat.

27:16  Kas tādu grib valdīt, tas valda vēju un tur eļļu savā rokā.

27:17  Dzelzs trinās pie dzelzs un cilvēks trinās pie cilvēka.

27:18  Kas vīģes koku kopj, ēdīs viņa augļus, un kas par savu kungu gādā, taps godā.

27:19  Kā vaigam vaigs atspīd ūdenī, tā cilvēka sirds cilvēkam.

27:20  Elle un bezdibenis nav pildāmi, tāpat cilvēka acis nav pildāmas.

27:21  Kausējams katls sudrabam, ceplis zeltam, un vīrs pēc savas slavas.

27:22  Ja tu ģeķi piestā ar piestalu putraimos sagrūstu, ģeķība no viņa neatstāsies.

27:23  Liec labi ziņā savus sīkos lopus un ņem vērā savus ganāmos,

27:24  Jo mantas nepaliek mūžīgi, nedz ķēniņa kronis uz radu radiem.

27:25  (Bet) kad siens nopļauts, un jauns zaļums nācis, un zāles uz kalniem salasītas,

27:26  Tad tev jēri būs apģērbam, un āži par tīruma maksu,

27:27  Un kazu piena būs diezgan tev un tavam namam par barību un par uzturu tavām kalponēm.

Chapter 28

28:1  Bezdievīgais bēg, kur dzinēja nav; bet taisnie ir droši, kā jauns lauva.

28:2  Caur dumpjiem zemei tiek daudz valdnieku; bet ja ļaudis prātīgi un apdomīgi, tad valdnieks paliek ilgi.

28:3  Nabaga kungs, kas nabagus apspiež, ir kā plūdu lietus, un maizes nav.

28:4  Kas paši mācību atstāj, tie slavē bezdievīgus; bet kas mācību tura, tie ļaunojās par tiem.

28:5  Ļauni ļaudis neatzīst, kas Dieva tiesa, bet kas To Kungu meklē, tie atzīst visu.

28:6  Labāks ir nabags, kas staigā skaidrībā, nekā bagāts netiklā ceļā.

28:7  Kas glabā mācību, tas ir prātīgs bērns; bet kas rijēju biedrs, dara tēvam kaunu.

28:8  Kas savu mantu vairo ar augļošanu un augļus ņemot, tas to krāj tādam, kas par nabagiem apžēlojās.

28:9  Kas savu ausi nogriež no Dieva bauslības, pat tāda cilvēka lūgšana ir neganta.

28:10  Kas maldina bezvainīgus uz ļauniem ceļiem, tas pats kritīs savā bedrē; bet tie sirdsskaidrie iemantos labumu.

28:11  Bagāts vīrs savā prātā gudrs; bet nabags, kas prātīgs, to izmana.

28:12  Kad taisnie gavilē, tas ir liels jaukums; bet kad bezdievīgie galvu paceļ tad ļaudis slēpjas.

28:13  Kas savus pārkāpumus apklāj, tam tas neizdosies; bet kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību.

28:14  Svētīgs, kas Dievu bīstas vienmēr; bet kas savu sirdi apcietina, kritīs postā.

28:15  Bezdievīgais, kas valda pār nabaga ļaudīm, ir rūkdams lauva un izsalcis lācis.

28:16  Valdnieks nav gudrs, ja mudīgs uz varas darbiem; bet kas labprāt neplēš, dzīvos ilgi.

28:17  Pie kā rokām cilvēka asinis līp, tas bēgs līdz bedrei; palīga tas nedabūs.

28:18  Kas staigā vientiesībā, tam labi klāsies; bet blēdis pa diviem ceļiem vienā klups.

28:19  Kas savu zemi kopj, būs maizes paēdis; bet kas niekus triec, būs bada paēdis.

28:20  Godīgs vīrs būs bagāti svētīts, bet kas dzenās bagāts palikt, nebūs nenoziedzīgs.

28:21  Nav labi, cilvēka vaigu uzlūkot; jo tāds arī par maizes kumosu dara netaisnību.

28:22  Kas ar skaudīgu aci dzenās pēc bagātības, neapdomā, ka viņam trūcība pienāks.

28:23  Kas cilvēku aprāj, tas pēc atradīs vairāk pateicības, nekā tāds, kam mīksta mēle.

28:24  Kas savu tēvu vai māti laupa un saka: „Tas nav grēks!“ tāds ir slepkavas biedrs.

28:25  Negausis saceļ nemieru; bet kas uz To Kungu cerē, tas būs turīgs.

28:26  Kas uz savu sirdi paļaujas, ir ģeķis; bet kas ar gudrību staigā, tiks izglābts.

28:27  Kas nabagam dod, tam nepietrūks; bet kas savas acis priekš tā aizslēdz, tam uzies daudz lāstu.

28:28  Kad bezdievīgie paceļ galvu, tad ļaudis slēpjas; bet kad tie beigti, tad taisnie iet vairumā.

Chapter 29

29:1  Vīrs, kas pārmācīts, tomēr ciets, taps piepeši salauzts, un nebūs, kas dziedina.

29:2  Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājās; bet kad bezdievīgais valda, tad ļaudis nopūšās.

29:3  Kas gudrību mīļo, iepriecina savu tēvu; bet kas ar maukām pinās, tas izplītē savu mantu.

29:4  Caur tiesu un taisnību ķēniņš dara valsti pastāvam; bet kas dāvanas plēš, tas to izposta.

29:5  Kas otram mīksti pieglaužas, met tīklu viņa soļiem.

29:6  Bezdievīgais savaldzinājās savos grēkos, bet taisnais priecājās un līksmojās.

29:7  Taisnais ņem vērā nabaga žēlošanos; bezdievīgais par to nemaz nebēdā.

29:8  Kam viss tik smiekls, sakurina pilsētu; bet gudrie apslāpē kaislību.

29:9  Gudrs ar ģeķi pie tiesas, tad skaistās, tad smejas, galā netiek.

29:10  Asins vīri ienīst bezvainīgo, bet taisnie rūpējās par viņa dvēseli.

29:11  Ģeķis izkrata visu savu padomu, bet gudrs vīrs to patur pie sevis.

29:12  Kungs, kas uz meliem klausa, tam visi kalpi blēži.

29:13  Nabagi un mantas plēsēji sastop viens otru; abiem Tas Kungs dod acu gaismu.

29:14  Ķēniņš, kas nabagiem nes taisnu tiesu, tā goda krēsls pastāvēs mūžīgi.

29:15  Rīkste un pārmācība dod gudrību; bet bērns savā vaļā dara mātei kaunu.

29:16  Kur bezdievīgie iet vairumā, tur vairojās grēki; bet taisnie redzēs viņu krišanu.

29:17  Pārmāci savu dēlu, tad tev būs prieks no viņa un tavai dvēselei līksmība.

29:18  Kur Dieva mācības nav, tur ļaudis nevaldāmi; bet svētīgs, kas mācību sargā.

29:19  Kalps ar vārdiem nav mācams; lai gan labi prot, taču neklausa,

29:20  Kad tu vīru redzi, kam veikla mēle, tad no muļķa vairāk cerības nekā no tāda.

29:21  Kad kalpu no pirmā gala izlutina, tad pēcgalā grib būt par pašu dēlu.

29:22  Ātrs cilvēks saceļ bāršanos, un sirdīgs vīrs padara daudz grēku.

29:23  Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgs gars panāks godu.

29:24  Kas ar zagli dalās, tas ienīst savu dvēseli; viņš dzird Dieva lāstus un nepierāda.

29:25  Priekš cilvēkiem drebēt ieved valgos; bet kas uz To Kungu paļaujas, ir drošā vietā.

29:26  Daudzi meklē valdnieka vaigu; bet no Tā Kunga nāk katram tā tiesa.

29:27  Netaisnais riebj taisniem, un kas bezvainīgs savā ceļā, riebj bezdievīgam.

Chapter 30

30:1  Agura, Jakes dēla, vārdi šā vīra sludināšana un mācība. Es esmu nodarbojies ar Dievu, esmu nodarbojies ar Dievu un noguris.

30:2  Jo es esmu nejēga pār citiem, un man nav cilvēka saprašanas!

30:3  Es arī gudrības neesmu mācījies, nedz svētu atzīšanu atzinis.

30:4  Kas ir uzkāpis debesīs un nācis zemē? Kas sagrābj vēju savās rokas? Kas saista ūdeni drēbē? Kas liek zemei visas robežas? Kāds viņam vārds, un kāds viņa dēlam vārds, ja tu to zini?

30:5  Visi Dieva vārdi ir šķīsti; Viņš ir par priekšturamām bruņām tiem, kas uz Viņu paļaujas.

30:6  Nepieliec nekā pie viņa vārdiem, ka viņš tevi nesoda, un tu netopi atrasts melkulis.

30:7  Divas lietas lūdzos no tevis, neliedz man tās, pirms es mirstu:

30:8  Nelietība un meli lai paliek tālu no manis; nabadzību un bagātību nedod man, bet paēdini mani ar manu dienišķu maizi,

30:9  Ka es paēdis tevi neaizliedzu un nesaku: Kas ir Tas Kungs? vai nabags palicis nezogu un sava Dieva vārdu velti nevalkāju. -

30:10  Neapmelo kalpu pie viņa kunga, ka viņš tevi nelād, un tu netopi noziedzīgs.

30:11  Ir suga, kas tēvu lād un māti nesvētī;

30:12  Ir suga, kas pati savās acīs šķīsta, bet no saviem sārņiem nav mazgāta;

30:13  Ir suga, cik augsti tā ceļ acis, cik augsti acu plakstiņus!

30:14  Ir suga, zobeni ir viņas zobi un naži viņas dzerokļi, rīt nabagus no zemes nost un sērdienīšus cilvēku starpā. -

30:15  Asins sūcējai ir divas meitas: „Dod šurp, dod šurp!“ - Šās trīs nav pieēdināmas, un tā ceturtā nesaka: Gan.

30:16  Elle, neauglīgais klēpis, zeme, nepiedzirdināma ar ūdeni, un uguns nesaka: Gan. -

30:17  Acs, kas tēvu apsmej un liedzās mātei klausīt, to izknābs kraukļi pie upes, un jaunie ērgļi to ēdīs.

30:18  Šās trīs lietas man ir visai brīnums, un to ceturto es neizprotu:

30:19  Ērgļa ceļš debesīs, čūskas ceļš pār klinti, laivas ceļš jūras vidū un vīra ceļš pie meitas.

30:20  Tāds pat ir sievas ceļš, kas laulību pārkāpj; viņa ēd, noslauka muti un saka: Es ļauna neesmu darījusi. -

30:21  Par trim lietām nodreb zeme, un ceturto tā nevar panest:

30:22  Par kalpu, kad tas paliek par kungu, un par ģeķi, kad tas maizes paēdis,

30:23  Par nopeltu, kad tā tiek pie vīra, un par kalponi, kad tā top savas saimnieces mantiniece.

30:24  Šie četri ir mazi virs zemes un tomēr gudrāki nekā tie gudrie:

30:25  Skudras, nespēcīga tauta, tomēr savu barību vasarā sagādā;

30:26  Truši, nespēcīga tauta, tomēr liek savus namus akmens kalnos;

30:27  Siseņiem nav ķēniņa, tomēr viņi visi iziet, pulkos dalīti;

30:28  Zirneklis auž abām rokām, un tomēr ir ķēniņu pilīs.-

30:29  Šiem trim ir laba gaita, un tas ceturtais iet it lepni:

30:30  Vecs lauva, varens starp zvēriem, kas nevienam ceļu negriež.

30:31  Ērzelis, kam labi gurni, vai āzis, un ķēniņš, savus ļaudis vedot.

30:32  Ja tu ģeķis bijis, paaugstinādamies, un ko nodomājis, tad: roku uz muti!

30:33  Satricini pienu, būs sviests; satrīcini degunu, būs asinis; un satrīcini dusmas, būs plēšanās.

Chapter 31

31:1  Ķēniņa Lemuēļa vārdi, tā mācība, ko viņa māte tam mācīja.

31:2  Ak, mans dēls! ak manas miesas dēls! tu manu solījumu dēls.

31:3  Nedod sievām savu spēku, nedz savu ceļu tām, kas ķēniņus samaitā.

31:4  Ķēniņiem nebūs, ak Lemuēl, ķēniņiem nebūs vīna dzert, nedz valdniekiem stipra dzēriena iekārot,

31:5  Ka dzerdami neaizmirst likumus, un nepārgroza tiesu visiem sērdieņiem.

31:6  Dodiet stipru dzērienu tam, kas iet bojā, un vīnu, kam noskumusi sirds:

31:7  Tāds lai dzer, ka aizmirst savu nabadzību, un vairs nepiemin savas bēdas.

31:8  Atdari savu muti par mēmo un par visiem, kas ir atstāti.

31:9  Atdari savu muti, tiesā taisni un nes tiesu nabagam un sērdienim.

31:10  Tikušu (tikumīgu) sievu, kas tādu atrod, pāri par pērlēm ir viņas dārgums.

31:11  Uz viņu uzticas vīra sirds un labuma tam netrūkst nekāda.

31:12  Tā dara tam labu, ne ļaunu visās sava mūža dienās.

31:13  Viņa gādā par vilnu un liniem un strādā priecīgām rokām.

31:14  Tā ir kā laivinieka laiva, sagādā maizi no tālienes.

31:15  Jau pašā naktī tā ceļas un dod barību savai saimei un kalponēm iespriesto tiesu.

31:16  To zemes stūri, ko cerē, tā dabū, no savu roku augļiem tā dēsta vīna dārzu.

31:17  Ar spēku tā jož savus gurnus un savas rokas ar stiprumu.

31:18  Tā mana, ka viņas pūliņš labi sokas, un gaisma tai neapdziest naktī.

31:19  Tā stiepj savu roku pie kodeļa un tver ar pirkstiem ratiņu.

31:20  Tā sērdieņus mīlīgi apkampj un pasniedz nabagiem roku.

31:21  Savam namam tā nebīstas sniega, jo saime divkārtīgi ģērbta.

31:22  Tā sev taisa apsegus, dārgs audeklis un purpurs tai ir apģērbs.

31:23  Tai vīrs ir pazīstams vārtos, kad tas sēž ar zemes vecajiem.

31:24  Viņa auž linu svārkus un pārdod, un izdod pircējiem jostas.

31:25  Stiprums un gods tai apģērbs; tā smejas par nākamo laiku.

31:26  Savu muti tā atdara ar gudrību, un uz viņas mēles ir jauka mācība.

31:27  Viņa skatās pēc visām sava nama gaitām un neēd savu maizi ar slinkumu.

31:28  Viņas bērni pieceļas un teic viņu laimīgu; viņas vīrs, tas to slavē:

31:29  Daudz mātes meitām ir goda tikums, bet tu esi pāri par visām!

31:30  Daiļums viļ un skaistums paiet; dievbijīga sieva, tā ir teicama!

31:31  Teiciet viņu par viņas roku augļiem, un viņas pašas darbi lai viņu ļaudīs teic!