LvGluck8 - Luke

Chapter 1

1:1  Kad nu daudzi uzņēmušies sarakstīt stāstus par tām lietām, kas mūsu starpā tik tiešām notikušas,

1:2  Tā kā tie mums ziņu devuši, kas no iesākuma paši tās redzējuši un Dieva vārda kalpi bijuši:

1:3  Tad arī man likās labi esam, ka es visas šīs lietas no pirmā gala it smalki izmeklējis, pēc kārtas tev sarakstu, mans mīļais Teofil,

1:4  Ka tu vari atzīt to īsteno mācības patiesību, kas tev mācīta.

1:5  Hērodus, Jūdejas ķēniņa, laikā bija viens priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva no Ārona meitām, un viņai vārds bija Elizabete.

1:6  Un tie abi bija taisni Dieva priekšā, nenoziedzīgi staigādami iekš visiem Tā Kunga baušļiem un likumiem.

1:7  Un tiem nebija neviena bērna; jo Elizabete bija neauglīga, un tie abi jau bija piedzīvojuši labu vecumu.

1:8  Bet notikās, viņam svēto priestera darbu Dieva priekšā darot savā pienākamā kārtā,

1:9  Tad pēc priesteru ieraduma viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt.

1:10  Un viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu tai kvēpināšanas stundā.

1:11  Bet viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams pie kvēpināšanas altāra labās puses.

1:12  Un Zaharija to redzēdams izbijās, un bailes tam uznāca.

1:13  Bet tas eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Zaharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis.

1:14  Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi par viņa piedzimšanu priecāsies.

1:15  Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers un vēl savas mātes miesās viņš taps piepildīts ar Svētu Garu.

1:16  Un viņš daudz no Israēla bērniem atgriezīs pie Tā Kunga, sava Dieva.

1:17  Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, atgriezdams tēvu sirdis pie bērniem un neklausīgos pie taisno gudrības, Tam Kungam sataisīt gatavus ļaudis.”

1:18  Un Zaharija sacīja uz to eņģeli: “Kā es to zināšu? Jo es esmu vecs, un mana sieva jau ir vecīga.”

1:19  Un tas eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts ar tevi runāt un tev pasludināt šo prieka vēsti.

1:20  Un redzi, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, kas notiks savā laikā.”

1:21  Un tie ļaudis gaidīja uz Zahariju un brīnījās par viņa kavēšanos Dieva namā.

1:22  Un ārā iznācis tas nevarēja uz tiem runāt, un tie nomanīja, ka viņš Dieva namā bija redzējis kādu parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms.

1:23  Un notikās, kad viņa kalpošanas dienas bija pabeigtas, tad viņš nogāja uz savām mājām.

1:24  Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un paslēpās piecus mēnešus sacīdama:

1:25  “Tā Tas Kungs man ir darījis tanīs dienās, kad Viņš mani uzlūkojis, no manis atņemt manu kaunu starp cilvēkiem.”

1:26  Un sestā mēnesī eņģelis Gabriēls no Dieva tapa sūtīts uz Galilejas pilsētu ar vārdu Nacarete

1:27  Pie jumpravas, kas bija saderēta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un tās jumpravas vārds bija Marija.

1:28  Un pie tās ienācis tas eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi, tu augsti teicama starp sievām.”

1:29  Bet viņa to redzēdama iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis, kas tā par sveicināšanu?

1:30  Un tas eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva.

1:31  Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu un sauksi Viņa vārdu: Jēzus.

1:32  Tas būs liels un taps nosaukts Tā Visuaugstākā Dēls, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida krēslu.

1:33  Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gals.”

1:34  Bet Marija sacīja uz to eņģeli: “Kā lai tas notiek? Jo es no vīra nezinos.”

1:35  Un tas eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Tas Svētais Gars nāks pār tevi un Tā Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc arī Tas Svētais, kas no tevis dzims, taps nosaukts Dieva Dēls.

1:36  Un redzi, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arīdzan ir grūta ar dēlu un iet tagad sestā mēnesī, kurai tāda slava, ka esot neauglīga.

1:37  Jo Dievam nekāda lieta nav neiespējama.”

1:38  Bet Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.” Un tas eņģelis no tās aizgāja.

1:39  Un Marija cēlās tanīs dienās un steidzās iet pār tiem kalniem uz vienu pilsētu iekš Jūda,

1:40  Un iegāja Zaharijas namā un sveicināja Elizabeti.

1:41  Un notikās, kad Elizabete Marijas sveicināšanu dzirdēja, tad tas bērniņš uzlēca viņas miesās, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna.

1:42  Un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi augsti teicama starp sievām un augsti teicams ir tavas miesas auglis.

1:43  Un kā tas man notiek, ka mana Kunga māte nāk pie manis?

1:44  Jo redzi, tikko tavas sveicināšanas balss manās ausīs atskanēja, tad tas bērniņš manās miesās ar līksmību uzlēca.

1:45  Un svētīga tu, kas esi ticējusi, jo tas taps piepildīts, kas tev no Tā Kunga sacīts.”

1:46  Un Marija sacīja: “Mana dvēsele teic augsti To Kungu,

1:47  Un mans gars priecājās par Dievu, manu Pestītāju.

1:48  Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu.

1:49  Jo Tas Spēcīgais lielas lietas pie manis darījis; un svēts ir Viņa Vārds.

1:50  Un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.

1:51  Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izkaisījis, kas ir lieli savā sirds prātā.

1:52  Viņš varenos nogrūdis no augstiem krēsliem, un pacēlis pazemīgos.

1:53  Izsalkušos Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.

1:54  Viņš uzņēmis Savu kalpu Israēli un pieminējis Savu žēlastību,

1:55  Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa bērniem mūžīgi.”

1:56  Un Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ uz savām mājām.

1:57  Un Elizabetes laiks nāca, ka tai bija dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu.

1:58  Un viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Tas Kungs lielu žēlastību pie tās bija darījis, un tie priecājās līdz ar viņu.

1:59  Un notikās astotā dienā, tad tie nāca, to bērniņu apgraizīt, un pēc viņa tēva vārda to sauca Zahariju.

1:60  Un viņa māte atbildēja un sacīja: “Nē, bet to būs nosaukt Jānis.”

1:61  Un tie viņai sacīja: “Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.”

1:62  Un tie prasīja zīmes no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauc.

1:63  Un tas galdiņu prasījis rakstīja tā: viņa vārds ir Jānis. Par to visi brīnījās.

1:64  Un tūdaļ viņa mute atdarījās, un viņa mēle tapa atraisīta, un tas runāja, Dievu slavēdams.

1:65  Un izbailes uznāca visiem kaimiņiem, un visa šī lieta tapa zināma pa visiem Jūdu zemes kalniem.

1:66  Un visi, kas to dzirdēja, to ņēma pie sirds un sacīja: “Kas būs ar šo bērniņu? Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.”

1:67  Un viņa tēvs Zaharija tapa Svēta Gara pilns, sludināja un sacīja:

1:68  “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo tas Savus ļaudis piemeklējis un pestījis.

1:69  Un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā.

1:70  Kā Tas pirmajos laikos runājis caur Savu svēto praviešu muti;

1:71  Ka Viņš mūs pestītu no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokas, kas mūs ienīst;

1:72  Un parādītu žēlastību mūsu tēviem un pieminētu Savu svēto derību

1:73  Un to stipro solīšanu, ko Viņš mūsu tēvam Ābrahāmam ir zvērējis, mums dot,

1:74  Ka mēs, no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bez bailības kalpojam

1:75  Iekš svētības un taisnības Viņa priekšā visu savu mūžu.

1:76  Un tu, bērniņ, tapsi nosaukts tā Visuaugstākā pravietis; un tu Tam Kungam iesi priekšā, Viņa ceļus sataisīt,

1:77  Un Viņa ļaudīm dot pestīšanas atzīšanu uz grēku piedošanu,

1:78  Mūsu Dieva sirsnīgas žēlastības dēļ caur ko tas auseklis no augstības mūs apraudzījis;

1:79  Ka tas tiem atspīdētu, kas sēž tumsībā un nāves ēnā, un mūsu kājas atgrieztu uz miera ceļu.”

1:80  Un tas bērniņš auga un garā stiprinājās, un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tas parādījās priekš Israēla ļaudīm.

Chapter 2

2:1  Un notika tanī laikā, ka grāmatas no ķeizara Augusta tapa izsūtītas, ka visa pasaule taptu uzrakstīta.

2:2  Un šī pirmā uzrakstīšana notika to brīdi, kad Kirenijus Sīrijā valdīja.

2:3  Un visi nogāja, ka liktos pierakstīties, ikviens savā cilts pilsētā.

2:4  Tad arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdu zemi, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka tas bija no Dāvida rada un cilts,

2:5  Ka liktos pierakstīties ar Mariju, savu saderēto sievu, kas bija grūta.

2:6  Un notikās, tiem turpat esot, tas laiks atnāca, ka tai bija dzemdēt.

2:7  Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un tā To ietina autiņos un To lika silē, jo tiem citur nebija rūmes tai mājas vietā.

2:8  Un gani bija ap to pašu vietu laukā pie laidariem, tie nomodā būdami naktī savus lopus sargāja.

2:9  Un redzi, Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.

2:10  Un tas eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstaties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks;

2:11  Jo jums šodien Tas Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs, Dāvida pilsētā.

2:12  Un to ņematies par zīmi: jūs atradīsiet bērnu autos ietītu un silē gulošu.”

2:13  Un tūdaļ tur pie tā eņģeļa bija tas debesu draudzības pulks; tie Dievu slavēja un sacīja:

2:14  “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.”

2:15  Un notikās, kad tie eņģeļi no tiem uz debesīm bija aizgājuši, tad tie gani runāja savā starpā: ejam tad nu uz Bētlemi, raudzīt, kas tur noticis, kā Tas Kungs mums licis ziņu dot.

2:16  Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un To bērniņu, silē gulošu.

2:17  Bet kad tie to bija redzējuši, tad tie izpauda to vārdu, kas tiem par To bērnu bija sacīts.

2:18  Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to valodu, ko tie gani tiem bija sacījuši.

2:19  Bet Marija visus tos vārdus paturēja, tos savā sirdī apdomādama.

2:20  Un tie gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā uz tiem bija sacīts.

2:21  Un kad astoņas dienas bija pagājušas, ka tas bērns taptu apgraizīts, tad Viņa vārdu nosauca Jēzu, kā no tā eņģeļa bija sacīts, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās.

2:22  Un kad viņu šķīstīšanas dienas nāca pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, ka To stādītu Tā Kunga priekšā.

2:23  (Kā Tā Kunga bauslībā stāv rakstīts: ikviena pirmdzimtība no vīriešu kārtas lai top nosaukta Tam Kungam svēta);

2:24  Ka tie arī to upuri dotu, kā Tā Kunga bauslībā ir sacīts: vienu pāri ūbeļu baložu vai divus jaunus baložus.

2:25  Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Tas Svētais Gars bija iekš viņa.

2:26  Tam no Svētā Gara bija pasludināts, ka nāvi neredzēšot, iekams Tā Kunga Svaidīto nebūšot redzējis.

2:27  Tas nāca Dieva namā no Svētā Gara skubināts; un kad tie vecāki To Jēzus bērnu ienesa, ka ar To darītu pēc bauslības ieraduma,

2:28  Tad To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja:

2:29  “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis;

2:30  Jo manas acis Tavu pestīšanu redzējušas,

2:31  Ko Tu esi sataisījis priekš visiem ļaudīm,

2:32  Gaismu, apgaismot pagānus, un par slavu Taviem Israēla ļaudīm.”

2:33  Un Jāzeps un viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja.

2:34  Un Sīmeans tos svētīja un sacīja uz Mariju, Viņa māti: “Redzi, Šis ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm iekš Israēla, un par zīmi, kam top pretī runāts,

2:35  Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, ka daudz siržu domas taps zināmas.”

2:36  Un tur bija viena praviete, Anna, Fānuēļa meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca, un pēc savas jumpravības bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru.

2:37  Un tā bija atraitne pie astoņdesmit četriem gadiem; tā neatstājās no Dieva nama, ar gavēšanu un lūgšanu Dievam kalpodama dienās, naktīs.

2:38  Tā arīdzan tai pašā stundā piegāja un teica To Kungu, par To runādama uz visiem, kas uz pestīšanu Jeruzālemē gaidīja.

2:39  Un visu pabeiguši pēc Tā Kunga bauslības, tie atkal griezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nacareti.

2:40  Bet Tas Bērns auga un palika stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija pie Viņa.

2:41  Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Lieldienas svētkos.

2:42  Un kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi.

2:43  Un kad tās svētās dienas bija pagalam, tad tiem atkal uz mājām ejot Tas Bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja.

2:44  Bet tie domāja, ka Tas esot pie tiem ceļa biedriem; un vienas dienas gājumu nākuši, tie To meklēja pie radiem un pazīstamiem.

2:45  Un kad tie To neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, To meklēdami.

2:46  Un notikās, pēc trim dienām tie Viņu atrada baznīcā sēžam starp tiem mācītājiem, tos dzirdot un tos jautājot.

2:47  Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēšanu.

2:48  Un Viņu ieraudzījuši, tie pārbijās; un Viņa māte uz To sacīja: mans dēls, kāpēc Tu mums tā esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.

2:49  Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani esat meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man iekš Mana Tēva lietām jādarbojas?”

2:50  Bet tie to vārdu neizprata, ko Viņš uz tiem sacīja.

2:51  Un Viņš nogāja tiem līdz un nāca uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.

2:52  Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.

Chapter 3

3:1  Piecpadsmitā ķeizara Tiberijus valdīšanas gadā, kad Poncius Pilatus bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērodus valdnieks Galilejā un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trakonites tiesā un Lizanijus valdnieks Abilenē,

3:2  Apakš tiem augstiem priesteriem Annasa un Kajafasa, Dieva vārds notika uz Jāni, Zaharijas dēlu, tuksnesī.

3:3  Un viņš gāja pa visu Jardānes apgabalu, sludinādams kristību uz atgriešanos no grēkiem par grēku piedošanu.

3:4  Itin kā rakstīts pravieša Jesajas grāmatā, kas saka: “Saucēja balss tuksnesī: “Sataisiet Tā Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas.

3:5  Visas ielejas lai top pildītas, un visi kalni un pakalni lai top zemoti, un kas nelīdzens, lai top līdzens, un kas celmains, par staigājamu ceļu;

3:6  Un visa miesa redzēs Tā Kunga pestīšanu.””

3:7  Tāpēc viņš sacīja uz tiem ļaudīm, kas izgāja, ka no viņa tiktu kristīti: “Jūs odžu dzimums, kas jums ir rādījis izbēgt no nākamās dusmības?

3:8  Tāpēc nesiet pienākamus atgriešanās augļus; un nesākat savā prātā sacīt: “Mums ir Ābrahāms par tēvu.” Jo Es jums saku, ka Dievs no šiem akmeņiem Ābrahāmam spēj bērnus radīt.

3:9  Jau arī cirvis kokiem pie saknes pielikts; tāpēc ikkatrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests.”

3:10  Un tie ļaudis tam jautāja un sacīja: “Ko tad mums būs darīt?”

3:11  Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav; un kam ir barība, lai dara tāpat.”

3:12  Bet arī muitnieki nāca, ka liktos kristīties, un uz to sacīja: “Mācītāj, ko mums būs darīt?”

3:13  Un viņš uz tiem sacīja: “Neņemiet vairāk, nekā jums ir nospriests.”

3:14  Bet arī karavīri tam jautāja un sacīja: “Ko tad mums būs darīt?” Un viņš uz tiem sacīja: “Nedariet nevienam pāri, neapmelojiet nevienu un esat mierā ar savu algu.”

3:15  Bet tiem ļaudīm gaidot un visiem savā prātā par Jāni domājot, vai tas neesot Kristus,

3:16  Jānis visiem atbildēja sacīdams: “Es jūs gan kristīju ar ūdeni, bet Viens nāks, spēcīgāks, nekā es, Tam es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpju siksnas. Tas jūs kristīs ar Svētu Garu un uguni;

3:17  Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu caur caurim un sakrās kviešus Savā klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”

3:18  Arī vēl daudz citu ko mācīdams, viņš pasludināja tiem ļaudīm prieka vēsti.

3:19  Bet Hērodus, viens no tiem četriem valdniekiem, no viņa pārmācīts Hērodeijas, Filipa, sava brāļa, sievas dēļ, un visa ļauna dēļ, ko Hērodus bija darījis,

3:20  Pie visa tā arī šo vēl darīja, ka Jāni ieslēdza cietumā.

3:21  Un notikās, kad visi ļaudis tapa kristīti, un arī Jēzus bija kristīts un Dievu pielūdza, tad debesis atvērās,

3:22  Un Svētais Gars nolaidās uz Viņu redzamā ģīmī kā balodis; un balss atskanēja no debesīm sacīdama: “Tu esi Mans mīļais Dēls, pie Tevis Man ir labs prāts.”

3:23  Un Viņš pats, Jēzus, bija trīsdesmitā gadā un bija pēc ļaužu domām Jāzepa dēls, tas bija Elus dēls,

3:24  Tas Matata, tas Levja, tas Melkus, tas Janna, tas Jāzepa dēls,

3:25  Tas Matatijas, tas Amosa, tas Naūma, tas Eslus, tas Nagaja dēls,

3:26  Tas Maāta, tas Matatijas, tas Zemeja, tas Jāzepa, tas Jūdas dēls,

3:27  Tas Jāņa, tas Rezas, tas Corobabeļa, tas Zalatiēļa, tas Nerus dēls,

3:28  Tas Melķus, tas Addas, tas Kozama, tas Elmodama, tas Era dēls,

3:29  Tas Jāzepa, tas Eliēcera, tas Jorema, tas Matata, tas Levja dēls,

3:30  Tas Sīmeana, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonana, tas Eliaķima dēls,

3:31  Tas Meleas, tas Menas, tas Matatas, tas Natana, tas Dāvida dēls,

3:32  Tas Isajus, tas Obeda, tas Boasa, tas Zalmana, tas Nahšona dēls,

3:33  Tas Aminadaba, tas Arama, tas Hecrona, tas Vāreca, tas Jūdas dēls,

3:34  Tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Tārus, tas Nahora dēls,

3:35  Tas Serugs, tas Regus, tas Pelegs, tas Ēbera, tas Šalus dēls,

3:36  Tas Kainana, tas Arvaksada, tas Zema, tas Noas, tas Lāmeha dēls,

3:37  Tas Matuzalas, tas Enoha, tas Jareda, tas Mahalaleēla, tas Kainana dēls,

3:38  Tas Enosa, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva.

Chapter 4

4:1  Bet Jēzus, Svēta Gara pilns, nāca atpakaļ no Jardānes un no Tā Gara tapa vests tuksnesī.

4:2  Tur Viņš četrdesmit dienas no velna tapa kārdināts; un tanīs dienās nebaudīja nenieka, un kad tās bija pagājušas, tad pēc Viņam gribējās ēst.

4:3  Un velns uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.”

4:4  Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena Dieva vārda.”

4:5  Un velns Viņu veda uz ļoti augstu kalnu un Tam rādīja visas pasaules valstis vienā acumirklī.

4:6  Un velns uz Viņu sacīja: “Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tā man ir nodota, un kam es gribu, tam es to dodu.

4:7  Kad Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.”

4:8  Un Jēzus tam atbildēja sacīdams: “Atkāpies no Manis; jo stāv rakstīts: tev būs pielūgt To Kungu, savu Dievu, un Viņam vien kalpot.”

4:9  Un tas Viņu veda uz Jeruzālemi, un Viņu cēla Dieva nama jumta galā un sacīja uz Viņu: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies no šejienes zemē.

4:10  Jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, Tevi pasargāt,

4:11  Un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.”

4:12  Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ir sacīts: tev To Kungu, savu Dievu, nebūs kārdināt.”

4:13  Un velns visu savu kārdināšanu beidzis, no Viņa atstājās līdz savam laikam.

4:14  Un Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtēju zemi.

4:15  Un Viņš mācīja viņu baznīcās un tapa slavēts no visiem.

4:16  Un Viņš nāca uz Nacareti, kur bija audzināts, un pēc Sava ieraduma svētdienā iegāja baznīcā, un Viņš pacēlās lasīt.

4:17  Un Viņam deva pravieša Jesajas grāmatu, un to grāmatu atvēris, Viņš atrada to vietu, kur bija rakstīts:

4:18  “Tā Kunga gars ir uz Manis, tāpēc Viņš Mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, tos, kam sagrauztas sirdis, dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu, un akliem gaismu, salauztos palaist vaļā,

4:19  Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu.”

4:20  Un to grāmatu aiztaisījis, Viņš to deva tam sulainim un apsēdās. Un visi, kas tur bija baznīcā, savas acis meta uz Viņu.

4:21  Un Viņš iesāka uz tiem sacīt: “Šodien šis raksts ir piepildīts jūsu ausīs.”

4:22  Un visi Viņam deva liecību un brīnījās par tādiem žēlastības vārdiem, kas no Viņa mutes izgāja, un sacīja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?”

4:23  Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs laikam gan uz Mani sacīsiet šo sakāmu vārdu: ārsts, dziedini pats sevi! Visu, ko esam dzirdējuši, kā noticis Kapernaūmā, to dari arī še Savā tēva pilsētā.”

4:24  Un Viņš sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens pravietis nav pieņēmīgs savā tēva pilsētā.

4:25  Bet tiešām, Es jums saku: Daudz atraitņu bija Elijas laikā iekš Israēla, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, ka liels bads uzgāja visai tai zemei.

4:26  Un Elija nekļuva sūtīts pie nevienas no tām, kā vien pie vienas atraitnes uz Sareptu Sidonijā.

4:27  Un daudz spitālīgu bija pravieša Elišas laikā iekš Israēla, un neviens no tiem netapa šķīstīts, kā vien Naēmans no Sīrijas.”

4:28  Un to dzirdēdami, visi baznīcā tapa dusmu pilni.

4:29  Un cēlušies To izstūma no pilsētas ārā un veda uz kalna malu, kur viņu pilsēta stāvēja, ka To nogāztu zemē.

4:30  Un caur viņu vidu iedams Viņš aizgāja.

4:31  Un Viņš nogāja uz Kapernaūmu, Galilejas pilsētu, un tos mācīja svētdienās,

4:32  Un tie ļoti brīnījās par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.

4:33  Un tur baznīcā bija viens cilvēks, tam bija nešķīsta velna gars, un tas brēca stiprā balsī

4:34  Sacīdams: “Vai! kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais.”

4:35  Un Jēzus to apdraudēja sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un velns to raustīja viņu vidū un izgāja no tā, tam neko ļauna nepadarījis.

4:36  Un izbailes uznāca visiem un tie runāja savā starpā sacīdami: “Kas tas par vārdu? Jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstiem gariem, un tie atstājās.”

4:37  Un Viņa slava izgāja pa visu apkārtēju zemi.

4:38  Un cēlies no tās baznīcas, Viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievas māte gulēja ar grūtu drudzi, un tie viņas dēļ To lūdza.

4:39  Un Viņš galvgalā pie tās piestājies apdraudēja to drudzi un tas no tās atstājās; un tā tūdaļ cēlās un viņiem kalpoja.

4:40  Un kad saule bija nogājusi, tad visi, kam bija neveseli ar dažādām sērgām, tos noveda pie Viņa; un Viņš ikkatram no tiem rokas uzlika un tos dziedināja.

4:41  Un tur arī velni no daudziem atstājās, brēkdami un sacīdami: “Tu esi Kristus, Dieva Dēls!” Un Viņš tos apdraudēja un tiem neļāva teikt, ka tie zināja, Viņu esam Kristu.

4:42  Un gaismai austot Viņš iziedams gāja uz tuksnesi. Un tie ļaudis Viņu meklēja un pie Viņa nogāja un Viņu turēja, lai no tiem neaizietu.

4:43  Un Viņš uz tiem sacīja: “Arī tām citām pilsētām Man pienākas sludināt Dieva valstības priecas mācību, jo tāpēc Es esmu sūtīts.”

4:44  Un Viņš sludināja Galilejas baznīcās.

Chapter 5

5:1  Bet notikās, kad tie ļaudis pie Viņa spiedās, Dieva vārdu dzirdēt, un Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera,

5:2  Tad Viņš redzēja divas laivas pie ezera stāvam, bet tie zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus.

5:3  Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas Sīmanim piederēja, un tam lūdza, maķenīt no malas nocelt, un Viņš nosēdās un mācīja tos ļaudis no tās laivas.

5:4  Un beidzis runāt Viņš uz Sīmani sacīja: “Dodies uz augšu, un izmetiet savus tīklus, ka jūs lomu velkat.”

5:5  Un Sīmanis atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kungs, mēs cauru nakti strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es to tīklu gribu izmest.”

5:6  Un kad tie to darīja, tad tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls saplīsa.

5:7  Un tie meta ar roku saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tik negrima.

5:8  Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, tad viņš krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, izej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.”

5:9  Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par šo lomu, ko tie bija vilkuši;

5:10  Tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.”

5:11  Un tie vilka savas laivas pie malas un, visas lietas atstājuši, gāja Viņam pakaļ.

5:12  Un notikās, kad Viņš tur bija vienā pilsētā, redzi, tad viens cilvēks, spitālības pilns, Jēzu redzēdams nometās uz savu vaigu, Viņu pielūdza un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt.”

5:13  Un roku izstiepis, Viņš to aizskāra sacīdams: “Es gribu, topi šķīstīts.” Un tūdaļ spitālība no tā nozuda.

5:14  Un Viņš tam pavēlēja, nevienam to nesacīt: “Bet noej un rādies priesterim un upurē par savu šķīstīšanu, ko Mozus ir pavēlējis tiem par liecību.”

5:15  Un Viņa slava jo vairāk izpaudās, un daudz ļaudis sapulcējās, Viņu dzirdēt un tapt dziedināti no savām slimībām.

5:16  Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu.

5:17  Un notikās kādā dienā Viņam mācot, tad tur farizeji sēdēja un bauslības mācītāji, kas bija nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas un Jeruzālemes miestiem. Un Tā Kunga spēks parādījās Viņam dziedinājot,

5:18  Un redzi, vīri nesa uz gultas vienu cilvēku, tas bija melmeņu sērdzīgs; un tie meklēja, to ienest un nolikt Viņa priekšā.

5:19  Un neatrazdami, kur viņu ienest, to ļaužu dēļ, tie uzkāpa jumtā un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā.

5:20  Un Tas viņu ticību redzēdams uz to sacīja: “Cilvēks, tavi grēki tev ir piedoti.”

5:21  Un tie rakstu mācītāji un farizeji iesāka domāt pie sevis un sacīt: “Kas Tas tāds, ka Tas runā Dieva zaimošanas? Kas var grēkus piedot kā vien Tas Vienīgais Dievs?”

5:22  Bet nomanīdams viņu domas, Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ko jūs domājat savās sirdīs?

5:23  Kas ir vieglāki sacīt: tavi grēki tev ir piedoti, vai sacīt: celies un staigā?

5:24  Bet lai jūs zināt, ka Tam Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes, grēkus piedot, (tad Viņš uz to melmeņu sērdzīgo sacīja:) Es tev saku: celies un ņem savu gultu un ej uz savām mājām!”

5:25  Un tas tūdaļ viņiem redzot pacēlās, paņēma to, uz ko tas bija gulējis, un aizgāja uz savām mājām Dievu slavēdams.

5:26  Un brīnīšanās visiem uzgāja, un tie slavēja Dievu: un tie bijāšanas pilni sacīja: “Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši.”

5:27  Un pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja vienu muitnieku, vārdā Levi, pie muitas sēžam un uz to sacīja: “Nāc Man pakaļ.”

5:28  Un visu atstājis tas cēlās un gāja Viņam pakaļ.

5:29  Un Levi Viņam taisīja lielu mielastu savā namā, un tur bija liels pulks muitnieku un citu, kas līdz ar tiem apsēdās.

5:30  Un tie rakstu mācītāji un farizeji kurnēja pret Viņa mācekļiem un sacīja: “Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?”

5:31  Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Veseliem ārstus nevajag, bet vājiem.

5:32  Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēcinekus.”

5:33  Bet tie uz Viņu sacīja: “Kāpēc Jāņa mācekļi tik daudz gavē un Dievu lūdz, tā kā arī tie farizeju mācekļi, bet tavi ēd un dzer?”

5:34  Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kāzu ļaudīm jūs nevarat likt gavēt, kamēr brūtgāns pie viņiem.

5:35  Bet nāks dienas, kad brūtgāns tiem būs atņemts, tanīs dienās tad tie gavēs.”

5:36  Un Viņš sacīja uz tiem arī līdzību: “Neviens neliek ielāpu no jaunām drēbēm uz vecām; citādi viņš tik saplēsīs tās jaunās, un tas ielāps no tām jaunām nederēs uz tām vecām.

5:37  Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos; citādi tas jaunais vīns tos traukus pārplēsīs un izgāzīsies, un tie trauki ies bojā;

5:38  Bet jaunu vīnu būs liet jaunos traukos, tad abi kopā paliek veseli.

5:39  Un nevienam, kas to veco dzēris, tūdaļ neiegribās tā jaunā, jo tas saka: tas vecais ir labāks.”

Chapter 6

6:1  Un notikās vienā svētdienā Viņam caur labību ejot, ka Viņa mācekļi vārpas plūca un ēda, ar rokām tās izberzdami.

6:2  Bet kādi no farizejiem uz tiem sacīja: “Kam jūs dariet, ko svētdienās darīt nav brīv?”

6:3  Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis līdz ar tiem, kas pie viņa bija?

6:4  Ka tas ir iegājis Dieva namā un tās Dievam noliktās maizes ņēmis un ēdis un devis arī tiem, kas pie viņa bija, kādas ēst nevienam nav brīv kā vien priesteriem.”

6:5  Un Viņš uz tiem sacīja: “Tas Cilvēka Dēls ir kungs arī par svētdienu.”

6:6  Bet atkal citā svētdienā Viņam baznīcā ejot un mācot notikās, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija nokaltusi.

6:7  Bet tie rakstu mācītāji un farizeji uz Viņu glūnēja, vai Viņš svētdienā nedziedinās, ka atrastu vainas pie Viņa.

6:8  Bet tas Viņu domas nomanīja un sacīja uz to cilvēku, kam tā nokaltusi roka bija: “Celies un stājies šeit vidū!” Un tas cēlās un nostājās.

6:9  Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Es jums ko vaicāšu: vai ir brīv svētdienā labu darīt, vai ļaunu darīt, dzīvību glābt vai maitāt?”

6:10  Un tos visapkārt uzlūkojis, Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas tā darīja; un viņa roka tam atkal tapa vesela, itin kā tā otra.

6:11  Un tie tapa trakuma pilni un sarunājās savā starpā, ko Jēzum darīt.

6:12  Bet notikās tanīs dienās, ka Viņš izgāja uz to kalnu Dievu lūgt; un Viņš palika cauru nakti Dieva lūgšanā.

6:13  Un kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš arī nosauca par apustuļiem:

6:14  Sīmani, ko Viņš arī nosauca Pēteri, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu un Jāni, Filipu un Bērtuli,

6:15  Mateju un Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani, kas ir nosaukts Zelotes,

6:16  Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdasu Iskariotu, kas palika par nodevēju.

6:17  Un ar tiem zemē nokāpis Viņš stāvēja klajā vietā, un Viņa mācekļu draudze un liels pulks ļaužu no visas Jūdu zemes un Jeruzālemes un no Tirus un Sidonas jūrmalas bija nākuši, Viņu dzirdēt un tapt dziedināti no savām sērgām,

6:18  Arī tie, kas tapa mocīti no nešķīstiem gariem, - un tie tapa darīti veseli.

6:19  Un visi tie ļaudis meklēja Viņu aizskart, jo spēks izgāja no Viņa un Viņš visus dziedināja.

6:20  Un Savas acis uz Saviem mācekļiem pacēlis, Viņš sacīja: “Svētīgi esat jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība.

6:21  Svētīgi esat, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Svētīgi esat, kas tagad raudāt, jo jūs smiesities.

6:22  Svētīgi esat, kad cilvēki jūs ienīd, un kad tie jūs izslēgs un lamās un jūsu vārdu kā ļaunu atmetīs Tā Cilvēka Dēla dēļ.

6:23  Priecājaties tanī dienā un dejiet, jo redzi jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi darījuši tiem praviešiem.

6:24  Bet ak vai jums, bagātiem, jo jums jau sava alga!

6:25  Ak vai jums, kas esat piebarojušies, jo jūs izsalksiet! Ak vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs noskumsities un raudāsiet!

6:26  Ak vai jums, kad visi cilvēki labu par jums runā, jo tāpat viņu tēvi darījuši tiem viltīgiem praviešiem.

6:27  Bet Es saku jums, kas to dzirdiet: mīlējiet savus ienaidniekus; dariet labu tiem, kas jūs ienīd.

6:28  Svētījiet tos, kas jūs nolād; lūdziet par tiem, kas jūs apkaitina.

6:29  Tam, kas tev vaigā sit vienā pusē, tam sniedz arī otru; un tam, kas tavu mēteli ņem, tam arī neliedz svārkus.

6:30  Bet dod ikkatram, kas tevi lūdz; un neatprasi no tā, kas ņem, kas tev pieder.

6:31  Un itin kā gribat, lai citi ļaudis jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.

6:32  Un kad mīlējāt tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Jo grēcinieki arīdzan mīl tos, kas viņus mīl.

6:33  Un kad labu dariet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Jo grēcinieki to dara tāpat.

6:34  Un kad aizdodat tiem, no kā cerējat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to pašu atdabū.

6:35  Bet mīlējiet savus ienaidniekus un dariet labu un aizdodiet, nekā atkal par to negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Tā Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgiem un ļauniem.

6:36  Tāpēc esiet žēlīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlīgs.

6:37  Netiesājiet, tad jūs netapsiet tiesāti; nepazudinājiet, tad jūs netapsiet pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots.

6:38  Dodiet, tad jums taps dots: pilns, saspaidīts, sakratīts un pār pārim ejams mērs jums taps iedots jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojiet, jums taps atmērots.”

6:39  Viņš tiem arī sacīja vienu līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai tie abi nekritīs bedrē?

6:40  Māceklis nav augstāks pār savu mācītāju: kad māceklis ir kā viņa mācītājs, tad viņš ir pilnīgs.

6:41  Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā paša acī tu nenomani?

6:42  Jeb, kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid brāli, es to skabargu no tavas acs gribu izvilkt, un to baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, velc papriekš to baļķi no savas acs, un tad pielūko, ka tu to skabargu no sava brāļa acs vari izvilkt.

6:43  Jo tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz nelāga koks, kas nes labus augļus.

6:44  Ikkatrs koks top pazīts pie saviem augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem.

6:45  Labs cilvēks no savas labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunas sirds mantas izdod ļaunu. Jo no sirds pilnības mute runā.

6:46  Bet ko jūs Mani saucat: Kungs, Dievs! un nedarāt, ko Es saku?

6:47  Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara, - Es jums rādīšu, kam viņš līdzināms.

6:48  Tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku taisīdams dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi gadījās, tad tā straume lauzās uz to ēku, bet viņu nespēja kustināt, jo tā bija uzlikta uz klints.

6:49  Bet kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes bez pamata; un tā straume lauzās un tā ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela.”

Chapter 7

7:1  Kad nu Viņš tiem ļaudīm dzirdot visus Savus vārdus bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaūmā.

7:2  Bet viena virsnieka kalps, ko tas turēja mīļu, gulēja slims uz miršanu.

7:3  Bet kad tas par Jēzu dzirdēja, tad tas nosūtīja pie Viņa Jūdu vecajus, un Viņu lūdza, lai nāktu, viņa kalpam palīdzēt.

7:4  Un pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza sacīdami: “Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi.”

7:5  Jo viņš mīļo mūsu tautu un mums ir uztaisījis šo baznīcu.

7:6  Un Jēzus gāja tiem līdz; bet kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad tas virsnieks draugus pie Viņa sūtīja, Tam sacīdams: “Kungs, nepūlējies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāci apakš mana jumta.

7:7  Tāpēc arī pats sevi neesmu turējis cienīgu pie Tevis nākt; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps taps vesels.

7:8  Jo arī es esmu cilvēks, apakš valdīšanas stāvēdams, un apakš manis ir karavīri, un es saku šim: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.”

7:9  Bet Jēzus to dzirdējis, par viņu brīnījās un atgriezdamies sacīja uz tiem ļaudīm, kas Viņam gāja pakaļ: “Es jums saku: tādu ticību ne pat iekš Israēla neesmu atradis.”

7:10  Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies uz māju atrada to vājo kalpu veselu.

7:11  Un pēc tam notikās, ka Viņš gāja uz vienu pilsētu ar vārdu Naīne, un daudz no Viņa mācekļiem gāja līdz un daudz ļaužu.

7:12  Bet kad Viņš tuvu pie pilsētas vārtiem bija nācis, lūk, tad iznesa vienu mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz.

7:13  Un to redzējis Tas Kungs par to iežēlojās un uz to sacīja: “Neraudi!”

7:14  Un piegājis aizskāra zārku, un tie nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku, celies augšām.”

7:15  Un tas mironis cēlās sēdus un iesāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei.

7:16  Un bailība uzgāja visiem, un tie teica Dievu sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.”

7:17  Un šī slava no Viņa izpaudās pa visu Jūdu zemi un visapkārt.

7:18  Un Jānim viņa mācekļi pasludināja par visām šīm lietām.

7:19  Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus sacīdams: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?”

7:20  Bet tie vīri pie Viņa nogājuši sacīja: “Jānis, tas Kristītājs, mūs pie Tevis sūtījis sacīdams: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?”

7:21  Bet tanī pašā stundā Viņš daudz darīja veselus no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudz akliem Viņš dāvināja gaismu.

7:22  Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ejat un atsakāt Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši, ka akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi top uzmodināti, nabagiem prieka vārds top sludināts;

7:23  Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājās.”

7:24  Un Jāņa vēstnešiem aizejot, Viņš iesāka runāt uz tiem ļaudīm par Jāni: “Ko esat izgājuši tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba?

7:25  Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai cilvēku, mīkstās drēbēs apģērbtu? Redzi, tie, kas dārgās drānās un kārībā dzīvo, ir ķēniņu namos.

7:26  Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas arī augstāks nekā pravietis.

7:27  Šis ir, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kas Tavu ceļu sataisīs Tavā priekšā.

7:28  Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks pār Jāni, to Kristītāju; bet tas mazākais Dieva valstībā ir lielāks pār viņu.”

7:29  Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, un tie muitnieki apliecināja, ka Dievs taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristību.

7:30  Bet tie farizeji un bauslības mācītāji Dieva padomu par sev pašiem ir iznīcinājuši, nelikdamies no viņa kristīties.

7:31  Bet Tas Kungs sacīja: “Kam šās cilts ļaudis līdzināšu, un kam tie ir līdzinājami?

7:32  Tie ir līdzinājami bērniem, kas sēž uz tirgus, un viens otram uzsauc un saka: mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši.

7:33  Jo Jānis tas Kristītājs, ir nācis, nedz maizi ēzdams nedz vīnu dzerdams, un jūs sakāt: viņam ir velns.

7:34  Tas Cilvēka Dēls ir nācis, ēd un dzer, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir rijējs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.

7:35  Un gudrība top taisnota no visiem saviem bērniem.”

7:36  Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, ka Viņš pie tā ēstu, un Viņš tā farizeja namā iegājis apsēdās.

7:37  Un redzi, tanī pilsētā viena sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš tā farizeja namā pie galda sēžot, atnesa akmens trauciņu ar dārgām zālēm,

7:38  Un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slapināt Viņa kājas ar savām asarām, un ar saviem galvas matiem nožāvēja un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar tām zālēm.

7:39  Bet tas farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams sacīja pats pie sevis: “Kad Šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī tāda sieva, kas Viņu aizskar, jo tā ir grēciniece.”

7:40  Un Jēzus atbildēdams uz to sacīja: “Sīmani, Man tev kas jāsaka;” viņš atbildēja: “Mācītāj, saki.”

7:41  Jēzus sacīja: “Vienam naudas aizdevējam bija divi parādnieki; viens tam bija parādā piecsimt grašus, un otrs piecdesmit.

7:42  Kad nu tie nespēja atdot, tad viņš abiem diviem atlaida. Kurš tad no tiem, saki jel, to vairāk mīlēs?”

7:43  Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš uz to sacīja: “Tu pareizi esi spriedis.”

7:44  Un griezies pie tās sievas Viņš uz Sīmani sacīja: “Vai tu šo sievu redzi? Es esmu nācis tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis priekš Manām kājām, bet šī ar savām asarām Manas kājas slapinājusi un ar saviem galvas matiem nožāvējusi.

7:45  Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr tā ir iekšā nākusi, nav mitējusies Manas kājas skūpstīt.

7:46  Ar eļļu tu neesi svaidījis Manu galvu, bet šī ar zālēm ir svaidījusi Manas kājas.

7:47  Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz ir mīlējusi; bet kam maz top piedots, tas mīl maz.”

7:48  Un Viņš uz to sacīja: “Tev tavi grēki piedoti.”

7:49  Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, iesāka pie sev pašiem sacīt: “Kas Tas tāds, kas arī grēkus piedod?”

7:50  Bet Viņš uz to sievu sacīja: “Tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru.”

Chapter 8

8:1  Un pēc tam notikās, ka Viņš staigāja pa pilsētām un miestiem, mācīdams un sludinādams par Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa,

8:2  Un kādas sievas, kas bija dziedinātas no ļauniem gariem un vājībām, Marija, saucama Madaļa, no kuras septiņi velni bija izgājuši,

8:3  Un Joanna, Hērodus nama uzrauga, Kūzas, sieva, un Zuzanna un daudz citas sievas, kas no sava padoma Viņam kalpoja.

8:4  Bet kad daudz ļaudis bija sanākuši un no visām pilsētām pie Viņa gāja, tad Viņš sacīja caur līdzību:

8:5  “Sējējs izgāja, savu sēklu sēt; un sējot cita krita ceļmalā un tapa samīta, un tie putni apakš debess to apēda.

8:6  Un cita krita uz akmeni, un uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma.

8:7  Un cita krita starp ērkšķiem, un tie ērkšķi uzauga līdz un to apmāca.

8:8  Un cita krita uz labu zemi, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”

8:9  Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, kas šī līdzība esot?

8:10  Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem citiem caur līdzību, ka tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.

8:11  Bet šī ir tā līdzība: tā sēkla ir Dieva vārds.

8:12  Bet kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem to vārdu no viņu sirdīm, lai netic un netop svēti.

8:13  Bet kas uz akmens, ir tie: kad tie to vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un kārdināšanas laikā tie atkāpjās.

8:14  Bet kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird, bet tomēr noiet un dodas uz zūdīšanos un bagātību un pasaules kārību, un noslāpst un nenes nekādus augļus.

8:15  Bet kas labā zemē, ir tie, kas to vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami iekš paciešanas.

8:16  Un sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku nedz to liek apakš galda, bet to liek uz lukturi, lai tie, kas nāk iekšā, to gaišumu redz.

8:17  Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaps zināms un nenāks gaismā.

8:18  Tāpēc pielūkojiet, kā jūs dzirdat! Jo kam ir, tam taps dots, un kam nav, no tā arī tas taps atņemts, ko tura par savu.”

8:19  Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa, un nevarēja Viņam klāt tikt to ļaužu dēļ.

8:20  Un Viņam ziņu deva un sacīja: “Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.”

8:21  Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.”

8:22  Un notikās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā, un uz tiem sacīja: “Ejam pāri uz otru ezera malu,” un tie stūma no malas.

8:23  Un kad tie gāja ar laivu, tad Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti ar viļņiem un bija lielās bēdās.

8:24  Un pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja sacīdami: “Kungs, Dievs, mēs grimstam!” Bet Viņš pacēlās un apdraudēja vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika it rāmi.

8:25  Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Bet tie bīdamies brīnījās savā starpā sacīdami: “Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie Viņam paklausa.”

8:26  Un tie cēlās pāri uz to Gadariešu tiesu, kas ir Galilejai pretī.

8:27  Un Viņam pie malas izejot viens vīrs no tās pilsētas sastapa, kas jau ilgi bija velnu apsēsts, un neapvilka drēbes, un nestāvēja mājā, bet kapos.

8:28  Šis, Jēzu redzēdams, brēca un krita zemē Viņa priekšā un sacīja ar stipru balsi: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Tā Visuaugstākā Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani!”

8:29  Jo Viņš tam nešķīstam garam pavēlēja, atstāties no tā cilvēka, jo tas viņu jau ilgu laiku bija plosījis, un viņš ar ķēdēm un saitēm tapa saistīts un tapa apsargāts, bet tās saites saraustījis, viņš no velna tapa dzīts uz tuksnesi.

8:30  Un Jēzus tam jautāja sacīdams: “Kā tev vārds?” Un viņš sacīja: “Leģions,” jo daudz velni iekš tā bija iegājuši

8:31  Un tie Viņam lūdza, lai tiem nepavēlētu bezdibenī nokāpt.

8:32  Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna, un tie Viņu lūdza, ka Viņš tiem atļautu ieiet tais cūkās. Un Viņš tiem atļāva.

8:33  Un tie velni no tā cilvēka atstājušies iegāja tais cūkās, un tas pulks no kraujas nogāzās ezerā un noslīka.

8:34  Bet tie gani redzējuši, kas notika, aizbēga, un nogājuši to pasludināja pilsētā un ciemos.

8:35  Bet tie izgāja, to notikumu redzēt, un nāca pie Jēzus un atrada to cilvēku, no kā tie velni bija atstājušies, apģērbtu un prātīgu pie Jēzus kājām sēžam, un tie bijās.

8:36  Un arī tie, kas to bija redzējuši, pasludināja viņiem, kā tas velna apsēstais tapis pestīts.

8:37  Un viss tas ļaužu pulks no tās Gadariešu tiesas Viņu lūdza, ka no tiem aizietu, jo tie no lielām bailēm bija pārņemti, un Viņš kāpa laivā un griezās atpakaļ.

8:38  Bet tas vīrs, no kā tie velni bija atstājušies, Viņu ļoti lūdza, ka pie Viņa varētu palikt, bet Jēzus to atlaida sacīdams:

8:39  “Griezies atpakaļ uz savām mājām un izteic, kādas lielas lietas Dievs tev ir darījis;” un tas nogāja pa visu to pilsētu, pasludinādams, kādas lielas lietas Jēzus tam bija darījis.

8:40  Un notikās, kad Jēzus atpakaļ nāca, tad tie ļaudis Viņu uzņēma, jo tur bija daudz, kas uz Viņu gaidīja.

8:41  Un redzi, tur nāca viens vīrs, Jaīrus vārdā, un tas bija baznīcas priekšnieks, un tas Jēzum pie kājām krizdams lūdza, ka nāktu viņa namā.

8:42  Jo tam bija viena vienīga meita ap divpadsmit gadiem, un tā bija nomirusi. Un Viņam ejot tie ļaudis spiedās virsū.

8:43  Un viena sieva, pie divpadsmit gadiem asins sērgā sirgusi, kas visu savu padomu bija izdevusi ārstiem un nevarējusi tapt dziedināta no neviena,

8:44  Piegājusi no aizmugures aizskāra Viņa drēbes vīli, un tūdaļ viņas asins skriešana nostājās.

8:45  Un Jēzus sacīja: “Kas Mani aizskāris?” Un kad visi liedzās, tad Pēteris un tie, kas pie Viņa bija, sacīja: “Kungs, tie ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež, un Tu saki: kas Mani aizskāris?”

8:46  Bet Jēzus sacīja: “Mani kāds ir aizskāris; jo Es esmu manījis, ka spēks no Manis izgājis.”

8:47  Bet tā sieva, redzēdama, ka to nevarēja slēpt, nāca drebēdama un metās ceļos priekš Viņa un Viņam izteica priekš visiem ļaudīm, kādas vainas dēļ tā Viņu bija aizskārusi, un ka tā tūdaļ bija palikusi vesela.

8:48  Bet Viņš uz to sacīja: “Turi drošu prātu, Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi; ej ar mieru!”

8:49  Un Viņam vēl tā runājot, viens no tā baznīcas priekšnieka saimes nāca, uz šo sacīdams: “Tava meita ir nomirusi, neapgrūtini to Mācītāju.”

8:50  Bet Jēzus to dzirdējis tam atbildēja sacīdams: “Nebīsties, tici tikai, un viņa taps glābta.”

8:51  Un namā iegājis, Viņš nevienu nelaida iekšā, kā vien Pēteri un Jēkabu un Jāni un tās meitas tēvu un māti.

8:52  Bet visi raudāja un to nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, tā nav mirusi, bet tikai guļ.”

8:53  Un tie Viņu apsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi.

8:54  Bet visus izdzinis, Viņš satvēra viņas roku, sauca un sacīja: “Meitiņa, celies augšām.”

8:55  Un viņas dvēsele atgriezās, un tā tūdaļ uzcēlās; un Viņš pavēlēja, tai dot ēst.

8:56  Un viņas vecāki iztrūcinājās. Bet Viņš tiem pavēlēja, nevienam to nesacīt, kas bija noticis.

Chapter 9

9:1  Un Savus divpadsmit mācekļus sasaucis, Viņš tiem deva varu un spēku pār visiem velniem, un sērgas dziedināt.

9:2  Un Viņš tos sūtīja, Dieva valstību sludināt un vājus darīt veselus:

9:3  Un Viņš uz tiem sacīja: “Neņemat neko līdz uz ceļu, nedz zizli, nedz kulīti, nedz maizi, nedz naudu, un lai nevienam no jums nav divi svārki.

9:4  Un kurā mājā jūs ieiesiet, tur paliekat, un no turienes ejat tālāk.

9:5  Un kas jūs neuzņems, - tad iziedami no tās pilsētas nokratāt arī pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.”

9:6  Bet tie izgājuši pārstaigāja visus tos miestus visur to priecas vārdu sludinādami un dziedinādami.

9:7  Bet Hērodus, kas to ceturto zemes tiesu valdīja, dzirdēja visas lietas, kas caur Viņu notika, un nezināja, ko domāt, tāpēc ka citi runāja, ka Jānis no miroņiem esot augšām cēlies;

9:8  Bet citi, ka Elija esot parādījies; bet citi, ka viens no tiem pirmajiem praviešiem esot augšām cēlies.

9:9  Un Hērodus sacīja: “Es Jānim galvu esmu nocirtis, bet kas šis tāds, par ko es tādas lietas dzirdu?” Un tas meklēja, Viņu redzēt.

9:10  Un tie apustuļi atgriezušies Viņam teica, kādas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma līdz un aizgāja savrup uz kādu tukšu vietu pie vienas pilsētas, vārdā Betsaida.

9:11  Bet tie ļaudis, to nomanīdami, gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos pieņēmis runāja ar tiem par Dieva valstību; un kam dziedināšanas vajadzēja, tos Viņš darīja veselus.

9:12  Bet vakars jau metās, un tie divpadsmit piegājuši uz Viņu sacīja: “Atlaidi tos ļaudis, ka tie nogājuši tais apkārtējos miestos un ciemos mājas vietu dabū un maizi atrod; jo mēs šeit esam tukšā vietā.”

9:13  Bet Viņš uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis vien, ja mēs citur nogājuši barību nepirksim priekš visiem šiem ļaudīm.”

9:14  Jo tur bija kādi piectūkstoš vīri. Bet Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Liekat viņiem apsēsties pa kārtām, pa piecdesmitiem.”

9:15  Un tie tā darīja un lika visiem apsēsties.

9:16  Bet, tās piecas maizes un tās divas zivis ņēmis, Viņš skatījās uz debesi, tās svētīja un pārlauza, un deva tiem mācekļiem, lai tiem ļaudīm ceļ priekšā.

9:17  Un tie visi ēda un paēda; un salasīja tās druskas, kas tiem bija atlikušas, divpadsmit kurvjus.

9:18  Un notikās, kad Viņš viens pats Dievu lūdza, tad tie mācekļi pie Viņa piegāja; un Viņš tiem vaicāja sacīdams: “Ko tie ļaudis saka, Mani esam?”

9:19  Bet tie atbildēdami sacīja: “Jānis, tas Kristītājs; un citi, ka viens no tiem veciem praviešiem esot augšām cēlies.”

9:20  Bet Viņš uz tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam?” Bet Pēteris atbildēdams sacīja: “Tu esi Tas Dieva Kristus.”

9:21  Bet viņš tiem stipri aizliedza, lai nevienam nesaka,

9:22  Sacīdams: “Tam Cilvēka Dēlam būs daudz ciest un tapt atmestam no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā uzmodinātam.”

9:23  Un Viņš uz visiem sacīja: “Ja kas grib nākt Man pakaļ, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ikdienas un staigā Man pakaļ.

9:24  Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs; un kam sava dzīvība Manis dēļ zūd, tas to izglābs.

9:25  Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš samanto visu pasauli, bet pats pazūd jeb iet bojā?

9:26  Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas, tā paša dēļ Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un to svēto eņģeļu godībā.

9:27  Bet Es jums tiešām saku: ir kādi no tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, kamēr Dieva valstību redzēs.”

9:28  Un notikās kādas astoņas dienas pēc šiem vārdiem, tad Viņš ņēma līdz Pēteri un Jāni un Jēkabu, un uzkāpa uz to kalnu, Dievu lūgt.

9:29  Un Viņam lūdzot, Viņa vaigs palika citāds un Viņa drēbes spoži baltas kā zibens.

9:30  Un redzi, divi vīri ar Viņu runāja, tie bija Mozus un Elija.

9:31  Tie parādījās iekš godības un runāja par Viņa galu, ko Viņam bija piepildīt Jeruzālemē.

9:32  Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, bet uzmodušies tie redzēja Viņa spožumu un tos divus vīrus pie Viņa stāvam.

9:33  Un notikās, kad tie no Viņa šķīrās, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: “Kungs, šeit mums labi, lai taisām trīs būdas, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam;” - un viņš nezināja, ko viņš runāja.

9:34  Un tam šo runājot, padebesis nāca un viņus apēnoja, bet tie bijās, kad tas padebesis viņus apklāja.

9:35  Un balss nāca no tā padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, To jums būs klausīt.”

9:36  Un kad tā balss atskanēja, tad Jēzus atradās viens pats. Un tie cieta klusu un nesacīja nevienam tanīs dienās nekā no tā, ko bija redzējuši.

9:37  Un notikās otrā dienā, kad tie no kalna nāca zemē, tad Viņu sastapa daudz ļaužu.

9:38  Un redzi, viens vīrs no tiem ļaudīm brēca sacīdams: “Mācītāj, es Tev lūdzu, skaties uz manu dēlu, jo tas ir mans vienpiedzimušais,

9:39  Un redzi, viens gars to grābj, un tas piepeši brēc, un viņš to plosa līdz putām un tikai grūti no tā šķirās, to novārdzinādams.

9:40  Un es Taviem mācekļiem esmu lūdzis, ka tie to izdzītu, bet tie nespēja.”

9:41  Un Jēzus atbildēdams sacīja: “Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es pie jums būšu un jūs panesīšu? Atved savu dēlu šurp.”

9:42  Un tam atnākot velns to plosīja un raustīja: bet Jēzus to nešķīsto garu apdraudēja un darīja to bērnu veselu un atdeva viņa tēvam.

9:43  Bet visi iztrūcinājās par to augsto Dieva godību. Un kad visi brīnījās par visu, ko Jēzus bija darījis, tad Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem:

9:44  Liekat jūs šos vārdus savās ausīs, jo Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās.

9:45  Bet tie šo vārdu nesaprata, un tas tiem bija apslēpts, ka tie to nesamanīja, un tie bijās Viņu vaicāt par šo vārdu.

9:46  Un viņu starpā tādas domas cēlās, kurš no viņiem esot tas lielākais.

9:47  Bet Jēzus viņu sirds domas redzēdams, ņēma vienu bērnu un to nostādīja Savā priekšā,

9:48  Un uz tiem sacīja: “Ja kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; un ja kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. Jo kurš jūsu starpā ir tas mazākais, tas būs liels.”

9:49  Bet Jānis atbildēdams sacīja: “Kungs, mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, un tam esam lieguši, jo tas neiet ar mums Tev pakaļ. “

9:50  Un Jēzus uz to sacīja: “Neliedziet, jo kas nav pret mums, tas ir ar mums.”

9:51  Un notikās, kad Viņa paaugstināšanas laiks bija klāt, tad Viņš Savu vaigu grieza, iet uz Jeruzālemi

9:52  Un Viņš nosūtīja vēstnešus Savā priekšā un tie gāja un nāca uz vienu Samarijas miestu, sataisīt mājas vietu priekš Viņa.

9:53  Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņš bija apņēmies, iet uz Jeruzālemi.

9:54  Un Viņa mācekļi, Jēkabs un Jānis, to redzēdami sacīja: “Kungs, vai Tu gribi, tad mēs sacīsim, lai uguns krīt no debess un tos sadedzina, itin kā arī Elija darījis?”

9:55  Bet Viņš atgriezdamies tos aprāja un sacīja: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?

9:56  Jo Tas Cilvēka Dēls nav nācis, cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” Un tie gāja uz citu miestu.

9:57  Un notikās tiem noejot, viens uz ceļa uz viņu sacīja: “Kungs, es Tev iešu pakaļ, kurp Tu iesi.

9:58  Un Jēzus uz to sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur Tas Savu galvu lai noliek.”

9:59  Un Viņš uz citu sacīja: “Nāc Man pakaļ!” Bet tas sacīja: “Kungs, atļauj man papriekš noiet, savu tēvu aprakt.”

9:60  Bet Jēzus uz to sacīja: “Lai miroņi aprok savus miroņus, bet tu ej un pasludini Dieva valstību.”

9:61  Un cits sacīja: “Kungs, es Tev iešu pakaļ, bet atļauj man papriekš no tiem atvadīties, kas ir manā namā.”

9:62  Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens neder Dieva valstībā, kas savu roku pieliek pie arkla un skatās atpakaļ.”

Chapter 10

10:1  Un pēc tam Tas Kungs vēl septiņdesmit citus iecēla un tos sūtīja pa diviem savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kur Viņš gribēja iet.

10:2  Un Viņš uz tiem sacīja: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz; tāpēc lūdziet tā pļaujamā Kungu, lai Tas strādniekus sūta Savā pļaujamā.

10:3  Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.

10:4  Nenesiet maku, nedz kulīti, nedz kurpes, un nesveicinājiet nevienu uz ceļa.

10:5  Un kurā namā jūs ieiesiet, sakāt papriekš: miers lai ir ar šo namu.

10:6  Un ja tur būs kāds miera bērns, tad jūsu miers uz tā dusēs; bet ja ne, tad tas pie jums atgriezīsies.

10:7  Tanī pašā namā paliekat, un ēdat un dzerat, kas tiem pie rokas, jo strādniekam sava alga pienākas; neejat no viena nama uz otru.

10:8  Un kurā pilsētā jūs ieiesiet, un tie jūs uzņem, tur ēdat, ko jums ceļ priekšā.

10:9  Un dariet tur veselus tos vājos un sakāt uz tiem: Dieva valstība tuvu pie jums ir nākusi.

10:10  Bet kurā pilsētā jūs ieejat, un tie jūs neuzņem, tad izgājuši uz viņu ielām sakiet:

10:11  Arī tos pīšļus, kas mums no šīs pilsētas pielīp, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība tuvu ir nākusi.

10:12  Bet Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā vieglāki būs, nekā tādai pilsētai.

10:13  Vai tev, Horacin! vai tev, Betsaida! jo kad iekš Tirus un Sidonas tie brīnumi būtu notikuši, kas pie jums notikuši, tad tie jau sen no grēkiem būtu atgriezušies maisos un pelnos.

10:14  Tomēr Tirum un Sidonai vieglāki būs tiesas dienā nekā jums.

10:15  Un tu, Kapernaūma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu līdz ellei tapsi nogrūsta.

10:16  Kas jūs dzird, tas Mani dzird, un kas jūs nicina, tas Mani nicina; bet kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.”

10:17  Un tie septiņdesmit pārnāca ar prieku sacīdami: “Kungs, arī tie velni mums padodas Tavā Vārdā.”

10:18  Un Viņš uz tiem sacīja: “Es sātanu redzēju itin kā zibeni no debess krītam.

10:19  Redzi, Es jums esmu devis spēku, staigāt uz čūskām un skorpioniem, un pār visu ienaidnieka varu, un nekas jums nekaitēs.

10:20  Tomēr nepriecājaties par to, ka tie gari jums padodas, bet priecājaties, kā jūsu vārdi ir rakstīti debesīs.”

10:21  Un tanī stundā Jēzus priecājās garā un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šās lietas esi paslēpis gudriem un prātīgiem, un no tām ziņu devis bērniņiem. Tiešām, Tēvs, jo tā tas ir bijis Tavs labais prāts.

10:22  Visas lietas Man ir nodotas no Mana Tēva. Un neviens neatzīst, kas ir Tas Dēls, kā vien Tas Tēvs, un kas ir Tas Tēvs, kā vien Tas Dēls, un kam Tas Dēls to grib darīt zināmu.”

10:23  Un Viņš griezies pie tiem mācekļiem sacīja sevišķi: “Svētīgas ir tās acis, kas redz, ko jūs redzat.

10:24  Jo Es jums saku: daudz pravieši un ķēniņi gribēja redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.”

10:25  Un redzi, viens rakstu mācītājs cēlās, Viņu kārdinādams, un sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, ka es iemantoju mūžīgu dzīvošanu?”

10:26  Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi?”

10:27  Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava spēka un no visa sava prāta, un savu tuvāku kā sevi pašu.”

10:28  Tad Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; ej, dari to, tad tu dzīvosi.”

10:29  Bet tas gribēdams pats taisnoties sacīja uz Jēzu: “Kas tad ir mans tuvākais?”

10:30  Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Viens cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita slepkavu rokās, tie tam noplēsa drēbes, un to sasituši, aizgāja un to pameta pusmirušu.

10:31  Bet no nejauši viens priesteris staigāja pa to pašu ceļu; kad tas to redzēja, tad viņš aizgāja garām.

10:32  Tāpat arī viens levits; tas pie tās vietas nācis to redzēja un aizgāja garām.

10:33  Bet viens Samarietis, savu ceļu iedams, nāca pie viņa, un viņu redzot sirds tam iežēlojās,

10:34  Un piegājis sasēja viņa vātis, tanīs eļļu un vīnu ieliedams; pēc viņš to cēla uz savu lopu un to noveda mājas vietā un to apkopa.

10:35  Un otrā dienā aiziedams viņš izvilka divus sudraba grašus un deva tos tam saimniekam un uz to sacīja: “Kopi šo, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams es tev to atdošu.”

10:36  Kurš no šiem trim tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis slepkavu rokās?”

10:37  Bet tas sacīja: “Tas, kas žēlastību pie viņa darījis.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Tad ej nu un dari tu tāpat arīdzan.”

10:38  Un notikās, Viņam Savu ceļu staigājot, Viņš nāca vienā pilsētiņā; un viena sieva, Marta vārdā, Viņu uzņēma savā namā.

10:39  Un tai bija māsa, vārdā Marija; tā nosēdās pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdus.

10:40  Bet Marta daudz nodarbojās kalpodama un piegāja sacīdama: “Kungs, vai Tev nekas par to, ka mana māsa mani ir atstājusi vienu pašu kalpojam? Saki jel viņai, lai tā man palīdz”.

10:41  Bet Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Marta, Marta, tu gan daudz rūpējies un pūlējies;

10:42  Bet vienas lietas vajag; Marija to labo daļu sev ir izredzējusi, tā no tās netaps atņemta.”

Chapter 11

11:1  Un notikās, kad Viņš kādā vietā Dievu lūdza, un kad bija pabeidzis, tad viens no Viņa mācekļiem uz Viņu sacīja: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis savus mācekļus ir mācījis.”

11:2  Un Viņš uz tiem sacīja: “Kad jūs lūdzat, sakāt: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds; lai nāk Tava valstība; Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes;

11:3  Mūsu dienišķu maizi dod mums ikdienas;

11:4  Un piedod mums mūsu grēkus, jo mēs paši arīdzan piedodam ikvienam, kas mums parādā; un neieved mūs kārdināšanā; bet atpestī mūs no tā ļauna.”

11:5  Un Viņš uz tiem sacīja: “Kuram jūsu starpā ir draugs, kad viņš pie tā noietu nakts vidū un uz to sacītu: “Lūdzams, aizdod man trīs maizes;

11:6  Jo draugs pie manis no ceļa ir atnācis, un man nav, ko tam celt priekšā.”

11:7  Un tas iekšā atbildēdams sacītu: “Neapgrūtini mani, durvis jau aizslēgtas, un mani bērni pie manis jau ir gultā. Es nevaru celties un tev dot;” -

11:8  Es jums saku: “Jebšu viņš arī neceltos un tam nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr viņa nekaunīgās uzstāšanās dēļ tas celsies un viņam dos, cik tam vajag.”

11:9  Un Es jums saku: “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudzinājiet, tad jums taps atvērts.

11:10  Jo ikviens lūgdams dabū un meklēdams atrod, un kas klaudzina, tam top atvērts.”

11:11  Ja kādam tēvam jūsu starpā dēls lūdz maizi, vai tas viņam dos akmeni? Jeb arī ja zivi, vai tas viņam zivs vietā dos čūsku?

11:12  Jeb arī ja lūdz olu, vai tas viņam dos skarpiju?

11:13  Ja tad jūs, kas esat ļauni, mākat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik vairāk jūsu Debesu Tēvs dos To Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdzās.”

11:14  Un Viņš izdzina vienu velnu, un tas bija mēms. Bet notikās, kad velns bija izbēdzis, tad tas mēmais runāja, un tie ļaudis brīnījās.

11:15  Bet citi no tiem sacīja: “Šis velnus izdzen caur Belcebulu, velnu virsnieku.”

11:16  Bet citi kārdinādami meklēja no Viņa zīmi no debess.

11:17  Bet Viņš, viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas savā starpā top ienaidā, tā aiziet postā, un nams grūst uz namu.

11:18  Ja tad arī sātans savā starpā ienaidā, kā viņa valsts var pastāvēt? Jo jūs sakāt, ka Es velnus izdzenu caur Belcebulu.

11:19  Bet ja Es velnus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc tie būs jūsu tiesātāji.

11:20  Bet ja Es velnus izdzenu caur Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums atnākusi.

11:21  Kad tas stiprais apbruņojies savu pili apsargā, tad viņa lietas paliek mierā.

11:22  Bet kad viens stiprāks viņam uziet, kas viņu uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz ko viņš paļāvās, un izdala viņa laupījumu.

11:23  Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.

11:24  Kad tas nešķīstais gars izgājis no cilvēka, tad viņš pārstaigā sausas vietas un meklē dusēt. Bet to neatradis viņš saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes esmu izgājis.

11:25  Un kad viņš nāk, tad viņš to atrod ar slotām mēztu un izpušķotu.

11:26  Tad viņš noiet un ņem pie sevis septiņus citus garus, kas niknāki nekā viņš pats; un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un top pēc ar to cilvēku niknāki, nekā bijis papriekš.”

11:27  Un notikās, kad Viņš tā runāja, tad viena sieva tanī pulkā savu balsi pacēla un uz Viņu sacīja: “Svētīgas ir tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.”

11:28  Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.”

11:29  Un kad tie ļaudis sapulcinājās, tad Viņš iesāka sacīt: “Šī cilts ir nikna, tā meklē zīmi, un zīme tai netaps dota kā vien pravieša Jonas zīme.

11:30  Jo itin kā Jona bija par zīmi Niniviešiem, tāpat arī Tas Cilvēka Dēls būs šai ciltij.

11:31  Tā ķēniņiene no dienvidu puses celsies soda dienā pret šīs cilts ļaudīm un tos pazudinās; jo tā no pasaules gala ir nākusi, Salamana gudrību dzirdēt, un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans.

11:32  Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie ir atgriezušies no grēkiem uz Jonas sludināšanu: un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.

11:33  Bet sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā, nedz apakš pūra, bet uz lukturi, lai tie, kas nāk iekšā, to gaišumu redz.

11:34  Miesas svece ir acs; tāpēc ja tava acs ir laba, tad arī visa tava miesa ir gaiša; bet ja tā ir kaitīga, tad arī tava miesa ir tumša.

11:35  Tāpēc pieraugi, ka tas gaišums, kas ir iekš tevis, nav tumsība.

11:36  Ja tad nu visa tava miesa ir gaiša, tā ka tai nemaz nav tumsības, tad tā būs visai gaiša, itin kā kad svece tevi apgaismo ar savu spīdumu.”

11:37  Bet kamēr Viņš vēl tā runāja, viens farizejs Viņu lūdza, ka Viņš azaidu pie tā ēstu. Un Viņš iegājis apsēdās.

11:38  Un tas farizejs brīnījās redzēdams, ka Viņš nemazgājās priekš azaida.

11:39  Bet Tas Kungs uz to sacīja: “Tagad jūs farizeji šķīstat biķera un bļodas ārapusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību.

11:40  Jūs bezprātīgie, vai tas, kas āra pusi darījis, nav arī darījis iekšpusi?

11:41  Bet dodiet to, kas tur iekšā, nabagiem, un redzi, viss jums ir šķīsts.

11:42  Bet ak vai, jums, farizejiem! jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, un pārkāpiet tiesu un Dieva mīlestību. Šo vajadzēja darīt, un to nevajadzēja pamest.

11:43  Ak vai, jums, farizejiem! jums tīk jo augstos krēslos baznīcās sēdēt un tirgos tapt sveicinātiem.

11:44  Ak vai, jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! jūs liekuļi! jo jūs esat tā kā paslēpti kapi, un tie cilvēki, kas virsū staigā, to nezina.”

11:45  Bet viens no tiem bauslības mācītājiem atbildēdams uz Viņu sacīja: “Mācītāj, Tu to runādams arī mūs nievā.”

11:46  Bet Viņš sacīja: “Ak vai, arī jums, rakstu mācītājiem! Jo jūs cilvēkus apkraujat ar grūti nesamām nastām, un paši tās nastas neaizskarat ne ar vienu pirkstu.

11:47  Ak vai, jums, jo jūs uztaisiet praviešu kapus, un jūsu tēvi tos ir nokāvuši.

11:48  Tad nu jūs dodat liecību, ka jums jūsu tēvu darbi patīk; tie gan viņus ir nokāvuši, bet jūs uztaisiet viņu kapus.

11:49  Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie tiem praviešus un apustuļus, un tie citus no tiem nokaus un citus izdzīs,

11:50  Ka pie šās cilts visu praviešu asinis taptu meklētas, kas ir izlietas no pasaules iesākuma,

11:51  No Abela asinīm līdz Zaharijas asinīm, kas ir nokauts starp altāri un Dieva namu. Patiesi, Es jums saku: tās taps meklētas pie šās tautas.

11:52  Ak vai, jums, rakstu mācītājiem, jo jūs to atzīšanas atslēgu esat noņēmuši. Jūs paši neieejat, un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat atturējuši.”

11:53  Un kad Viņš tā uz tiem sacīja, tad tie rakstu mācītāji un farizeji iesāka gauži viņam lauzties virsū un par daudz lietām Viņam tos vārdus izvilt no mutes.

11:54  Un tie uz Viņu glūnēja un meklēja kaut ko saķert no Viņa mutes, ka Viņu varētu apsūdzēt.

Chapter 12

12:1  Un kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā ka tie viens otru gandrīz samina, tad Jēzus iesāka sacīt uz Saviem mācekļiem: “Visvairāk sargājaties no farizeju rauga, kas ir liekulība.

12:2  Bet nekas nav apslēpts, kas nenāks gaismā, nedz slepens, kas nekļūs zināms.

12:3  Tāpēc, ko jūs esat sacījuši tumsībā, to dzirdēs gaismā, un ko esat ausī runājuši kambaros, to sludinās uz jumtiem.

12:4  Bet Es jums, Saviem draugiem, saku: nebīstaties no tiem, kas miesu nokauj un pēc vairāk neko nespēj darīt.

12:5  Bet Es jums rādīšu, no kā jums jābīstas: bīstaties no tā, kam ir vara nokaut un tad iemest ellē: tiešām, Es jums saku, no tā bīstaties.

12:6  Vai piecus zvirbuļus nepērk par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts pie Dieva.

12:7  Bet arī visi jūsu galvas mati ir skaitīti, tāpēc nebīstaties; jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi.

12:8  Bet Es jums saku: ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Tas Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā.

12:9  Un kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā.

12:10  Un ikvienam, kas ko runās pret To Cilvēka Dēlu, taps piedots; bet kas To Svēto Garu zaimojis, tam netaps piedots.

12:11  Bet kad jūs vedīs baznīcas tiesu un valdnieku un vareno priekšā, tad nebēdājaties, kā un ar ko aizbildināsities, jeb ko runāsiet.

12:12  Jo Tas Svētais Gars jums mācīs tanī pašā stundā, ko būs runāt.”

12:13  Bet viens no tiem ļaudīm uz Viņu sacīja: “Mācītāj, saki manam brālim, lai tas tēva mantu ar mani dala.”

12:14  Bet Viņš uz to sacīja: “Cilvēks, kas Mani pār jums iecēlis par tiesnesi vai izšķīrēju?”

12:15  Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pieraugāt un sargājaties no mantas kārības! Jo neviens nedzīvo no tā, ka viņam pārlieku daudz mantas.”

12:16  Un Viņš tiem stāstīja līdzību sacīdams: “Kāda bagāta cilvēka tīrums bija nesis papilnam augļus.

12:17  Un tas domāja savā prātā sacīdams: ko darīšu? Jo man nav, kur savus augļus likt.

12:18  Un tas sacīja: to darīšu: es savus šķūņus gribu noplēst un lielākus uztaisīt un tur likšu visus savus augļus un savu labību,

12:19  Un sacīšu uz savu dvēseli: dvēsele, tev ir liels mantas krājums uz daudz gadiem: dusi, ēd un dzer un līksmojies!

12:20  Bet Dievs uz to sacīja: tu bezprātīgais! šinī naktī tavu dvēseli no tevis atprasīs, un kam tas būs ko tu esi sakrājis?

12:21  Tāds pat ir, kas sev mantas krāj un nav bagāts iekš Dieva.”

12:22  Un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Tāpēc Es jums saku: nezūdaties savas dzīvības pēc, ko jūs ēdīsiet, nedz miesas pēc, ar ko jūs ģērbsities.

12:23  Dzīvība ir labāka nekā barība, un miesa labāka nekā drēbes.

12:24  Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam ne klēts, nedz šķūņa; un jūsu Dievs tos uztur. Cik daudz labāki jūs esat nekā putni!

12:25  Un kurš jūsu starpā savam mūžam spēj pielikt vienu olekti, lai gan tādēļ raizējās?

12:26  Ja nu jūs ne to vismazāko neiespējat, ko tad raizējaties par tām citām lietām?

12:27  Ņemiet vērā puķes, kā tās aug: ne tās strādā, ne tas vērpj; bet Es jums saku, ka pat Salamans visa savā godībā tā nav bijis apģērbts, kā viena no tām.

12:28  Ja tad Dievs zāli laukā tā apģērbj, kas šodien stāv un rītu top iemesta krāsnī, cik vairāk jūs? Ak jūs mazticīgie!

12:29  Tā arīdzan nebēdājaties, ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz šaubāties šurpu turpu.

12:30  Jo visas šīs lietas pagāni pasaulē meklē, bet jūsu Tēvs zina, ka jums šo lietu vajag.

12:31  Bet meklējiet Dieva valstību, un tad jums visas šīs lietas taps piemestas.

12:32  Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēva žēlīgais prāts ir, jums dot to valstību.

12:33  Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem, gādājiet sev makus, kas nenovecojas, neiznīcīgu mantu debesīs, kur zaģļi netiek klāt, un kodes nesamaitā.

12:34  Jo kur jūsu manta, tur arī būs jūsu sirds.

12:35  Lai jūsu gurni ir apjozti un tās sveces spīdošas.

12:36  Un esiet līdzīgi cilvēkiem, kas savu kungu gaida, kad tas celsies no kāzām, ka tie viņam nākot un klaudzinājot tūdaļ var atdarīt.

12:37  Svētīgi tie kalpi, ko Tas Kungs pārnācis atradīs nomodā. Patiesi, Es jums saku, ka viņš apjozīsies, un tiem liks apsēsties un apkārt iedams tiem kalpos.

12:38  Un kad viņš nāks nakts vidū, vai pirmajos gaiļos un tā atradīs, svētīgi tie kalpi.

12:39  Bet to ziniet, kad tas nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāk, tad viņš būtu nomodā un neļautu savā namā ielauzties.

12:40  Un jūs arīdzan esat gatavi: jo tanī stundā, kurā nedomājat, Tas Cilvēka Dēls nāks.”

12:41  Un Pēteris uz To sacīja: “Kungs, vai Tu šo līdzību saki uz mums, vai arī uz visiem?”

12:42  Bet Tas Kungs sacīja: “Kas gan ir tas uzticīgais un gudrais nama turētājs, ko kungs ieceļ pār savu saimi, tiem piederīgo barību dot īstenā laikā?

12:43  Svētīgs tas kalps, ko kungs, pārnācis atradīs tā darām.

12:44  Es jums tiešām saku, ka viņš to iecels pār visu savu mantu.

12:45  Bet ja tas kalps sacīs savā prātā: mans kungs kavējās nākt; un iesāks kalpus un kalpones sist, un ēst un dzert un piedzerties:

12:46  Tad šī kalpa kungs nāks tanī dienā, kurā tas viņu negaida, un tanī stundā, ko tas nezina, un to šķels pušu un tam savu algu dos ar tiem neticīgiem.

12:47  Bet tas kalps, kas sava kunga prātu zinādams nav sataisījies, nedz darījis pēc viņa prāta, tas dabūs daudz sitienu.

12:48  Bet kas nezinādams darījis, ar ko viņš sitienus pelnījis, dabūs maz sitienu; bet no ikviena, kam daudz ir dots, daudz meklēs, un kam daudz ir uzticēts, no tā vairāk prasīs.

12:49  Es esmu nācis, uguni mest uz zemi, un kā Es gribētu, ka (tā) jau degtu.

12:50  Bet Man būs tapt kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta!

12:51  Vai jums šķiet, ka esmu nācis mieru dot virs zemes? Es jums saku: nebūt ne, bet ienaidu.

12:52  Jo no šī laika vienā namā pieci savā starpā būs ienaidā, trīs pret diviem un divi pret trim.

12:53  Tēvs cels ienaidu pret dēlu, un dēls pret tēvu, māte pret meitu, un meita pret māti, un vīra māte pret savu vedeklu, un vedekla pret savu vīra māti.”

12:54  Un viņš arī uz tiem ļaudīm sacīja: “Kad redzat kādu padebesi uzkāpjam no vakara puses, tad jūs tūdaļ sakāt: lietus nāk; un tā notiek.

12:55  Un kad vējš pūš no dienvidiem, tad jūs sakāt: būs karsts laiks; un tā notiek.

12:56  Jūs liekuļi, debess un zemes ģīmi jūs varat noprast, bet kā šo laiku neizprotat?

12:57  Un kāpēc jūs arī no sevis pašiem nespriežat, kas taisnība?

12:58  Jo kad tu ar savu pretinieku ej pie valdnieka, tad lūko uz ceļa ar viņu salīgt, ka tas tevi neved pie soģa, un soģis tevi nenodod bendēm, un bende tevi nemet cietumā.

12:59  Es tev saku, tu neiziesi no turienes, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.”

Chapter 13

13:1  Bet tanī pašā brīdī tur kādi gadījās, kas viņam pasludināja par tiem Galilejiem, kuru asinis Pilatus bija sajaucis ar viņu upuriem.

13:2  Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jums šķiet, ka šie Galileji ir bijuši grēcinieki pār visiem Galilejiem, tāpēc ka tie to cietuši.

13:3  Es jums saku: nebūt ne; bet ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad arī jūs visi tāpat tapsiet nomaitāti.

13:4  Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem tas tornis iekš Siloāmas krita un ko tas nosita, vainīgi ir bijuši pār visiem cilvēkiem, kas Jeruzālemē dzīvo?

13:5  Es jums saku: nebūt ne; bet ja jūs no grēkiem neatgriezīsities, tad jūs visi tāpat tapsiet nomaitāti.”

13:6  Un Viņš sacīja šo līdzību: “Vienam cilvēkam vīģes koks bija stādīts savā vīna kalnā, un tas nāca, augļus no tā meklēt un neatrada.

13:7  Tad viņš uz to vīna dārznieku sacīja: redzi, es jau nāku trīs gadus, augļus meklēt uz šī vīģes koka un neatrodu; nocērt to, kam tas velti stāv tai zemē?

13:8  Bet tas atbildēja un uz viņu sacīja: kungs, lai tas vēl stāv šo gadu, tiekams to aproku un apmēsloju,

13:9  Vai jel tas augļus nenesīs; ja ne, tad tu pēc to vari nocirst.”

13:10  Un Viņš mācīja vienā no tām baznīcām svētdienā.

13:11  Un redzi, vienai sievai bija neveselības gars astoņpadsmit gadus, un tā bija savilkta un nemaz nevarēja taisni atliekties.

13:12  Bet Jēzus, viņu redzēdams, to pieaicināja un uz to sacīja: “Sieva, topi vaļā no savas neveselības!”

13:13  Un uzlika tai rokas, un tā tūdaļ pacēlās taisna un slavēja Dievu.

13:14  Bet tas baznīcas priekšnieks apskaities, tāpēc ka Jēzus svētdienā bija dziedinājis, atbildēja un uz tiem ļaudīm sacīja: “Sešas dienas ir, kur jāstrādā, tad nu tanīs nāciet un liekaties dziedināties, un ne svētdienā.”

13:15  Tad Tas Kungs tam atbildēja un sacīja: “Tu liekuli, vai ikviens jūsu starpā savu vērsi vai ēzeli neatraisa no siles svētdienā un to nenoved dzirdīt?

13:16  Bet šī Ābrahāma meita, ko sātans, redzi, astoņpadsmit gadus ir saistījis, vai tā nebija svētdienā atraisāma no šīs saites?”

13:17  Un Viņam to sakot visi Viņa pretinieki kaunējās un visi ļaudis priecājās par visiem šiem brīnuma darbiem, kas caur Viņu notika.

13:18  Un Viņš sacīja: “Kam Dieva valstība līdzinājās, un kam to līdzināšu?

13:19  Tā ir līdzinājama sinepju graudiņam, ko cilvēks ņēmis iemeta savā dārzā; un tas uzauga un palika par lielu koku, un tie putni apakš debess taisīja ligzdas viņa zaros.”

13:20  Un atkal Viņš sacīja: “Kam Dieva valstību līdzināšu?

13:21  Tā ir līdzinājama raugam, ko sieva ņēmusi iejauca iekš trīs mēru miltu, tiekams viss sarūga.”

13:22  Un Viņš tās pilsētas un pilsētiņas pārstaigāja mācīdams un iedams uz Jeruzālemi.

13:23  Bet viens uz Viņu sacīja: “Kungs! Vai to ir maz, kas nāks Debesu valstībā?” Bet Viņš uz tiem sacīja:

13:24  “Cīnieties ieiet caur tiem šauriem vārtiem, jo, Es jums saku, daudz meklēs ieiet un nevarēs.

13:25  Kad tas nama Kungs celsies un durvis aizslēgs, un jūs iesāksiet ārā stāvēt un pie durvīm klaudzināt sacīdami: Kungs, Dievs, atdari mums; tad Viņš atbildēdams jums sacīs: Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esat.

13:26  Tad jūs iesāksiet sacīt: mēs Tavā priekšā esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās.

13:27  Un Viņš sacīs: Es jums saku, Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esat; atkāpjaties no Manis, visi jūs ļauna darītāji.

13:28  Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana, kad jūs redzēsiet Ābrahāmu un Īzaku un Jēkabu un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi pašus izmestus ārā.

13:29  Un tad nāks no rīta un vakara puses, no ziemeļa un dienvidu puses, un sēdēs Dieva valstībā.

13:30  Un redzi, ir pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie.”

13:31  Tanī dienā kādi farizeji atnāca un uz Viņu sacīja: “Izej un ej projām no šejienes; jo Hērodus grib Tevi nokaut.”

13:32  Un Viņš uz tiem sacīja: “Ejat un sakāt šai lapsai: redzi, Es velnus izdzenu un slimus daru veselus šodien un rīt, bet trešajā dienā Es būšu galā.

13:33  Tomēr Man vēl šodien un rīt un parīt jāstaigā; jo tas neklājās, ka pravietis citur galu dabū, kā Jeruzālemē.

13:34  Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un ar akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti. - cik reiz Es esmu gribējis tavus bērnus sakrāt, itin kā vista savus cālīšus apakš spārniem; un jūs neesat gribējuši.

13:35  Redzi, jūsu nams jums top atstāts postā. Bet patiesi, Es jums saku, ka jūs Mani neredzēsiet, līdz kamēr tas laiks nāk, kad jūs sacīsiet: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā.”

Chapter 14

14:1  Un gadījās, ka Jēzus viena farizeju virsnieka namā nāca svētdienā uz mielastu, un tie uz Viņu glūnēja.

14:2  Un lūk, viens ūdens sērdzīgs cilvēks tur bija Viņa priekšā.

14:3  Un Jēzus iesāka runāt uz tiem bauslības mācītājiem un farizejiem un sacīja: “Vai brīv svētdienā dziedināt?” Bet tie cieta klusu.

14:4  Un, to ņēmis, Viņš to dziedināja un sūtīja projām.

14:5  Pēc Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kurš ir jūsu starpā, kam savs ēzelis vai vērsis iekrīt akā, un viņš to tūdaļ neizvilks svētā dienā.”

14:6  Un tie tam nenieka uz to nevarēja atbildēt.

14:7  Viņš arī tiem viesiem teica kādu līdzību, nomanīdams, ka tie izraudzījās sēdēt jo augstā vietā, un uz tiem sacīja:

14:8  “Kad tu no kāda topi kāzās lūgts, tad nesēdies augstākajā vietā, ka negadās jo cienīgs nekā tu, kas arī no viņa lūgts,

14:9  Un ka tas, kas tevi un viņu lūdzis, nenāk uz tevi sacīt: dod šim vietas, un tad tev ar kaunu būs jāsēž zemākajā vietā.

14:10  Bet kad tu esi lūgts, tad ej un sēdies jo zemā vietā, ka tas, kas tevi lūdzis, nāk uz tevi sacīt: draugs, virzies augšām: tad tev būs gods priekš tiem, kas līdz ar tevi sēž pie galda.

14:11  Jo kas pats paaugstinājās, taps pazemots, un kas pats pazemojās, taps paaugstināts.”

14:12  Un Viņš sacīja arī uz to, kas Viņu bija aicinājis: “Kad tu azaidu vai vakariņu taisi, tad nelūdzi savus draugus, nedz savus brāļus, nedz savus radus, nedz bagātus kaimiņus, ka tie tevi atkal nelūdz, un tu savu atmaksu dabū.

14:13  Bet kad tu viesības dari, aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus.

14:14  Tad tu būsi svētīgs, jo tiem nav, ko tev atmaksāt; un tev taps atdots, kad tie taisnie augšām celsies.”

14:15  Bet viens no tiem, kas pie galda sēdēja, to dzirdējis, uz Viņu sacīja: “Svētīgs, kas maizi ēd Dieva valstībā.”

14:16  Bet Viņš uz to sacīja: “Viens cilvēks lielu vakariņu sataisīja un lūdza daudzus pie tā.

14:17  Un viņš savu kalpu sūtīja ap to vakariņa stundu, tiem aicinātiem sacīt: nāciet, jo visas lietas sataisītas.

14:18  Bet tie visi cits pēc cita iesāka aizbildināties. Pirmais uz to sacīja: es tīrumu esmu pircis, un man jānoiet, to apraudzīt; lūdzos, aizbildini mani.

14:19  Un otrs sacīja: es pieci jūgus vēršu esmu pircis un noeju, tos apraudzīt; lūdzos, aizbildini mani.

14:20  Un cits sacīja: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru nākt.

14:21  Un tas kalps nāca un savam kungam to atsacīja; tad tas nama kungs tapa dusmīgs un sacīja uz savu kalpu: ej steigšus uz gatvēm un pilsētas ielām, un ieved tos nabagus un kropļus un tizlus un aklus šeit iekšā.

14:22  Un tas kalps sacīja: kungs, tas ir padarīts, ko tu esi pavēlējis, bet vēl ir rūmes.

14:23  Un Tas Kungs sacīja uz to kalpu: Izej uz lielceļiem un pie sētmalām un spiedi tos nākt iekšā, lai mans nams top pilns.

14:24  Jo es jums saku, ka neviens no tiem vīriem, kas bija aicināti, manu vakariņu nebaudīs.”

14:25  Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdz, un Viņš atgriezdamies uz tiem sacīja:

14:26  “Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti un sievu un bērnus un brāļus un māsas un arī turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.

14:27  Un kas savu krustu nenes un nestaigā Man pakaļ tas nevar būt Mans māceklis.

14:28  Jo kurš ir jūsu starpā, kas torni grib uztaisīt un papriekš neapsēžās un nepārdomā, cik tas maksā, vai viņam būs padoma līdz pat galam?

14:29  Lai, kad pamatu licis un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk viņu apsmiet,

14:30  Sacīdami: Šis cilvēks ir iesācis celt, bet nav spējis pabeigt.

14:31  Jeb kurš ķēniņš, karā iedams kauties ar citu ķēniņu, papriekš neapsēžās un neapdomājās, vai būs spēcīgs, iet pretī ar desmit tūkstošiem tam, kas viņam uziet ar divdesmit tūkstošiem?

14:32  Bet kad nav, tad viņš sūta vēsti, kamēr vēl ir tālu, un lūdz mieru.

14:33  Tad nu tāpat ikkatrs no jums, kas visai savai rocībai neatsaka, tas nevar būt Mans māceklis.

14:34  Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nelietīga, ar ko tad to darīs derīgu?

14:35  Tā neder ne zemei, ne sūdos. To izmet ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”

Chapter 15

15:1  Un visādi muitnieki un grēcinieki steidzās pie Viņa, gribēdami Viņu dzirdēt.

15:2  Un tie farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis uzņem grēciniekus un ēd ar tiem.”

15:3  Bet Viņš tiem šo līdzību stāstīja un sacīja:

15:4  “Ja kādam cilvēkam jūsu starpā ir simts avis, un tam viena no tām pazūd, vai tas neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nenoiet pēc tās pazudušās, tiekams to atrod?

15:5  Un to atradis, viņš līksmodamies to ceļ uz saviem pleciem.

15:6  Un mājās pārnācis viņš sasauc savus draugus un kaimiņus, uz tiem sacīdams: priecājaties ar mani, es savu avi esmu atradis, kas bija pazudusi.

15:7  Es jums saku: tā arī debesīs būs vairāk līksmības par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās no grēkiem nevajag.

15:8  Jeb ja kādai sievai ir desmit graši un viens tai nozūd, vai tā neiededzina sveci un nemēž namu, rūpīgi meklēdama, kamēr to atrod?

15:9  Un to atradusi, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes sacīdama: priecājaties ar mani, jo es savu grasi atkal esmu atradusi, kas man bija nozudis.

15:10  Tā, Es jums saku, būs arī līksmība pie Dieva eņģeļiem par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem.”

15:11  Un Viņš sacīja: “Vienam cilvēkam bija divi dēli.

15:12  Un tas jaunākais no tiem sacīja uz tēvu: tēvs, dod man manu tiesu no tās mantas, kas man nākas; un viņš tiem to mantu dalīja.

15:13  Un pēc necik ilga laika tas jaunākais, visu saņēmis kopā, aizgāja uz tālu zemi un tur savu mantu izšķērdēja, negodīgi dzīvodams.

15:14  Kad nu tas visu savu mantu bija iztērējis, tad liels bads nāca tanī zemē, un tam iesāka pietrūkt.

15:15  Tad viņš gāja un pieķērās turpat pie viena namnieka; tas to sūtīja uz savu tīrumu, cūkas ganīt.

15:16  Un viņš gribēja savu vēderu pildīt ar sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens ne tās tam nedeva.

15:17  Tad viņš pie atzīšanas nācis sacīja: cik algādžu manam tēvam, kam maizes papilnam, un es mirstu badu!

15:18  Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi,

15:19  Un vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; dari mani par vienu no taviem algādžiem.

15:20  Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet kad tas vēl bija tālu, tad viņa tēvs to redzēja, un viņš iežēlojās par to un skrēja un krita tam ap kaklu un to skūpstīja.

15:21  Un dēls sacīja uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesi un pret tevi un neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.

15:22  Bet tēvs sacīja uz saviem kalpiem: atnesiet tās viskrāšņākās drēbes un ģērbiet to un dodiet tam gredzenu rokā un kurpes kājās.

15:23  Un atnesat treknu teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies.

15:24  Jo šis mans dēls bija nomiris un atkal tapis dzīvs; viņš bija pazudis un ir atrasts. Un tie sāka līksmoties.

15:25  Bet vecākais dēls bija uz lauka, un pārnākdams tuvu pie mājām viņš dzirdēja to dziedāšanu un diešanu.

15:26  Un vienu no tiem kalpiem pasaucis, viņš jautāja, kas tas esot?

15:27  Un šis sacīja uz viņu: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir nokāvis treknu teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.

15:28  Tad viņš apskaitās un negribēja ieiet. Bet viņa tēvs gāja ārā un to lūdza iekšā.

15:29  Bet viņš atbildēja un sacīja uz tēvu: redzi, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad vēl neesmu pārkāpis tavu bausli, un tomēr man tu vēl nekad ne kazlēnu neesi devis, ka es būtu līksmojies ar saviem draugiem.

15:30  Bet kad nu šis tavs dēls ir atnācis, kas tavu mantu aprijis ar maukām, tad tu viņam esi nokāvis barotu teļu.

15:31  Un viņš sacīja uz to: dēls, tu pie manis esi vienmēr un viss, kas mans, tas ir arī tavs.

15:32  Bet tev bija būt līksmam un priecīgam, jo šis tavs brālis bija nomiris un ir atkal tapis dzīvs, viņš bija pazudis un ir atrasts.”

Chapter 16

16:1  Un Viņš sacīja arī uz Saviem mācekļiem: “Kādam bagātam vīram bija nama turētājs, un tas viņa priekšā tapa apsūdzēts, ka viņa mantu esot izšķērdējis.

16:2  Un to aicinājis, viņš uz to sacīja: kā es to dzirdu par tevi? Atbildi par savu nama turēšanu; jo tu joprojām nevari būt nama valdītājs.

16:3  Bet tas nama turētājs runāja pats pie sevis: ko nu darīšu? Mans kungs man atņem nama valdīšanu. Rakt nespēju, diedelēt kaunos.

16:4  Es zinu, ko darīšu, kad no amata topu nocelts, lai tie mani uzņem savos namos.

16:5  Un saaicinājis visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja uz to pirmo: cik tu manam kungam esi parādā?

16:6  Un tas sacīja: simts mucu eļļas. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu, sēdies un raksti tūdaļ piecdesmit.

16:7  Tad viņš uz to otru sacīja: bet tu, cik tu esi parādā? Un tas sacīja: simts mēru kviešu. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu un raksti astoņdesmit.

16:8  Un Tas Kungs uzteica to netaisno nama turētāju, ka tas gudri bija darījis; jo šīs pasaules bērni ir gudrāki savā kārtā nekā tie gaismas bērni.

16:9  Un Es jums saku: dariet sev draugus no tās netaisnās mantas, ka tie, kad jums nu pietrūkst, jūs uzņem tais mūžīgos dzīvokļos.

16:10  Kas vismazākā lietā ir uzticīgs, tas arīdzan lielākā ir uzticīgs; bet kas vismazākā ir netaisns, tas arī lielākā ir netaisns.

16:11  Ja tad jūs pie netaisnās mantas neesat uzticīgi, kas jums uzticēs patieso?

16:12  Un kad jūs iekš svešas lietas neesat uzticīgi, kas jums dos jūsu pašu?

16:13  Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.”

16:14  Bet šo visu arī tie farizeji dzirdēja, kas mantu mīlēja, un tie Viņu apsmēja.

16:15  Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs esat tie, kas paši taisnojās cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo kas cilvēku starpā ir augsts, tas ir negantība Dieva priekšā.

16:16  Bauslība un pravieši ir līdz Jānim; no tā laika Dieva valstības evaņģēlijs top sludināts, un ikkatrs ar varu laužās tur iekšā.

16:17  Vieglāki ir, ka debess un zeme zūd, nekā no bauslības viena rakstu zīmīte zustu.

16:18  Ikviens, kas no savas sievas šķirās un precē citu, tas pārkāpj laulību, un ikviens, kas vienu no vīra atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.

16:19  Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli, un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā.

16:20  Bet arī kāds nabags bija, vārdā Lāzarus, tas gulēja priekš viņa durvīm, pilns ar vātīm,

16:21  Un gribēja paēst no tām druskām, kas krita no tā bagātā galda. Bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis.

16:22  Bet gadījās, ka tas nabags nomira un no eņģeļiem tapa aiznests Ābrahāma klēpī, un tas bagātais arīdzan nomira un tapa aprakts.

16:23  Kad tas nu bija ellē un mokās, tad tas pacēla savas acis un redzēja Ābrahāmu no tālienes un Lāzaru viņa klēpī,

16:24  Un sauca un sacīja: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un sūti Lāzaru, lai tas savu pirksta galu iemērc ūdenī un dzisina manu mēli, jo es ciešu lielas mokas šinīs uguns liesmās.

16:25  Bet Ābrahāms atbildēja: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis savā dzīvības laikā, un Lāzarus turpretī ļaunumu, bet tagad šis top iepriecināts, bet tu topi mocīts.

16:26  Un turklāt starp jums un mums ir liela starpa, ka tie, kas no šejienes gribētu noiet pie jums, nevar; nedz arī no turienes pārnākt pie mums.

16:27  Un viņš sacīja: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu.

16:28  Jo man vēl pieci brāļi; lai viņš tos pamāca, ka tie arīdzan nenāk šinī moku vietā.

16:29  Ābrāms uz to sacīja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.

16:30  Bet tas sacīja: Nē, tēvs Ābrahām, bet kad viens no mirušiem pie tiem ietu, tad tie atgrieztos no grēkiem.

16:31  Tad viņš uz to sacīja: kad tie neklausa Mozu un praviešus, tad tie arī neticēs, kaut ir kāds no miroņiem augšāmceltos.”

Chapter 17

17:1  Un Viņš uz tiem mācekļiem sacīja: “Bez tā tas nebūs, ka apgrēcības nenāk, bet vai tam, caur ko tās nāk.

17:2  Tam būtu labāki, ka tam dzirnu akmeni piekārtu pie kakla, un to iemestu jūrā, nekā tas vienu no šiem mazajiem apgrēcinātu.

17:3  Sargājaties paši! Bet ja tavs brālis grēko pret tevi, tad pamāci to; un ja tas atgriežas, tad piedod tam.

17:4  Un ja tas ikdienas septiņ reiz grēko pret tevi un ikdienas septiņ reiz griezīsies pie tevis sacīdams: tas man ir žēl; tad tev būs viņam piedot.”

17:5  Un tie apustuļi uz To Kungu sacīja: “Vairo mums ticību.”

17:6  Bet Tas Kungs sacīja: “Ja jums ticība būtu kā sinepju graudiņš, tad jūs varētu sacīt uz šo vīģes koku: izraujies ar saknēm un dēsties jūrā; un tas jums paklausītu.

17:7  Un ja kādam jūsu starpā ir kalps, kas viņam ar un gana, vai viņš tam, kad tas no lauka nāk, sacīs: nāc tūdaļ un apsēdies?

17:8  Vai viņš tam nesacīs tā: sataisi man, ko es šo vakaru ēdīšu, apjozies un kalpo man, kamēr es ēdu un dzeru, un pēc tam arī tu ēdīsi un dzersi?

17:9  Vai viņš tam kalpam pateiksies, ka tas ir darījis, kas tam bija pavēlēts? Nedomāju.

17:10  Tā arī jūs, kad jūs visu esat darījuši, kas jums pavēlēts, tad sakāt: mēs esam nelietīgi kalpi, jo kas mums pienācās darīt, to esam darījuši.”

17:11  Un notikās, ka iedams uz Jeruzālemi Viņš staigāja vidū caur Samariju un Galileju.

17:12  Un kad Viņš kādā pilsētiņā nāca, tad Viņam desmit spitālīgi vīri sastapās, tie stāvēja no tālienes,

17:13  Paceldami savu balsi, un sacīja: “Jēzu, mīļais Kungs, apžēlojies par mums!”

17:14  Un tos redzējis, Viņš uz tiem sacīja: “Ejat un rādieties tiem priesteriem.” Un notikās, ka tie aizejot tapa šķīsti.

17:15  Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš tapis šķīsts, griezās atpakaļ un teica Dievu ar skaņu balsi,

17:16  Un krita uz savu vaigu pie Viņa kājām un Viņam pateicās; un tas bija viens Samarietis.

17:17  Un Jēzus atbildēja un sacīja: “Vai desmit nav tapuši šķīsti? Bet kur tad tie deviņi?

17:18  Vai tad cits neviens nav atradies, kas atpakaļ būtu griezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks?”

17:19  Un Viņš uz to sacīja: “Celies un ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.”

17:20  Un vaicāts no tiem farizejiem, kad Dieva valstība nāks, Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Dieva valstība nenāk ārīgi nomanama.

17:21  Un arī nesacīs: redzi, še, vai: redzi, tur; jo redzi, Dieva valstība ir iekš jums.”

17:22  Un Viņš sacīja uz tiem mācekļiem: “Nāks dienas, kad jūs vēlēsities vienu no Tā Cilvēka Dēla dienām redzēt, un neredzēsiet.

17:23  Un tie uz jums sacīs: redzi, še! Vai redzi, tur! Bet nenoejat, nedz dzenaties tam pakaļ.

17:24  Jo itin kā zibens, kas zibinādams spīd no viena debess gala līdz otram debess galam, tā arīdzan būs Tas Cilvēka Dēls Savā dienā.

17:25  Bet papriekš Viņam būs daudz ciest un tapt atmestam no šīs cilts.

17:26  Un itin kā bija Noas dienās, tā arīdzan būs Tā Cilvēka Dēla dienās.

17:27  Tie ēda, dzēra, precēja un tapa precēti līdz tai dienai, kur Noā šķirstā iegāja, un grēku plūdi nāca un visus noslīcināja.

17:28  Un tā kā notikās Lata dienās: tie ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja, uztaisīja ēkas;

17:29  Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, tad uguns un sērs lija no debess un visus nomaitāja.

17:30  It tāpat būs tai dienā, kur Tas Cilvēka Dēls parādīsies.

17:31  Tanī dienā, kas būs uz jumta un viņa rīki namā, tas lai nekāpj zemē, tos paņemt; un tāpat, kas ir uz lauka, lai negriežās atpakaļ.

17:32  Pieminiet Lata sievu.

17:33  Ja kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs, un ja kas to zaudēs, tas to paturēs dzīvu.

17:34  Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā, viens taps pieņemts un otrs atstāts.

17:35  Divas kopā mals, - viena taps pieņemta un otra atstāta.

17:36  Divi būs laukā, viens taps pieņemts un otrs atstāts.”

17:37  Un tie atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kurā vietā, Kungs?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kur ir maita, tur sakrāsies ērgļi.”

Chapter 18

18:1  Un Viņš tiem arī vienu līdzību sacīja, ka pienākas allažiņ Dievu lūgt un nepiekust,

18:2  Un sacīja: “Bija soģis kādā pilsētā, tas no Dieva nebijās un no neviena cilvēka nekaunējās.

18:3  Un viena atraitne bija tanī pilsētā; un tā nāca pie viņa sacīdama: izdod man tiesu pret manu pretinieku.

18:4  Un viņš ilgu laiku negribēja. Bet pēc viņš sacīja pie sevis: jebšu es Dievu nebīstos un no neviena cilvēka nekaunos;

18:5  Tomēr, kad šī atraitne man gauži spiežas virsū, tad es tai gribu tiesu izdot, ka tā bezgala nākdama mani nenomāc.”

18:6  Un Tas Kungs sacīja: “Klausāties, ko tas netaisnais soģis saka.

18:7  Vai tad Dievs neizdos tiesu Saviem izredzētiem, kas dienām naktīm uz Viņu brēc, lai gan Viņš tiem liek gaidīt?

18:8  Es jums saku: Viņš tiem tiesu izdos īsā laikā. Bet, kad Tas Cilvēka Dēls atnāks, vai Tas gan ticību atradīs virs zemes?”

18:9  Bet Viņš arī sacīja uz kādiem, kas uz sev pašiem paļāvās, ka esot taisni, un citus nicināja, šo līdzību:

18:10  “Divi cilvēki gāja Dieva namā Dievu lūgt, viens farizejs, otrs muitnieks.

18:11  Tas farizejs nostājies lūdza, pats pie sevis šos vārdus sacīdams: es tev pateicos Dievs, ka es neesmu kā citi cilvēki, laupītāji, netaisni, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks.

18:12  Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa sava padoma.

18:13  Bet tas muitnieks no tālienes stāvēdams negribēja nedz savas acis pacelt uz debesīm, bet sita pie savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!

18:14  Es jums saku: šis nogāja savā namā taisnots pār to otru; jo kas pats paaugstinājās, tas taps pazemots, un kas pats pazemojās, tas taps paaugstināts.”

18:15  Un tie arī bērniņus atnesa pie Viņa, ka Viņš tos aizskartu, bet to redzēdami tie mācekļi tos aprāja.

18:16  Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja: “Laidiet tos bērniņus pie Manis un neliedziet tiem; jo tādiem Dieva valstība pieder.

18:17  Patiesi, Es jums saku: ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.”

18:18  Un viens virsnieks Tam jautāja un sacīja: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai es iemantoju mūžīgu dzīvošanu?”

18:19  Un Jēzus uz to sacīja: “Ko tu Mani sauci par labu? neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs.

18:20  Tu tos baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; godā savu tēvu un savu māti.”

18:21  Bet tas sacīja: “Visu to esmu turējis no pašas jaunības.”

18:22  Bet Jēzus to dzirdēdams uz to sacīja: “Vienas lietas tev vēl trūkst; pārdod visu, kas tev ir un izdali nabagiem; tad tev manta būs debesīs, un nāc un staigā Man pakaļ.”

18:23  Bet, šos vārdus dzirdot, tas ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts.

18:24  Un Jēzus redzēdams, ka tas bija noskumis, sacīja: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā?

18:25  Jo vieglāki ir, kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!”

18:26  Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: “Kas tad var kļūt Dieva valstībā?”

18:27  Bet Viņš sacīja: “Kas cilvēkiem neiespējams, tas Dievam iespējams.”

18:28  Un Pēteris sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev pakaļ gājuši.”

18:29  Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis mājas vai vecākus vai brāļus vai sievu vai bērnus Dieva valstības dēļ,

18:30  Kas to daudzkārtīgi neatdabūs šinī laikā, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.”

18:31  Un tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš uz tiem sacīja: “Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un viss taps piepildīts, ko pravieši rakstījuši par To Cilvēka Dēlu.

18:32  Jo Viņš taps nodots pagāniem un taps apmēdīts un lamāts un apspļaudīts;

18:33  Un tie To šaustīs un nokaus, un trešā dienā Viņš atkal augšām celsies.”

18:34  Bet viņi nesaprata no tā nenieka, un šī valoda viņiem bija apslēpta, un nesaprata to, kas bija sacīts.

18:35  Bet gadījās, Viņam tuvu klāt nākot pie Jērikus, viens akls sēdēja ceļmalā un nabagoja.

18:36  Bet kad tas tos ļaudis dzirdēja garām ejam, tad tas jautāja, kas tur esot.

18:37  Un viņi tam atbildēja: “Jēzus no Nacaretes iet garām.”

18:38  Tad tas brēca un sacīja: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”

18:39  Bet tie, kas priekšā gāja, to apsauca, lai būtu klusu. Bet viņš vēl vairāk brēca: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”

18:40  Bet Jēzus apstājās un pavēlēja, to atvest pie Sevis; bet kad tie to pie Viņa bija atveduši, tad Viņš to jautāja,

18:41  Sacīdams: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Viņš atbildēja: “Kungs, ka varu redzēt.”

18:42  Un Jēzus uz to sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev palīdzējusi.”

18:43  Un tūdaļ viņš tapa redzīgs un Tam staigāja pakaļ, Dievu teikdams. Un visi ļaudis, kas to redzēja, slavēja Dievu.

Chapter 19

19:1  Un Jēzus nonācis gāja caur Jēriku.

19:2  Un redzi, tur bija viens cilvēks vārdā Zakhejs, un tas bija muitnieku virsnieks, bagāts vīrs.

19:3  Tas labprāt gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, un nevarēja to ļaužu dēļ, mazs būdams no auguma.

19:4  Un tas tecēja papriekš un kāpa uz meža vīģes koku, ka Viņu redzētu; jo šepat Viņam bija jāiet garām.

19:5  Un tai vietā nonācis Jēzus skatījās uz augšu un to ieraudzījis, Viņš uz to sacīja: “Zakhej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien pie tevis mājas vieta jaņem.”

19:6  Un viņš steigšus nokāpa un Jēzu uzņēma ar prieku.

19:7  Un to redzēdami, visi kurnēja un sacīja: “Viņš iegājis, mājot pie grēcinieka.”

19:8  Bet Zakhejs piegājis sacīja uz To Kungu: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas es došu nabagiem; un ja es kam ko novīlis, to es četrkārtīgi atdošu.”

19:9  Bet Jēzus uz to sacīja: “Šodien šim namam žēlastība notikusi; jo šis arīdzan ir Ābrahāma dēls.

19:10  Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, meklēt un svētu darīt to, kas pazudis.”

19:11  Un kad tie to klausījās, tad Viņš sacīja vēl vienu līdzību, tāpēc ka Viņš tuvu bija pie Jeruzālemes, un tiem šķita, ka Dieva valstība drīz parādīšoties.

19:12  Tāpēc Viņš sacīja: “Viens cilvēks no augstas cilts gāja uz tālu zemi, valstību uzņemt un atkal pārnākt.

19:13  Un aicinājis savus desmit kalpus, viņš tiem deva desmit podus un uz tiem sacīja: pelnaties ar tiem, līdz kamēr es pārnāku.

19:14  Un viņa pilsētas ļaudis to ienīdēja un tam vēstnešus sūtīja pakaļ, sacīdami: mēs negribam, ka šis pār mums valda.

19:15  Un notikās viņam atpakaļ nākot, kad viņš valstību bija uzņēmis, - tad viņš lika aicināt savā priekšā tos kalpus, kam viņš to naudu bija devis, ka zinātu, ko ikkatrs bija sapelnījis.

19:16  Un tas pirmais atnāca un sacīja: kungs, tavs pods desmit podus ir piepelnījis.

19:17  Un viņš uz to sacīja: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu tai mazākā lietā esi bijis uzticīgs, esi valdnieks pār desmit pilsētām.

19:18  Un tas otrais nāca un sacīja: kungs, tavs pods piecus podus ir pelnījis.

19:19  Un viņš arī uz šo sacīja: un tu būsi valdnieks pār piecām pilsētām.

19:20  Un vēl cits nāca sacīdams: kungs, redzi, še tavs pods, ko turēju noliktu sviedru autā.

19:21  Jo es tevi bijos, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks; tu ņēmi, ko neesi licis, un pļauj, ko neesi sējis.

19:22  Bet viņš uz to sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu blēdīgais kalps: tu esi zinājis, mani esam bargu cilvēku un ņemam, ko neesmu licis, un pļaujam, ko neesmu sējis;

19:23  Kādēļ tad tu manu sudrabu neesi devis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to būtu atprasījis ar augļiem.

19:24  Un viņš sacīja uz tiem, kas klāt stāvēja: ņemiet viņam to podu nost un dodiet tam, kam ir desmit podi.

19:25  Un tie uz viņu sacīja: kungs, tam jau ir desmit podi.

19:26  Es jums saku: ikvienam, kam ir, tam taps dots: un no tā, kam nav, taps arī atņemts, kas tam ir.

19:27  Tomēr šos manus ienaidniekus, kas negribēja, ka es pār tiem valdu, atvediet šurp un nokaujiet tos manā priekšā.”

19:28  Un to sacījis, Viņš aizgāja projām uz Jeruzālemi.

19:29  Un notikās, kad Viņš tuvu nāca pie Betfagas un Betanijas, pie tā kalna, kas top saukts Eļļas kalns, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem

19:30  Un sacīja: “Ejat uz to miestu, kas jūsu priekšā, un tur nākuši jūs atradīsiet kumeļu piesietu, uz kā vēl neviens nav sēdējis, to atraisiet un atvediet.

19:31  Un ja kas jums vaicās, kādēļ jūs to atraisiet, tad sakāt viņam: Tam Kungam tā vajag.”

19:32  Un tie izsūtītie nogāja un atrada, kā Viņš tiem bija sacījis.

19:33  Un kad tie to kumeļu atraisīja, tad tie, kam tas piederēja, uz tiem sacīja: “Kam jūs to kumeļu atraisiet?”

19:34  Bet tie sacīja: “Tam Kungam to vajag.”

19:35  Un tie to atveda pie Jēzus un, savas drēbes tam kumeļam uzlikuši, tie sēdināja Jēzu virsū.

19:36  Un Viņam jājot tie savas drēbes paklāja uz ceļu.

19:37  Un kad Viņš jau tuvu bija nācis, kur sāk kāpt zemē no Eļļas kalna, tad viss mācekļu pulks iesāka Dievu priecīgi teikt ar skaņu balsi par visiem tiem brīnumiem, ko tie bija redzējuši,

19:38  Sacīdami: “Slavēts ir Tas Ķēniņš, kas nāk Tā Kunga Vārdā, miers debesīs un gods augstībā.”

19:39  Un kādi farizeji no tā pulka sacīja uz Viņu: “Mācītāj, apsauc Savus mācekļus.”

19:40  Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Es jums saku, ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks.”

19:41  Un kad Viņš tuvu klāt nāca, tad Viņš uzlūkoja to pilsētu un raudāja par to

19:42  Sacīdams: “Kaut jel tu arī zinātu un šinī pašā un savā laikā, ko pie tava miera vajag! Bet nu tas ir apslēpts priekš tavām acīm.

19:43  Jo tas laiks nāks pār tevi, ka tavi ienaidnieki apkārt ap tevi apmetīs ratu lēģeri, tevi apsēdēs un visās malās spaidīs,

19:44  Un tevi gluži izpostīs līdz ar taviem bērniem tavā vidū un akmeni uz akmens neatstās, tāpēc ka tu savas piemeklēšanas laiku neesi atzinusi.”

19:45  Un Viņš gāja Dieva namā un sāka izdzīt, kas tur iekšā pirka un pārdeva,

19:46  Uz tiem sacīdams: tā ir rakstīts: “Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.”

19:47  Un Viņš mācīja ikdienas Dieva namā. Bet tie augstie priesteri un rakstu mācītāji ar tiem ļaužu virsniekiem meklēja Viņu nokaut,

19:48  Un neatrada, kā to darīt, jo visi ļaudis Viņam piekrita un To klausīja.

Chapter 20

20:1  Un notikās tanīs dienās, kad Viņš Dieva namā tos ļaudis mācīja un evaņģēliju sludināja, tad tie augstie priesteri un rakstu mācītāji ar tiem vecajiem piestājās

20:2  Un runāja uz Viņu sacīdami: “Saki mums, kādā varā Tu to dari, un kas tas ir, kas Tev šo varu devis?

20:3  Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Es arī jums vienu vārdu vaicāšu, sakāt Man arīdzan:

20:4  Jāņa kristība, vai tā bija no debesīm, vai no cilvēkiem?”

20:5  Bet tie apdomājās savā starpā sacīdami: “Ja mēs sakām, no debesīm, tad Viņš sacīs: kādēļ tad jūs viņam neesat ticējuši?

20:6  Un ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad visi ļaudis mūs akmeņiem nomētās, jo tie tic, ka Jānis esot pravietis.”

20:7  Un tie atbildēja, ka nezinot, no kurienes.

20:8  Un Jēzus uz tiem sacīja: “Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es šās lietas daru.”

20:9  Bet Viņš iesāka šo līdzību sacīt uz tiem ļaudīm: “Viens cilvēks dēstīja vīna kalnu un to izdeva dārzniekiem un nebija labu laiku mājās.

20:10  Un kad bija laiks, tad viņš sūtīja kalpu pie tiem dārzniekiem, ka tie viņam dotu no vīna kalna augļiem, bet tie dārznieki to sita un to aizsūtīja tukšā.

20:11  Un viņš vēl otru kalpu sūtīja; un tie arī šo sita un apsmēja un aizsūtīja tukšā.

20:12  Un viņš vēl trešo sūtīja; bet tie arī šo sakāva un izmeta ārā.

20:13  Un tā vīna kalna kungs sacīja: ko es darīšu? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie šo redzēdami bīsies.

20:14  Bet viņu redzēdami, tie dārznieki sarunājās savā starpā un sacīja: šis tas mantinieks; nāciet, nokausim to, ka tā mantība mums tiek.

20:15  Un tie viņu izmeta ārā no tā vīna kalna un nokāva. Ko tad nu tā vīna kalna kungs tiem darīs?

20:16  Viņš nāks un nomaitās šos dārzniekus un to vīna kalnu dos citiem.” Tie to dzirdējuši sacīja: “Lai tas nenotiek.”

20:17  Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: “Kas tad tas, kas ir rakstīts: tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni?

20:18  Ikkatrs, kas uz šo akmeni kritīs, sadauzīsies; bet uz ko tas kritīs, to tas satrieks.”

20:19  Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja rokas pielikt pie Viņa tanī pašā stundā un bijās no tiem ļaudīm; jo tie noprata, ka Tas šo līdzību par viņiem bija sacījis.

20:20  Un tie uz Viņu glūnēja un izsūtīja, kurus bija izmācījuši, lai izliktos taisni, ka Viņu varētu savaldzināt kādā vārdā un nodot valdībai un zemes soģa varai.

20:21  Un tie Viņam vaicāja sacīdami: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu pareizi runā un māci un neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu pēc patiesības.

20:22  Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai ne?”

20:23  Bet Tas viņu viltību nomanīja un uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani kārdinājāt?

20:24  Rādiet Man šurp to nomas naudu; kā ir šī zīme un tas virsraksts?” Un tie atbildēdami sacīja: “Ķeizara.”

20:25  Un Viņš uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

20:26  Un tie Viņu nevienā vārdā nevarēja ķert ļaužu priekšā, un brīnījās par Viņa atbildi un palika klusu.

20:27  Bet tad kādi no tiem saducejiem (kas pretī runādami saka, augšāmcelšanos neesam) nāca un Viņu vaicāja

20:28  Sacīdami: “Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis, kad kādam brālis mirst, kam sieva ir, un tas bez bērniem miris, ka viņa brālim to sievu būs apņemt un savam brālim celt dzimumu.

20:29  Tad nu septiņi brāļi bija, un tas pirmais sievu apņēmis nomira bez bērniem.

20:30  Un tas otrais apņēma to sievu; šis arīdzan nomira bez bērniem.

20:31  Un tas trešais viņu apņēma. Un tāpat arī visi septiņi; un tiem nepalika bērnu pakaļ un tie nomira.

20:32  Pēdīgi pēc visiem arī tā sieva nomira.

20:33  Kuram no šiem tā sieva būs augšāmcelšanās laikā? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.”

20:34  Un Jēzus atbildēdams uz tiem sacīja: “Šīs pasaules bērni precē un top precēti.

20:35  Bet tie, kas būs cienīgi tikt pie mūžīgas dzīvošanas un pie tās augšāmcelšanās no miroņiem, tie nedz precē, nedz top precēti.

20:36  Jo tie vairs nevar mirt, un ir eņģeļiem līdzīgi un Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.

20:37  Bet, ka miroņi top uzmodināti, to arī Mozus ir parādījis pie tā ērkšķu krūma, kad viņš To Kungu sauc par Ābrahāma Dievu un Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu.

20:38  Bet Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs, jo visi Viņam dzīvo.”

20:39  Bet kādi no tiem rakstu mācītājiem atbildēja un sacīja: “Mācītāj, Tu pareizi esi sacījis.”

20:40  Un viņi vairs neuzdrīkstējās Viņam nekā vaicāt.

20:41  Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad saka, Kristu esam Dāvida dēlu?

20:42  Un tas pats Dāvids saka dziesmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku,

20:43  Tiekams es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.

20:44  Tad nu Dāvids Viņu sauc par Kungu, - kā tad Tas ir viņa dēls?”

20:45  Un visiem ļaudīm dzirdot Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem:

20:46  “Sargājaties no tiem rakstu mācītājiem, kam tīk staigāt garos svārkos un mīl sveicinātiem tapt tirgos un sēdēt jo augstos krēslos baznīcās un jo augstās vietās viesībās,

20:47  Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām; tie dabūs jo grūtu sodību.”

Chapter 21

21:1  Un Savas acis pacēlis, Viņš redzēja bagātos savas dāvanas metam Dieva šķirstā.

21:2  Un Viņš arī redzēja, ka viena nabaga atraitne divas artavas iemeta tur iekšā,

21:3  Un sacīja: “Es jums tiešām saku, ka šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi, nekā visi.

21:4  Jo šie visi no savas bagātības ir iemetuši pie tām Dieva dāvanām, bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu savu padomu, cik viņai bija.”

21:5  Un kādiem par Dieva namu runājot, ka tas esot izgreznots ar dārgiem akmeņiem un jaukām uzkārtām dāvanām, Viņš sacīja:

21:6  “Laiks nāks, kad no tā, ko jūs redzat, ne akmens uz akmens netaps pamests, ko nenolauzīs.”

21:7  Un tie Viņam vaicāja sacīdami: “Mācītāj, kad tad tas būs? Un kāda tā zīme, kad šīs lietas notiks?”

21:8  Bet Viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka jūs netopat pievilti. Jo daudzi nāks Manā Vārdā sacīdami: es tas esmu, un tas laiks ir tuvu klāt nācis. Tad nu neejat viņiem pakaļ,

21:9  Bet kad jūs dzirdēsiet karus un dumpjus, tad neiztrūcinājaties, jo šim visam būs papriekš notikt, bet tūdaļ vēl nav tas gals.”

21:10  Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti.

21:11  Un lielas zemes trīcēšanas būs dažās vietās un bada laiki un mēri arī bailīgas lietas un lielas zīmes no debesīm notiks.

21:12  Bet pirms viss tas notiks, tie savas rokas jums pieliks un jūs vajās un nodos baznīcās un cietumos, un jūs vedīs priekš ķēniņiem un valdniekiem Mana Vārda dēļ.

21:13  Bet tas notiks jums par liecību.

21:14  Tad nu apņematies savās sirdīs, nerūpēties iepriekš, kā jūs aizbildināsities.

21:15  Jo Es jums došu muti un gudrību, kam nevarēs pretī runāt nedz pretī stāvēt neviens no tiem, kas pret jums ceļas.

21:16  Bet jūs tapsiet nodoti arī no vecākiem un brāļiem un radiem un draugiem. Un tie citus no jums nonāvēs.

21:17  Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ

21:18  Un tomēr ne matam no jūsu galvas nebūs zust.

21:19  Caur savu pacietību izglābsiet savas dvēseles.

21:20  Bet kad jūs redzēsiet Jeruzālemi visapkārt apstātu no karaspēka, tad zināt, ka viņas izpostīšana ir tuvu klāt.

21:21  Tad lai bēg kalnos, kas ir Jūdu zemē, un lai steidzās projām, kas ir viņas vidū; un tie, kas uz laukiem, lai neiet tur iekšā.

21:22  Jo šīs ir tās atriebšanas dienas, lai viss top piepildīts, kas ir rakstīts.

21:23  Bet, ak vai, tām grūtām un zīdītājām tanīs dienās, jo tur būs lielas bēdas virs zemes un dusmas par šo tautu.

21:24  Un tie kritīs caur zobena asmeni un gūstīti taps novesti pie visām tautām, un Jeruzāleme taps samīdīta no pagāniem, tiekams pagānu laiki būs piepildīti.

21:25  Un zīmes notiks pie saules, pie mēneša un pie zvaigznēm, un virs zemes tiem ļaudīm būs bail, un tie būs pārbijušies, un jūra un ūdens viļņi kauks.

21:26  Un cilvēki nīcin iznīks no bailības, gaidīdami tās lietas, kas nāks virs zemes, jo debess stiprumi kustināsies.

21:27  Un tad tie redzēs To Cilvēka Dēlu padebesī nākam ar lielu spēku un godu.

21:28  Bet kad tas iesāks notikt, tad savas galvas paceldami skatāties uz augšu, tāpēc ka jūsu pestīšana jo tuvu nāk.”

21:29  Un Viņš tiem sacīja vienu līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un visus kokus!

21:30  Tūdaļ kad tie izplaukst, tad jūs to redzēdami paši nomaniet, ka vasara jau tuvu.

21:31  Tā tad arī, redzēdami šo visu notiekam, ziniet, ka Dieva valstība tuvu.

21:32  Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis.

21:33  Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.

21:34  Bet sargājaties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu un ar zūdīšanos pēc uztura, un ka šī diena piepeši jums neuzbrūk.

21:35  Jo viņa nāks, kā kāds slazda valgs pār visiem, kas dzīvo pa visu zemes virsu.

21:36  Tāpēc esiet modrīgi allažiņ un lūdziet, lai varat šim visam izbēgt, kas notiks, un pastāvēt Tā Cilvēka Dēla priekšā.”

21:37  Un Viņš pa tām dienām bija Dieva namā mācīdams; un pa tām naktīm Viņš izgāja un palika tai kalnā, kas top saukts Eļļas kalns.

21:38  Un visi ļaudis nāca agri no rīta pie Viņa Dieva namā, Viņu klausīties.

Chapter 22

22:1  Un tās neraudzētās maizes svētki, ko sauc Lieldienu, bija tuvu.

22:2  Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nokaut; jo tie bijās no tiem ļaudīm.

22:3  Bet sātans iegāja iekš Jūdasa, kas tapa saukts Iskariots un bija viens no tiem divpadsmit.

22:4  Un tas nogāja un runāja ar tiem augstiem priesteriem un kara virsniekiem, kā tas Viņu tiem nodotu.

22:5  Un tie tapa līksmi un norunāja, viņam naudu dot.

22:6  Un tas apsolīja un meklēja izdevīgu laiku, Viņu tiem nodot bez dumpja.

22:7  Bet tās neraudzētās maizes diena nāca, kur Lieldienas jērs bija jākauj.

22:8  Un Viņš Pēteri un Jāni sūtīja sacīdams: “Ejat un sataisāt mums Lieldienas jēru, ka ēdam.”

22:9  Bet tie uz Viņu sacīja: “Kur Tu gribi, lai mēs to sataisām?”

22:10  Un Viņš uz tiem sacīja: “Lūk, pilsētā ieejot jūs viens cilvēks sastaps, ūdens krūzi nesdams; ejat tam pakaļ tanī namā, kur tas ieiet,

22:11  Un sakāt uz to nama kungu: Mācītājs tev saka: kur ir tā vieta, kur lai Es ar Saviem mācekļiem ēdu Lieldienas jēru?

22:12  Un viņš jums rādīs vienu lielu, ar deķiem izklātu istabu, turpat to sataisiet.”

22:13  Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un Lieldienas jēru sataisīja.

22:14  Un kad tā stunda nāca, tad Viņš apsēdās un tie divpadsmit apustuļi līdz ar Viņu.

22:15  Un Viņš uz tiem sacīja: “Es sirsnīgi esmu vēlējies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu.

22:16  Jo Es jums saku, ka Es vairs no tā neēdīšu, tiekams tas taps piepildīts Dieva valstībā.”

22:17  Un to biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet to un daliet to savā starpā.

22:18  Jo Es jums saku, Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekams Dieva valstība būs nākusi.”

22:19  Un maizi ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un tiem to deva sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet, Mani pieminēdami.”

22:20  Tāpat arī to biķeri pēc tā vakarēdiena sacīdams: “Šis biķeris ir tā jaunā iestādīšana iekš Manām asinīm, kas par jums top izlietas.

22:21  Bet redzi, Mana nodevēja roka ir ar Mani pie galda.

22:22  Un Tas Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas ir nolikts, tomēr vai tam cilvēkam, kas Viņu nodod.”

22:23  Un tie iesāka apjautāties savā starpā, kurš jel viņu starpā tas esot, kurš to grasās darīt.

22:24  Un tur arī bāršanās cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot tas lielākais?

22:25  Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pasaules ķēniņi valda, un tie varenie top saukti cienīgi kungi;

22:26  Bet jūs tā ne. Bet tam lielākajam jūsu starpā būs būt kā tam mazākajam, un tam augstākajam kā tam kalpotājam.

22:27  Jo kurš tas lielākais, vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu starpā kā tāds, kas kalpo.

22:28  Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis iekš Manām kārdināšanām,

22:29  Un tāpēc Es jums esmu novēlējis to valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis,

22:30  Ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā valstībā un sēdēt uz krēsliem, tiesāt tās divpadsmit Israēla ciltis.”

22:31  Un Tas Kungs sacīja: “Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ir ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.

22:32  Bet Es esmu lūdzis par tevi, ka tava ticība nemitētos. Un kad tu vienreiz atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus.”

22:33  Bet tas uz Viņu sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.”

22:34  Bet Viņš sacīja: “Es tev saku, Pēteri, gailis šodien nedziedās, pirms tu trīs reiz nebūsi liedzies, ka tu Mani pazīsti.”

22:35  Un Viņš uz tiem sacīja: “Kad Es jūs esmu sūtījis bez maka un kulītes un kurpēm, vai jums kas trūcis?” Un tie sacīja: “Nekas!”

22:36  Tad Viņš uz tiem sacīja: “Bet tagad, kam maks ir, tas lai to ņem, tāpat arī kulīti. Un kam nav, tas lai savas drēbes pārdod un pērk zobenu.

22:37  Jo Es jums saku, ka vēl pie Manis būs piepildītam tapt, kas ir rakstīts: Viņš tiem netaisniem ir līdzināts. Jo kas ir rakstīts par Mani, tas piepildās.”

22:38  Bet tie sacīja: “Kungs, redzi, še ir divi zobeni.” Un Viņš tiem sacīja: “Ir diezgan.”

22:39  Un izgājis Viņš staigāja pēc sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja pakaļ.

22:40  Un tai vietā nācis Viņš uz tiem sacīja: “Lūdziet, ka jūs neiekrītat kārdināšanā.”

22:41  Un Viņš novērsās no tiem akmens metiena tālumā un ceļos nometies lūdzās,

22:42  Un sacīja: “Tēvs, ja Tu gribi, tad ņem šo biķeri no Manis; tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek.”

22:43  Bet Viņam viens eņģelis no debesīm parādījās un Viņu stiprināja.

22:44  Un kad Viņš nāves bailēs cīnījās, tad Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.

22:45  Un no tās pielūgšanas cēlies Viņš nāca pie Saviem mācekļiem, un tos atrada aizmigušus aiz noskumšanas,

22:46  Un uz tiem sacīja: “Ko jūs guļat? Ceļaties un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.”

22:47  Un Viņam vēl runājot, redzi, pulks ļaužu un viens no tiem divpadsmit, Jūdas vārdā, gāja tiem priekšā un nāca tuvu pie Jēzus, Viņu skūpstīt.

22:48  Bet Jēzus uz to sacīja: “Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod To Cilvēka Dēlu?”

22:49  Un tie, kas pie Viņa bija, redzēdami, kas tur gribēja notikt, uz Viņu sacīja: “Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?”

22:50  Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam, un tam nocirta labo ausi.

22:51  Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ļaujat pat to.” un Viņš tam to ausi aizskāra un to dziedināja.

22:52  Un Jēzus sacīja uz tiem augstiem priesteriem un tiem kara virsniekiem pie Dieva nama un tiem vecajiem, kas Viņam bija nākuši virsū: “Jūs esat izgājuši tā kā pret slepkavu ar zobeniem un šķēpiem.

22:53  Es esmu bijis ikdienas pie jums Dieva namā, un jūs savas rokas Man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tas tumsības spēks.”

22:54  Un tie Viņu saņēma, veda un noveda augstā priestera namā. Bet Pēteris gāja no tālienes pakaļ.

22:55  Un kad tie uguni bija sakūruši nama vidū un kopā nosēdušies, Pēteris apsēdās viņu starpā.

22:56  Un viena kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja to un sacīja: “Šis arīdzan bija pie Viņa.”

22:57  Bet tas Viņu aizliedza sacīdams: “Sieva, es Viņu nepazīstu.”

22:58  Un par mazu brīdi vēl cits to redzēdams sacīja: “Tu arīdzan esi no tiem.” Bet Pēteris sacīja: “Cilvēks, es neesmu.”

22:59  Un par vienu stundu cits to apstiprināja sacīdams: “Patiesi, šis arīdzan ir bijis pie Viņa, jo tas arīdzan ir Galilejs.”

22:60  Bet Pēteris sacīja: “Cilvēks, es nezinu, ko tu runā.” Un tūdaļ kad tas vēl runāja, gailis dziedāja.

22:61  Un Tas Kungs atgriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris pieminēja Tā Kunga vārdu, ka Tas uz viņu bija sacījis: “Pirms nekā gailis dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi.”

22:62  Un ārā izgājis Pēteris raudāja gauži.

22:63  Bet tie vīri, kas Jēzu turēja, Viņu apmēdīja un sita.

22:64  Un tie Viņu aizklāja un sita Viņam vaigā un Viņam vaicāja sacīdami: “Uzmini, pravietis būdams, kurš Tevi sitis?”

22:65  Arī daudz citus vārdus tie uz Viņu sacīja, zaimodami.

22:66  Un kad gaisma ausa, tad sapulcējās tie ļaužu vecaji un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie To veda augšā priekš savas tiesas

22:67  Un sacīja: “Ja Tu esi Kristus, tad saki mums.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Ja Es jums saku, tad jūs neticat;

22:68  Bet ja Es vaicāšu, tad jūs Man neatbildēsiet un Mani nelaidīsiet vaļā.

22:69  Bet no šī laika Tas Cilvēka Dēls sēdēs pie Tā Visspēcīgā Dieva labās rokas.”

22:70  Tad visi sacīja: “Vai tad Tu esi Dieva Dēls?” Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs to sakāt, un Es tas esmu.”

22:71  Un tie sacīja: “Kādas liecības mums vēl vajag? Mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes.”

Chapter 23

23:1  Un viss viņu pulks cēlās un noveda Viņu pie Pilatus,

23:2  Un iesāka Viņu apsūdzēt sacīdami: “Šo mēs atrodam, ka Viņš mūsu tautu sajauc un aizliedz ķeizaram metekli(nodokli) dot sacīdams: Viņš esot Kristus, viens Ķēniņš.”

23:3  Un Pilatus Viņam vaicāja sacīdams: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēdams uz to sacīja: “Tu to saki.”

23:4  Bet Pilatus sacīja uz tiem augstiem priesteriem un tiem ļaudīm: “Es nekādas vainas neatrodu pie šā cilvēka.”

23:5  Bet tie tam stāvēja virsū un sacīja: “Viņš tos ļaudis skubina uz dumpi, mācīdams pa visu Jūdu zemi, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.”

23:6  Bet kad Pilatus Galileju dzirdēja, tad tas vaicāja, vai Viņš esot no Galilejas?

23:7  Un dabūjis zināt, ka Viņš piederot apakš Hērodus tiesas, tas Viņu nosūtīja pie Hērodus, kas tanīs dienās arīdzan bija Jeruzālemē.

23:8  Bet kad Hērodus Jēzu redzēja, tad tas tapa ļoti līksms. Jo tas jau sen labprāt Viņu gribēja redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt.

23:9  Un tas dažādas lietas vaicāja no Viņa. Bet Viņš tam neatbildēja nenieka.

23:10  Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu apsūdzēja gauži.

23:11  Bet Hērodus ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja, un tam baltu drēbi apvilka un to sūtīja atpakaļ pie Pilatus.

23:12  Tanī dienā Pilatus un Hērodus palika par draugiem, jo papriekš tie savā starpā bija ienaidā.

23:13  Un Pilatus, saaicinājis tos augstos priesterus un virsniekus un tos ļaudis,

23:14  Uz tiem sacīja: “Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš tos ļaudis novēršot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā izklausinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis it nekādas vainas, par ko jūs Viņu apsūdzat;

23:15  Un Hērodus arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis.

23:16  Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.”

23:17  Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist.

23:18  Bet viss tas pulks brēca un sacīja: “Nost ar šo un atlaidi mums Barabu!”

23:19  Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā.

23:20  Tad Pilatus atkal viņus uzrunāja un gribēja Jēzu atlaist.

23:21  Bet tie sauca un sacīja: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!”

23:22  Bet viņš trešu reiz uz tiem sacīja: “Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.”

23:23  Bet tie tam mācās virsū ar lielu brēkšanu lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu brēkšana pārspēja.

23:24  Tad Pilatus nosprieda, lai viņu lūgšanas notiek.

23:25  Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu prātam.

23:26  Un kad Viņu aizveda, tad tie saņēma vienu no Kirenes, vārdā Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam to krustu, ka tas to Jēzum pakaļ nestu.

23:27  Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam gāja pakaļ, tās Viņu žēloja un apraudāja.

23:28  Bet Jēzus uz tām atgriezās un sacīja: “Jūs Jeruzālemes meitas, neraudāt par Mani, bet raudāt pašas par sevi un par saviem bērniem.

23:29  Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir tās neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un tās krūtis, kas nav zīdījušas.

23:30  Tad tie iesāks sacīt uz tiem kalniem: krītiet uz mums! un uz tiem pakalniem: apklājiet mūs!

23:31  Jo kad to dara pie zaļa koka, kas tad vēl notiks pie sakaltuša?”

23:32  Bet divi citi ļauna darītāji arīdzan tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu.

23:33  Un kad tie nāca uz to vietu, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļauna darītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku.

23:34  Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.

23:35  Un tie ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet tie virsnieki savā starpā Viņu apsmēja sacīdami: “Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzās pats Sev, ja šis ir Kristus, tas Dieva izredzētais.”

23:36  Un arī tie karavīri Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa

23:37  Un sacīja: “Ja Tu esi tas Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev.”

23:38  Un virsraksts pār Viņu bija rakstīts ar Grieķu, Romiešu un Ebreju rakstiem: šis ir tas Jūdu ķēniņš.

23:39  Bet viens no tiem pakārtiem ļauna darītājiem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad palīdzi Sev pašam un mums.”

23:40  Bet tas otrais to aprāja un sacīja: “Un tu arīdzan nebīsties no Dieva, kas esi tanī pašā sodībā!

23:41  Un tomēr mums gan pareizi notiek. Jo mēs dabūjam, ko esam nopelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.”

23:42  Un viņš uz Jēzu sacīja: “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā.”

23:43  Un Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē!”

23:44  Un tas bija ap sesto stundu, tad tapa tumšs pār visu to zemi līdz devītajai stundai.

23:45  Un saule tapa aptumšota, un tas priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa vidū pušu.

23:46  Un Jēzus sauca ar skaņu balsi un sacīja: “Tēvs, Es Savu garu nododu Tavās rokās.” Un to sacījis Viņš dvēseli izlaida.

23:47  Un tas kapteinis redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi, šis ir bijis taisns cilvēks.”

23:48  Un visi, kas tur klātu bija un redzēja, kas tur notika, tie sita pie krūtīm un griezās atpakaļ.

23:49  Bet visi Viņa mīļie stāvēja no tālienes un tās sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja.

23:50  Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs,

23:51  (Šis nebija piemeties viņu padomam un darīšanai,) no Arimatijas, Jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību,

23:52  Šis piegājis pie Pilatus lūdza Jēzus miesas,

23:53  Un tās noņēma, ietina smalkā audeklī un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts.

23:54  Un tā bija tā sataisāmā diena, un svētdiena jau iesākās.

23:55  Un tās sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arīdzan gāja pakaļ un skatījās uz to kapu, un kā Viņa miesas tapa noliktas.

23:56  Un atpakaļ griezušās tās sataisīja smaržīgas svaidāmas zāles, un to svēto dienu tās bija klusu pēc bauslības.

Chapter 24

24:1  Bet pirmajā nedēļas dienā it agri, gaismai austot, tās sievas nāca pie kapa un nesa tās svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām.

24:2  Un tās atrada to akmeni no kapa noveltu,

24:3  Un gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada.

24:4  Un notikās, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām divi vīri piestājās, kam drēbes spīdēja tā kā zibens.

24:5  Un kad tās pārbijušās galvu nokāra, viņi uz tām sacīja: “Ko jūs meklējat to dzīvo pie mirušiem?

24:6  Viņš nav šeitan, bet ir uzcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl būdams iekš Galilejas,

24:7  Sacīdams: Tam Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešā dienā augšām celties.”

24:8  Un tās pieminēja Viņa vārdus.

24:9  Un atpakaļ griezušās no kapa tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem.

24:10  Un tur bija Marija Madaļa un Joanna un Marija, Jēkaba māte, un tās citas ar tām, tās tiem apustuļiem to sacīja.

24:11  Un viņu vārdi tiem likās kā pasakas, un tie viņām neticēja.

24:12  Un Pēteris cēlās, tecēja pie tā kapa un locīdamies paskatījās un redzēja tos autus pie malas liktus, un aizgāja, pats pie sevis brīnīdamies par to, kas bija noticis.

24:13  Un redzi, divi no tiem gāja tanī pašā dienā uz kādu pilsētiņu, kas bija no Jeruzālemes labu jūdzi (zemes) tālu, ar vārdu Emmaūs.

24:14  Un tie runāja savā starpā par visām tām lietām, kas bija notikušas.

24:15  Un gadījās, kad tie tā runāja savā starpā, arī pats Jēzus pie tiem piegāja un līdz ar tiem staigāja.

24:16  Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.

24:17  Un Viņš uz tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa un esat tik noskumuši?”

24:18  Tad viens ar vārdu Kleopas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Vai tad tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?”

24:19  Un Viņš uz tiem sacīja: “Kas tad?” Un tie uz Viņu sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos priekš Dieva un visiem ļaudīm,

24:20  Kā to mūsu augstie priesteri un virsnieki ir nodevuši pie pazudināšanas uz nāvi un Viņu situši krustā.

24:21  Bet mēs cerējām, ka Viņam bija Israēli atpestīt; un pār visu to šodien ir tā trešā diena, ka šīs lietas ir notikušas.

24:22  Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedējušas; tās agri bijušas pie kapa,

24:23  Un Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot eņģeļu parādīšanu redzējušas, kas saka, Viņš esot dzīvs.

24:24  Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā tās sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.”

24:25  Tad Viņš uz tiem sacīja: “Ak jūs nesaprašas un sirds kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko tie pravieši sludinājuši!

24:26  Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā.”

24:27  Pēc iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem Viņš tiem izstāstīja visus rakstus, kas par Viņu bija rakstīti.

24:28  Un tie nāca klāt pie tās pilsētiņas, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk.

24:29  Un tie to gauži lūdza un sacīja: “Palieci pie mums, jo vakars jau metās, un tā diena ir pagalam;” un Viņš iegāja pie tiem palikt.

24:30  Un notikās, ka Viņš ar tiem sēdēdams pie galda to maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva.

24:31  Tad viņu acis tapa atvērtas, un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda.

24:32  Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds iekš mums nedega, kad Viņš ar mums runāja uz ceļa, mums tos rakstus izstāstīdams?”

24:33  Un tanī pašā stundā tie cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcētus un tos, kas pie tiem bija.

24:34  Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi ir augšām cēlies un Sīmanim parādījies.”

24:35  Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis uz ceļa, un kā Tas no viņiem pazīts, to maizi lauzdams.

24:36  Un kad tie runāja par šīm lietām, tad Jēzus stāvēja pats vidū starp tiem un uz tiem sacīja: “Miers ar jums!”

24:37  Bet tie ļoti izbijās un tiem šķita, ka garu redzot.

24:38  Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas domas ceļas jūsu sirdīs?

24:39  Redziet Manas rokas un Manas kājas; Es pats tas esmu. Aptaustiet Mani un apskatiet; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.”

24:40  Un to sacījis Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas.

24:41  Bet kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, tad Viņš uz tiem sacīja: “Vai jums še kas ir, ko ēst?”

24:42  Un tie Tam cēla priekšā ceptas zivs gabalu un tīru medu.

24:43  Un Viņš ņēma un to ēda viņiem redzot.

24:44  Pēc Viņš uz tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, pie jums vēl būdams, ka visam būs notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.”

24:45  Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie tos rakstus saprata,

24:46  Un uz tiem sacīja: “Tā tas stāv rakstīts, ka Kristum bija jācieš un augšām jāceļas no miroņiem trešā dienā,

24:47  Un ka Viņa Vārdā jāsludina atgriešanās un grēku piedošana visām tautām, iesākot no Jeruzālemes.

24:48  Un jūs esat liecinieki par šo visu.

24:49  Un redzi, Es uz jums sūtu Sava Tēva apsolīšanu. Bet paliekat jūs Jeruzālemes pilsētā, līdz kamēr tiksiet apģērbti ar spēku no augšienes.”

24:50  Un viņš tos izveda līdz Betānijai un Savas rokas pacēlis tos svētīja.

24:51  Un notikās, kad Viņš tos svētīja, tad Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts uz debesīm.

24:52  Bet tie Viņu pielūdza un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi ar lielu prieku,

24:53  Un bija allažiņ Dieva namā, teica un slavēja Dievu. Āmen.