LvGluck8 - Psalms

Chapter 1

1:1  Svētīgs tas cilvēks, kas nestaigā bezdievīgo runās, nedz stāv uz grēcinieku ceļa, nedz sēž mēdītāju biedrībā;

1:2  Bet kam labs prāts pie Tā Kunga bauslības, un kas Viņa bauslību pārdomā dienās, naktīs.

1:3  Jo tas ir kā koks stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes savā laikā, un viņa lapas nesavīst, un viss, ko viņš dara, tas labi izdodas.

1:4  Tā nav bezdievīgiem, bet tie ir kā pelus, ko vējš izputina.

1:5  Tāpēc bezdievīgie nepastāvēs sodā, nedz grēcinieki taisno draudzē.

1:6  Jo Tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ies bojā.

Chapter 2

2:1  Kāpēc pagāni trako, un ļaudis domā uz nelietību?

2:2  Ķēniņi virs zemes saceļas un valdnieki sadomājās kopā pret To Kungu un pret Viņa svaidīto.

2:3  Sarausim viņu saites un atmetīsim viņu virves!

2:4  Bet kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku.

2:5  Tad Viņš runās uz tiem Savās dusmās, un ar Savu bardzību Viņš tos iztrūcinās.

2:6  Bet Es Savu ķēniņu esmu svaidījis pār Ciānu, Savu svēto kalnu.

2:7  Es sludināšu likumu: Tas Kungs uz mani sacījis: tu esi Mans Dēls, šodien Es tevi esmu dzemdinājis.

2:8  Prasi Man, tad Es tev došu tautas par mantību, un pasaules galus par īpašumu.

2:9  Tu tos satrieksi ar dzelzs rīksti, kā podnieka trauku tu tos sadauzīsi.

2:10  Nu tad, jūs ķēniņi, paliekat prātīgi, liekaties pamācīties, jūs soģi virs zemes.

2:11  Kalpojiet Tam Kungam ar bijāšanu un priecājaties ar drebēšanu.

2:12  Skūpstāt To Dēlu, lai Viņš nedusmo un jūs bojā neejat uz ceļa, jo drīz Viņa dusmas iedegsies, bet svētīgi visi, kas pie Viņa tveras.

Chapter 3

3:1  Dāvida dziesma, kad tas bēga no sava dēla Absaloma. Ak Kungs! cik daudz manu pretinieku! Daudz, kas ceļas pret mani

3:2  Daudz saka uz manu dvēseli: tai pestīšanas nav pie Dieva.(Sela.)

3:3  Bet Tu, Kungs, esi par bruņām ap mani, mana godība un kas paceļ manu galvu.

3:4  Es piesaucu To Kungu ar savu balsi, un Viņš mani paklausa no Sava svētā kalna. (Sela.)

3:5  Es apgūlos un aizmigu, un atmodos, jo Tas Kungs mani uztur

3:6  Es nebīstos no daudz tūkstošiem ļaužu, kas visapkārt pret mani stājās.

3:7  Celies, Kungs, glābi mani, mans Dievs, jo Tu visiem maniem ienaidniekiem siti vaigā, Tu bezdievīgiem salauzi zobus.

3:8  Pie Tā Kunga ir pestīšana! Tava svētība pār Taviem ļaudīm! (Sela.)

Chapter 4

4:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim uz koklēm. Kad es saucu, tad paklausi mani, Tu, manas taisnības Dievs; bēdās Tu mani esi iepriecinājis; esi man žēlīgs un paklausi manu lūgšanu.

4:2  Cilvēku bērni, cik ilgi mans gods paliks kaunā? Cik ilgi jūs mīlēsiet nīcīgas lietas un meklēsiet melus? (Sela.)

4:3  Atzīstiet jel, ka Tas Kungs brīnišķi vadījis to, kas Viņu bīstas; Tas Kungs mani paklausa, kad es Viņu piesaucu.

4:4  Dusmojiet, bet negrēkojiet, runājiet savā sirdī uz savām gultām un esiet klusu (Sela.)

4:5  Upurējiet taisnības upurus un paļaujaties uz To Kungu.

4:6  Daudzi saka: kas mums rādīs labumu? Pacel, ak Kungs, pār mums Sava vaiga gaišumu.

4:7  Tu manai sirdij devis vairāk prieka nekā viņiem, kad tiem labības un vīna papilnam.

4:8  Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo Tu vien, Kungs dari, ka es droši dzīvoju.

Chapter 5

5:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim uz stabulēm. Ak Kungs, klausies uz maniem vārdiem, ņem vērā manas domas.

5:2  Samani manas kliegšanas balsi, mans ķēniņ un mans Dievs, jo es Tevi gribu pielūgt.

5:3  Rītos, ak Kungs, klausi manu balsi, rītos es uz Tevi gribu sataisīties un skatīties.

5:4  Jo Tu neesi tāds Dievs, kam bezdievība patīk; kas ir ļauns, tas pie Tevis nepaliek.

5:5  Trakotāji nepastāvēs priekš Tavām acīm, Tu ienīsti visus ļauna darītājus.

5:6  Tu nomaitā melkuļus, asins vainīgie un viltnieki Tam Kungam ir negantība.

5:7  Bet es iešu Tavā namā caur Tavu lielo žēlastību, es pielūgšu Tava svētuma mājoklī, Tevi bīdamies.

5:8  Kungs, vadi mani pēc Savas taisnības, manu glūnētāju dēļ, dari līdzenu Savu ceļu manā priekšā.

5:9  Jo viņu mutē nav nekādas patiesības, viņu sirdīs ir ļaunums, viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savu mēli tie glauda.

5:10  Sodi tos, ak Dievs, lai tie krīt no saviem padomiem; atstum tos viņu lielos noziegumos, jo tie pret Tevi sacēlušies,

5:11  Bet lai priecājās visi, kas uz Tevi cerē, mūžīgi lai tie gavilē, jo Tu tos pasargi; lai līksmojās iekš Tevis, kas Tavu vārdu mīļo.

5:12  Jo Tu, Kungs, svētīsi to taisno, un to pušķosi ar žēlastību kā ar bruņām.

Chapter 6

6:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim uz koklēm ar astoņām stīgām. Ak Kungs, nesodi mani Savā dusmībā, un nepārmāci mani Savā bardzībā!

6:2  Kungs, esi man žēlīgs, jo es esmu noguris, dziedini mani, Kungs, jo mani kauli ir iztrūkušies,

6:3  Un mana dvēsele ir ļoti iztrūkusies, bet Tu, Kungs, cik ilgi?

6:4  Griezies atpakaļ, Kungs, izglābi manu dvēseli, atpestī mani Tavas žēlastības dēļ.

6:5  Jo nāvē Tevi nepiemin; kas kapā Tevi slavēs?

6:6  Es esmu piekusis no savas vaidēšanas, uz savas gultas es raudu cauru nakti, mana guļama vieta plūst no asarām,

6:7  Mana acs ir noģindusi no skumības, un ir novītusi manu ienaidnieku dēļ.

6:8  Atkāpjaties no manis, visi ļauna darītāji, jo Tas Kungs klausa manu raudu balsi.

6:9  Tas Kungs klausa manu lūgšanu, manu pielūgšanu Tas Kungs pieņem.

6:10  Visi mani ienaidnieki paliks kaunā, tie ļoti iztrūksies, atkāpsies un paliks kaunā piepeši.

Chapter 7

7:1  Dāvida dziesma, ko viņš Tam Kungam dziedāja, par Benjaminieti Kušu. Kungs, mans Dievs, uz Tevi es paļaujos, atpestī mani no visiem maniem vajātājiem un izglābi mani,

7:2  Ka tas manu dvēseli nelaupa kā lauva, to saplosīdams, tādēļ ka glābēja nav.

7:3  Kungs, mans Dievs, ja to esmu darījis, ja netaisnība ir manās rokās,

7:4  Ja esmu ļaunu maksājis tam, kas mierīgi ar mani dzīvoja, vai aplaupījis to, kas mani bez vainas apbēdināja,

7:5  Tad lai ienaidnieks manu dvēseli vajā un panāk, lai samin manu dzīvību pie zemes un noliek manu godu pīšļos. (Sela.)

7:6  Celies, ak Kungs, Savā dusmībā, stājies pretī manu spaidītāju bardzībai, uzmosties manis labad; Tu tiesu turēsi.

7:7  Tautu pulks lai metās ap Tevi, bet Tu pār to atkal pacelies augstībā.

7:8  Tas Kungs nesīs tiesu tām tautām; tiesā mani, Kungs, pēc manas taisnības un manas bezvainības.

7:9  Lai jel beidzās bezdievīgo niknums, bet stiprini to taisno, jo Tu pārbaudi sirdis un īkstis, ak taisnais Dievs!

7:10  Manas priekšturamās bruņas ir Dieva rokā, Viņš palīdz tiem sirds taisniem.

7:11  Dievs ir taisns soģis un tāds Dievs, kas ikdienas biedina.

7:12  Ja kas negrib atgriezties, tad viņš savu zobenu trinis, savu stopu uzvilcis un sataisījis,

7:13  Un priekš tā nāvīgus ieročus salicis, savas bultas darījis degošas.

7:14  Redzi, kāds ieņem netaisnību un nesās ar nelaimi, bet dzemdē nieku.

7:15  Tas bedri racis un izmetis, bet iekritis tai bedrē, ko taisījis.

7:16  Viņa ļaunums atgriezīsies uz viņa galvu, un viņa varas darbs nometīsies uz viņa galvas virsu.

7:17  Es slavēšu To Kungu Viņa taisnības dēļ, un dziedāšu Tā Kunga, tā Visaugstākā, Vārdam.

Chapter 8

8:1  Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, uz Ģittit. Kungs, mūsu valdītājs, kāds augsti godājams ir Tavs Vārds visās zemēs, kas esi cēlis Savu godību pār debesīm!

8:2  No bērniņu un zīdāmo mutes Tu esi sataisījis spēku, Savu pretinieku dēļ, apklusināt ienaidnieku un atriebēju.

8:3  Kad es redzu Tavu debesi, Tavu pirkstu darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi taisījis: -

8:4  Kas ir tas cilvēks, ka Tu viņu piemini, un tas cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?

8:5  Tu viņu mazliet no Dieva esi atšķīris, un ar godību un jaukumu Tu viņu esi pušķojis.

8:6  Tu viņu esi iecēlis par valdnieku pār Tavu roku darbiem, visu Tu esi licis apakš viņa kājām,

8:7  Avis un vēršus visnotaļ, arī lauka zvērus,

8:8  Putnus apakš debess, zivis jūrā, kas jūras ceļus pārstaigā.

8:9  Kungs, mūsu valdītājs, kāds augsti godājams ir Tavs Vārds visās zemēs!

Chapter 9

9:1  Dāvida dziesma, dziesmu vadonim, pēc „mūt-laben.“ Es pateikšos Tam Kungam no visas sirds, es sludināšu visus Tavus brīnumus.

9:2  Es priecāšos iekš Tevis un līksmošos, es dziedāšu Tavam Vārdam, ak Visuaugstākais.

9:3  Ka mani ienaidnieki ir griezušies atpakaļ, krituši un bojā gājuši Tavā priekšā.

9:4  Jo Tu esi iztiesājis manu tiesu un manu tiesas lietu, Tu sēdi uz Sava godības krēsla, taisns soģis.

9:5  Tu rāji pagānus un nomaitā bezdievīgo, viņu vārdu Tu izdeldi mūžīgi mūžam,

9:6  Ienaidnieks pagalam! Mūžīgi izpostīts! Pilsētas Tu esi nopostījis, viņu piemiņa ir iznīkusi līdz ar viņām.

9:7  Bet Tas Kungs valda mūžīgi, Savas godības krēslu Viņš sataisījis uz tiesu.

9:8  Un Viņš tiesās pasauli ar taisnību, un spriedīs par tautām ar patiesību.

9:9  Un Tas Kungs būs patvērums tam nabagam, patvērums bēdu laikā.

9:10  Un uz Tevi cerēs, kas Tavu Vārdu pazīst, jo Tu, ak Kungs, neatstāj, kas Tevi meklē.

9:11  Dziedājiet Tam Kungam, kas Ciānā mājo, sludinājiet tiem ļaudīm Viņa darbus.

9:12  Jo Viņš piemeklē asinis, Viņš tās piemin, Viņš neaizmirst nabaga brēkšanu.

9:13  Esi man žēlīgs, ak Kungs, uzlūko manas bēdas, kas man notiek no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini no nāves vārtiem.

9:14  Tādēļ es sludināšu visu Tavu slavu Ciānas meitas vārtos, es līksmošos par Tavu pestīšanu.

9:15  Pagāni nogrimuši tai bedrē, ko tie bija rakuši, viņu kāja ir gūstīta tai tīklā, ko tie bija apslēpuši.

9:16  Tas Kungs ir parādījies, Viņš tiesu nesis, bezdievīgais ir satīstījies savā roku darbā: (kokļu skaņa. Sela.)

9:17  Bezdievīgie griezīsies atpakaļ uz elli, visi pagāni, kas Dievu aizmirst.

9:18  Jo nabags nemūžam netaps aizmirsts, un bēdu ļaužu cerība neies bojā ne mūžam.

9:19  Celies, ak Kungs, ka cilvēki nepārvar, lai pagāni top tiesāti priekš Tava vaiga.

9:20  Met, ak Kungs, bailību uz tiem, lai pagāni atzīst, ka tie ir cilvēki. (Sela.)

Chapter 10

10:1  Kāpēc Tu, Kungs, stāvi no tālienes, paslēpies bēdu laikā?

10:2  No bezdievīgā lepnības bailes nāk nabagam; lai tie top gūstīti savās blēņās, ko tie izdomājuši.

10:3  Jo bezdievīgais lielās ar savas dvēseles kārību, plēsējs lād, viņš zaimo To Kungu.

10:4  Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā par nevienu; visas viņa domas ir: Dieva neesam.

10:5  Viņa ceļi allažiņ izdodas, Tava sodība ir tālu no viņa; šņākdams viņš turas pret visiem saviem pretiniekiem.

10:6  Viņš saka savā sirdī: es netapšu kustināts, jo ļaunumā es nenākšu līdz radu radiem.

10:7  Viņa mute pilna lāstu un viltus un varmācības, apakš viņa mēles ir grūtums un bēdas.

10:8  Viņš, sēž paslēpies aiz sētām, viņš nokauj nenoziedzīgo slepenās vietās, viņa acis glūn uz nabagu.

10:9  Viņš glūn slepenībā kā lauva savā alā, viņš glūn sakampt bēdīgo, viņš sakampj bēdīgo, to ievilkdams savā tīklā.

10:10  Viņš tup un nometās un uzkrīt ar varu nelaimīgiem.

10:11  Viņš saka savā sirdī: Dievs ir aizmirsis, Viņš Savu vaigu apslēpis, Viņš neredz ne mūžam.

10:12  Celies, ak Dievs Kungs, pacel Savu roku, neaizmirsti bēdīgos.

10:13  Kādēļ bezdievīgais Dievu zaimos un sacīs savā sirdī: Tu nemeklēsi?

10:14  Tu gan redzi, jo Tu uzlūko mokas un sirdēstus, likdams to Savās rokās; nelaimīgais uz Tevi paļaujas, Tu esi bāriņa palīgs.

10:15  Salauz bezdievīgā elkoni un meklē ļaunā bezdievību, ka to vairs neatrod.

10:16  Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam; pagāni ir bojā gājuši no Viņa zemes,

10:17  Nabagu ilgošanos Tu klausi, ak Kungs! Tu viņiem sirdi stiprini, Tava auss to liek vērā,

10:18  Tiesu nesdams bāriņam un apspiestam, lai cilvēks, kas no zemes, vairs nedara varas darbus.

Chapter 11

11:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. 2. Es paļaujos uz To Kungu. Kā tad jūs sakāt uz manu dvēseli: skrej uz saviem kalniem kā putns!

11:2  Jo redzi, bezdievīgie uzvelk stopu, tie liek savas bultas uz auklām, slepeni šaut tos, kas sirds taisni.

11:3  Jo pamati top nopostīti; ko darīs taisnais?

11:4  Tas Kungs ir Savā svētā namā, Tā Kunga godības krēsls ir debesīs, Viņa acis skatās, Viņa acu skati pārmana cilvēku bērnus.

11:5  Tas Kungs pārbauda taisno, bet bezdievīgo un varas darbu mīļotāju Viņa dvēsele ienīst.

11:6  Pār bezdievīgiem Viņš liks līt valgiem, ugunij un sēram, un varena vētra būs viņu daļa.

11:7  Jo Tas Kungs ir taisns, Viņš mīļo taisnību, Viņa vaigs uzlūko taisno.

Chapter 12

12:1  Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim uz astoņām stīgām. Palīdz, ak Kungs! Jo svētie ir zustin zuduši, un ticīgo ir maz starp cilvēku bērniem.

12:2  Tie runā nelietību ikviens ar savu tuvāko; lūpām smaidīdami, ar divējādu sirdi tie runā.

12:3  Lai Tas Kungs izdeldē visu liekulību, to mēli, kas runā lielību,

12:4  Kas saka: mēs pārvarēsim ar savu mēli, mūsu mute ir ar mums; kas mums ir par kungu?

12:5  Tad nu nabagu postīšanas dēļ un bēdīgo nopūšanās dēļ Es celšos, saka Tas Kungs: Es došu pestīšanu tam, kas pēc tās ilgojās.

12:6  Tā Kunga vārdi ir šķīsti vārdi, kā sudrabs mālu traukā kausēts un septiņkārt šķīstīts.

12:7  Kaut Tu, ak Kungs, tos gribētu pasargāt, kaut Tu mūs gribētu paglabāt no šīs cilts mūžīgi.

12:8  Bezdievīgie lepni staigā visapkārt, kur netiklība augsti ceļas starp cilvēku bērniem.

Chapter 13

13:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Cik ilgi, ak Kungs, Tu mani it visai aizmirsti? Cik ilgi Tu apslēpi Savu vaigu priekš manis?

13:2  Cik ilgi man būs padomu meklēt savā dvēselē un savā sirdī ikdienas baiļoties? Cik ilgi mans ienaidnieks pār mani paaugstināsies?

13:3  Skaties, paklausi mani, ak Kungs, mans Dievs, apgaismo manas acis, ka es nāvē neaizmiegu,

13:4  Ka mans ienaidnieks nesaka: es viņu esmu pārvarējis, un ka mani pretinieki nepriecājās, ka es šaubos.

13:5  Bet es cerēju uz Tavu žēlastību, mana sirds līksmojās iekš Tavas pestīšanas.

13:6  Es dziedāšu Tam Kungam, ka Viņš man labu dara.

Chapter 14

14:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Ģeķi saka savā sirdī Dieva nav; tie ir samaitājušies un sagānījušies ar savu darbošanos, neviena nav, kas labu dara.

14:2  Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, raudzīt, vai jel kas būtu prātīgs, kas meklē Dievu.

14:3  Bet tie visi atkāpušies, visnotaļ smirdoši tapuši, neviena nav, kas labu dara, nav it neviena.

14:4  Vai tad nav nekādas atzīšanas tiem ļauna darītājiem, kas ēd manus ļaudis, tā kā ēd maizi, bet To Kungu tie nepiesauc?

14:5  Tad tie bīdamies izbīstas, jo Dievs ir pie tās taisnās cilts.

14:6  Jūs nievājat nabaga padomu, bet Tas Kungs ir viņa patvērums.

14:7  Ak! Kaut no Ciānas nāktu Israēla pestīšana! Kad Tas Kungs atkal atved Savus cietuma ļaudis, tad Jēkabs priecāsies un Israēls līksmosies.

Chapter 15

15:1  Dāvida dziesma. Kungs, kas mājos Tavā dzīvoklī? un kas dzīvos uz Tava svētā kalna?

15:2  Kas bezvainīgi staigā un taisnību dara un patiesību runā no sirds dziļuma;

15:3  Kas ar savu mēli citu neaprunā, savam tuvākam ļauna nedara, un neceļ kauna valodu pret savu tuvāko;

15:4  Kas bezdievīgo neciena, bet godā tos, kas To Kungu bīstas, kas zvērējis sev par skādi, un to nepārkāpj;

15:5  Kas savu naudu nedod uz netaisniem augļiem un neņem dāvanas pret nenoziedzīgo. Kas tā turas, tas nešaubīsies ne mūžam.

Chapter 16

16:1  Dāvida sirds dziesma. Pasargi mani, ak Dievs! jo es paļaujos uz Tevi.

16:2  Es saku uz To Kungu: Tu esi Tas Kungs, bez Tevis man labuma nav.

16:3  Pie tiem svētiem, kas virs zemes, un tiem godīgiem ir viss mans labais prāts.

16:4  Tiem, kas pieņem citu dievu, būs lielas sāpes; es neupurēšu viņu asiņu dzeramos upurus, un neņemšu savā mutē viņu vārdu.

16:5  Tas Kungs ir mana tiesa un mana daļa, Tu glabā manu mantas tiesu.

16:6  Man daļa tikusi jaukā vietā, tiešām, man ir nākusi skaista manta.

16:7  Es slavēšu To Kungu, kas man dod padomu, pat naktī mana sirds mani pamāca.

16:8  Es turu To Kungu bez mitēšanās savā priekšā, jo Viņš man ir pa labai rokai, - es nešaubīšos.

16:9  Tādēļ mana sirds priecājās, un mans gods līksmojās, un pat mana miesa dzīvos droši.

16:10  Jo Tu manu dvēseli nepametīsi kapā, Savam Svētam Tu neliksi redzēt satrūdēšanu.

16:11  Tu man dari zināmu dzīvības ceļu, priekš Tava vaiga ir līksmošanās pilnība, un prieks un jaukums pie Tavas labās rokas mūžīgi.

Chapter 17

17:1  Dāvida lūgšana. Kungs, ņem vērā taisnību, klausies uz manu brēkšanu, griez savas ausis uz manu lūgšanu, kas nenāk no viltīgām lūpām.

17:2  No tava vaiga lai nāk mana tiesa; tavas acis skatās uz to, kas ir taisnība.

17:3  Tu pārbaudi manu sirdi, Tu piemeklē to naktīs, Tu mani esi kausējis un nekā neatradis; es esmu apņēmies, ka manai mutei nebūs pārkāpt.

17:4  Pie cilvēku darbiem es sargos caur Tavas mutes vārdu no pārkāpēja pēdām.

17:5  Uzturi manu gājienu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās.

17:6  Es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi, ak Dievs! Griez' Savu ausi pie manis, klausi manu valodu.

17:7  Parādi brīnišķi Savu žēlastību, Tu, kas glābi no pretiniekiem tos, kas tvērās pie Tavas labās rokas.

17:8  Pasargi mani kā acs raugu acī, apslēp mani savu spārnu pavēnī

17:9  No bezdievīgo vaiga, kas mani posta, no maniem nikniem ienaidniekiem, kas ap mani apmetās.

17:10  Savu cieto sirdi tie aizslēguši, ar savu muti tie runā lepni.

17:11  Tie nu ir visapkārt ap mums mūsu ceļos, ar savām acīm tie glūn, mūs gāzt pie zemes.

17:12  Viņa ģīmis ir kā lauva, kas tīko saplosīt, un kā jauns lauva, kas sēž paslēpies.

17:13  Celies, Kungs, steidzies viņam pretī, nogāz viņu, izglāb ar Savu zobenu manu dvēseli no bezdievīgā,

17:14  No tiem ļaudīm ar Savu roku, ak Kungs! no šās pasaules ļaudīm, kam sava tiesa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar Savu mantu, kam dēlu papilnam, un kas savu mantu atstāj saviem bērniem.

17:15  Bet es skatīšu Tavu vaigu iekš taisnības, uzmodies mielošos no Tava ģīmja.

Chapter 18

18:1  Dziedātāju vadonim, Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš runājis uz To Kungu, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu ienaidnieku rokas un no Saula rokas; tad viņš sacīja: No sirds dziļuma es Tevi mīlēju, Kungs, mans stiprums.

18:2  Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs.

18:3  Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem.

18:4  Nāves saites ap mani tinās, un Beliala(iznīcības) upes mani izbiedēja.

18:5  Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja.

18:6  Savās bēdās es piesaucu To Kungu un kliedzu uz savu Dievu, tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana Viņa priekšā nāca Viņa ausīs.

18:7  Zeme tapa kustināta un drebēja, un kalnu pamati trīcēja un kustējās, kad Viņš apskaitās.

18:8  Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm, un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās.

18:9  Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām.

18:10  Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, Viņš skrēja ātri uz vēja spārniem.

18:11  Viņš lika tumsību Sev par apsegu, Viņa dzīvoklis ap Viņu bija ūdeņu tumsība un biezi padebeši.

18:12  No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un degošiem zibeņiem.

18:13  Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla Savu balsi, krusu un degošus zibeņus.

18:14  Un Viņš meta Savas bultas un tos izklīdināja, un daudz zibeņus un tos iztrūcināja.

18:15  Un ūdeņu dziļumi rādījās un zemes pamati tapa atklāti no Tavas bāršanās, - ak Kungs, no Tavu nāšu dvašas pūšanas.

18:16  Viņš izstiepa roku no augstības un ņēma mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem.

18:17  Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo vareni ne kā es.

18:18  Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums.

18:19  Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani.

18:20  Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atdod.

18:21  Jo es esmu sargājis Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva.

18:22  Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis.

18:23  Bet es esmu bezvainīgs Viņa priekšā un sargos no grēkiem.

18:24  Un Tas Kungs man atdos pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības priekš Viņa acīm.

18:25  Pie tiem svētiem Tu rādies svēts un pie tiem sirdsskaidriem Tu rādies skaidrs.

18:26  Pie tiem šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie tiem pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini).

18:27  Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī un lepnas acis Tu pazemo.

18:28  Jo Tu apgaismo manu spīdekli; Tas Kungs, mans Dievs, dara gaišu manu tumsību.

18:29  Jo ar Tevi es varu sadauzīt kara spēku, un ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem.

18:30  Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas.

18:31  Jo kur ir kāds Dievs kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums kā vien mūsu Dievs?

18:32  Dievs, tas mani apjož ar spēku un dara manus ceļus bezvainīgus.

18:33  Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā.

18:34  Viņš manu roku māca karot, tā ka mans elkonis uzvelk vara stopus.

18:35  Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava labā roka mani satur, un Tava laipnība mani paaugstina.

18:36  Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši.

18:37  Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem un tos panākšu, un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos būšu izdeldējis.

18:38  Es tos sadauzīšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām.

18:39  Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas.

18:40  Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā, un savus nīdētājus es iznīcināšu.

18:41  Tie brēks, bet glābēja nav, uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild.

18:42  Es tos sagrūdīšu kā pīšļus vēja priekšā, un tos izārdīšu kā dubļus uz ielām.

18:43  Tu mani izglābsi no ļaužu ķildām, Tu mani iecelsi tautām par galvu; ļaudis, ko es nepazinu, man kalpos.

18:44  Tie man klausīs ar paklausīgām ausīm, svešnieku bērni manā priekšā mīlīgi rādīsies.

18:45  Svešinieku bērni nonīks un drebēdami izies no savām pilīm.

18:46  Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, mans Pestītājs.

18:47  Tas stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis;

18:48  Kas mani izrauj no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani ceļas, Tu mani izglāb no varas darītājiem.

18:49  Tāpēc, ak Kungs, es Tevi gribu slavēt starp tautām un dziedāt Tavam vārdam,

18:50  Jo Tu glābi Savu ķēniņu ar lielu glābšanu, un parādi žēlastību Savam svaidītam, Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi.

Chapter 19

19:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Debesis izteic tā stiprā Dieva godu, un izplatījums pasludina Viņa roku darbu.

19:2  Diena dienai to liecina, un nakts naktij to dara zināmu.

19:3  Nav ne valodas ne runas, kur viņu balsi nedzird.

19:4  Viņu skaņa iziet pa visu zemes virsu, un viņu valoda līdz pasaules galam. Viņš saulei telti tur darījis.

19:5  Un tā iziet kā brūtgāns no sava kambara, un priecājās kā kāds varonis ceļu tecēt.

19:6  No viena debess gala viņa uzlec un tek apkārt līdz otram galam, un priekš viņas karstuma nekas nav apslēpts.

19:7  Tā Kunga bauslība ir pilnīga un atspirdzina dvēseli, Tā Kunga liecība ir patiesīga un dara neprātīgo gudru.

19:8  Tā Kunga pavēles ir taisnas un dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir šķīsts un apskaidro acis.

19:9  Tā Kunga bijāšana ir šķīsta un pastāv mūžīgi, Tā Kunga tiesas ir patiesība un visas kopā taisnas.

19:10  Tās ir vairāk iekārojamas nekā zelts un daudz tīra zelta un, tās ir saldākas nekā medus un tīrs medus.

19:11  Arī tavs kalps caur tām top skaidri pamācīts, tam ir daudz algas, kas tās tur.

19:12  Kas samana tās maldīšanās? Šķīsti mani no apslēptām vainām.

19:13  Pasargi Savu kalpu arī no tīšiem grēkiem, ka tie nevalda pār mani; tad es būšu bezvainīgs un šķīsts no lielām pārkāpšanām.

19:14  Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak Kungs, mans patvērums un mans Pestītājs.

Chapter 20

20:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Lai Tas Kungs tevi paklausa bēdu laikā, lai Jēkaba Dieva vārds tevi paaugstina.

20:2  Lai Viņš tev palīdzību sūta no svētās vietas un tevi spēcina no Ciānas.

20:3  Lai Viņš piemin visus tavus upurus, un tavus dedzināmos upurus tur par trekniem.

20:4  Lai Viņš tev dod pēc tavas sirds, un piepilda visus tavus padomus.

20:5  Mēs priecāsimies par tavu pestīšanu, un sava Dieva vārdā mēs celsim karogu; lai Tas Kungs piepilda visas tavas lūgšanas.

20:6  Nu es zinu, ka Tas Kungs Savam svaidītam palīdz; Viņš to paklausīs no Savām svētām debesīm caur Savas labās rokas stipro pestīšanu.

20:7  Šie paļaujas uz ratiem un šie uz zirgiem, bet mēs pieminam Tā Kunga, sava Dieva, vārdu.

20:8  Tie ir gāzušies un krituši, bet mēs esam cēlušies un stāvam.

20:9  Ak Kungs, palīdzi ķēniņam! Lai viņš mūs paklausa tai dienā, kad saucam.

Chapter 21

21:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Kungs, par Tavu spēku ķēniņš priecājās, un cik ļoti viņš līksmojās par Tavu pestīšanu!

21:2  Tu viņam dod, ko viņa sirds kāro, un neliedzi, ko viņa mute lūdz. (Sela.)

21:3  Jo Tu nāci viņam pretim ar labu svētīšanu, Tu lieci uz viņa galvu kroni no šķīsta zelta.

21:4  Viņš lūdz no Tevis dzīvību, to Tu viņam esi devis, ilgu dzīvošanu mūžīgi mūžam.

21:5  Viņam ir liela godība caur Tavu pestīšanu, Tu lieci godību un jaukumu uz viņu.

21:6  Jo Tu viņu iecēli par svētību mūžīgi, Savā priekšā Tu viņu iepriecini ar prieku.

21:7  Jo ķēniņš cerē uz To Kungu, un caur tā Visuaugstākā žēlastību viņš nešaubīsies.

21:8  Tava roka atradīs visus Tavus ienaidniekus, Tava labā roka atradīs Tavus nīdētājus.

21:9  Tu tos darīsi kā degošu cepli Savas dusmības laikā; Tas Kungs tos aprīs Savā bardzībā, un uguns tos norīs.

21:10  Viņu augļus Tu nomaitāsi no zemes virsas un viņu dzimumu no cilvēku bērniem.

21:11  Jo tie ļaunu pret Tevi darījuši, tie izdomāja negantību, bet nespēja to izdarīt.

21:12  Tu darīsi, ka tie griež muguru, Savu stopu Tu stiepsi pret viņu vaigiem.

21:13  Paaugstinājies, Kungs, Savā stiprumā, tad dziedāsim un teiksim Tavu varu ar dziesmām.

Chapter 22

22:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: „rīta blāzmas stirna“. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem.

22:2  Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu.

22:3  Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām.

22:4  Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis.

22:5  Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā.

22:6  Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts.

22:7  Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami:

22:8  Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts.

22:9  Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm.

22:10  Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs.

22:11  Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav.

22:12  Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies.

22:13  Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams.

22:14  Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks.

22:15  Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos,

22:16  Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši.

22:17  Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku.

22:18  Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu.

22:19  Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā.

22:20  Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuli no suņu varas.

22:21  Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem.

22:22  Es sludināšu Tavu vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū.

22:23  Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums.

22:24  Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīga bēdas, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja.

22:25  No Tevis es dziedāšu tai lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas.

22:26  Tie bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi.

22:27  Visi zemes gali to pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā.

22:28  Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām.

22:29  Visi treknie virs zemes ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību.

22:30  Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem;

22:31  Nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.

Chapter 23

23:1  Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.

23:2  Viņš man liek ganīties uz zālainām ganībām, Viņš mani vada pie palēna ūdens.

23:3  Viņš atspirdzina manu dvēseli, Viņš mani ved uz taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ.

23:4  Jebšu es arī staigātu nāves ēnas ielejā, taču ļaunuma nebīstos; jo Tu esi pie manis, Tavs koks(ganu vēzda) un Tavs zizlis mani iepriecina.

23:5  Tu sataisi manā priekšā galdu pret maniem ienaidniekiem, Tu svaidi manu galvu ar eļļu, mans biķeris ir papilnam pieliets.

23:6  Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienmēr.

Chapter 24

24:1  Dāvida dziesma. tā zeme pieder Tam Kungam ar savu pilnumu, zemes virsas, un kas uz tā dzīvo.

24:2  Jo Viņš to pie jūras stādījis un pie upēm to stiprinājis.

24:3  Kas kāps uz Tā Kunga kalnu? Un kas stāvēs Viņa svētā vietā?

24:4  Kam ir nenoziedzīgas rokas un šķīsta sirds, kam dvēsele nenesās uz nelietību, un kas ar viltu nezvērē.

24:5  Tas dabūs svētību no Tā Kunga, un taisnību no Dieva, sava Pestītāja.

24:6  Šī tā cilts, kas pēc Viņa vaicā, kas tavu vaigu meklē iekš Jēkaba. (Sela.)

24:7  Jūs vārti, paceliet savas palodas, un topiet paaugstinātas, jūs mūžīgās durvis, lai tas godības Ķēniņš ieiet!

24:8  Kas tas tāds godības Ķēniņš? Tas Kungs, stiprs un varens, Tas Kungs, varens karā.

24:9  Jūs vārti, paceliet savas palodas, un paaugstinājaties, jūs mūžīgās durvis, lai tas godības Ķēniņš ieiet!

24:10  Kas tas tāds godības Ķēniņš? Tas Kungs Cebaot, tas ir tas godības Ķēniņš. (Sela.)

Chapter 25

25:1  Dāvida dziesma. Mana dvēsele ilgojās, Kungs, pēc Tevis.

25:2  Mans Dievs, uz Tevi es cerēju, nepamet mani kaunā, lai mani ienaidnieki par mani nepriecājās.

25:3  Jo neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliek kaunā; tie top kaunā, kas velti dodas uz viltību.

25:4  Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas.

25:5  Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs un Pestītājs; cauru dienu es Tevi gaidu.

25:6  Piemini, Kungs, Savu apžēlošanu un Savu žēlastību, kas no mūžības.

25:7  Nepiemini manas jaunības grēkus nedz manas pārkāpšanas, bet piemini mani pēc Tavas žēlastības, Tavas lēnības dēļ ak Kungs!

25:8  Tas Kungs ir labs un taisns, tāpēc Viņš grēciniekiem māca to ceļu.

25:9  Pazemīgos Viņš vada taisnībā, un māca pazemīgiem Savu ceļu.

25:10  Tā Kunga ceļi visi ir žēlastība un patiesība tiem, kas tur Viņa derību un liecību.

25:11  Tava vārda dēļ, ak Kungs! piedod manu noziegumu, jo tas ir liels.

25:12  Kas ir tas, kas To Kungu bīstas? tam Viņš mācīs to ceļu, kas uzņemams.

25:13  Viņa dvēsele mitīs labumā, un viņa dzimums iemantos zemi.

25:14  Tā Kunga noslēpums ir pie tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa derība tiem dod saprašanu.

25:15  Manas acis vienmēr raugās uz To Kungu, jo Viņš izvilks manu kāju no tīkla.

25:16  Griezies pie manis un esi man žēlīgs, jo es esmu vientulis un bēdīgs.

25:17  Mana sirds bailība ir varen liela, izved mani no manām bēdām.

25:18  Uzlūko manas bēdas un manas mokas, un piedod visus manus grēkus.

25:19  Redzi, ka daudz ir manu ienaidnieku, un ka tie ar briesmīgu nīdēšanu mani ienīst.

25:20  Pasargi manu dvēseli un izglāb mani, nepamet mani kaunā, jo es paļaujos uz Tevi.

25:21  Sirds skaidrība un taisnība lai mani pasargā, jo es gaidu uz Tevi.

25:22  Ak Dievs, izpestī Israēli no visām viņa bēdām.

Chapter 26

26:1  Dāvida dziesma. Kungs, spried man tiesu, jo es staigāju savā sirds skaidrībā un paļaujos uz To Kungu - es nešaubīšos.

26:2  Pārbaudi mani, Kungs, un izmeklē mani, izlūko manas īkstis un manu sirdi.

26:3  Jo Tava žēlastība ir priekš manām acīm, un es staigāju Tavā patiesībā.

26:4  Es nesēžos pie neliešiem un netinos ar viltniekiem.

26:5  Es ienīstu ļaundarītāju draudzi, un nesēžu pie bezdievīgiem.

26:6  Es mazgāju savas rokas nenoziedzībā un esmu, Kungs, ap Tavu altāri,

26:7  Lai ar teikšanas balsi daru zināmus un sludināju visus Tavus brīnumus.

26:8  Kungs, es mīlēju Tava nama mājokli un Tavas godības telts vietu.

26:9  Neaizrauj manu dvēseli līdz ar grēciniekiem nedz manu dzīvību līdz ar asins ļaudīm;

26:10  Viņu rokās ir negantība, un viņu labā roka ir pilna dāvanu.

26:11  Bet es staigāju savā sirds skaidrībā; atpestī mani un apžēlojies par mani.

26:12  Mana kāja stāv uz līdzena ceļa, draudzes sapulcēs es teikšu To Kungu.

Chapter 27

27:1  Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīvības stiprums, no kā man baiļoties?

27:2  Kad ļaunie, mani pretinieki un ienaidnieki, uz mani laužas manu miesu ēst, tad tiem būs piedauzīties un krist.

27:3  Kad arī pulki pret mani apmetās, taču mana sirds nebīstas; kad karš pret mani ceļas, tad es paļaujos uz Viņu.

27:4  Vienu lietu es no Tā Kunga lūdzos, to es meklēju tikuši(mana sirds vēlēšanās), ka es varu dzīvot Tā Kunga namā visu savu mūžu, raudzīt Tā Kunga laipnību un pielūgt Viņa svētā vietā.

27:5  Jo ļaunā dienā Viņš mani paslēpj Savā dzīvoklī Viņš mani sargā Savas telts ēnā, Viņš mani paaugstina uz akmens kalnu.

27:6  Un nu mana galva taps paaugstināta pār maniem ienaidniekiem, kas ir ap mani; un es upurēšu Viņa teltī teikšanas upurus, es dziedāšu un slavēšu To Kungu.

27:7  Klausi, ak Kungs, manu balsi; kad es saucu, tad žēlo mani un atbildi man.

27:8  Mana sirds saka uz tevi: „Meklējiet Manu vaigu!“ Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu.

27:9  Neapslēp Savu vaigu priekš manis, neatstum Savu kalpu dusmībā, - Tu esi mans palīgs; neatmet mani un neatstāj mani, ak Dievs, mans Pestītājs.

27:10  Jo mans tēvs un mana māte mani atstājuši, bet Tas Kungs mani uzņem.

27:11  Māci man, Kungs, Tavu ceļu, un vadi mani uz īstenu ceļu, manu ienaidnieku dēļ.

27:12  Nenodod mani manu pretinieku prātam, jo viltīgi liecinieki ceļas pret mani un runā netaisnību.

27:13  Ja es nebūtu ticējis, ka es redzēšu Tā Kunga labumu dzīvības zemē,(tad es būtu bojā gājis).

27:14  Gaidi uz To Kungu, esi drošs un stiprs savā sirdī, un gaidi uz To Kungu.

Chapter 28

28:1  Dāvida dziesma. Tevi es piesaucu, Kungs, mans patvērums, nestāvi man klusu; ja Tu man klusu stāvēsi, tad es tapšu līdzīgs tiem, kas grimst bedrē.

28:2  Klausi manas sirds lūgšanas balsi, kad uz Tevi kliedzu, kad savas rokas paceļu pret Tava nama vissvēto vietu.

28:3  Neaizrauj mani ar tiem bezdievīgiem un ļaundarītājiem, kas no miera runā ar savu tuvāko, bet ļaunums ir viņu sirdī.

28:4  Dod tiem pēc tā, ko tie dara, un pēc viņu blēdīgiem darbiem, dod tiem pēc viņu roku darbiem, atmaksā tiem pēc viņu nopelna.

28:5  Jo tie neņem vērā, ko Tas Kungs dara, nedz viņa rokas darbu. Viņš tos sadauzīs un tos neuztaisīs.

28:6  Slavēts lai ir Tas Kungs, jo Viņš ir klausījis manas sirds lūgšanas balsi.

28:7  Tas Kungs ir mans stiprums un manas priekšturamās bruņas; mana sirds paļaujas uz Viņu, un man top palīdzēts; par to mana sirds priecājās, un es Viņam pateikšu ar dziesmām.

28:8  Tas Kungs tiem ir par stiprumu, Viņš ir Sava svaidītā stiprums un pestīšana.

28:9  Atpestī Savus ļaudis un svētī Savu īpašumu, un gani tos un paaugstini tos mūžīgi.

Chapter 29

29:1  Dāvida dziesma. Dodiet Tam Kungam, jūs varenie, dodiet Tam Kungam godu un spēku.

29:2  Dodiet Tam Kungam Viņa Vārda godu, pielūdziet To Kungu svētā glītumā.

29:3  Tā Kunga balss pār ūdeņiem, tas stiprais, godības pilnais Dievs liek pērkoniem rūkt, Tas Kungs pār lieliem ūdeņiem.

29:4  Tā Kunga balss iet ar spēku, Tā Kunga balss iet ar godību.

29:5  Tā Kunga balss salauž ciedra kokus, Tas Kungs salauž ciedra kokus uz Lībanus.

29:6  Un liek tiem lēkāt kā teļam, Lībanum un Sirjonam kā jaunam vērsim.

29:7  Tā Kunga balss cērt ar uguns liesmām.

29:8  Tā Kunga balss dara tuksnesi drebam, Tas Kungs dara drebam Kadešas tuksnesi.

29:9  Tā Kunga balss iztrūcina stirnas un atklāj mežus, un Viņa svētā vietā ikviens slavē Viņa godu.

29:10  Tas Kungs nosēdies, sūtīt ūdens plūdus; Tas Kungs sēdēs, viens ķēniņš mūžīgi.

29:11  Tas Kungs dos Saviem ļaudīm stiprumu, Tas Kungs svētīs Savus ļaudis ar mieru.

Chapter 30

30:1  Dziesma pie Dāvida nama iesvētīšanas. Es Tevi augsti teikšu, Kungs, jo Tu mani augsti esi cēlis, un maniem ienaidniekiem neesi ļāvis priecāties par mani.

30:2  Kungs, mans Dievs, kad es Tevi piesaucu, tad Tu mani dziedināji.

30:3  Kungs, Tu manu dvēseli esi izvedis no elles, Tu mani dzīvu esi uzturējis, ka neesmu nogrimis kapā.

30:4  Dziedājiet Tam Kungam, jūs Viņa svētie, un teiciet Viņa svēto piemiņu.

30:5  Jo Viņa dusmība pastāv acumirkli, Viņa žēlastība cauru mūžu: vakarā nāk raudāšana, bet rītā prieks.

30:6  Es gan sacīju, kad man labi klājās: es nešaubīšos ne mūžam,

30:7  Jo, Kungs, caur Tavu labprātību Tu manu kalnu esi darījis pastāvīgu; bet kad Tu Savu vaigu paslēpi, tad es iztrūcinājos.

30:8  Tevi es piesaucu, Kungs, un pielūdzu Tevi, ak Kungs no sirds.

30:9  Kāds labums atlec no manām asinīm, kad es būšu kapā grimis? Vai pīšļi Tevi slavēs? Vai tie sludinās Tavu patiesību?

30:10  Klausi, Kungs, un apžēlojies par mani: Kungs, esi man par palīgu!

30:11  Manas žēlabas Tu esi pārvērtis par līksmību, Tu man to maisu esi novilcis un mani apjozis ar prieku.

30:12  Tāpēc Tev dziedās mans gods un nestāvēs klusu; Kungs, mans Dievs, es Tev pateikšos mūžīgi.

Chapter 31

31:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Uz tevi, Kungs, es paļaujos, nepamet mani kaunā mūžīgi, izglāb mani caur Tavu taisnību.

31:2  Atgriez Savu ausi pie manis, izglāb mani drīz, esi man par stipru patvērumu, par stipru pili man palīdzēt.

31:3  Jo Tu esi mans akmens kalns un mana stiprā pils, un Tava Vārda dēļ ved un vadi mani.

31:4  Izved mani no tīkla, ko tie priekš manis paslēpuši, jo Tu esi mans stiprums.

31:5  Tavā rokā es pavēlu savu garu, Tu mani esi atpestījis, Kungs, Tu stiprais patiesības Dievs.

31:6  Es ienīstu tos, kas dodas uz blēņu mācībām, bet es paļaujos uz To Kungu.

31:7  Es priecāšos un līksmošos par Tavu žēlastību, ka Tu uzlūko manas bēdas, un vērā lieci manu dvēseli bailēs,

31:8  Un nenodod mani ienaidnieka rokā; Tu manām kājām lieci stāvēt plašā vietā.

31:9  Esi man žēlīgs, ak Kungs! Jo man ir bail', no skumības ir sarucis mans vaigs, mana dvēsele un mana miesa.

31:10  Jo mana dzīvība ir nonīkusi caur noskumšanu un mani gadi caur nopūšanos, mans spēks caur manu noziegumu ir sakritis, un mani kauli ir sanīkuši.

31:11  Caur visiem saviem pretiniekiem es esmu par kaunu tapis saviem kaimiņiem, un saviem pazīstamiem par biedēkli; kas mani uz ielām redz, tie bēg no manis.

31:12  Es sirdīs esmu aizmirsts kā mironis, esmu tapis kā sadauzīts trauks.

31:13  Jo es dzirdu no daudziem lamāšanās: bailība ir visapkārt; kad tie kopā sarunājās pret mani, tie domā paņemt manu dzīvību.

31:14  Bet es cerēju uz Tevi, Kungs; es saku tā: Tu esi mans Dievs.

31:15  Mani laiki stāv Tavā rokā; izglāb mani no manu ienaidnieku rokas un no tiem, kas mani vajā.

31:16  Liec Savam vaigam spīdēt pār Savu kalpu, atpestī mani caur Tavu žēlastību.

31:17  Kungs, neliec man kaunā palikt, jo es Tevi piesaucu; lai bezdievīgie paliek kaunā un top klusināti ellē.

31:18  Lai mēmas paliek melkuļu lūpas kas bezkaunīgi runā pret taisno ar lepnību un nicināšanu.

31:19  Cik liels ir Tavs labums, ko Tu esi glabājis tiem, kas Tevi bīstas, un sataisījis tiem, kas cilvēku priekšā uz Tevi paļaujas.

31:20  Tu tos slēpi Sava vaiga ēnā priekš cilvēku dumpjiem, Tu tos glabā kā namā priekš rējēju mēlēm.

31:21  Slavēts lai ir Tas Kungs, jo Viņš brīnišķi man parādījis Savu žēlastību tā kā stiprā pilsētā.

31:22  Gan es sacīju savās bailēs: es esmu atmests no Tava vaiga; taču Tu klausīji manas sirds lūgšanas balsi, kad es Tevi piesaucu.

31:23  Mīlējiet To Kungu, visi Viņa svētie; Tas Kungs pasargā tos ticīgos, un atmaksā papilnam tam, kas dara pārgalvību.

31:24  Esiet droši un stipri savā sirdī, visi, kas cerējiet uz To Kungu.

Chapter 32

32:1  Dāvida pamācīšana. Svētīgs ir tas, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki apklāti.

32:2  Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs noziegumus nepielīdzina, un kura garā viltības nav.

32:3  Kad es klusu cietu, tad panīka mani kauli caur manu kaukšanu cauru dienu.

32:4  Jo Tava roka dienām naktīm bija grūta uz manis, ka mans zaļums nokalta kā vasaras bullā. (Sela.)

32:5  Savus grēkus es Tev sūdzu un neapklāju savus noziegumus; es sacīju: es izteikšu Tam Kungam savus pārkāpumus, tad Tu piedevi manu grēku noziegumus. (Sela.)

32:6  Par to Tevi pielūgs visi svētie īstenā atrašanas laikā; tādēļ jebšu lieli ūdens plūdi nāktu, taču tie tos neaizņems.

32:7  Tu esi mans patvērums, no bailēm Tu mani pasargāsi; Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm. (Sela.)

32:8  “Es tev došu saprašanu un tev mācīšu to ceļu, pa kuru jāiet; Es došu padomu, Mana acs būs pār tevi.

32:9  Neesiet kā zirgi un zirgēzeļi, kam prāta nav, kam iemaukti un laužņi jāliek mutē, kad negrib nākt pie tevis.”

32:10  Bezdievīgam ir daudz sāpes, bet kas uz To Kungu cer, to žēlastība apkamps.

32:11  Priecājaties iekš Tā Kunga un līksmojaties, jūs taisnie, un slavējiet, visi jūs sirds skaidrie.

Chapter 33

33:1  Dziedājiet priecīgi Tam Kungam, jūs taisnie; tiem sirds skaidriem pieklājās teikšana.

33:2  Pateiciet Tam Kungam ar koklēm un dziedājiet Viņam ar desmit stīgu spēlēm.

33:3  Dziedājiet Viņam jaunu dziesmu, skandinājiet jauki ar bazūņu skaņu.

33:4  Jo Tā Kunga vārds ir taisns, un viss Viņa darbs ir pastāvīgs.

33:5  Viņš mīļo taisnību un tiesu; zeme ir pilna Tā Kunga žēlastības.

33:6  Caur Tā Kunga vārdu debesis darītas, un viss viņu spēks caur Viņa mutes garu.

33:7  Viņš sakrāj jūras ūdeni kā kopu, un liek dziļumus slepenībā.

33:8  Bīstaties no Tā Kunga, visa pasaule, baiļojaties priekš Viņa, visi zemes iedzīvotāji.

33:9  Kad Viņš runā, tad notiek, kad Viņš pavēl, tad stāv.

33:10  Tas Kungs iznīcina tautu padomu, Viņš salauž ļaužu domas.

33:11  Tā Kunga padoms pastāv mūžīgi, Viņa sirds domas uz radu radiem.

33:12  Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu.

33:13  Tas Kungs skatās no debesīm un uzlūko visus cilvēku bērnus.

33:14  Viņš raugās no Sava stiprā krēsla uz visiem, kas dzīvo virs zemes.

33:15  Viņš sataisa visas viņu sirdis, Viņš liek vērā visus viņu darbus.

33:16  Ķēniņam nepalīdz viņa lielais spēks, vareno neizglābs viņa lielais stiprums.

33:17  Arī zirgi nevar palīdzēt, un viņu lielais spēks nevar izglābt.

33:18  Redzi, Tā Kunga acs uzlūko tos, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību.

33:19  Ka Tas viņu dvēseli izpestī no nāves, un bada laikā tos uztur dzīvus.

33:20  Mūsu dvēsele gaida uz To Kungu; Viņš mums ir par palīgu un par priekšturamām bruņām.

33:21  Jo mūsu sirds priecājās iekš Viņa, un mēs paļaujamies uz Viņa svēto vārdu.

33:22  Lai, ak Kungs, Tava žēlastība pār mums paliek, itin kā mēs uz Tevi cerējam.

Chapter 34

34:1  Dāvida dziesma, kad viņš izlikās negudrs Abimeleka priekšā, kas viņu aizdzina, un viņš aizgāja. Es teikšu To Kungu allažiņ, Viņa teikšana būs manā mutē vienmēr.

34:2  Mana dvēsele lielīsies ar To Kungu; pazemīgie to dzirdēs un priecāsies.

34:3  Teiciet augsti To Kungu līdz ar mani; mēs kopā augsti slavēsim Viņa vārdu.

34:4  Es meklēju To Kungu, un Viņš man atbildēja, un izglāba mani no visām manām izbailēm.

34:5  Kas Viņu uzlūko un Viņam pieskrien(tuvojās priecīgi), to vaigs netaps kaunā.

34:6  Kad šis bēdīgais sauca, tad Tas Kungs klausīja un to izpestīja no visām viņa bēdām.

34:7  Tā Kunga eņģelis apmetās ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.

34:8  Baudāt un redzat, ka Tas Kungs ir labs; svētīgs tas vīrs, kas uz Viņu paļaujas.

34:9  Bīstaties To Kungu, jūs Viņa svētie, jo kas Viņu bīstas, tiem netrūkst nenieka.

34:10  Jaunie lauvas cieš trūkumu un badu, bet kas To Kungu meklē, tiem netrūkst nekāda labuma.

34:11  Nāciet šurp, bērni, klausiet mani, es jums mācīšu Tā Kunga bijāšanu.

34:12  Kas tas vīrs, kam gribās dzīvot? Kam tīk redzēt labas dienas?

34:13  Pasargi savu mēli no ļauna un savas lūpas no viltīgas valodas;

34:14  Atkāpies no ļauna un dari labu, meklē mieru un dzenies tam pakaļ.

34:15  Tā Kunga acis lūko uz taisniem, un Viņa ausis uz viņu kliegšanu.

34:16  Tā Kunga vaigs ir pretī tiem, kas ļaunu dara, ka Tas viņu piemiņu izdeldē no zemes.

34:17  Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs klausa, un tos izglābj no visām viņu bēdām.

34:18  Tas Kungs ir tuvu tiem, kam satriektas sirdis, un palīdz tiem, kam sagrauzts prāts.

34:19  Taisnam ir daudz bēdu, bet no visām tām Tas Kungs to izpestī.

34:20  Viņš pasargā visus viņa kaulus, ka neviens no tiem netiek salauzts.

34:21  Blēdība nokaus bezdievīgo, un kas taisno ienīst, tie būs noziedzīgi.

34:22  Tas Kungs izpestī Savu kalpu dvēseli, un visi, kas tic uz Viņu, nebūs noziedzīgi.

Chapter 35

35:1  Dāvida dziesma. Ej tiesā, Kungs, ar tiem, kas ar mani iet tiesā, karo ar tiem, kas ar mani karo.

35:2  Sagrāb priekšturamās bruņas un ieroci un celies man par palīgu.

35:3  Izvelc šķēpu un zobenu pret tiem, kas man dzenās pakaļ; saki uz manu dvēseli: Es esmu tava pestīšana.

35:4  Lai top kaunā un par apsmieklu, kas manu dvēseli meklē, lai top dzīti atpakaļ un likti kaunā, kas pret mani ļaunu domā.

35:5  Lai tie top kā pelavas vējā, un Tā Kunga eņģelis lai tos aizdzen.

35:6  Viņu ceļš lai paliek tumšs un slidens, un Tā Kunga eņģelis lai tos vajā.

35:7  Jo bez vainas tie priekš manis apslēpuši sava tīkla bedri, bez vainas tie priekš manas dvēseles rakuši bedri.

35:8  Posts tam uzies, kad viņš to nezin, un viņa tīkls, ko tas ir paslēpis, sagūstīs viņu pašu; sev par postu viņš tur iekritīs.

35:9  Bet mana dvēsele priecāsies iekš Tā Kunga, un līksmosies par Viņa pestīšanu.

35:10  Visi mani kauli sacīs: Kungs, kas ir kā Tu? Tu bēdīgo izglābi no tā, kas ir stiprāks, nekā viņš, arī bēdīgo un nabagu no viņa laupītāja.

35:11  Viltus liecinieki ceļas, tie prasa no manis, ko es nezinu.

35:12  Tie man maksā ļaunu par labu; mana dvēsele ir atstāta.

35:13  Bet es, kad tie bija neveseli, apvilku maisu un mērdēju savu dvēseli ar gavēšanu un lūdzu no sirds dibina.

35:14  Es tā staigāju, tā kā viņš man būtu par draugu un brāli, es gāju noskumis, nospiests, tā kā kas žēlojās par savu māti.

35:15  Bet kad es straipalēju, tad tie priecājās un sapulcējās, nelieši, ko es nepazinu, sapulcējās pret mani; tie plosās un nepaliek klusu.

35:16  Ar viltīgiem mēdītājiem un kumosu lišķiem tie griež zobus pret mani.

35:17  Kungs, cik ilgi Tu to gribi redzēt? Izglāb manu dvēseli no viņu postīšanas, manu vientuli no jauniem lauvām.

35:18  Es Tev pateikšos lielā draudzē, ļaužu pulkā es Tevi slavēšu

35:19  Lai par mani nepriecājās, kas mani ienīst par nepatiesu, nedz mirkšķina ar acīm, kas mani nīdē bez vainas.

35:20  Jo no miera tie nerunā, bet izgudro viltīgus vārdus pret tiem klusiem iekš zemes.

35:21  Tie atplēš savu muti pret mani, tie saka: tā, tā, mūsu acs to redzējusi!

35:22  Kungs, Tu to redzi, neciet klusu, Kungs, neesi tālu no manis!

35:23  Uzmodies un celies par manu tiesu, mans Dievs un mans Kungs, par manu lietu.

35:24  Tiesā mani pēc Tavas taisnības, Kungs, mans Dievs, ka tie par mani nepriecājās.

35:25  Lai tie nesaka savā sirdī: labi, tas mums pa prātam; lai tie nesaka: mēs viņu esam aprijuši.

35:26  Lai kopā top kaunā un par apsmieklu, kas priecājās par manu nelaimi; lai top apģērbti ar kaunu un negodu tie, kas pret mani lielās.

35:27  Priecīgi lai dzied un līksmojās, kam patīk mana taisnība, lai tie saka vienmēr: augsti slavēts lai ir Tas Kungs, kam labs prāts pie Sava kalpa labklāšanās.

35:28  Tad mana mēle sludinās Tavu taisnību, un ikdienas Tavu slavu.

Chapter 36

36:1  Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Dziedātāju vadonim. Savā sirds dziļumā es nomanu vienu Dieva vārdu par bezdievīgā pārkāpšanu: ka Dieva bijāšanas nav priekš viņa acīm.

36:2  Jo tas pārrunājās pats savās acīs, ka viņa noziegumu neatradīs un nenīdēs.

36:3  Viņa mutes vārdi ir nelietība un viltība, viņš vairs neprot laba darīt.

36:4  Viņš izdomā nelietību savā gultā, viņš iet pa tādu ceļu, kas nav labs, ļaunu viņš neatmet.

36:5  Ak Kungs, Tava žēlastība sniedzās līdz pat debesīm, un Tava patiesība līdz padebešiem.

36:6  Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni, Tavas tiesas kā lieli dziļumi; Kungs, Tu palīdzi cilvēkiem un lopiem.

36:7  Cik dārga ir, ak Dievs, Tava žēlastība, ka cilvēku bērni patveras apakš Tavu spārnu ēnas!

36:8  Tie top pildīti no Tava nama taukumiem, un Tu tos dzirdini no Tava garduma upēm,

36:9  Jo pie Tevis ir dzīvības avots, Tavā gaismā mēs redzam gaismu.

36:10  Izplet Savu žēlastību pār tiem, kas Tevi pazīst, un Savu taisnību pār sirds skaidriem.

36:11  Lai lepno kāja nenāk pār mani, un bezdievīgo roka lai mani nevajā.

36:12  Redzi, ļaundarītāji krīt; tie top zemē gāzti un vairs nevar celties.

Chapter 37

37:1  Dāvida dziesma. Neapskaities par bezdievīgiem, neiekarsies par ļauna darītājiem,

37:2  Jo tā kā zāle tie drīz top nocirsti, un savītīs kā zaļa zāle.

37:3  Cerē uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un uzturies ar uzticību.

37:4  Priecājies iekš Tā Kunga, tad Viņš tev dos tavas sirds lūgšanas.

37:5  Pavēli Tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, tad Viņš gan darīs.

37:6  Viņš liks aust tavai taisnībai kā gaismai un tavai tiesai kā dienas spožumam.

37:7  Ciet klusu Tam Kungam un gaidi uz Viņu, neapskaities par to, kam ceļš labi izdodas, par vīru, kas dodas uz blēdīgiem padomiem.

37:8  Atstājies no dusmības un mities no bardzības, nesaskaities, ka tu ļauna nedari.

37:9  Jo ļaunie taps izdeldēti; bet kas uz To Kungu gaida, tie zemi iemantos.

37:10  Mazs brīdis vēl, un bezdievīgā vairs nav; un kad Tu raudzīsi pēc viņa vietas, tad tā vairs nav.

37:11  Bet lēnprātīgie iemantos zemi un priecāsies lielā mierā.

37:12  Bezdievīgais glūn uz taisno un sakož savus zobus pret viņu.

37:13  Bet Tas Kungs par viņu smejas, jo tas redz, ka viņa diena nāks.

37:14  Bezdievīgie izvelk zobenu un uzvelk savu stopu, gāzt bēdīgo un nabagu un nokaut tos, kas uz taisniem ceļiem.

37:15  Bet viņu zobens ies viņu pašu sirdī, un viņu stopi taps salauzti.

37:16  Tas mazums, kas taisnam, ir labāks, nekā tā bagātība, kas daudz bezdievīgiem.

37:17  Jo bezdievīgiem elkonis taps salauzts, bet Tas Kungs uztur taisnos.

37:18  Tas Kungs zina sirds skaidro dienas, un viņu manta paliks mūžīgi.

37:19  Bēdu laikā tie netaps kaunā, un bada laikā tie taps paēdināti.

37:20  Jo bezdievīgie ies bojā, un Tā Kunga ienaidnieki kā lauku jaukums iznīks, tie iznīks kā dūmi.

37:21  Bezdievīgais aizņem uz parādu un neatdod, bet taisnais ir žēlīgs un devīgs.

37:22  Jo Tā Kunga svētītie iemantos zemi, bet Viņa nolādētie taps izdeldēti.

37:23  No Tā Kunga būs stiprināti tāda vīra soļi, un ved tādu, kura ceļš viņam patīk.

37:24  Ja viņš krīt, tad nepaliek guļam, jo Tas Kungs viņu tur pie rokas.

37:25  Es esmu jauns bijis un arī vecs palicis, bet es neesmu redzējis taisno atstātu, nedz viņa dzimumu meklējam maizi.

37:26  Vienmēr viņš apžēlojās un aizdod, un viņa dzimums ir par svētību.

37:27  Atstājies no ļauna un dari labu, tad tu paliksi mūžīgi.

37:28  Jo Tas Kungs mīl tiesu un neatstās Savus svētos; tie top mūžīgi pasargāti, bet bezdievīgo dzimums top izdeldēts.

37:29  Taisnie iemantos zemi, un dzīvos iekš tās mūžam.

37:30  Taisnā mute izteic gudrību, un viņa mēle runā tiesu.

37:31  Dieva bauslība ir viņa sirdī, viņa soļi nestraipelēs.

37:32  Bezdievīgais glūn uz taisno un meklē viņu nokaut.

37:33  Bet Tas Kungs to nepamet viņa rokā, un to nepazudina, kad to tiesā.

37:34  Gaidi uz To Kungu un sargi Viņa ceļu, tad Viņš tevi paaugstinās, ka tu zemi iemanto; tu redzēsi, ka bezdievīgie taps izdeldēti.

37:35  Es esmu redzējis vienu bezdievīgu, tas darīja varas darbus un zaļoja kā paša audzis koks.

37:36  Bet tas iznīka, un redzi, tā nebija vairs; es pēc viņa vaicāju bet viņš netapa atrasts.

37:37  Ņem vērā sirds skaidro un uzlūko taisno, jo tādam vīram beidzot labi klāsies.

37:38  Bet pārkāpēji kopā taps samaitāti, bezdievīgie taps beidzot izdeldēti.

37:39  Bet taisno palīdzība ir no Tā Kunga; Tas tiem ir par stiprumu bēdu laikā.

37:40  Un Tas Kungs tiem palīdzēs un tos izglābs, Viņš tos izglābs no bezdievīgiem, un tos izpestīs, jo tie paļaujas uz Viņu.

Chapter 38

38:1  Dāvida dziesma, par piemiņu. Kungs, nesodi mani Savā dusmībā, un nepārmāci mani Savā bardzībā.

38:2  Jo Tavas bultas man ir iespiedušās, un Tava roka pār mani nolaidusies.

38:3  Nekādas veselības nav pie manas miesas caur Tavu dusmību, nekāda miera nav manos kaulos caur maniem grēkiem.

38:4  Jo mani noziegumi iet pāri pār manu galvu, kā grūta nasta tie man palikuši par daudz grūti.

38:5  Manas vātis smird un tek manas ģeķības dēļ.

38:6  Es eju salīcis un ļoti nospiests, cauru dienu es eju noskumis.

38:7  Jo manas iekšas ir moku pilnas, nekādas veselības nav pie manas miesas.

38:8  Es esmu pavisam sastindzis un sasists, es kaucu savas sirds vaimanās.

38:9  Kungs, Tavā priekšā ir visa mana kārošana, un mana nopūšanās Tev nav apslēpta.

38:10  Mana sirds trīc, mans spēks mani atstājis, arī pat manu acu gaismiņas man vairs nav.

38:11  Mani mīļie un mani draugi stāv tālu nost no manas mocības, un mani tuvākie stāv no tālienes.

38:12  Un kas manu dvēseli meklē, liek man valgus, un kas manu nelaimi meklē, runā postu un izdomā viltību cauru dienu.

38:13  Bet es esmu kā kurls, kas nedzird, un kā mēms, kas neatver savu muti.

38:14  Un es esmu kā vīrs, kas nedzird, un kam mutē vārdu pretim nav.

38:15  Jo es gaidu, Kungs, uz Tevi, Tu paklausīsi, Kungs, mans Dievs.

38:16  Jo es sacīju: lai tie par mani nepriecājās; kad mana kāja šaubās, tad tie lai nelielās pret mani.

38:17  Jo es esmu pie pašas krišanas un manas sāpes ir vienmēr manā priekšā.

38:18  Jo savu noziegumu es izsūdzu, un man ir bail manu grēku dēļ.

38:19  Bet mani ienaidnieki dzīvo un ir vareni, un kas mani par nepatiesu ienīst, tie vairojās.

38:20  Un kas ļaunu par labu maksā, tie stāv man pretim, tāpēc ka es uz labu dzenos.

38:21  Neatstājies no manis, Kungs, mans Dievs! neesi tālu no manis nost,

38:22  Steidzies man palīgā, Kungs, mana pestīšana!

Chapter 39

39:1  Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, Jedutunam. Es esmu apņēmies, ka savu ceļu sargāšu, ka negrēkošu ar savu mēli; es sargāšu savu muti kā ar iemauktiem, kamēr bezdievīgais manā priekšā.

39:2  Es esmu palicis kā mēms un klusu cietis, un nepieminu vairs labuma, bet manas sāpes vairojās.

39:3  Mana sirds ir iekarsusi iekš manis; kad es uz to domāju, tad es iedegos kā uguns; es runāju ar savu mēli:

39:4  Kungs, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu.

39:5  Redzi, Tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas Tavā priekšā; tiešām niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā. (Sela.)

39:6  Cilvēks staigā kā ēna un nieka dēļ raizējās; viņš krāj, bet nezin, kas to dabūs.

39:7  Nu tad, uz ko man būs gaidīt, Kungs? Es cerēju uz Tevi.

39:8  Izglāb mani no visām manām pārkāpšanām, un neliec man ģeķiem palikt par apsmieklu.

39:9  Es esmu klusu un neatdaru savu muti; jo Tu to esi darījis.

39:10  Atņem Savu mocību no manis, jo es nīkstu no Tavas rokas grūtuma.

39:11  Kad Tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad Tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām: visi cilvēki ir niecība.(Sela.)

39:12  Klausi, Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manu saukšanu, un neciet klusu pie manām asarām, jo es esmu svešinieks un piedzīvotājs Tavā priekšā, tā kā visi mani tēvi.

39:13  Atstājies no manis, ka es atspirgstos, pirms noeju un vairs neesmu.

Chapter 40

40:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Es gaidu gaidīdams uz To Kungu, Viņš griežas pie manis un paklausa manu kliegšanu.

40:2  Jo Viņš mani izvilka no briesmīgas bedres un no dubļainām dūņām un cēla manas kājas uz akmens kalnu un stiprināja manus soļus.

40:3  Un ir licis manā mutē jaunu dziesmu, teikšanas dziesmu mūsu Dievam; daudzi to redzēs un bīsies un cerēs uz To Kungu.

40:4  Svētīgs tas vīrs, kas savu cerību liek uz To Kungu, un negriežās pie tiem lepniem un pie tiem, kas ar meliem tinās.

40:5  Kungs, mans Dievs, lieli ir Tavi brīnumi, ko Tu mums parādi, un Tavi padomi; nekas Tev nav līdzinājams. Es tos gribu pasludināt un izteikt, tie nav izskaitāmi.

40:6  Upuri un ēdami upuri Tev nepatīk, ausis Tu man esi atvēris; dedzināmos upurus un grēku upurus Tu neprasi.

40:7  Tad es sacīju: Redzi, es nāku, grāmatā stāv par mani rakstīts.

40:8  Man ir prieks, darīt Tavu prātu, mans Dievs, un Tava bauslība ir manā sirds dziļumā.

40:9  Es sludināšu taisnību lielā draudzē; redzi, savas lūpas es neaizdarīšu; Kungs, Tu to zini.

40:10  Tavu taisnību es neslēpju savā sirdī, no Tavas patiesības un pestīšanas es runāju, Tavu žēlastību un uzticību es neslēpju lielā draudzē.

40:11  Tu, ak Kungs, nenovērs Savu apžēlošanu no manis; lai Tava žēlastība un patiesība vienmēr mani pasargā!

40:12  Jo ap mani ir apmetušās bēdas, ko nevar skaitīt, mani noziegumi mani sagrābuši, ka nevaru redzēt; viņu ir vairāk, nekā matu uz manas galvas, un mana sirds mani atstājusi.

40:13  Lai tev patīk, Kungs, mani izglābt, steidzies, ak Kungs, man palīgā!

40:14  Lai top kaunā un kopā paliek par apsmieklu, kas manu dvēseli meklē, to samaitāt; lai top dzīti atpakaļ un paliek kaunā, kas par manu nelaimi priecājās!

40:15  Lai savas bezkaunības dēļ tie iztrūcinājās, kas no manis saka: tā, tā.

40:16  Lai priecājās un līksmojās iekš Tevis visi, kas Tevi meklē, un lai tie, kas Tavu pestīšanu mīļo, allažiņ saka: Tas Kungs ir augsti teicams.

40:17  Gan es esmu bēdīgs un nabags, bet Tas Kungs par mani gādā. Tu esi mans palīgs un mans glābējs; ak, mans Dievs, nekavējies!

Chapter 41

41:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Svētīgs tas, kas nabagu apgādā; to Tas Kungs izglābs ļaunā dienā.

41:2  Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, Viņš tam liks labi klāties virs zemes un to nenodos viņa ienaidnieku prātam.

41:3  Tas Kungs to atspirdzinās uz neveselības gultas; Tu viņam palīdzēsi guļā no visas viņa sērgas.

41:4  Es sacīju: ak Kungs, esi man žēlīgs, dziedini manu dvēseli, jo es pret Tevi esmu grēkojis.

41:5  Mani ienaidnieki runā ļaunu no manis: kad viņš nomirs un viņa vārds ies bojā?

41:6  Un kad tie nāk, mani apraudzīt, tad tie viltu runā; ar savu sirdi tie sameklē niekus, iziet ārā un izplukšķ.

41:7  Visi, kas mani ienīst, musina kopā pret mani, un domā ļaunu pret mani.

41:8  Blēņu darbu tie apņēmušies savā prātā: kad tas guļ, tad viņš vairs necelsies!

41:9  Un pat mans draugs, kam es uzticējos, kas manu maizi ēda, mani min pa kājām.

41:10  Bet Tu, ak Kungs, esi man žēlīgs, un uzcel mani, tad es tiem to maksāšu!

41:11  Pie tam es zinu, ka Tev labs prāts pie manis, ka mans ienaidnieks par mani negavilēs.

41:12  Bet Tu mani uzturi manā nenoziedzībā, un mani iecel Savā priekšā mūžīgi.

41:13  Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam! Āmen, Āmen.

Chapter 42

42:1  Koraha bērnu mācība, dziedātāju vadonim. Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis!

42:2  Manai dvēselei slāpst pēc Dieva, pēc tā dzīvā Dieva; kad nākšu turp un parādīšos priekš Dieva vaiga?

42:3  Manas asaras ir mana barība dienām naktīm, tāpēc ka vienmēr uz mani saka: kur ir tavs Dievs?

42:4  To es pieminu un izgāžu savu dvēseli pie sevis paša, jo es gribētu labprāt noiet ar to draudzi un ar tiem uz Dieva namu staigāt, ar priecīgām dziesmām un teikšanām tai pulkā, kas svētkus tur.

42:5  Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es viņam vēl pateikšu par viņa vaiga pestīšanu.

42:6  Mans Dievs, mana dvēsele ir noskumusi, tāpēc es Tevi pieminu no Jardānes un Hermona zemes, no Micar kalna.

42:7  Tavi plūdi šņāc, un jūra uz jūru rūc, visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri pār manu galvu.

42:8  Dienā Tas Kungs ir cēlis savu žēlastību, un naktī es viņam dziedu, es pielūdzu savas dzīvības Dievu,

42:9  Un saku uz Dievu, savu akmens kalnu: kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc man būs staigāt noskumušam, kad ienaidnieks spaida?

42:10  Manu pretinieku mēdīšana ir kā nāve manos kaulos, kad tie uz mani vienmēr saka: kur ir tavs Dievs?

42:11  Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, ka tas manam vaigam par pestīšanu un mans Dievs.

Chapter 43

43:1  Tiesā mani, Dievs, un iztiesā manu tiesu pret tiem nesvētiem ļaudīm, izglāb mani no tiem viltīgiem un netaisniem.

43:2  Jo Tu esi mans stiprais Dievs, kāpēc Tu mani atstūmi? Kāpēc man būs staigāt noskumušam, kad ienaidnieks spaida?

43:3  Sūti Savu gaišumu un Savu patiesību, ka tie mani vada un noved uz Tavu svēto kalnu un Tavā dzīvoklī;

43:4  Ka es ieeju pie Dieva altāra, pie tā stiprā Dieva, kas man par prieku un līksmību, un Tev uz koklēm pateicos, ak Dievs, mans Dievs!

43:5  Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, ka tas manam vaigam par pestīšanu un mans Dievs.

Chapter 44

44:1  Koraha bērnu pamācība. Dziedātāju vadonim. Dievs, ar savām ausīm mēs to esam dzirdējuši, mūsu tēvi to mums ir teikuši: vienu darbu Tu esi darījis viņu laikā sendienās.

44:2  Ar savu roku pagānus Tu esi izdzinis, bet viņus Tu esi dēstījis; tautas Tu esi mocījis, bet viņus Tu esi izplatījis.

44:3  Jo tie to zemi caur savu zobenu nav iemantojuši, un viņu elkonis tiem nav palīdzējis, bet Tava labā roka un Tavs elkonis un Tava vaiga gaišums, jo Tev bija labs prāts pie tiem.

44:4  Tu tas esi, ak Dievs, mans ķēniņš; sūti Jēkabam pestīšanu.

44:5  Ar Tevi mēs gribam sadauzīt savus ienaidniekus, Tavā vārdā gribam samīt, kas mums ceļas pretim.

44:6  Jo es neceru uz savu stopu, un mans zobens man nevar palīdzēt.

44:7  Bet Tu mūs izglābi no mūsu pretiniekiem, un Tu mūsu ienaidniekus lieci kaunā.

44:8  Ar Dievu mēs lielāmies cauru dienu un pateicamies Tavam vārdam mūžīgi. (Sela.)

44:9  Bet nu Tu mūs atstūmi un lieci mūs kaunā un neizej ar mūsu karaspēku.

44:10  Tu mūs dzeni atpakaļ priekš mūsu pretiniekiem, ka mūsu ienaidnieki mūs aplaupa.

44:11  Tu mūs nodevi kā avis par barību, un mūs izkaisi starp pagāniem.

44:12  Tu pārdevi Savus ļaudis pa velti, un nespriedi priekš viņiem nekādas maksas.

44:13  Tu mūs cēli par apsmieklu mūsu kaimiņiem, par nievāšanu un apmēdīšanu tiem, kas ir ap mums.

44:14  Tu mūs dari par sakāmu vārdu starp pagāniem, ka tautas par mums galvu krata.

44:15  Cauru dienu mans negods man ir klāt, un kauns apklāj manu vaigu

44:16  Mēdītāju un zaimotāju valodas pēc, ienaidnieku un atriebēju dēļ.

44:17  Viss tas mums uzgājis, taču mēs Tevi neesam aizmirsuši, nedz viltīgi darījuši pret Tavu derību.

44:18  Mūsu sirds nav atpakaļ griezusies, nedz mūsu soļi noklīduši no Taviem ceļiem,

44:19  Ka Tu mūs tā satriec zvēru vidū, un mūs apklāj ar nāves ēnu.

44:20  Ja mēs būtu aizmirsuši sava Dieva vārdu, un pacēluši savas rokas uz kādu svešu dievu,

44:21  Vai Dievs to nevarētu samanīt? Jo Viņš zina sirds noslēpumus.

44:22  Bet Tevis pēc mēs topam nāvēti visaugošu dienu, un topam turēti līdzi kaujamām avīm.

44:23  Uzmosties, Kungs, kāpēc Tu guli? Mosties, neatstum mūžīgi.

44:24  Kāpēc Tu apslēpi Savu vaigu un aizmirsti mūsu bēdas un mokas?

44:25  Jo mūsu dvēsele ir nospiesta pīšļos, mūsu vēders līp pie zemes.

44:26  Celies mums par palīgu, un izglāb mūs Savas žēlastības dēļ.

Chapter 45

45:1  Koraha bērnu mīlestības dziesma un pamācība. Dziedātāju vadonim, pēc, „lilijas.“ Mana sirds izverd košu vārdu; es dziedāšu Ķēniņam; mana mēle ir veikla rakstītāja rakstāmais.

45:2  Tu esi tas skaistākais starp cilvēku bērniem, Tavas lūpas ir laipnības pilnas, tādēļ Dievs Tevi svētī mūžīgi.

45:3  Apjozi Savu zobenu pie Saviem gurniem, Tu varenais, Savu godību un jaukumu.

45:4  Lai Tev labi izdodas Tavā godībā, celies patiesībai, lēnībai un taisnībai par labu, tad Tava labā roka Tev mācīs brīnuma darbus.

45:5  Tavas bultas ir asas ķēniņa ienaidnieku sirdī; tautas apakš Tevis kritīs.

45:6  Tavs godības krēsls, ak Dievs, paliek mūžīgi mūžam, Tavas valstības scepteris ir taisns scepteris.

45:7  Tu mīļo taisnību un ienīsti bezdievību, tādēļ Dievs, Tavs Dievs, Tevi svaidījis ar prieka eļļu pāri pār Taviem biedriem.

45:8  Visas Tavas drēbes ir(smaržu pilnas ar) mirres, alvejas un kasija(kanēlis), ziloņkaulu namos stīgu spēles Tevi iepriecina.

45:9  Tavā glītumā staigā ķēniņu meitas, brūte stāv Tev pa labo roku šķīstā Ofira zeltā.

45:10  Klausies, meita, un redzi un griez šurp savas ausis, un aizmirsti savus ļaudis un sava tēva namu.

45:11  Tad Ķēniņam patiks tavs skaistums, jo Viņš ir tavs Kungs, un tev būs Viņu pielūgt.

45:12  Cora meita būs klāt ar dāvanām, bagāti ļaudis tavā priekšā pielūgs.

45:13  Viscaur skaistums ir ķēniņa meitas pilī, viņas apģērbs ir no rakstīta zelta darba!

45:14  Izrakstītās drēbēs viņa top vadīta pie Ķēniņa, viņas draudzenes, tās jaunavas, kas iet viņai pakaļ, top vestas pie Tevis!

45:15  Ar prieku un līksmību tās top vadītas, un ieiet Ķēniņa pilī.

45:16  Tavu tēvu vietā Tev būs dēli, tos Tu celsi par lieliem kungiem pār visu zemi.

45:17  Es pieminēšu Tavu vārdu uz visiem radu radiem, tādēļ tautas Tevi teiks mūžīgi mūžam.

Chapter 46

46:1  Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim, augstām balsīm. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, īsti varens palīgs bēdu laikā.

46:2  Tādēļ nebīstamies, lai arī zeme pazūd, un kalni pašā jūras vidū nogrimst,

46:3  Lai viņas ūdeņi kauc un plosās un no viņas greznošanās kalni dreb. (Sela.)

46:4  Taču upes strautiņi iepriecinās Dieva pilsētu, kur tā Visuaugstākā svētie dzīvokļi.

46:5  Dievs ir viņas vidū; tā nešaubīsies, Dievs viņai palīdzēs rītam austot.

46:6  Pagāni kauc, valstis krīt, zeme izkūst, kad Viņš paceļ Savu balsi.

46:7  Tas Kungs Cebaot ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu augstais patvērums. (Sela.)

46:8  Nāciet un raugāt Tā Kunga darbus, kas postīšanu sūta virs zemes,

46:9  Kas kariem liek mitēties pa visu pasauli, kas stopus salauž un šķēpus sadauza, kas ratus ar uguni sadedzina.

46:10  Nostājaties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs. - Es būšu paaugstināts starp pagāniem. Es būšu paaugstināts zemes virsū.

46:11  Tas Kungs Cebaot ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu augstais patvērums. (Sela.)

Chapter 47

47:1  Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim. Plaukšķinājiet priecīgi, visi ļaudis, un gavilējiet Dievam ar priecīgu balsi.

47:2  Jo Tas Kungs, tas visuaugstais, ir bijājams, liels ķēniņš pa visu zemi.

47:3  Viņš sadzīs tautas apakš mums, un ļaudis apakš mūsu kājām.

47:4  Viņš mums izrauga mūsu mantojumu, Jēkaba godību, ko Viņš mīļo. (Sela.)

47:5  Dievs uzkāpj ar gavilēšanu, Tas Kungs ar skaņu bazūni.

47:6  Dziediet Dievam, dziedājiet; dziediet mūsu Ķēniņam, dziedājiet.

47:7  Jo Dievs ir Ķēniņš pār visu zemi, dziediet Viņam dziesmu.

47:8  Dievs valda pār pagāniem, Dievs sēž uz Sava svētā krēsla.

47:9  Tautu lielkungi sapulcējušies par tautu Ābrahāma Dievam, jo zemes varenie pieder Dievam; Viņš ir ļoti paaugstināts.

Chapter 48

48:1  Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim. Tas Kungs ir liels un ļoti teicams mūsu Dieva pilsētā Viņa svētā kalnā.

48:2  Jauki paceļas Ciānas kalns, visas zemes prieks, ziemeļa pusē, tā lielā Ķēniņa pilsēta.

48:3  Dievs viņas pilīs ir atzīts par patvērumu.

48:4  Jo redzi, ķēniņi sapulcējās un atnāca kopā;

48:5  Tie redzēja un brīnījās, tie iztrūcinājās un steidzās projām.

48:6  Drebēšana tos tur aizņēma, mokas tā kā sievu bērnu sāpēs.

48:7  Tu sadauzi lielos jūras kuģus caur austriņu.

48:8  Tā kā bijām dzirdējuši, tā to esam redzējuši Tā Kunga Cebaot pilsētā, mūsu Dieva pilsētā. Dievs to stiprinās mūžīgi. (Sela.)

48:9  Ak Dievs, mēs pieminam Tavu žēlastību Tavā svētā namā.

48:10  Ak Dievs, tā kā Tavs vārds, tāpat ir Tava slava līdz pasaules galam, Tava labā roka ir taisnības pilna.

48:11  Lai Ciānas kalns priecājās un Jūda meitas lai līksmojās Tavu tiesu labad.

48:12  Ejat ap Ciānu un apmetaties ap viņu, skaitiet viņas torņus.

48:13  Liekat vērā viņas mūrus, apraugāt viņas augstos namus, ka pēcnākamiem radiem to varat izteikt.

48:14  Jo šis Dievs ir mūsu Dievs mūžīgi mūžam. Viņš mūs vadīs līdz mūža galam.

Chapter 49

49:1  Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausāties to, visi ļaudis, grieziet ausis šurp, visi pasaules iedzīvotāji,

49:2  Tā zemi kā augsti, bagāti kā nabagi kopā.

49:3  Manas mutes runa ir gudrība, un manas sirds domas ir prātīgas.

49:4  Es griezīšu savu ausi pie viena sakāma vārda, un izteikšu savu mīklu uz koklēm.

49:5  Kāpēc man bīties ļaunās dienās, kad manu vajātāju noziegums ap mani metās?

49:6  Tie paļaujas uz savu padomu un greznojās ar savu lielo bagātību.

49:7  Savu brāli neviens nevar atpestīt nedz Dievam par to dot atpirkšanas maksu,

49:8  (Jo visai dārga ir viņu dvēseles atpestīšana un no(tā) tam jāatstājas mūžīgi,)

49:9  Ka tas dzīvotu mūžam un kapu neredzētu.

49:10  Tiešām redzēs, ka gudri mirst, ka ģeķi un neprātīgi kopā iet bojā un savu mantu pamet citiem.

49:11  Tās ir viņu sirdsdomas, ka viņu namiem būs stāvēt mūžīgi, viņu dzīvokļiem līdz radu radiem; tie nosauc valstis pēc saviem vārdiem.

49:12  Bet cilvēks greznībā nepastāv, viņš līdzinājās lopiem, ko nokauj.

49:13  Šis ir tas ceļš ģeķiem un tiem, kas viņiem iet pakaļ un kam viņu vārdi patīk. (Sela.)

49:14  Tie taps noguldīti ellē kā avis, nāve tos ganīs; bet tie taisnie par tiem valdīs rītam austot, un viņu augumu aprīs elle, ka nebūs, kur palikt.

49:15  Bet Dievs atpestīs manu dvēseli no elles varas, jo Viņš mani pieņems. (Sela.)

49:16  Nebēdājies par to, kad kāds top bagāts, kad viņa nama gods top liels.

49:17  Jo viņš mirdams neko neņems līdz, viņa godība tam neies pakaļ.

49:18  Jebšu viņš savu dvēseli svētī, kamēr viņš dzīvo, un tevi teic, ka tu sev labas dienas sagādājis.

49:19  Tomēr tu noiesi pie viņa tēvu radiem, kas gaismu neredz ne mūžam.

49:20  Cilvēks, kas greznībā un nav prātīgs, tas līdzinājās lopiem, ko nokauj.

Chapter 50

50:1  Asafa dziesma. Tas stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs, runā, un sauc zemi no rītiem līdz vakariem.

50:2  No Ciānas, kur tas pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu.

50:3  Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijoša uguns iet Viņa priekšā, un Viņam apkārt liela vētra.

50:4  Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt Savus ļaudis.

50:5  Sapulcinājiet Man Manus svētos, kas Manu derību derējuši ar upuriem.

50:6  Un debesis stāsta Viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis. (Sela.)

50:7  Klausiet, Mani ļaudis, Es runāšu; Israēl, Es došu liecību pret tevi: Es, Dievs, esmu tavs Dievs.

50:8  Tavu upuru pēc Es tevi nepārmācu, nedz tavu dedzināmo upuru pēc, kas vienmēr Manā priekšā.

50:9  No tava nama Es vēršus neņemšu, nedz āžus no taviem laidariem.

50:10  Jo visi meža zvēri Man pieder, tie lopi uz kalniem pa tūkstošiem.

50:11  Es zinu visus putnus uz kalniem, un tie zvēri laukā ir manā priekšā.

50:12  Ja Man gribētos ēst, tad Es tev to nesacītu, jo Man pieder pasaule un viņas pilnums.

50:13  Vai Man ēst vērša gaļu un dzert āžu asinis?

50:14  Upurē Dievam pateicību un maksā tam Visuaugstam savus solījumus.

50:15  Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es tevi gribu izraut, un tev būs Mani godāt.

50:16  Bet uz bezdievīgo Dievs saka: kā tu drīksti daudzināt Manus likumus un Manu derību ņemt savā mutē.

50:17  Kad tu tomēr ienīsti pārmācību, un laidi pār galvu Manus vārdus?

50:18  Kad tu zagli redzi, tad tu viņam skrej līdz, un tev ir dalība ar laulības pārkāpējiem.

50:19  Ar savu muti tu dodies uz ļaunu, un tava mēle dzen viltību.

50:20  Tu sēdi runādams pret savu brāli, tavas mātes dēlu tu apmelo.

50:21  To tu dari, un kad Es ciešu klusu, tad tu domā, ka Es tāds pat esmu kā tu; bet Es tevi pārmācīšu un tev to turēšu priekš acīm.

50:22  Saprotiet jel to, jūs, kas Dievu aizmirstat, lai Es nesaplosu, un izglābēja nav.

50:23  Kas pateicību upurē, tas Mani tur godā; un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu Dieva pestīšanu.

Chapter 51

51:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Kad pravietis Nātans pie viņa nāca, kad viņš bija gājis pie Batsebas. Apžēlojies par mani, ak Dievs, pēc Savas žēlastības, izdeldē manus pārkāpumus pēc Savas lielās sirdsžēlastības!

51:2  Mazgā mani labi no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem.

51:3  Jo es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir manā priekšā vienmēr.

51:4  Tev vienam es esmu grēkojis un ļaunu darījis priekš Tavām acīm, ka Tu palieci taisns Savos vārdos un šķīsts Savā tiesā.

51:5  Redzi, noziedzībā esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ieņēmusi.

51:6  Redzi, tev patīk sirds patiesība, tad dari man zināmu to apslēpto gudrību.

51:7  Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, ka topu šķīsts, mazgā mani, ka topu baltāks nekā sniegs.

51:8  Liec man dzirdēt prieku un līksmību, ka tie kauli līksmojās, ko Tu esi satriecis.

51:9  Apslēp Savu vaigu no maniem grēkiem un deldē visu manu noziegumu.

51:10  Radi iekš manis, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno iekš manis pastāvīgu garu.

51:11  Nemet mani nost no Sava vaiga, un neatņem no manis Savu Svēto Garu.

51:12  Atdod man atkal Savas pestīšanas prieku, un uzturi mani ar labprātīgu garu.

51:13  Tad es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, ka grēcinieki pie Tevis atgriežas.

51:14  Izglābi mani no asins vainām, ak Dievs, tu Dievs mans Pestītājs; tad mana mēle slavēs Tavu taisnību.

51:15  Kungs, atdari manas lūpas, tad mana mute izteiks Tavu slavu.

51:16  Jo Tev netīk upuris, citādi es to gribētu dot, dedzināms upuris Tev nepatīk.

51:17  Dieva upuris ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nesmādēsi.

51:18  Dari labu Ciānai pēc Savas labprātības, uztaisi Jeruzālemes mūrus.

51:19  Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un visa(kopējais) sadedzināmais upuris, tad upurēs vēršus uz Tava altāra.

Chapter 52

52:1  Dāvida mācības dziesma dziedātāju vadonim, Kad Doēgs, tas Edomietis, nāca un Saulam sludināja un tam sacīja: Dāvids ir nācis Aķimeleka namā. Ko tu lielies ar ļaunumu, tu varmāka? Dieva žēlastība pastāv vienmēr.

52:2  Tava mēle meklē postu kā trīts dzenams nazis, tu viltus perētājs.

52:3  Tu mīļo ļaunumu vairāk nekā labumu, un melus vairāk nekā taisnību. (Sela.)

52:4  Tu labprāt runā posta vārdus, tu viltus mēle.

52:5  Tad Dievs arī tevi postīs mūžīgi, Viņš tevi sagrābs un tevi izraus no dzīvokļa, un izsakņos no dzīvības zemes. (Sela.)

52:6  Un tie taisnie to redzēs un bīsies un smiesies par viņu:

52:7  Redzi, tas ir tas vīrs, kas Dievu neturēja par savu spēku, bet paļāvās uz savu lielo bagātību; tas bija varens savā ļaunumā.

52:8  Bet es būšu kā zaļš eļļas koks Dieva namā, es paļaujos uz Dieva žēlastību mūžīgi mūžam.

52:9  Es Tev pateikšos mūžam, ka Tu to esi darījis, un gaidīšu uz Tavu Vārdu, jo tas ir labs priekš Taviem svētiem.

Chapter 53

53:1  Dāvida mācības dziesma. Dziedātāju vadonim ar stabulēm. Ģeķis saka savā sirdī: Dieva nav. Tie samaitājās un sagānās ar netaisnību, nav neviena, kas labu dara.

53:2  Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, redzēt, vai jel kas esot prātīgs, kas Dievu meklē.

53:3  Bet tie visi atkāpušies, tie kopā samaitājušies; nav, kas labu dara, it neviena.

53:4  Vai tad to neatzīst tie ļauna darītāji, kas manus ļaudis ēd, kā ēd maizi, bet Dievu tie nepiesauc.

53:5  Tad tiem uzkrita bailes, kur bailes nebija; jo Dievs izklīdināja tavu spaidītāju kaulus; Tu tos liki kaunā, jo Dievs tos bija atmetis.

53:6  Ak, kaut Israēla pestīšana nāktu no Ciānas! Kad Dievs novērsīs Savu ļaužu cietumu, tad Jēkabs priecāsies un Israēls līksmosies.

Chapter 54

54:1  Dāvida mācības dziesma. Dziedātāju vadonim, uz koklēm. Kad Zifieši nāca un Saulam sacīja: vai Dāvids pie mums nav paslēpies? Ak Dievs atpestī mani caur Savu vārdu un nes man tiesu caur Savu varu.

54:2  Ak Dievs, klausi manu lūgšanu, liec vērā, ko mana mute runā.

54:3  Jo svešinieki ceļas pret mani, un briesmīgi ļaudis meklē manu dvēseli; tie netur Dievu priekš savām acīm. (Sela.)

54:4  Redzi, Dievs man ir par palīgu; Tas Kungs ir tas, kas manu dvēseli uztur.

54:5  Viņš maksās to ļaunumu maniem nicinātājiem; izdeldē tos pēc Tavas uzticības.

54:6  Tad es Tev upurēšu ar labu prātu, es pateikšos, Kungs, Tavam Vārdam, ka tas ir tik labs.

54:7  Jo Viņš mani izglābis no visām bēdām, ka mana acs ar prieku uzlūko manus ienaidniekus.

Chapter 55

55:1  Dāvida mācības dziesma, dziedātāju vadonim, uz koklēm. Griezies, ak Dievs, pie manas lūgšanas un nepaslēpies no manām sirds nopūtām.

55:2  Liec mani vērā un paklausi mani; es esmu pilns nemiera savās raizēs, ka man jānopūšās.

55:3  Tāpēc ka ienaidnieks kliedz un bezdievīgais spaida; jo tie gāž postu uz mani un ienīst mani ar dusmām.

55:4  Mana sirds mokās iekš manis, un nāves izbailes man uzkritušas.

55:5  Trīcēšana un drebēšana man uzgājusi, un bailes man uzbrukušas.

55:6  Es sacīju: kaut man būtu spārni kā balodim; es gribētu skriet, kur varētu palikt.

55:7  Redzi, es tālu nobēgtu un apmestos tuksnesī. (Sela.)

55:8  Steigšus es izglābtos no bargas aukas un vētras.

55:9  Aprij tos, Kungs, sajauc viņu mēles; jo es redzu varas darbus un ķildas pilsētā.

55:10  Dienām naktīm tādas lietas ir pa viņas mūriem, un netaisnība un varas darbs ir viņas vidū.

55:11  Posts tur iekšā, pārestība un viltība neatstājās no viņas ielām.

55:12  Jo tas nav ienaidnieks, kas mani apkauno, to es varētu panest; tas nav mans nīdētājs, kas pret mani lielās, priekš tā es varētu apslēpties;

55:13  Bet tu esi cilvēks no manas kārtas, mans biedrs un mans draugs.

55:14  Mēs kopā mīļi sarunājamies un kopā gājām Dieva namā.

55:15  Lai nāve tiem uzbrūk, lai tie dzīvi nogrimst ellē, jo blēdības ir iekš viņu dzīvokļiem pašā viņu vidū.

55:16  Bet es piesaukšu Dievu, un Tas Kungs mani izpestīs.

55:17  Vakaros un rītos un dienas vidū es nopūtīšos un žēlošos, tad Viņš klausīs manu balsi.

55:18  Viņš uz mieru atpestī manu dvēseli no tiem, kas pret mani karo, jo to ir liels pulks man pretim.

55:19  Tas stiprais Dievs, kas mūžam paliek, mani paklausīs un tos pazemos. (Sela.) Jo tie nemaz neatgriežas un Dievu nebīstas!

55:20  Jo tie pieliek savas rokas pie viņa draugiem un sagāna viņa derību.

55:21  Viņu mute ir glumāka nekā sviests, bet viņu sirdī ir karš; viņu vārdi ir mīkstāki nekā eļļa, un ir taču pliki zobeni.

55:22  Met savu nastu uz To Kungu, Tas tevi uzturēs; Viņš ne mūžam neļaus, ka taisnais šaubās.

55:23  Bet Tu, ak Dievs, tos nometīsi dziļā bedrē. Tie asins kārīgie un viltnieki nepanāks ne pusmūžu; bet es uz Tevi paļaujos.

Chapter 56

56:1  Dāvida sirds dziesma dziedātāju vadonim, pēc: „mēmais balodis svešumā“; kad Fīlisti Gatā viņu bija saņēmuši. Apžēlojies par mani, ak Dievs, jo cilvēki mani grib aprīt; cauru dienu pretinieks mani apbēdina.

56:2  Mani ienaidnieki cauru dienu mani grib aprīt, jo daudz ir, kas man pretī stāv lepnībā.

56:3  Baiļu dienā es uz Tevi paļaujos.

56:4  Iekš Dieva es slavēšu Viņa vārdu, es paļaušos uz Dievu un nebīšos; ko miesa man darīs?

56:5  Cauru dienu tie pārgroza manus vārdus, visas viņu domas pret mani ir uz ļaunu.

56:6  Tie turas kopā un glūn, tie apsargā manas pēdas, tā kā kas pēc manas dvēseles tīko.

56:7  Vai tad tie ar tādu netaisnību izglābsies? Gāz zemē, ak Dievs, tos ļaudis iekš dusmības!

56:8  Tu skaiti manas bēgšanas, saņem traukā manas asaras; vai tās nav Tavā grāmatā?

56:9  Tad mani ienaidnieki griezīsies atpakaļ tai dienā, kad es saukšu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani.

56:10  Iekš Dieva es slavēšu to vārdu, iekš Tā Kunga es slavēšu to vārdu.

56:11  Es paļaujos uz Dievu, es nebīšos; ko cilvēki man var darīt?

56:12  Tev, Dievs, es esmu apsolījies, Tev es maksāšu pateicības upurus.

56:13  Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, ir manu dvēseli no slīdēšanas, ka es priekš Dieva vaiga staigāju dzīvības gaismā.

Chapter 57

57:1  Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: „nesamaitā“; kad tas no Saula bēga alā. Apžēlojies par mani, ak Dievs, apžēlojies par mani, jo uz Tevi cerē mana dvēsele, un apakš Tavu spārnu ēnas es gribu cerēt, kamēr nelaime būs pārgājusi.

57:2  Es piesaukšu Dievu, to visuaugsto, to stipro Dievu, kas par mani visu izdarīs.

57:3  Viņš sūta no debesīm un palīdz man, un apkauno manu aprijēju. (Sela.) Dievs sūta Savu žēlastību un patiesību.

57:4  Mana dvēsele ir starp lauvām; es guļu starp cilvēku bērniem kā starp liesmām; viņu zobi ir šķēpi un bultas, un viņu mēle ass zobens.

57:5  Parādi, Dievs, Savu augstību pār debesīm, un Savu godību pār visu pasauli!

57:6  Tie izpleš tīklu maniem soļiem, mana dvēsele ir nospiesta; manā priekšā tie bedri rakuši, paši krituši iekšā. (Sela.)

57:7  Mana sirds ir droša, Dievs, mana sirds ir droša, es dziedāšu un slavēšu.

57:8  Uzmosties, mans gods, uzmostaties, stabules un kokles, es uzmodīšos ar rīta blāzmu.

57:9  Es Tev pateikšos, Kungs, starp tiem ļaudīm, es Tevi slavēšu starp tautām.

57:10  Jo Tava žēlastība ir liela līdz debesīm, un Tava patiesība līdz padebešiem.

57:11  Parādi, Dievs, Savu augstību pār debesīm, Savu godību pār visu pasauli.

Chapter 58

58:1  Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: „nesamaitā.“ Vai tad jūs esat mēmi, ka nerunājat taisnību un nepareizi tiesājat, jūs cilvēku bērni?

58:2  Tiešām, savā sirdī jūs darāt netaisnību virs zemes, ar savām rokām jūs dzenaties uz varas darbu.

58:3  Bezdievīgie maldās no mātes klēpja, kas melus runā, alojās no pašām mātes miesām.

58:4  Tiem ir tāds niknums kā čūsku dzelonis, kā kurlai odzei, kas savu ausi aizbāž,

58:5  Ka tā nedzird vārdotāja balsi, kas labi māk apvārdot.

58:6  Ak Dievs, salauzi viņiem zobus mutē, ak Kungs, izrauj jauno lauvu dzerokļus!

58:7  Lai tie izšķīst kā ūdens, kas notek; kad tie uzvelk savas bultas, tad lai tās ir kā aplauztas,

58:8  Tā kā gliemezis, kas izkūst, tā lai tie izgaist tā kā sievas nelaikā dzimis bērns, tā lai tie neredz saules.

58:9  Pirms jūsu ērkšķi dabūs asus galus, viņš tos aizraus dzīvus, kā ar karstu dusmību.

58:10  Tas taisnais priecāsies, kad viņš redz atriebšanu, viņš mazgās savas kājas bezdievīgo asinīs.

58:11  Un cilvēki sacīs: tam taisnam būs augļi; tiešām, Dievs ir soģis virs zemes.

Chapter 59

59:1  Dāvida sirds dziesma, pēc: „nesamaitā“; kad Sauls nosūtīja, vaktēt to namu, ka viņu nokautu. Izglāb mani, mans Dievs, no maniem ienaidniekiem, pasargi mani no tiem, kas pret mani ceļas.

59:2  Izglāb mani no ļauna darītājiem un atpestī mani no asins ļaudīm.

59:3  Jo redzi tie glūn uz manu dvēseli, vareni sapulcējās pret mani, lai gan neesmu grēkojis nedz noziedzies, ak Kungs!

59:4  Bez vainas tie tek un sataisās. Uzmosties man palīgā un skaties!

59:5  Tu, ak Kungs, Dievs Cebaot, Israēla Dievs, uzmosties, piemeklēt visus pagānus, neapžēlojies par nevienu, kas tik viltīgi dodas uz netaisnību. (Sela.)

59:6  Vakarā tie atnāk, rūc kā suņi, un tekā(skraida) apkārt pa pilsētu.

59:7  Redzi, tie ar savu muti plukšķ, zobeni ir viņu lūpās, jo - kas to dzird?

59:8  Bet Tu, Kungs, par tiem smiesies, Tu apmēdīsi visus pagānus.

59:9  Pret viņu varu es gaidīšu uz Tevi, jo Dievs ir mans patvērums.

59:10  Dievs man bagātīgi parāda Savu žēlastību, Dievs man liek ar prieku uzlūkot savus pretiniekus.

59:11  Nenokauj tos, ka mani ļaudis to neaizmirst, izklīdini tos ar Savu varu, un nogāz tos, ak Kungs, mūsu priekšturamās bruņas!

59:12  Tīri grēks ir viņu lūpu vārdi, tāpēc lai tie top sagūstīti savā lepnībā, viņu lādēšanas un to melu pēc, ko tie runā.

59:13  Izdeldē tos dusmībā, izdeldē tos, ka to vairs nav, un lai atzīst, ka Dievs ir valdītājs iekš Jēkaba līdz pasaules galam. (Sela.)

59:14  Vakarā tie atnāk, rūc kā suņi, un tekā apkārt pa pilsētu.

59:15  Tie skraida šurp un turp barības pēc, un kad nav paēduši, paliek pa nakti.

59:16  Bet es dziedāšu no Tava stipruma un teikšu rītos Tavu žēlastību, jo Tu man esi bijis augsts patvērums un glābšana bēdu dienā.

59:17  No Tevis es dziedāšu, mans stiprums, jo Tu, Dievs, esi mans patvērums, mans žēlīgais Dievs!

Chapter 60

60:1  Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, iemācīt pēc: „lilija ir liecība“; Kad viņš kāvās ar Sīriešiem no Mezopotamijas un ar Sīriešiem no Cobas, un Joabs nāca atpakaļ un sakāva no Edomiešiem divpadsmit tūkstošus sāls ielejā. Dievs, Tu mūs esi atmetis, izkaisījis, Tu esi bijis dusmīgs, griezies atkal pie mums.

60:2  Tu zemi esi kustinājis un šķēlis, dziedini viņas plīsumus, jo viņa šaubās.

60:3  Tu Saviem ļaudīm grūtumu esi licis redzēt, ar reibuma vīnu Tu mūs esi dzirdinājis.

60:4  Tiem, kas Tevi bīstas, Tu esi devis karogu, celties patiesības labad. (Sela.)

60:5  Lai Tavi mīļie taptu atsvabināti, tad palīdzi nu ar Savu labo roku un paklausi mūs!

60:6  Dievs runā Savā svētā vietā, par to es priecājos; es dalīšu Šehemi un mērošu Sukota ieleju.

60:7  Gileāds Man pieder, un Manasus Man pieder, un Efraīms ir Manas galvas stiprums, Jūda ir Mans valdības zizlis.

60:8  Moabs ir Mans mazgājamais trauks; Savu kāju Es stiepju pār Edomu; tu, Fīlistu zeme, kliedzi par Mani!

60:9  Kas mani vadīs tai stiprā pilsētā? Kas mani pavadīs līdz Edomam?

60:10  Vai ne tu, Dievs, kas mūs biji atmetis un neizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku?

60:11  Dod mums palīgu bēdu laikā, jo cilvēku pestīšana nav nekas.

60:12  Ar Dievu darīsim stiprus darbus. Viņš samīdīs mūsu pretiniekus.

Chapter 61

61:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, uz koklēm. Klausi, ak Dievs, manu saukšanu, ņem vērā manu lūgšanu.

61:2  No zemes gala es Tevi piesaucu, kad mana sirds bēdājās; vadi Tu mani uz akmens kalnu, jo man tas par augstu.

61:3  Jo Tu man esi patvērums, stiprs tornis pret maniem ienaidniekiem.

61:4  Es palikšu Tavā dzīvoklī mūžīgi, es patveršos Tavu spārnu pavēnī. (Sela.)

61:5  Jo Tu, Dievs, esi klausījis manas solīšanas, Tu devis mantību tiem, kas Tavu Vārdu bīstas.

61:6  Tu vairosi ķēniņam dzīvības laiku; viņa gadi paliks līdz radu radiem.

61:7  Viņš sēdēs mūžīgi Dieva priekšā; parādi viņam žēlastību un patiesību, kas viņu pasargā.

61:8  Tad es dziedāšu Tavam Vārdam mūžīgi, lai es maksāju savus solījumus dienu no dienas.

Chapter 62

62:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, Jedutunam. Tiešām, mana dvēsele ir klusu uz Dievu, no Viņa nāk mana pestīšana.

62:2  Tiešām, Viņš ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es daudz nešaubīšos.

62:3  Cik ilgi jūs visi vienam krītat virsū, to satrieciet kā ielīkušu sienu un iedauzītu mūri?

62:4  Viņi uz to vien domā, viņu nogāzt no viņa godības; tiem patīk meli; ar savu muti tie svētī, bet sirds dziļumā tie lād. (Sela.)

62:5  Tiešām, mana dvēsele, esi klusu uz Dievu, jo no Viņa ir mana cerība.

62:6  Viņš vien ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es nešaubīšos,

62:7  Pie Dieva ir mana pestīšana un mans gods, mana stipruma klints, mana cerība stāv uz Dievu.

62:8  Cerējiet uz Viņu vienmēr, jūs ļautiņi, izgāziet savu sirdi Viņa priekšā; Dievs mums ir par patvērumu. (Sela.)

62:9  Tiešām, cilvēku bērni nav nekas, lieli ļaudis ir nelietība; uz svariem likti tie kopā būtu vieglāki nekā vējš.

62:10  Nepaļaujaties uz netaisnību un uz laupījumu neliekat tukšu cerību; kad bagātība vairojās, tad nedodaties uz to ar savu sirdi.

62:11  Dievs vienu vārdu ir runājis, to dažkārt esmu dzirdējis, ka Dievs ir varens.

62:12  Un Tu, ak Kungs, esi žēlīgs, jo Tu maksā ikvienam pēc viņa darba.

Chapter 63

63:1  Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūda tuksnesī. Ak Dievs! Tu esi mans stiprais Dievs, Tevi es meklēju pašā rītā, pēc Tevis slāpst manai dvēselei, pēc Tevis ilgojās mana miesa sausā un izkaltušā zemē, kur ūdens nav.

63:2  Tā es svētā vietā pēc Tevis esmu skatījies, redzēt Tavu spēku un Tavu godību.

63:3  Jo Tava žēlastība ir labāka nekā dzīvība; manas lūpas Tevi slavē.

63:4  Tā es Tevi gribētu teikt mūžam, un pacelt savas rokas Tavā Vārdā.

63:5  Tad mana dvēsele taptu paēdināta kā ar taukumiem un gardumiem, un mana mute Tevi slavētu ar priecīgām lūpām.

63:6  Es Tevi pieminu apguldamies, un uzmozdamies es domāju uz Tevi.

63:7  Jo Tu esi mans palīgs, un Tavu spārnu pavēnī es dziedāšu priecīgi.

63:8  Mana dvēsele Tev pieķeras, Tava labā roka mani tura.

63:9  Bet tie, kas manu dvēseli meklē izpostīt, nogrims pašos zemes dziļumos.

63:10  Tos nodos zobena asmenim un tie būs lapsām par barību.

63:11  Bet ķēniņš priecāsies iekš Dieva; kas pie tā zvēr, tas lielīsies; jo melkuļu mute taps aizbāzta.

Chapter 64

64:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausi, ak Dievs, manu balsi, kad es žēlojos; pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām.

64:2  Apslēp mani no ļaunu ļaužu padomiem, no ļaundarītāju trakošanas.

64:3  Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus,

64:4  Šaut slepeni nenoziedzīgam; tie šauj viņam piepeši un nebīstas.

64:5  Tie iedrošinājās paši ļaunā padomā, tie runā, slepeni likt valgus, un saka: kas to redzēs?

64:6  Tie domā uz visādu blēdību, tiem gatavs ir viņu gudrais padoms, prātu un sirdi nevienam nevar izdibināt.

64:7  Bet Dievs ar bultu tos šaus piepeši, ka tiem gan sāpēs.

64:8  Caur savu pašu mēli tie taps apgāzti; ikkurš, kas uz tiem skatās, bēgs.

64:9  Un visi cilvēki bīsies un sacīs: to Dievs ir darījis, un sapratīs, ka tas ir Viņa darbs.

64:10  Tas taisnais priecāsies iekš Tā Kunga, un paļausies uz Viņu, un visi sirdsskaidrie teiktin teiksies.

Chapter 65

65:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Dievs, klusībā iekš Ciānas Tu topi slavēts, un solījumi Tev top maksāti.

65:2  Tu paklausi lūgšanas, visa miesa nāk pie Tevis.

65:3  Noziegumi mūs ir pārvarējuši, - mūsu pārkāpumus, tos Tu salīdzini!

65:4  Svētīgs tas, ko Tu izredzi, un kam Tu vaļu dod pie Tevis nākt un dzīvot Tavos pagalmos; mēs tapsim paēdināti no Tava nama labuma Tavā svētā dzīvoklī.

65:5  Paklausi mūs pēc tās taisnības, kas brīnišķas lietas dara, ak Dievs, mūsu Pestītājs, Tu patvērums visām zemes robežām, un tiem, kas tālu pie jūras dzīvo.

65:6  Tu stiprini kalnus ar Savu spēku, Tu apjozies ar varu,

65:7  Tu klusini jūras kaukšanu, viņas viļņu kaukšanu un ļaužu troksni,

65:8  Ka tie, kas dzīvo tanīs robežās, bīstas no Tavām zīmēm. Tu iepriecini visu, kas kust, vakarā un rītā.

65:9  Tu piemeklē zemi un to dzirdini un to dari ļoti bagātu. Dieva upīte ir ūdens pilna. Tu liec viņu labībai labi izdoties, jo tā Tu zemi apkopi.

65:10  Tu slacini viņas vagas, un liec lietum līt uz viņas arumiem; Tu tos dari mīkstus caur lāsēm, Tu svētī viņas asnus.

65:11  Tu pušķo gadu ar Savu labumu, un Tavas pēdas pil no taukumiem.

65:12  Tuksneša ganības pil un pakalni ar prieku ir apjozti.

65:13  Lauki ir apģērbti ar ganāmiem pulkiem, un ielejas ar labību apklātas, ka gavilē un dzied.

Chapter 66

66:1  Dziesma dziedātāju vadonim. Gavilējiet Dievam, visa zeme!

66:2  Dziediet Viņa vārda godībai, teiciet Viņa godu.

66:3  Sakait uz Dievu: kāds bijājams Tu esi Savos darbos! Tavi ienaidnieki Tev padosies Tavas lielās varas pēc.

66:4  Lai visa zeme Tevi pielūdz un Tev dzied, lai dzied Tavam Vārdam! (Sela.)

66:5  Nāciet un raugāt Dieva darbus. Viņš ir bijājams Savos darbos pie cilvēku bērniem.

66:6  Viņš pārvērta jūru par sausumu, kājām varēja iet caur upi; par to mēs iekš Viņa priecājamies.

66:7  Viņš valda mūžīgi ar Savu spēku, Viņa acis raugās uz tautām, Viņš atkāpējiem neļauj paaugstināties. (Sela.)

66:8  Teiciet mūsu Dievu, jūs tautas, liekat dzirdēt Viņa teikšanas slavu.

66:9  Viņš uztur dzīvas mūsu dvēseles un neliek slīdēt mūsu kājām.

66:10  Jo Tu, Dievs, mūs esi pārbaudījis; Tu mūs esi kausējis, kā sudrabu kausē.

66:11  Tu mums esi licis iekrist valgos, uz mūsu muguru Tu esi licis grūtu nastu.

66:12  Tu cilvēkiem esi licis celties pār mūsu galvu; mēs bijām nākuši ugunī un ūdenī, bet Tu mūs esi izvedis pie atspirgšanas.

66:13  Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev maksāšu savu apsolījumu,

66:14  Uz ko manas lūpas ir atdarījušās, un ko mana mute runājusi, kad man bija bail.

66:15  Es tev upurēšu taukus dedzināmos upurus ar kvēpināšanu no auniem; es Tev upurēšu vēršus ar āžiem. (Sela.)

66:16  Nāciet, klausāties visi, kas Dievu bīstaties: es jums izteikšu, ko Viņš darījis pie manas dvēseles.

66:17  Viņu es piesaucu ar savu muti, un Viņš tapa slavēts no manas mēles.

66:18  Ja es netaisnību atrastu savā sirdī, tad Tas Kungs mani nebūtu klausījis.

66:19  Bet tiešām, Dievs ir klausījis, manas lūgšanas balsi Viņš ņēmis vērā.

66:20  Slavēts Dievs, kas nav atmetis manu lūgšanu, nedz novērsis Savu žēlastību no manis.

Chapter 67

67:1  Dziesma dziedātāju vadonim, dziedama uz koklēm. Lai Dievs par mums apžēlojās un mūs svētī, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums! (Sela.)

67:2  Ka virs zemes Tavs ceļš top zināms, starp visiem pagāniem Tava pestīšana.

67:3  Tev, Dievs, pateicās ļaudis, Tev pateicās visi ļaudis.

67:4  Tautas priecājās un gavilē, ka Tu ar taisnību tiesā ļaudis un vadi tautas zemes virsū.

67:5  Tev, Dievs, pateicās ļaudis, Tev pateicās visi ļaudis.

67:6  Zeme izdod savus augļus; Dievs, mūsu Dievs, svētī mūs!

67:7  Svēti mūs, Dievs, un visi zemes gali lai Viņu bīstas!

Chapter 68

68:1  Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim dziedama. Lai Dievs ceļas, ka Viņa ienaidnieki top izklīdināti, un Viņa nīdētāji bēg Viņa priekšā.

68:2  Izdzen tos, tā kā dūmi top izdzīti; tā kā vasks ugunī top kausēts, tāpat bezdievīgie ies bojā Dieva priekšā.

68:3  Bet taisnie priecāsies un līksmosies Dieva priekšā, un no sirds dibina(dziļuma) priecāsies.

68:4  Dziediet Dievam, dziediet Viņa vārdam, sataisiet ceļu Tam, kas brauc pa tuksnešiem. Viņa vārds ir Kungs, - un līksmojaties Viņa priekšā.

68:5  Viņš ir bāriņu tēvs un atraitņu tiesnesis, Viņš ir Dievs Savā svētā dzīvoklī,

68:6  Tāds Dievs, kas vientuļiem dod namā dzīvot, kas cietumniekus izved pie labklāšanās; bet atkāpējiem jādzīvo tukšumā.

68:7  Dievs, kad Tu gāji Savu ļaužu priekšā, kad Tu staigāji tuksnesī, (Sela.)

68:8  Tad zeme drebēja un debesis pilēja Dieva priekšā, un tas Sinaī, Tā Dieva priekšā, kas ir Israēla Dievs.

68:9  Tu, Dievs, devi nolīt bagātam lietum; Savu iemantojamo tiesu, kas bija noguruši, Tu spirdzināji,

68:10  Ka Tava draudzīte tur var dzīvot; Tu, Dievs, atspirdzini bēdīgos ar Savu labumu.

68:11  Tas Kungs dod vēsti ar lielu pulku priecas sludinātāju.

68:12  Karaspēku ķēniņi bēga, tie bēga, un nama dzīvotāja izdalīja laupījumu.

68:13  Kad lēģerī esat apmetušies, tad jūs spīdiet kā baložu spārni ar sudrabu apklāti, un kam ir spalvas kā zaļgans zelts.

68:14  Kad tas Visuvarenais tur ķēniņus izkaisa, tad ir balts kā sniegs uz Zalmona.

68:15  Dieva kalns ir Basanas kalns, kalns ar daudz virsotnēm ir Basanas kalns.

68:16  Kāpēc jūs apskaužat, jūs augstie kalni to kalnu, kur Dievam patīk mājot? Tiešām, Tas Kungs tur dzīvos mūžam.

68:17  Dieva ratu ir daudz tūkstošu tūkstoši, Tas Kungs ir viņu vidū, tā kā uz Sinaī Savā svētumā.

68:18  Tu esi uzkāpis augstībā, cietumu Tu esi vedis cietumā, par dāvanām Tu esi dabūjis cilvēkus, arī atkāpējus, ka tie dzīvo, ak Kungs Dievs.

68:19  Slavēts lai ir Tas Kungs, ikdienas Viņš nes mūsu nastu; Dievs ir mūsu pestīšana. (Sela.)

68:20  Dievs mums ir Dievs, kas pilnīgi izpestī, un pie Tā Kunga Dieva ir izvešana no nāves.

68:21  Tiešām, Dievs sadauzīs pieri Saviem ienaidniekiem, un matu pilno galvu tiem, kas staigā savos noziegumos.

68:22  Tas Kungs saka, Es atvedīšu, Es atvedīšu atkal no Basanas, Es atvedīšu atkal no jūras dziļumiem.

68:23  Tādēļ tu mērksi savu kāju ienaidnieku asinīs, un tavi suņi tās laizīs.

68:24  Tavi gājumi, ak Dievs, top redzēti, mana stiprā Dieva, mana ķēniņa, gājumi svētā vietā.

68:25  Dziedātāji iet papriekš, spēlētāji pakaļ bungotāju meitu starpā.

68:26  Teiciet Dievu, To Kungu, draudzes sapulcē, jūs, kas no Israēla avota.

68:27  Tur pār tiem valda mazais Benjamins, Jūda lielkungi ar saviem pulkiem, Zebulona lielkungi, Naftalus lielkungi.

68:28  Tavs Dievs ir pavēlējis tavai valstij būt stiprai; stiprini, ak Dievs, ko Tu mums par labu esi darījis.

68:29  Tava nama dēļ Jeruzālemē ķēniņi Tev atnesīs dāvanas.

68:30  Rāj to zvēru niedrēs, to vēršu pulku ar tautu teļiem, lai tie zemē metās ar sudraba gabaliem. Viņš izklīdina tautas, kam tīk karot.

68:31  Lieli kungi nāks no Ēģiptes, Moru zeme steigsies, izstiept savas rokas uz Dievu.

68:32  Jūs pasaules valstis, dziediet Dievam, dziediet Tam Kungam, (Sela.)

68:33  Tam, kas brauc pa debesu debesīm, kas no iesākuma. Redzi, Viņš dos Savam pērkonam spēcīgu skaņu.

68:34  Dodiet Dievam godu! Viņa augstība ir pār Israēli, un Viņa spēks pār augstiem padebešiem.

68:35  Dievs, Tu esi bijājams no Savas svētās vietas, Tu stiprais Israēla Dievs. Viņš dod tiem ļaudīm stiprumu un spēku, - slavēts lai ir Dievs!

Chapter 69

69:1  Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: „lilijas“. Dievs, palīdz man; jo ūdeņi ir nākuši līdz pašai dvēselei.

69:2  Es grimstu dziļos dubļos, kur nevar stāvēt, es esmu nācis dziļos ūdeņos un viļņi mani apklāj.

69:3  Es esmu piekusis no savas saukšanas, mans kakls ir aizsmacis, manas acis īgst, - tomēr es gaidu uz savu Dievu.

69:4  Vairāk nekā matu uz manas galvas ir to, kas mani bez vainas ienīst; vareni ir tie, kas mani grib samaitāt, kas mani par nepatiesu ienīst; man jāmaksā, ko es neesmu laupījis.

69:5  Ak Dievs, Tu zini manu ģeķību, un mani noziegumi Tev nav apslēpti.

69:6  Lai pie manis netop kaunā, kas Tevi gaida, ak Kungs, Dievs Cebaot! lai pie manis netop kaunā, kas Tevi meklē, ak Israēla Dievs!

69:7  Jo Tevis pēc es nesu negodu; mans vaigs ir apklāts ar kaunu.

69:8  Es esmu palicis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem.

69:9  Jo karstums Tava nama labad mani ir ēdis, un Tavu zaimotāju zaimošana ir kritusi uz mani.

69:10  Un es raudu, un mana dvēsele gavē, bet tas man ir tapis par kaunu.

69:11  Es esmu apvilcis maisu, bet es tiem esmu tapis par sakāmu vārdu.

69:12  Kas vārtos sēž, tie plukšķ par mani, un es esmu par smieklu vīna dzērājiem.

69:13  Bet es Tevi pielūdzu, Kungs, pieņēmīgā laikā; pēc Savas lielās žēlastības, ak Dievs, paklausi mani, pestīdams pēc Savas patiesības.

69:14  Izrauj mani no dubļiem, ka es neapslīkstu, ka es topu izglābts no nīdētājiem un no dziļiem ūdeņiem.

69:15  Lai ūdens viļņi mani neapklāj, un dziļumi lai mani neaprij, un bedres malas lai nesagāžas kopā pār mani.

69:16  Paklausi mani, ak Kungs, jo Tava žēlastība ir laba; griezies pie manis pēc Savas lielās sirds žēlastības!

69:17  Un neapslēp Savu vaigu priekš Sava kalpa, jo man ir bail; steidzies, paklausi mani.

69:18  Nāc klāt pie manas dvēseles, atpestī to, izglāb mani manu ienaidnieku dēļ.

69:19  Tu zini manu kaunu un manu negodu un manu apsmieklu; visi mani pretinieki ir Tavā priekšā.

69:20  Kauns man lauž sirdi, un es nīkstu; es gaidīju, vai kādam nebūtu žēl, bet nav, - un uz iepriecinātājiem, bet es neatrodu.

69:21  Un tie man žulti dod ēst un etiķi dzert, kad es gauži izslāpis.

69:22  Lai viņu galds viņu priekšā top par valgu, par atmaksu un par slazdu.

69:23  Lai viņu acis top apstulbotas, ka tie neredz, un lai viņu gurni allažiņ šaubās.

69:24  Izgāz pār tiem Savu dusmību, un Tava karsta bardzība lai viņus sagrābj.

69:25  Viņu māja lai top par posta vietu, un neviena lai nav, kas dzīvo viņu dzīvokļos.

69:26  Jo tie to vajā, ko Tu esi sitis, un apsmej mokas tiem, ko Tu ievainojis.

69:27  Lai tiem krājās noziegums uz noziegumu, ka tie nenāk pie Tavas taisnības.

69:28  Izdeldē tos no dzīvības grāmatas, ka tie ar tiem taisniem netop uzrakstīti.

69:29  Bet es esmu bēdīgs un moku pilns; ak Dievs, Tava pestīšana lai mani paceļ.

69:30  Es slavēšu Dieva vārdu ar dziesmu un Viņu paaugstināšu ar pateicību.

69:31  Tas patiks Tam Kungam vairāk nekā vērsis, kam ragi un nagi.

69:32  Tie bēdīgie raugās un priecājās, un jūs, kas Dievu meklējat, jūsu sirds dzīvos.

69:33  Jo Tas Kungs paklausa nabagus, un nenicina Savus cietumniekus.

69:34  Lai Viņu teic debesis un zeme, jūra un viss, kas iekš tās kustās.

69:35  Jo Dievs atpestīs Ciānu un uztaisīs Jūda pilsētas, un tie tur dzīvos un to iemantos.

69:36  Un Viņa kalpu dzimums to iemantos, un kas Viņa Vārdu mīļo, tie tur dzīvos.

Chapter 70

70:1  Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, par piemiņu. Steidzies, ak Dievs, mani izglābt, ak Kungs, man palīdzēt.

70:2  Lai top kaunā un kļūst apkaunoti, kas manu dvēseli meklē, lai top atpakaļ dzīti un paliek kaunā, kas priecājās par manu nelaimi.

70:3  Lai tie griežas atpakaļ sava kauna dēļ, kas saka: Tā, tā!

70:4  Iekš Tevis lai priecājās un līksmojās visi, kas Tevi meklē; lai tie, kas Tavu pestīšanu mīļo, vienmēr saka: augsti slavēts ir Dievs.

70:5  Bet es esmu bēdīgs un nabags; - ak Dievs, steidzies pie manis. Tu esi mans palīgs un mans glābējs, ak Kungs, nekavējies!

Chapter 71

71:1  Uz tevi, Kungs, es paļaujos, ne mūžam neliec man palikt kaunā.

71:2  Izglāb mani caur Savu taisnību un atsvabini mani, atgriez Savu ausi pie manis un atpestī mani.

71:3  Esi man par patvērumu, kur es varu dzīvot, kur vienmēr varu bēgt. Tu esi solījis, mani atpestīt, jo Tu esi mans kalns un mana stiprā pils.

71:4  Mans Dievs, izglāb mani no bezdievīgā rokas, no netaisnā un varas darītāja rokas,

71:5  Jo Tu esi mana cerība, Kungs, Dievs, mana drošība no manas jaunības.

71:6  Uz Tevi es esmu paļāvies no mātes miesām, Tu mani esi izvilcis no mātes miesām, mana dziesma Tevi teic bez mitēšanās.

71:7  Es esmu daudziem par ērmu, bet Tu esi mans stiprais patvērums.

71:8  Lai mana mute pildās ar Tavu teikšanu, cauru dienu ar Tavu godu.

71:9  Neatmet mani vecumā, neatstāj mani, kad spēks man zūd.

71:10  Jo mani ienaidnieki mani aprunā, un kas uz manu dvēseli glūn, tie kopā spriež padomu

71:11  Sacīdami: Dievs viņu ir atstājis, dzenaties pakaļ, sagrābiet viņu, jo glābēja nav.

71:12  Dievs, neesi tālu no manis, mans Dievs, steidzies man palīgā.

71:13  Lai top kaunā, lai iet bojā, kas manai dvēselei turas pretī, ar kaunu un smieklu lai top apsegti, kas meklē manu nelaimi.

71:14  Bet es vienmēr cerēšu un vairošu visu Tavu slavu.

71:15  Mana mute izteiks Tavu taisnību, cauru dienu Tavu pestīšanu, jebšu to nemāku izskaitīt.

71:16  Es staigāšu Tā Kunga spēkā, es pieminēšu Tavu taisnību, Tevi vien.

71:17  Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības; un līdz šim es pasludināju Tavus brīnumus.

71:18  Tad nu arīdzan, kad vecums un sirmi mati ir klāt, neatstāj mani, ak Dievs, tiekams es Tavu elkoni būšu pasludinājis bērnu bērniem un Tavu stiprumu visiem pēcnākamiem.

71:19  Tava taisnība, ak Dievs, ir it augsta, Tu dari lielas lietas; Dievs, kas ir tāds kā Tu?

71:20  Tu man lieci redzēt daudz bēdas un mokas, Tu mani darīsi atkal dzīvu, un mani izvilksi no zemes dziļumiem.

71:21  Vairo manu godu, un iepriecini mani atkal.

71:22  Es Tevi arī slavēšu ar stīgu skaņām par Tavu uzticību, mans Dievs; es Tevi slavēšu ar koklēm, ak Svētais iekš Israēla!

71:23  Manas lūpas gavilēs, kad es Tev dziedāšu, un mana dvēsele, ko Tu esi atpestījis.

71:24  Un arī mana mēle Tavu taisnību izrunās cauru dienu, jo tie ir tapuši kaunā un apkaunoti, kas meklē manu nelaimi.

Chapter 72

72:1  Salamana dziesma. Dievs, dod Savas tiesas ķēniņam, un Savu taisnību ķēniņa dēlam,

72:2  Ka viņš Tavus ļaudis tiesā ar taisnību, un Tavus bēdīgos ar tiesu.

72:3  Kalni nesīs tiem ļaudīm mieru, ir pakalni caur taisnību.

72:4  Viņš nesīs tiesu bēdu ļaudīm un palīdzēs nabagu bērniem un sadauzīs nicinātājus.

72:5  Tevi bīsies, kamēr saule būs un mēnesis spīdēs, līdz radu radiem.

72:6  Viņš nolaidīsies kā lietus uz zāli, kā lāses, kas zemi slacina.

72:7  Viņa laikā ziedēs taisnais un liels miers, tiekams mēneša vairs nebūs.

72:8  Viņš valdīs no jūras līdz jūrai, no tās lielās upes līdz zemes galiem.

72:9  Viņa priekšā locīsies, kas tuksnesī dzīvo, un Viņa ienaidnieki laizīs pīšļus.

72:10  Ķēniņi no Taršiša un no tām salām atnesīs meslus, Arābijas un Šebas ķēniņi atvedīs dāvanas.

72:11  Visi ķēniņi Viņa priekšā klanīsies, visi pagāni Viņam kalpos.

72:12  Jo Viņš izglābs to bēdīgo, kas sauc, un to nabagu, kam palīga nav.

72:13  Viņš apžēlosies par nabagu un bēdīgo, un bēdīgo dvēseli Viņš izglābs.

72:14  Viņš atsvabinās viņu dvēseles no viltības un varas darba, un viņu asinis būs dārgas Viņa acīs.

72:15  Un Viņš dzīvos, un Viņam taps dots no Arābijas zelta, un vienmēr priekš Viņa lūgs, ikdienas Viņu teiks.

72:16  Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem, viņas augļi viļņos tā kā Lībanus, un tie, kas pilsētā ir, zaļos kā zāle virs zemes.

72:17  Viņa vārds paliks mūžīgi; kamēr saule būs, Viņa vārds augļosies, un iekš Viņa svētīsies; visi pagāni Viņu slavēs.

72:18  Slavēts lai ir Dievs Tas Kungs, Israēla Dievs, kas vien brīnumus dara,

72:19  Un slavēts lai ir Viņa godības vārds mūžīgi, un visa zeme lai top pilna Viņa godības. Āmen, Āmen.

72:20  Še Dāvida, Isajus dēla, lūgšanās beidzās.

Chapter 73

73:1  Asafa dziesma. Tiešām, Dievs ir Israēla labums, tiem, kam sirdis ir šķīstas.

73:2  Bet gandrīz es būtu paklupis ar savām kājām, mani soļi tik (tikko) neslīdēja.

73:3  Jo man bija dusmas par lielīgiem, kad es redzēju, ka bezdievīgiem tik labi klājās.

73:4  Jo vārgšanas tiem nav līdz nāvei, un tie resni nobarojušies.

73:5  Tie nav bēdās kā citi ļaudis, un netop mocīti kā citi cilvēki.

73:6  Tādēļ ar lepnību tie izrotājās un ar blēdību tie apģērbjas kā ar skaistām drēbēm.

73:7  No taukiem spīd viņu acs, viņu sirdsdomās plūst pāri.

73:8  Tie zobo, runā nikni no varas darba, tie lielās pārlieku.

73:9  Tie paceļas ar savu muti līdz debesīm, un viņu mēle šaujās pa zemes virsu.

73:10  Tādēļ ļaudis piemetās tiem klāt, un tiem rodas ūdens papilnam,

73:11  Un tie saka: kā Dievs zinās? Un vai tas Visuaugstais ir zinātājs?

73:12  Redzi, tādi ir tie bezdievīgie, un tomēr tiem arvien labi klājās pasaulē, un tie vairo savu bagātību.

73:13  Tiešām, velti es esmu šķīstījis savu sirdi un mazgājis savas rokas nenoziedzībā,

73:14  Un biju mocīts cauru dienu, un sods bija man klāt ik rītu.

73:15  Tomēr ja es sacītu: es runāšu tāpat kā viņi, redz, ar to es apgrēkotos pie Tavu bērnu draudzes.

73:16  Tāpēc es domāju, ka es to varētu saprast, bet tas bija visai grūti priekš manām acīm,

73:17  Tiekams es gāju Dieva svētumā un ņēmu vērā, kas viņiem pēcgalā notiek.

73:18  Tiešām, tu tos vedi uz slidenām vietām un tos nogāzi, ka tie iet postā.

73:19  Kā viņi tik piepeši iet bojā! Tie iznīkst un iet bojā ar briesmām.

73:20  Tā kā sapnis zūd, kad uzmostas, tā tev, Kungs, ceļoties viņi nebūs nekas.

73:21  Kad rūgta taptu man sirds un riebtu man īkstis,

73:22  Tad es būtu neprātīgs un nezinātu nekā; es būtu kā lops Tavā priekšā.

73:23  Bet pie Tevis es palieku vienmēr; Tu mani turi pie manas labās rokas.

73:24  Tu mani vadīsi pēc Sava padoma, un pēc mani uzņemsi godā.

73:25  Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes.

73:26  Jebšu man arī mirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs esi manas sirds patvērums un mana daļa mūžīgi.

73:27  Jo redzi, kas tālu no Tevis, tie ies bojā; Tu izdeldē visus, kas no Tevis atkāpjas.

73:28  Bet man tas ir prieks, tuvu būt pie Dieva, ka es savu cerību lieku uz To Kungu Dievu, ka es izteicu visus Tavus darbus.

Chapter 74

74:1  Asafa pamācība. Ak Dievs, kāpēc Tu mūs mūžīgi atstūmis, un Tava dusmība kūp pār Tavas ganības avīm?

74:2  Piemini Savu draudzi, ko Tu mantojis no veciem laikiem, un Sev par mantību atpestījis, Ciānas kalnu, uz kā Tu dzīvo.

74:3  Cel Savas kājas uz to mūžīgo postījumu; ienaidnieks visu ir samaitājis svētā vietā.

74:4  Tavi pretinieki rūc Tavā namā, savas zīmes tie likuši par zīmēm.

74:5  Tie izrādās, tā kā biezā mežā cirtēji cirvjus cilā.

74:6  Un nu tie viņas izgreznojumu visnotaļ sadauza ar cirvjiem un veseriem.

74:7  Tie Tavā svētā vietā met uguni, līdz zemei tie sagāna Tava vārda mājas vietu.

74:8  Tie saka savā sirdī: izpostīsim tos(namus) pavisam; visus Dieva lūgšanas namus tai zemē tie ir sadedzinājuši.

74:9  Savas zīmes mēs neredzam: neviena pravieša vairs nav, nedz kāda cita pie mums, kas zinātu, cik ilgi tā būs.

74:10  Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks nievās, un ienaidnieks zaimos Tavu vārdu mūžam?

74:11  Kāpēc Tu atrauj Savu roku, ak, Savu labo roku? Izvelc to no Savas azotes un dari galu.

74:12  Taču Dievs ir mans ķēniņš no iesākuma, kas pasniedz visu palīgu zemes virsū.

74:13  Tu caur Savu spēku jūru esi pāršķīris, Tu esi salauzījis pūķu galvas ūdenī.

74:14  Tu esi satriecis levijatana galvas, Tu to esi devis par barību tai tautai tuksnesī.

74:15  Tu esi izšķēlis avotus un upes, Tu esi izkaltējis varenas upes.

74:16  Tiem pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli.

74:17  Tu zemei esi licis visas robežas, vasaru un ziemu Tu esi darījis.

74:18  Piemini to, ka ienaidnieks To Kungu nievā, un ģeķu ļaudis zaimo Tavu vārdu.

74:19  Nenodod zvēram Savas ūbeles dvēseli, Savu bēdīgo pulku neaizmirsti mūžam.

74:20  Piemini to derību, jo zemes alas ir palikušas par slepkavu bedrēm.

74:21  Lai nospiestais neaiziet ar kaunu, lai bēdīgie un nabagi slavē Tavu vārdu.

74:22  Celies, Dievs, iztiesā Savas tiesas, piemini tās nievāšanas, kas Tev notiek no tiem ģeķiem ik dienas.

74:23  Neaizmirsti Savu pretinieku kliegšanu; to troksni, kas vienmēr pret Tevi no Taviem ienaidniekiem.

Chapter 75

75:1  Asafa dziesma, dziedātāju vadonim, dziedama, pēc: „nesamaitā!“ Mēs Tev pateicamies, Dievs, mēs pateicamies, ka Tavs vārds ir it tuvu; Tavi brīnumi top slavēti.

75:2  „Kad Es īsto laiku pratīšu, tad Es it taisni tiesāšu.

75:3  Zeme un visi viņas iedzīvotāji trīc, bet Es viņas pīlārus esmu stiprinājis.“ (Sela.)

75:4  Es sacīju uz tiem lielīgiem: nelielāties; un uz tiem bezdievīgiem: nelepojaties ar varu;

75:5  Nelielāties ar varu, un nerunājiet tik pārgalvīgi.

75:6  Ka (nekāds palīgs nenāks) nedz no rīta puses, nedz no vakara puses, nedz no tuksneša kalniem.

75:7  Bet Dievs ir soģis, kas citu pazemo un citu paaugstina.

75:8  Jo Tam Kungam biķeris ir rokā, kur stiprs vīns papilnam iejaukts, un Viņš dod no tā dzert; bet visiem bezdievīgiem virs zemes būs dzert un izsūkt tās mieles.

75:9  Bet es to pasludināšu mūžīgi, es dziedāšu Jēkaba Dievam,

75:10  Un salauzīšu visiem bezdievīgiem galvas, ka taisniem galvas top paaugstinātas.

Chapter 76

76:1  Asafa dziesma, dziedātāju vadonim, dziedama ar koklēm. Dievs ir atzīts iekš Jūda, iekš Israēla viņa vārds ir liels;

76:2  Un Salemē ir Viņa telts, un Ciānā Viņa dzīvoklis.

76:3  Tur Viņš salauza stopa bultas, priekšturamās bruņas un zobenu un karu.(Sela.)

76:4  Spožs Tu esi un augsts uz kalniem, kur laupījumu sakrāj.

76:5  Tie sirds lepnie ir aplaupīti un guļ savā miegā; visiem vareniem ļaudīm rokas nogurušas.

76:6  No Tavas rāšanās, ak Jēkaba Dievs, nāves miegā nogāzti rati un zirgi.

76:7  Tu, Tu esi bijājams, un kas Tavā priekšā var pastāvēt Tavas dusmības laikā?

76:8  No debesīm Tu lieci dzirdēt tiesu, zeme bīstas un top klusa,

76:9  Kad Dievs ceļas uz sodību, palīdzēt visiem bēdīgiem virs zemes. (Sela.)

76:10  Kad cilvēki bargojās, tad Tavs gods paaugstinājās, un ar visukarstām dusmām Tu apjozies.

76:11  Solāties un maksājiet Tam Kungam, savam Dievam. Visi, kas ap Viņu, lai nes dāvanas Tam bijājamam,

76:12  Kas sirdi paņem lieliem kungiem, un ir bijājams pasaules ķēniņiem.

Chapter 77

77:1  Azava dziesma, dziedātāju vadonim Jedutunam. Es saucu ar savu balsi uz Dievu un brēcu, es saucu uz Dievu, un Viņš klausās uz mani.

77:2  Bēdu laikā es meklēju To Kungu, mana roka izstiepjas naktī un nenogurst, mana dvēsele negribās būt iepriecināma.

77:3  Kad es Dievu pieminu, tad es nopūšos; kad es apdomāju, tad mana sirds bēdājās. (Sela.)

77:4  Tu turi nomodā manas acis es esmu tā izmisis, ka nespēju runāt.

77:5  Es pieminu vecos laikus, senos gadus,

77:6  Es atminu savu dziesmu naktī, mana sirds ir domu pilna, mans gars meklē gaismu.

77:7  Vai tad Tas Kungs atstums mūžīgi un vairs nebūs žēlīgs?

77:8  Vai tad Viņa žēlastība mitēsies mūžam? Vai tā solīšana pagalam uz bērnu bērniem?

77:9  Vai tad Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai Viņš aizslēdzis dusmībā Savu sirds žēlastību? (Sela.)

77:10  Tad es saku: tās ir manas bēdas; tā Visuaugstākā labā roka to var nogriezt.

77:11  Es pieminu Tā Kunga darbus, es tiešām pieminu Tavus brīnumus no veciem laikiem.

77:12  Es pārdomāju visus Tavus darbus un pieminu, ko Tu dari.

77:13  Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts; kur ir tāds liels Dievs, kā Tu, Dievs?

77:14  Tu esi tas stiprais Dievs, kas brīnumus dara; Savu spēku Tu esi darījis zināmu tautu starpā.

77:15  Savus ļaudis Tu esi atpestījis ar stipru elkoni, Jēkaba un Jāzepa bērnus. (Sela.)

77:16  Ūdeņi Tevi redzēja, ak Dievs! ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, pat dziļumi trīcēja.

77:17  Biezie padebeši izgāza ūdeņus, augstie padebeši izlaida pērkonus, un Tavas bultas šaudījās.

77:18  Tavi pērkoni rūca viesulī, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja.

77:19  Tavs ceļš bija jūrā un Tavs gājums dziļos ūdeņos, un Tavas pēdas nebija manāmas.

77:20  Tu vadīji Savus ļaudis kā avju pulku caur Mozu un Āronu.

Chapter 78

78:1  Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.

78:2  Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.

78:3  Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,

78:4  To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.

78:5  Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.

78:6  Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.

78:7  Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;

78:8  Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.

78:9  Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.

78:10  Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,

78:11  Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.

78:12  Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.

78:13  Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;

78:14  Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.

78:15  Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.

78:16  Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.

78:17  Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,

78:18  Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,

78:19  Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?

78:20  Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?

78:21  Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.

78:22  Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.

78:23  Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,

78:24  Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.

78:25  Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.

78:26  Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,

78:27  Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,

78:28  Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.

78:29  Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.

78:30  Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,

78:31  Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.

78:32  Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.

78:33  Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.

78:34  Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,

78:35  Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.

78:36  Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.

78:37  Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.

78:38  Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.

78:39  Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.

78:40  Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!

78:41  Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.

78:42  Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,

78:43  Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,

78:44  Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,

78:45  Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,

78:46  Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,

78:47  Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,

78:48  Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,

78:49  Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,

78:50  Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,

78:51  Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,

78:52  Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,

78:53  Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.

78:54  Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.

78:55  Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.

78:56  Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,

78:57  Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,

78:58  Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.

78:59  Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.

78:60  Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.

78:61  Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;

78:62  Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.

78:63  Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.

78:64  Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.

78:65  Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,

78:66  Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,

78:67  Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,

78:68  Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;

78:69  Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.

78:70  Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,

78:71  No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.

78:72  Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.

Chapter 79

79:1  Asafa dziesma. Ak Dievs, pagāni Tavā tautā ir ielauzušies, tie ir sagānījuši Tavu svēto namu un Jeruzālemi darījuši par akmeņu kopām;

79:2  Tavu kalpu apkautas miesas tie ir devuši putniem apakš debess par barību, Tavu svēto miesas zemes zvēriem.

79:3  Viņu asinis tie ir izlējuši ap Jeruzālemi kā ūdeni, un neviena nebija, kas apraka.

79:4  Mēs saviem kaimiņiem esam palikuši par apsmieklu, mūs apmēda un apsmej tie, kas ap mums.

79:5  Cik ilgi, ak Kungs, vai tad Tu gribi mūžīgi dusmot? Vai tad Tavai bardzībai būs degt kā ugunij?

79:6  Izgāz Savu dusmību pār tiem pagāniem, kas Tevi nepazīst, un pār tām valstīm, kas Tavu Vārdu nepiesauc.

79:7  Jo tie Jēkabu ēduši un postījuši viņa dzīvokļus.

79:8  Nepiemini mums mūsu tēvu noziegumus; steidzies, Tava sirds žēlastība lai mums nāk pretim, jo mēs esam ļoti panīkuši.

79:9  Palīdzi mums, ak Dievs, mūsu Pestītājs, Sava godājamā vārda dēļ un izglāb mūs un piedod mūsu grēkus Sava vārda dēļ.

79:10  Kāpēc pagāniem būs sacīt: kur ir viņu Dievs? Lai pagāni priekš mūsu acīm atzīst, ka Tu atriebi Savu kalpu izlietās asinis.

79:11  Lai cietumnieku nopūšanās nāk Tavā priekšā: uzturi dzīvus nāves bērnus pēc Tava lielā elkoņa,

79:12  Un atmaksā septiņkārt mūsu kaimiņiem viņu klēpī to nievāšanu, ar ko tie Tevi, Kungs, nievājuši.

79:13  Tad mēs, Tavi ļaudis un Tavas ganības avis, Tevi teiksim mūžīgi, Tavu slavu sludināsim uz radu radiem.

Chapter 80

80:1  Asafa dziesma dziedātāju vadonim, pēc: „Lilijas ir liecība“. Israēla gans, klausies, Tu, kas Jāzepu vadi kā avis; Tu, kas sēdi pār ķerubiem, parādies ar spožumu!

80:2  Uzmodini savu varu priekš Efraīma, Benjamina un Manasus, un nāc mūs pestīt.

80:3  Ak Dievs, atgriez mūs un liec Savam vaigam spīdēt, tad tapsim pestīti.

80:4  Kungs, Dievs Cebaot, cik ilgi Tava dusmība kūpēs pie Tavu ļaužu lūgšanas?

80:5  Tu tos ēdini ar asaru maizi un tos dzirdini ar lielu mēru asaru.

80:6  Tu mūs esi licis par ķildu mūsu kaimiņiem, un mūsu ienaidnieki mūs apmēda.

80:7  Dievs Cebaot, atgriezi mūs un liec Savam vaigam spīdēt, tad tapsim pestīti.

80:8  Vienu vīna koku Tu esi atvedis no Ēģiptes, pagānus Tu esi izdzinis un to dēstījis.

80:9  Vietu priekš viņa Tu esi sataisījis un viņam licis iesakņoties, ka viņš zemi piepildījis.

80:10  Kalni ar viņa ēnu ir apklāti un Dieva ciedru koki ar viņa zariem.

80:11  Viņš izplēta savus zarus līdz pat jūrai un savus jaunos zariņus līdz tai lielai upei.

80:12  Kāpēc tad Tu viņa sētu esi salauzījis, ka visi, kas iet garām, viņu plosa?

80:13  Mežacūka viņu izrakusi, un lauka zvēri viņu noēduši.

80:14  Dievs Cebaot, atgriezies jel, skaties no debesīm un redzi un uzlūko šo vīna koku,

80:15  To stādu, ko Tava labā roka dēstījusi, un To Dēlu, ko Tu Sev esi izredzējis!

80:16  Viņš ar uguni ir sadedzināts un izcirsts; no Tava vaiga rāšanas tie iet bojā.

80:17  Tava roka lai ir pār to vīru pie Tavas labās rokas, pār To Cilvēka Dēlu, ko Tu Sev esi izredzējis.

80:18  Tad mēs neatkāpsimies no Tevis; uzturi mūs dzīvus, tad mēs Tavu vārdu piesauksim.

80:19  Ak Kungs, Dievs Cebaot, atgriez mūs, liec Savam vaigam spīdēt, tad tapsim pestīti.

Chapter 81

81:1  Asafa dziesma, dziedātāju vadonim uz Ģittit. Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam.

81:2  Uzdziedat dziesmas un dodiet šurp bungas, mīlīgas kokles ar stabulēm.

81:3  Pūtiet trumetes jaunā mēnesī, pilnā mēnesī, mūsu svētku laikā.

81:4  Jo tas ir likums iekš Israēla, tiesa no Jēkaba Dieva.

81:5  To Viņš licis par liecību iekš Jāzepa, kad izgāja pār Ēģiptes zemi, kad es dzirdēju valodu, ko nesapratu.

81:6  “Viņa kamiešiem Es esmu atņēmis nastu, un viņa rokas atsvabinājis no nestavas.

81:7  Kad tu Mani piesauci bēdās, tad Es tevi izglābu; Es tevi paklausīju, paslēpies pērkona padebešos, Es tevi pārmanīju pie bāršanās ūdens.

81:8  Klausāties, Mani ļaudis, Es jums došu liecību; Israēl, kaut tu Mani klausītu!

81:9  Lai tavā starpā nav cita Dieva, un tev nebūs pielūgt svešu Dievu.

81:10  Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes; atplet savu muti, lai Es to pildu.

81:11  Bet Mani ļaudis neklausa Manu balsi un Israēlim Manis negribās.

81:12  Tad Es tos arī esmu pametis viņu cietam sirds prātam, ka tie staigā pēc saviem padomiem.

81:13  Kaut Mani ļaudis Man klausītu, un Israēls staigātu uz Maniem ceļiem!

81:14  Es pazemotu viņu ienaidniekus drīz un grieztu Savu roku pret viņu spaidītājiem.

81:15  Kas To Kungu ienīst, tiem bija Viņam padoties, tad tie mūžīgi pastāvētu.

81:16  Un Viņš tos barotu ar briedušiem kviešiem, un ar medu no akmens kalna Es tevi pieēdinātu.”

Chapter 82

82:1  Asafa dziesma. Dievs stāv Savā draudzē, Viņš tura tiesu starp tiem dieviem.

82:2  Cik ilgi jūs gribat netaisni tiesāt un uzlūkot bezdievīgo ļaužu vaigu? (Sela.)

82:3  Izdodiet tiesu nabagam un bāriņam, taisnojiet bēdīgo un nabagu.

82:4  Izglābiet nabagu un bēdīgo, izraujiet viņu no bezdievīgo rokas.

82:5  Bet tie to neatzīst un nesaprot, tie staigā tumsībā; par to zemes pamatiem jāšaubās.

82:6  Gan Es esmu sacījis: jūs esat dievi, un visi tā Visuaugstākā bērni.

82:7  Bet jūs nomirsiet kā cilvēki un iesiet bojā tāpat kā citi lieli kungi.

82:8  Celies, ak Dievs, tiesā pasauli, jo Tev būs par mantību visas tautas.

Chapter 83

83:1  Asafa dziesma. Ak Dievs, neciet klusu, neesi kā mēms un nekavējies, ak stiprais Dievs!

83:2  Jo redzi, Tavi ienaidnieki trako un Tavi nīdētāji paceļ galvu.

83:3  Tie ņēmās viltīgus padomus pret Taviem ļaudīm un sarunājās pret tiem, ko Tu glabā.

83:4  Tie saka tā: nāciet, izdeldēsim tos, ka tie vairs nav tauta, un ka Israēla vārds vairs netop pieminēts.

83:5  Jo no sirds tie kopā ir sarunājušies un derību pret Tevi derējuši,

83:6  Edoma un Ismaēliešu teltis, Moabs un Hagarieši,

83:7  Ģebals, Amons un Amaleks, Fīlisti ar Tirus iedzīvotājiem.

83:8  Arī Asurs stāv viņiem klāt un ir Lata bērniem par elkoni. (Sela.)

83:9  Dari tiem kā Midijanam, kā Siseram, kā Jabinam pie Kisones upes.

83:10  Tie ir samaitāti Endorā un palikuši zemei par mēsliem.

83:11  Dari tos un viņu lielos kungus tā kā Orebu un Zebu, un visus viņu virsniekus kā Zebahu un Calmunu,

83:12  Kas sacīja: ņemsim to jauko Dieva zemi sev par mantu.

83:13  Mans Dievs, dari tos par viesuli, par pelavām vēja priekšā.

83:14  Tā kā uguns mežu sadedzina, un kā liesma kalnus iededzina;

83:15  Tāpat dzenies tiem pakaļ ar Savu vētru un iztrūcini tos ar Savām aukām.

83:16  Pildi viņu vaigus ar kaunu, ka tie, Kungs, meklē Tavu Vārdu.

83:17  Lai tie top kaunā un iztrūcinājās mūžīgi mūžam un kļūst apkaunoti un iet bojā.

83:18  Lai tie atzīst, ka Tu vien ar Savu Vārdu esi Tas Kungs, tas Visuaugstākais pār visu pasauli.

Chapter 84

84:1  Koraha bērnu dziesma uz Ģittit, dziedātāju vadonim. Cik mīlīgas ir Tavas mājvietas, ak Kungs Cebaot!

84:2  Mana dvēsele iekārojās un ilgojās ļoti pēc Tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa priecājās iekš tā dzīvā Dieva.

84:3  Putniņš ir atradis namu un bezdelīga savu ligzdu, kur tā savus bērnus izperē, - pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, mans ķēniņš un mans Dievs.

84:4  Svētīgi ir, kas Tavā namā dzīvo, tie Tevi slavē vienmēr. (Sela.)

84:5  Svētīgi tie cilvēki, kas savu stiprumu meklē pie Tevis, kam sirdīs stāv Tavi ceļi,

84:6  Kas caur raudu ieleju staigājot to dara par avoksnainu zemi; un lietus to pušķo ar svētību.

84:7  Tie iet no spēka uz spēku, tie parādās Dieva priekšā iekš Ciānas.

84:8  Kungs, Dievs Cebaot, klausi manu lūgšanu, atgriez ausis, ak Jēkaba Dievs. (Sela.)

84:9  Dievs, mūsu priekšturamās bruņas, skaties un uzlūko Sava svaidītā vaigu.

84:10  Jo viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstošas citas; man gribās labāki pie Dieva nama sliekšņa stāvēt, nekā mājot bezdievības dzīvokļos.

84:11  Jo Dievs Tas Kungs ir saule un priekšturamās bruņas; Tas Kungs dod žēlastību un godu, Viņš neatrauj labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā.

84:12  Kungs Cebaot, svētīgs ir tas cilvēks, kas uz Tevi paļaujas.

Chapter 85

85:1  Koraha bērnu dziesma, dziedātāju vadonim. Tu, ak Kungs, Savai zemei lēnīgs bijis un Jēkaba cietumu novērsis,

85:2  Tu Savu ļaužu noziegumu esi piedevis, visus viņu grēkus apklājis; (Sela.)

85:3  Tu visu Savu dusmību atņēmis, no Savas karstās bardzības atstājies:

85:4  Atved mūs atpakaļ, ak Dievs, mūsu Pestītājs, un lai Tava dusmība pret mums mitās.

85:5  Vai tad Tu mūžīgi pret mums gribi dusmoties un Tavu bardzību turēt uz bērnu bērniem?

85:6  Vai tad Tu negribi mūs atkal atspirdzināt, ka Tavi ļaudis iekš Tevis var priecāties?

85:7  Parādi mums, Kungs, Tavu žēlastību un dod mums Tavu pestīšanu.

85:8  Es klausīšu, ko Tas Kungs, tas stiprais Dievs, runā, jo Viņš sola mieru Saviem ļaudīm un Saviem svētiem, lai tie negriežās uz ģeķību.

85:9  Tiešām, Viņa palīdzība ir tuvu klāt tiem, kas Viņu bīstas, ka mūsu zemē gods mājo,

85:10  Ka žēlastība un uzticība sastopas, ka taisnība un miers skūpstās,

85:11  Ka patiesība no zemes izaug un taisnība no debesīm skatās.

85:12  Un Tas Kungs dos labumu un mūsu zeme dos savus augļus.

85:13  Taisnība staigās Viņa priekšā un ņemsies Viņa pēdas par ceļu.

Chapter 86

86:1  Dāvida lūgšana. Kungs, atgriez Savas ausis, paklausi mani, jo es esmu bēdīgs un nabags.

86:2  Pasargi manu dvēseli, jo es esmu bezvainīgs; palīdz, mans Dievs, Savam kalpam, kas uz Tevi paļaujas.

86:3  Esi man žēlīgs, ak Kungs! jo es saucu uz Tevi cauru dienu.

86:4  Iepriecini Sava kalpa dvēseli, jo mana dvēsele, Kungs, nesās uz Tevi.

86:5  Jo Tu, Kungs, esi labs, un piedod labprāt no lielas žēlastības visiem, kas Tevi piesauc.

86:6  Kungs, klausies uz manu lūgšanu un ņem vērā manas piesaukšanas balsi.

86:7  Bēdu laikā es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi.

86:8  Neviens starp tiem dieviem nav kā Tu, Kungs, un tā nav nekas kā Tavi darbi.

86:9  Visas tautas, Kungs, ko Tu esi radījis, nāks un pielūgs Tavā priekšā, un godās Tavu vārdu.

86:10  Jo Tu esi liels un dari brīnumus, Tu esi Dievs, Tu vien.

86:11  Māci man, Kungs, Tavu ceļu, es staigāšu iekš Tavas patiesības; valdi manu sirdi pie tā viena, Tavu vārdu bīties.

86:12  Kungs, mans Dievs, es Tevi slavēšu no visas sirds, un godāšu Tavu vārdu mūžīgi.

86:13  Jo Tava žēlastība ir liela pār mani un Tu manu dvēseli esi atpestījis no tās dziļās elles.

86:14  Ak Dievs, lepni ļaudis ceļas pret mani un varas darītāju bars meklē manu dvēseli un Tevi netur priekš savām acīm.

86:15  Bet Tu, Dievs Kungs, esi sirds žēlīgs un lēnprātīgs, pacietīgs un no lielas žēlastības un uzticības.

86:16  Atgriezies pie manis un esi man žēlīgs, dod Savu spēku Savam kalpam, un atpestī Savas kalpones dēlu.

86:17  Dari zīmi pie manis, ka man labi klājās, ka mani nīdētāji to redz un kaunas, ka Tu, Kungs, man palīdzi un mani iepriecini.

Chapter 87

87:1  Koraha bērnu dziesma. Viņas pamati ir likti uz svētiem kalniem.

87:2  Tas Kungs mīļo Ciānas vārtus pār visiem Jēkaba dzīvokļiem.

87:3  Teicamas lietas par tevi top sludinātas, tu Dieva pilsēta. (Sela.)

87:4  Es pieskaitīšu Rahabu un Bābeli pie tiem, kas mani pazīst; redzi, Fīlisti un Tirus ar Moru ļaudīm: šis tur ir dzimis.

87:5  Un par Ciānu sacīs: šis un tas tur ir dzimis, un tas Visuaugstais pats to stiprina.

87:6  Tas Kungs skaitīs un rakstīs tās tautas: šis tur ir dzimis. (Sela.)

87:7  Un dziedot un dejot sauks: visi mani avoti, (ak Ciāna), ir iekš Tevis.

Chapter 88

88:1  Koraha bērnu dziesma, dziedātāju vadonim, ar stabulēm dziedama. Hemana, Ezraka dēla, pamācība. Kungs, Dievs, mans Pestītājs, es Tevi piesaucu dienām naktīm.

88:2  Lai nāk mana lūgšana Tavā priekšā, atgriez Savu ausi pie manas kliegšanas.

88:3  Jo mana dvēsele ir bēdu pilna, un mana dzīvība ir tikusi klāt pie elles.

88:4  Es topu līdzināts tiem, kas bedrē nogrimst, es esmu kā vīrs, kam spēka nav.

88:5  Pie tiem nomirušiem es esmu piešķirts, tā kā tie nokautie, kas kapā guļ, ko Tu vairs nepiemini, un kas no Tavas rokas ir atšķirti.

88:6  Tu mani esi licis visdziļākā bedrē, tumsībā un dziļumā.

88:7  Tava bardzība mani spiež, Tu mani apbēdini ar visiem Saviem plūdiem. (Sela.)

88:8  Manus draugus Tu esi licis tālu no manis, tiem Tu mani esi darījis par negantību: es esmu kā cietumā un nevaru tikt ārā.

88:9  Mana acs īgst no bēdām, ak Kungs. Es Tevi piesaucu ikdienas, es izstiepju savas rokas uz Tevi.

88:10  Vai tad Tu pie mirušiem darīsi brīnumus? Jeb vai aizmigušie celsies un Tev pateiksies? (Sela.)

88:11  Vai kapā sludinās Tavu žēlastību un Tavu uzticību nāves vietā?

88:12  Vai Tavus brīnumus tumsībā atzīs un Tavu taisnību tai zemē, kur neko vairs nepiemin?

88:13  Bet es Tevi piesaucu, Kungs, un mana lūgšana nāk agri Tavā priekšā.

88:14  Kāpēc Tu atstūmi, Kungs, manu dvēseli un paslēpi Savu vaigu priekš manis?

88:15  Es esmu bēdīgs un novārdzis no pašas jaunības, es ciešu Tavas briesmas, ka es gandrīz izmistu.

88:16  Tava bardzība iet pār mani, Tavas briesmas mani nospaida.

88:17  Tās mani apņem kā ūdens plūdi cauru dienu, tās visai(pilnīgi) mani apstāj.

88:18  Tu dari, ka draugi un tuvākie paliek tālu nost no manis; mani pazīstamie priekš manis apslēpjās.

Chapter 89

89:1  Etana, Ezraka dēla, pamācība. Es dziedāšu no Tā Kunga žēlastības mūžīgi un darīšu zināmu Viņa patiesību ar savu muti līdz radu radiem.

89:2  Jo es saku: “Mūžīga žēlastība uzcelta debesīs; tur Tu piestiprini Savu patiesību.”

89:3  “Es esmu derību derējis ar Savu izredzēto, Es Dāvidam, Savam kalpam, esmu zvērējis.

89:4  Es apstiprināšu tavu dzimumu mūžīgi un uztaisīšu tavu goda krēslu līdz bērnu bērniem.” (Sela.)

89:5  Par to debesis slavē, ak Kungs, Tavus brīnumus, ir Tavu patiesību tai svētā draudzē.

89:6  Jo kas ir debesīs Tam Kungam līdzīgs? Kas ir kā Tas Kungs starp Dieva bērniem?

89:7  Tas stiprais Dievs ir ļoti bijājams to svēto draudzē un bīstams pār visiem, kas ir ap Viņu.

89:8  Kungs, Dievs Cebaot, kas ir tāds kā Tu, tāds varens, ak Kungs! Un Tava patiesība ir ap Tevi.

89:9  Tu valdi pār grezno jūru; kad viņas viļņi ceļas, tad Tu tos klusini.

89:10  Tu satrieci Rahabu kā nokautu, Tu izkaisi Savus ienaidniekus ar Savu vareno elkoni.

89:11  Tev pieder debesis, arī zeme Tev pieder; zemes virsu un viņas pilnumu Tu esi radījis.

89:12  Ziemeli un dienasvidu tu esi radījis; Tābors un Hermons gavilē par Tavu vārdu.

89:13  Tev ir spēcīgs elkonis, stipra ir Tava roka un augsta Tava labā roka.

89:14  Taisnība un tiesa ir Tava valdības krēsla pamati, žēlastība un patiesība iet Tavā priekšā.

89:15  Svētīgi tie ļaudis, kas māk gavilēt; ak Kungs, tie staigā Tava vaiga gaišumā.

89:16  Par Tavu vārdu tie priecājās vienmēr un caur Tavu taisnību tie ir paaugstināti.

89:17  Jo Tu esi viņu stipruma rota, un caur Tavu labprātību Tu mūsu ragu paaugstini.

89:18  Jo mūsu priekšturamās bruņas ir no Tā Kunga, un no Israēla Svētā ir mūsu ķēniņš.

89:19  Citkārt Tu runāji caur parādīšanu Savam svētam un sacīji: Es esmu vienam varenam palīgu sniedzis, Es esmu paaugstinājis vienu izredzētu no tiem ļaudīm.

89:20  Es Dāvidu, Savu kalpu, esmu atradis, ar Savu svēto eļļu Es to esmu svaidījis.

89:21  Mana roka būs līdz ar to vienmēr, un Mans elkonis viņu spēcinās;

89:22  Ienaidnieks viņu nevajās un ļaundaris viņu nespaidīs.

89:23  Bet Es satriekšu viņa pretiniekus viņa priekšā un sadauzīšu viņa ienaidniekus.

89:24  Un Mana uzticība un žēlastība būs ar viņu, un viņa rags caur Manu vārdu taps paaugstināts.

89:25  Un Es viņa roku likšu līdz jūrai, un viņa labo roku līdz tām lielupēm.

89:26  Viņš Mani piesauks: Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas patvērums.

89:27  Un Es viņu iecelšu par to pirmdzimušo, par to visaugsto starp tiem ķēniņiem virs zemes.

89:28  Savu žēlastību Es viņam turēšu mūžīgi, un Mana derība ar viņu paliks pastāvīga.

89:29  Es viņam došu dzimumu mūžīgi un darīšu viņa goda krēslu kā debesu dienas.

89:30  Bet kad viņa bērni Manu bauslību atstās un Manās tiesās nestaigās;

89:31  Kad tie Manus likumus sagānīs un Manus baušļus neturēs;

89:32  Tad Es viņu pārkāpumus piemeklēšu ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem.

89:33  Bet Savu žēlastību Es no viņa neatraušu un Savu patiesību Es neaizliegšu.

89:34  Es Savu derību nesagānīšu un, ko Manas lūpas runājušas, to Es nepārgrozīšu.

89:35  Vienu lietu pie Savas svētības Es esmu zvērējis: tiešām, Es Dāvidam nemelošu.

89:36  Viņa dzimums būs mūžīgi, un viņa goda krēsls manā priekšā kā saule.

89:37  Viņš būs mūžīgi stiprs kā mēnesis un būs pastāvīgs, kā tas liecinieks padebešos. (Sela.)

89:38  Bet nu Tu viņu esi atstūmis un atmetis, Tu esi apskaities pret Savu svaidīto.

89:39  Tu Sava kalpa derību esi iznīcinājis, viņa kroni Tu esi nometis zemē.

89:40  Tu esi salauzis visus viņa mūrus, viņa stiprās pilis Tu esi licis drupās.

89:41  Visi, kas iet garām, viņu aplaupa; viņš saviem kaimiņiem ir palicis par apsmieklu.

89:42  Tu paaugstināji viņa spaidītāju labo roku, Tu iepriecināji visus viņa ienaidniekus.

89:43  Arī viņa zobena asmeni Tu esi atņēmis un neesi licis viņam pastāvēt karā.

89:44  Tu viņa glītumam licis mitēties un nogāzis zemē viņa goda krēslu.

89:45  Tu esi paīsinājis viņa jaunības dienas, Tu viņu apsedzis ar kaunu. (Sela.)

89:46  Cik ilgi, ak Kungs, Tu gribi pilnīgi apslēpties, un cik ilgi Tava bardzība degs kā uguns?

89:47  Piemini, kāds ir mans mūžs, cik nīcīgus Tu visus cilvēku bērnus esi radījis?

89:48  Kurš cilvēks dzīvo, kas nāvi neredzēs? Kas savu dvēseli izglābs no kapa varas? (Sela.)

89:49  Kungs, kur ir Tava senējā žēlastība, ko Tu Savā uzticībā Dāvidam esi zvērējis?

89:50  Piemini, ak Kungs, Savu kalpu kaunu, ko es savā sirdī nesu, no visām pasaules tautām,

89:51  Ka Tavi ienaidnieki nievā, ak Kungs, ka tie nievā Tava svaidītā pēdas.

89:52  Slavēts lai ir Tas Kungs mūžīgi! Āmen, Āmen.

Chapter 90

90:1  Mozus, Tā Dieva vīra, lūgšana.

90:2  Kungs, Tu mums esi par patvērumu uz radu radiem; pirms kalni radušies un Tu zemi un pasauli biji sataisījis, Tu esi mūžīgi mūžam tas stiprais Dievs.

90:3  Tu cilvēkus dari par pīšļiem un saki: griežaties atpakaļ, jūs cilvēku bērni.

90:4  Jo tūkstoši gadi Tavā priekšā ir kā tā diena, kas vakar pagājusi, un kā vienas nakts vaktis.

90:5  Tu tos aizrauj kā plūdos; tie ir kā miegs, tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ,

90:6  Kas rītā zaļo un atzeļ, un vakarā top nopļauta un kalst.

90:7  Jo caur Tavu dusmību mēs iznīkstam un caur Tavu bardzību mēs topam izbiedēti.

90:8  Tu lieci mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus priekš Sava vaiga gaišuma.

90:9  Jo visas mūsu dienas aiziet caur Tavu dusmību; mēs pavadām savus gadus kā pasaku.

90:10  Mūsu dzīvības laiks stāv septiņdesmit gadus, vai, ja kas ļoti stiprs, astoņdesmit gadus, un viņas labums ir grūtums un bēdas; jo tā aiziet ātri un mēs skrienam nost.

90:11  Bet kas atzīst Tavas dusmības stiprumu un Tavu bardzību, Tevi bīdamies?

90:12  Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam.

90:13  Atgriezies, Kungs, atkal pie mums, - cik ilgi tad tas būs? un esi Saviem kalpiem žēlīgs.

90:14  Paēdini mūs agri ar Savu žēlastību, tad mēs gavilēsim, un priecāsimies visu savu mūžu.

90:15  Iepriecini mūs pēc tām dienām, kur Tu mūs apbēdinājis, pēc tiem gadiem, kur esam redzējuši ļaunumu.

90:16  Parādi Saviem kalpiem Savus darbus un Savu godu viņu bērniem.

90:17  Un Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība lai paliek pār mums! Un pašķir pie mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu, to Tu pašķir!

Chapter 91

91:1  Kas sēž tā Visuaugstākā patvērumā un mīt tā Visuvarenā ēnā,

91:2  Tas saka uz To Kungu: mana cerība un mana stipra pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos.

91:3  Jo Viņš tevi glābj no mednieka valgiem, no kaitīgā mēra.

91:4  Viņš tevi sedz Saviem spārniem, un apakš Viņa spārniem tu esi glābts; Viņa patiesība ir par apsegu un par priekšturamām bruņām,

91:5  Ka tev nav ko bīties no nakts baidekļiem, no bultām, kas dienā skraida,

91:6  No mēra, kas tumsā lien, no sērgas, kas dienas vidū samaitā.

91:7  Jebšu tūkstoši krīt tev sānis, un desmit tūkstoši pie tavas labās rokas, taču tevi neaizņems.

91:8  Tiešām, ar savām acīm tu uzlūkosi un redzēsi, kā bezdievīgiem top atmaksāts.

91:9  Tu, Kungs, esi mans patvērums! To Visuaugstāko tu esi licis par savu stiprumu.

91:10  Ļaunums tev neuzies, un pie tava dzīvokļa mokas nepiestāsies.

91:11  Jo Viņš Saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, tevi pasargāt uz visiem taviem ceļiem.

91:12  Tie tevi uz rokām nesīs, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.

91:13  Pār lauvām un odzēm tu kāpsi un samīsi jaunos lauvas un pūķus.

91:14  „Viņš tveras pie Manis, un Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu vārdu.

91:15  Viņš Mani piesauc, un Es viņu paklausīšu. Es viņam klāt esmu bēdās, Es viņu gribu izraut un viņu pagodināt.

91:16  Ar ilgu dzīvošanu Es viņu gribu paēdināt un viņam parādīt Savu pestīšanu“.

Chapter 92

92:1  Dziesma svētdienā dziedama. Laba lieta ir, To Kungu slavēt un dziedāt Tavam Vārdam, Tu Visuaugstākais,

92:2  Rītos izteikt Tavu žēlastību un naktīs Tavu uzticību,

92:3  Uz tām desmit stīgām un uz stabulēm, ar spēlēšanu uz koklēm.

92:4  Jo, Kungs, Tu mani iepriecini ar Saviem darbiem; es gavilēju par to, ko Tava roka dara.

92:5  Ak Kungs, cik lieli ir Tavi darbi, cik ļoti dziļas Tavas domas!

92:6  Nejēga to neatzīst, un ģeķis to nesaprot.

92:7  Gan bezdievīgie zaļo kā zāle, un visi ļauna darītāji zeļ; tomēr tie top izdeldēti mūžīgi mūžam.

92:8  Bet Tu, Kungs, esi tas augstākais mūžīgi.

92:9  Jo redzi, Tavi ienaidnieki, ak Kungs, redzi, Tavi ienaidnieki iet bojā, visi ļaundarītāji top izkaisīti.

92:10  Bet Tu paaugstini manu ragu kā vērša ragu; es esmu apliets ar jaunu eļļu.

92:11  Un manas acis uzlūko ar prieku manus nicinātājus, manas ausis iepriecinājās par tiem, kas ļaunā prātā pret mani ceļas.

92:12  Taisnais zaļo kā palma koks, viņš aug kā ciedru koks uz Lībanus.

92:13  Kas Tā Kunga namā ir stādīti, tie zaļo mūsu Dieva pagalmos.

92:14  Vēl pašā vecumā tie nes augļus, tie ir auglīgi un zaļi,

92:15  Un stāsta, ka Tas Kungs, mans patvērums, ir taisns, un netaisnības nav pie Viņa.

Chapter 93

93:1  Tas Kungs ir ķēniņš un ar godību ģērbies, Tas Kungs ir ģērbies un apjozies ar spēku; tādēļ pasaule stāv stipra, ka nešaubās.

93:2  Tavs valdības krēsls stāv stiprs no sendienām; Tu esi no mūžības.

93:3  Upes paceļ, ak Kungs, upes paceļ savu kaukšanu, upes paceļ savu krākšanu.

93:4  Pār lielu ūdeņu krākšanu, pār varenām jūras bangām Tas Kungs ir jo varens augstībā.

93:5  Tavas liecības ir visai uzticamas; svētums ir Tava nama jaukums, ak Kungs, mūžīgi.

Chapter 94

94:1  Kungs, Dievs, Tu atriebējs, ak Tu stiprais Dievs, Tu atriebējs, parādies!

94:2  Celies, Tu pasaules soģi, atmaksā tiem lepniem pēc viņu nopelna.

94:3  Cik ilgi tiem bezdievīgiem, Kungs, cik ilgi tiem bezdievīgiem būs priecāties?

94:4  Pārplūstot tie runā pārgalvīgi, un visi ļaundarītāji greznojās.

94:5  Ak, Kungs, tie samin Tavus ļaudis un nospiež Tavu īpašumu,

94:6  Atraitnes un svešiniekus tie nokauj un nomaitā bāriņus,

94:7  Un saka: Tas Kungs to neredz, un Jēkaba Dievs to nemana.

94:8  Ņemiet vērā, jūs bezprātīgie starp tiem ļaudīm, un jūs ģeķi, kad jūs paliksiet gudri?

94:9  Kas ausi ir dēstījis, vai tas nedzirdēs? Kas aci darījis, vai tas neredzēs?

94:10  Kas tautas pārmāca, vai tas nesodīs? Tas, kas cilvēkiem māca atzīšanu,

94:11  Tas Kungs zin cilvēku domas, ka tās ir nelietīgas.

94:12  Svētīgs tas vīrs, ko Tu, Kungs, pārmāci, un kam Tu māci Savu bauslību,

94:13  To mierināt bēdu dienās, tiekams bezdievīgam bedri raks.

94:14  Jo Tas Kungs neatstums Savus ļaudis un nepametīs Savu mantas tiesu.

94:15  Jo pie taisnības jāgriežas tiesai, un tam piekritīs visi sirdsskaidrie.

94:16  Kas mani aizstāv pret netaisniem? Un kas man stāv klāt pret ļaundarītājiem?

94:17  Ja Tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad gan mana dvēsele drīz gulētu klusumā.

94:18  Kad es jau sacītu: kāja man slīd, tad Tava žēlastība, ak Kungs, mani tur.

94:19  Kad man daudz sirdēstu, tad Tava iepriecināšana ielīksmo manu dvēseli.

94:20  Vai Tu biedrs būtu tam posta krēslam, kas blēdību izperē taisnības vietā? -

94:21  Tie sapulcējās pret taisnā dvēseli un pazudina nenoziedzīgas asinis.

94:22  Bet Tas Kungs ir mans patvērums, un mans Dievs mana pils, kur glābjos.

94:23  Un Viņš tiem atmaksās viņu noziegumu un tos izdeldēs viņu blēdībā. Tas Kungs, mūsu Dievs, tos izdeldēs.

Chapter 95

95:1  Nāciet, dziedāsim Tam Kungam priecīgi, gavilēsim savas pestīšanas patvērumam.

95:2  Ejam priekš Viņa vaiga ar pateikšanu, gavilēsim Viņam ar dziesmām.

95:3  Jo Tas Kungs ir tas lielais un stiprais Dievs un tas lielais ķēniņš pār visiem dieviem.

95:4  Viņa rokā ir zemes dziļumi, un kalnu augstumi Viņam pieder.

95:5  Viņam pieder jūra, jo Viņš to radījis, un Viņa rokas sausumu ir cēlušas.

95:6  Nāciet, pielūgsim, klanīsimies un metīsimies ceļos priekš Tā Kunga, sava radītāja.

95:7  Jo Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa ganības ļaudis un Viņa rokas avis.

95:8  Šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdiet, tad neapcietinājiet savas sirdis, tā kā Meribā, tā kā Masā tuksnesī,

95:9  Kur jūsu tēvi Mani kārdināja, Mani pārbaudīja, lai gan Manus darbus redzēja.

95:10  Man četrdesmit gadus raizes ir bijušas ar šo tautu, tā ka Es sacīju: tie ir ļaudis, kam sirds maldās un kas Manus ceļus nepazīst.

95:11  Tādēļ Es Savā dusmībā esmu zvērējis: tiešām, tiem nebūs nākt pie Manas dusas.

Chapter 96

96:1  Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, dziediet Tam Kungam visa pasaule;

96:2  Dziediet Tam Kungam, teiciet Viņa Vārdu, sludinājiet dienu no dienas Viņa pestīšanu.

96:3  Izteiciet pagānu starpā Viņa godu, visu tautu starpā Viņa brīnumus.

96:4  Jo Tas Kungs ir liels un ļoti teicams, Viņš ir bijājams pār visiem dieviem.

96:5  Jo visi tautu dievi ir elki, bet Tas Kungs ir radījis debesis.

96:6  Augstība un godība ir Viņa priekšā, spēks un glītums Viņa svētā vietā.

96:7  Dodiet Tam Kungam, jūs ļaužu tautas, dodiet Tam Kungam godu un spēku.

96:8  Dodiet Tam Kungam Viņa vārda godu, nesiet dāvanas un nāciet Viņa pagalmos.

96:9  Pielūdziet To Kungu svētā glītumā, priekš Viņa vaiga lai dreb visa pasaule.

96:10  Sakait starp tautām: Tas Kungs ir ķēniņš: tādēļ pasaule stāv stipra, ka nešaubās; Viņš tiesās tos ļaudis ar taisnību.

96:11  Priecājies, debess, un līksmojies, zeme, jūra lai krāc un viss, kas tur iekšā.

96:12  Lauks lai priecājās ar visu, kas tur stāv, visi meža koki lai gavilē

96:13  Priekš Tā Kunga vaiga, jo Viņš nāk, jo Viņš nāk pasauli tiesāt. Zemes virsu Viņš tiesās ar taisnību un tos ļaudis ar Savu patiesību.

Chapter 97

97:1  Tas Kungs ir ķēniņš, - lai priecājās zeme, un salas lai līksmojās lielā pulkā.

97:2  Padebesis un krēslība ir ap Viņu, taisnība un tiesa ir Viņa godības krēsla stiprums.

97:3  Uguns iet Viņa priekšā un iededzina visapkārt Viņa pretiniekus.

97:4  Viņa zibeņi apgaismo pasauli; zemes virsas to redz un dreb.

97:5  Kalni izkūst kā vaski Tā Kunga priekšā, tā visas pasaules Kunga priekšā.

97:6  Debesis izstāsta Viņa taisnību, un visi ļaudis redz Viņa godu.

97:7  Kaunā top visi, kas bildēm kalpo un lielās ar elkiem; pielūdziet Viņu, visi dievi.

97:8  Ciāna klausās un priecājās, Jūda meitas līksmojās, Kungs, kad Tu tiesā.

97:9  Jo Tu, Kungs, esi tas Visuaugstākais pār visu pasauli, ļoti paaugstināts pār visiem dieviem.

97:10  Ienīstiet ļaunu, jūs, kas To Kungu mīļojiet; Viņš pasargā Savu svēto dvēseles, no bezdievīgo rokas Viņš tos izglābs.

97:11  Taisnam aust gaišums, un prieks sirdsskaidriem.

97:12  Priecājaties iekš Tā Kunga, jūs taisnie, un teiciet Viņa svēto vārdu.

Chapter 98

98:1  Dziesma. Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš dara brīnumus; Viņš palīdz ar Savu labo roku un ar Savu svēto elkoni.

98:2  Tas Kungs ir zināmu darījis Savu pestīšanu, tautu priekšā Viņš parādījis Savu taisnību.

98:3  Viņš pieminējis Savu žēlastību un Savu uzticību Israēla namam, un visi zemes gali redz mūsu Dieva pestīšanu.

98:4  Gavilējiet Tam Kungam, visa zeme, skandinājiet priecīgi, līksmojaties priecīgi un dziediet.

98:5  Dziediet Tam Kungam ar koklēm, ar koklēm un dziesmas skaņu,

98:6  Ar trumetēm un ar bazūņu skaņu, gavilējiet tā ķēniņa, Tā Kunga priekšā.

98:7  Lai jūra krāc un kas iekš tās ir, zemes virsas un kas tur dzīvo.

98:8  Lai upes plaukšķina, un kalni lai kopā līksmojās

98:9  Tā Kunga priekšā, jo Viņš nāk zemi tiesāt; Viņš tiesās pasauli ar taisnību un tos ļaudis ar tiesu.

Chapter 99

99:1  Tas Kungs ir ķēniņš, - tautas dreb; Viņš sēž pār ķerubiem, - zeme trīc.

99:2  Tas Kungs ir liels iekš Ciānas, un Viņš ir augsts pār visiem ļaudīm.

99:3  Tavu lielo un bijājamo Vārdu lai teic, jo Tas ir svēts;

99:4  Ar taisnību Tu esi nodibinājis ķēniņa stiprumu, kas tiesu mīļo; Tu esi iecēlis tiesu un taisnību iekš Jēkaba.

99:5  Paaugstinājiet To Kungu, mūsu Dievu, un pielūdziet Viņa kāju pamesla priekšā; Viņš ir svēts.

99:6  Mozus un Ārons starp Viņa priesteriem, un Samuēls starp tiem, kas piesauc Viņa Vārdu; tie piesauca To Kungu, un Viņš tos paklausīja.

99:7  Viņš runāja uz tiem padebeša-stabā; tie turēja Viņa liecības un tos likumus, ko Viņš tiem bija devis.

99:8  Kungs, mūsu Dievs, Tu tos paklausīji, Tu stiprais Dievs tiem piedevi un biji atriebējs par viņu darbiem.

99:9  Paaugstinājiet To Kungu, mūsu Dievu, un pielūdziet Viņa svētā kalnā, jo Tas Kungs, mūsu Dievs, ir svēts.

Chapter 100

100:1  Pateicības dziesma. Gavilējiet Tam Kungam, visa pasaule.

100:2  Kalpojiet Tam Kungam ar prieku, nāciet priekš Viņa vaiga ar gavilēšanu.

100:3  Atzīstiet, ka Tas Kungs ir Dievs; Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par Saviem ļaudīm un par Savas ganības avīm.

100:4  Ieejat pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu; pateiciet Viņam, slavējiet Viņa Vārdu.

100:5  Jo Tas Kungs ir labs; Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība līdz radu radiem.

Chapter 101

101:1  Dāvida dziesma. No žēlastības un tiesas es gribu dziedāt, - Tev, Kungs, es dziedāšu.

101:2  Es likšu vērā nenoziedzības ceļu, - kad Tu nāksi pie manis? - Es staigāšu ar skaidru sirdi savā namā.

101:3  Uz ļaunām lietām es nelūkošu, grēka darbu es ienīstu, ka tas nebūs pie manis.

101:4  Nikna sirds lai ir tālu no manis, ļauna es negribu zināt.

101:5  Kas savu tuvāko slepeni aprunā, to es izdeldēšu, kam lepnas acis un grezna sirds, to es necietīšu.

101:6  Manas acis raugās uz tiem uzticīgiem iekš zemes, ka tie paliek pie manis; kas taisnu ceļu staigā, tas man kalpos.

101:7  Kas blēdību dara, tas nepaliks manā namā; kas melus runā, nepastāvēs priekš manām acīm.

101:8  Ik rītus es nomaitāšu visus bezdievīgos iekš zemes, ka es izdeldu visus ļaundarītājus no Tā Kunga pilsētas.

Chapter 102

102:1  Bēdu cilvēka lūgšana, kad tas ir noskumis un savas žēlabas izgāž Tā Kunga priekšā. Ak Kungs, klausi manu lūgšanu, un mana saukšana lai nāk pie Tevis.

102:2  Neapslēp Savu vaigu priekš manis, atgriez Savu ausi pie manis bēdu laikā; tai dienā, kad es saucu, paklausi mani drīz.

102:3  Jo manas dienas ir iznīkušas kā dūmi, un mani kauli ir izdeguši kā pagale.

102:4  Mana sirds ir sasista un izkaltusi kā zāle, tā ka es aizmirstu pat savu maizi ēst.

102:5  Mani kauli līp pie manas miesas no kaukšanas un nopūšanās.

102:6  Es esmu tā kā dumpis tuksnesī, es esmu kā apogs (pūce) izpostītās vietās.

102:7  Es esmu nomodā un tāpat kā vientulis putns uz jumta.

102:8  Mani ienaidnieki mani nievā cauru dienu; kas pret mani trako, tie mani dara par lāsta vārdu.

102:9  Jo es ēdu pelnus kā maizi un sajaucu savu dzērienu ar asarām,

102:10  Tavas bardzības un dusmības pēc, jo Tu mani esi pacēlis un atkal nogāzis.

102:11  Manas dienas ir kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle.

102:12  Bet Tu, Kungs, paliec mūžīgi un Tava piemiņa līdz radu radiem.

102:13  Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo jau ir laiks par viņu apžēloties, jo tas nospriestais laiks ir atnācis.

102:14  Jo Tavi kalpi mīļo viņas akmeņus un žēlojās, ka tā guļ pīšļos.

102:15  Tad pagāni bīsies Tā Kunga Vārdu, un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību,

102:16  Kad Tas Kungs Ciānu uztaisīs un parādīsies Savā godībā.

102:17  Viņš griežas pie bēdu ļaužu lūgšanas un nenicina pielūgšanu.

102:18  Lai tas top uzrakstīts pēcnākamiem, un tie ļaudis, kas vēl taps radīti, slavēs To Kungu.

102:19  Jo Viņš skatās no Sava svēta augstuma, Tas Kungs lūko no debesīm uz zemi,

102:20  Ka Viņš dzird cietumnieku nopūšanos un atsvabina nāves bērnus;

102:21  Ka Tā Kunga vārds top sludināts Ciānā un Viņa slava Jeruzālemē,

102:22  Kad tautas sapulcējās kopā un valstis, Tam Kungam kalpot.

102:23  Bet Viņš ir pazemojis ceļā manu spēku un paīsinājis manas dienas.

102:24  Es saku: mans Dievs, neņem mani nost pusmūžā. Tavi gadi paliek līdz radu radiem.

102:25  Senlaikus Tu esi nodibinājis zemi, un debesis ir Tavu roku darbs.

102:26  Tās zudīs, bet Tu pastāvēsi; tās sadils visas, kā drēbes; Tu tās pārvērtīsi kā drānas, un tās pārvērtīsies;

102:27  Bet Tu palieci tas pats, un Tavi gadi nebeigsies.

102:28  Tavu kalpu bērni paliks, un viņu dzimums būs pastāvīgs Tavā priekšā.

Chapter 103

103:1  Dāvida dziesma. Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas iekš manis, Viņa svēto vārdu.

103:2  Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev laba darījis.

103:3  Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedina visas tavas vainas.

103:4  Viņš izglābj tavu dzīvību no samaitāšanas un pušķo tevi ar žēlastību un apžēlošanām.

103:5  Viņš pieēdina tavu muti ar labumu, ka tu atjaunojies kā ērglis.

103:6  Tas Kungs izdod taisnību un tiesu visiem, kas top apbēdināti.

103:7  Viņš Mozum darījis zināmus Savus ceļus, Israēla bērniem Savus darbus.

103:8  Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un no lielas žēlastības.

103:9  Viņš ķildu neturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi.

103:10  Viņš mums nedara pēc mūsu grēkiem un mums nemaksā pēc mūsu noziegumiem.

103:11  Jo cik augstas debesis ir pār zemi, tik spēcīga Viņa žēlastība pār tiem, kas Viņu bīstas.

103:12  Cik tālu rīti no vakariem, tik tālu Viņš liek mūsu pārkāpumus nost no mums.

103:13  Tā kā tēvs apžēlojās par bērniem, tā Tas Kungs žēlo tos, kas Viņu bīstas.

103:14  Jo Viņš zin, kāds radījums mēs esam, Viņš piemin, ka mēs esam pīšļi.

103:15  Cilvēks savā dzīvībā ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā.

103:16  Kad vējš pār to pāriet, tad viņas vairs nav, un viņas vietu vairs nepazīst.

103:17  Bet Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam pār tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība līdz bērnu bērniem

103:18  Pie tiem, kas Viņa derību tur un Viņa baušļus piemin, ka tie tos dara.

103:19  Tas Kungs ir stiprinājis Savu godības krēslu debesīs, un Viņa valstība valda pār visu.

103:20  Teiciet To Kungu, Viņa eņģeļi, jūs stiprie karotāji, kas Viņa vārdu izdara, klausīdami Viņa vārda balsi.

103:21  Teiciet To Kungu, visi Viņa spēcīgie pulki, jūs Viņa sulaiņi, kas dara pēc Viņa prāta.

103:22  Teiciet To Kungu, visi Viņa darbi visās vietās, kur Viņš valda. Teici To Kungu, mana dvēsele.

Chapter 104

104:1  Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību aptērpies.

104:2  Tu ģērbies gaišumā kā apģērbā; tu izklāj debesis kā telti.

104:3  Tu ūdeņus augstībā sev lieci par grīdu, tu dari padebešus par saviem ratiem, tu staigā uz vēja spārniem.

104:4  Tu dari vējus par Saviem eņģeļiem un uguns liesmas par Saviem sulaiņiem.

104:5  Zemi Tu esi dibinājis uz viņas pamatiem, ka tā nešaubās ne mūžam.

104:6  Ar jūras dziļumiem Tu to apsedzis kā ar apģērbu, ūdeņi stāvēja pār kalniem.

104:7  No Taviem draudiem tie bēga, no Tava pērkona tie steidzās projām;

104:8  Kalni cēlās un lejas nogrima tai vietā, ko Tu tām biji licis.

104:9  Tu esi licis robežas, tās tie (ūdeņi) nepārkāps un zemi vairs neapklās.

104:10  Tu izvadi avotus pa ielejām, ka tie tek starp kalniem.

104:11  Tie dzirdina visus lauka zvērus, tur atdzeras meža ēzeļi.

104:12  Pie tiem mīt debesputni, zaros tie dzied.

104:13  Tu slapini kalnus no augšienes; ar augļiem, ko Tu radi, zeme top piepildīta.

104:14  Tu liec zālei augt priekš lopiem un sējai cilvēkam par labu, lai nāk maize no zemes

104:15  Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi.

104:16  Tā Kunga koki top papilnam slacināti, ciedra koki uz Lībanus, ko Viņš ir dēstījis.

104:17  Tur putni dara ligzdas un stārķi dzīvo uz priedēm.

104:18  Augstie kalni ir priekš mežu kazām, klintis kalna āpšiem par patvērumu.

104:19  Tu esi darījis mēnesi laikmetiem, saule zin savu noiešanu.

104:20  Tu dari tumsu, ka nakts metās; tad kustās visi meža zvēri.

104:21  Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, meklēdami savu barību no Dieva.

104:22  Un kad saule lec, tad tie atkal aizbēg un apguļas savās alās.

104:23  Tad cilvēks iziet pie sava darba, pie sava lauka darba līdz vakaram.

104:24  Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Tos visus Tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir Tava padoma pilna.

104:25  Redzi, jūra, liela un plata uz abējām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā visādi zvēri, lieli, mazi.

104:26  Tur iet lielas laivas un Levijatans, ko Tu esi radījis, tur dzīvoties.

104:27  Tie visi uz Tevi gaida, ka Tu tiem barību dodi savā laikā.

104:28  Kad Tu tiem dod, tad tie salasa; kad Tu Savu roku atveri, tad tie ar labumu top pieēdināti.

104:29  Tu apslēpi Savu vaigu, tad tie iztrūkstas; Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem.

104:30  Tu sūti Savu Garu, tad tie top radīti, un Tu atjauno zemes ģīmi.

104:31  Tā Kunga godība paliek mūžīgi; Tas Kungs priecājās par Saviem darbiem.

104:32  Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb; Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.

104:33  Es dziedāšu Tam Kungam, kamēr es dzīvoju; es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu.

104:34  Manas domas Viņam lai patīk; es priecāšos iekš Tā Kunga.

104:35  Grēcinieki no zemes lai izzūd un bezdievīgo lai vairs nav. Teici To Kungu, mana dvēsele, Alleluja.

Chapter 105

105:1  Pateiciet Tam Kungam, piesauciet Viņa Vārdu, dariet zināmus starp tiem ļaudīm Viņa darbus.

105:2  Dziediet Viņam, slavējiet Viņu ar dziesmām, pārdomājiet visus Viņa brīnumus.

105:3  Slavējiet Viņa svēto vārdu; lai tās sirdis priecājās, kas To Kungu meklē.

105:4  Vaicājiet pēc Tā Kunga un pēc Viņa spēka, meklējiet vienmēr Viņa vaigu.

105:5  Pieminiet Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis, Viņa brīnuma darbus un Viņa mutes tiesas, -

105:6  Tu Ābrahāma, Viņa kalpa dzimums, jūs Jēkaba bērni, Dieva izredzētie!

105:7  Viņš ir Tas Kungs, mūsu Dievs; Viņa tiesas iet pār visu zemi.

105:8  Viņš piemin Savu derību mūžam, to vārdu, ko Viņš ir iecēlis tūkstošiem dzimumiem,

105:9  Ko Viņš ar Ābrahāmu derējis un ko zvērējis Īzakam.

105:10  To Viņš arī Jēkabam ir iecēlis par likumu, Israēlim par mūžīgu derību,

105:11  Sacīdams: tev Es došu Kanaāna zemi, jūsu mantības daļu;

105:12  Kad tie vēl bija mazs pulciņš, ne daudz, un svešinieki iekš tās,

105:13  Un staigāja no vienas tautas pie otras, no vienas valsts pie otras valsts ļaudīm,

105:14  Viņš nevienam neļāva tos apbēdināt, Viņš arī ķēniņus sodīja viņu dēļ:

105:15  Neaizskariet Manus svaidītos un nedariet ļauna Maniem praviešiem!

105:16  Viņš aicināja badu pār zemi, Viņš atņēma visu maizes padomu.

105:17  Viņš sūtīja viņu priekšā vienu vīru; Jāzeps tapa pārdots par kalpu.

105:18  Viņa kājas tapa spaidītas siekstā, viņa miesas nāca dzelzīs,

105:19  Tiekams viņa vārds notika, un Tā Kunga sludinājums to pārbaudīja.

105:20  Tas ķēniņš sūtīja un lika to atraisīt, tas ļaužu valdītājs to atlaida vaļā.

105:21  Viņš to iecēla par kungu savam namam un par valdnieku visai savai mantai.

105:22  Ka tas saistītu viņa lielkungus pēc sava prāta un mācītu gudrību viņa vecākajiem.

105:23  Tā Israēls nāca Ēģiptes zemē un Jēkabs piemita Hama zemē.

105:24  Un Viņš Saviem ļaudīm lika augumā augt un tos darīja jo varenus nekā viņu pretiniekus.

105:25  Viņš pārvērsa viņu sirdi, ienīdēt Viņa ļaudis un ar viltu glūnēt uz Viņa kalpiem.

105:26  Viņš sūtīja Mozu, Savu kalpu, un Āronu, ko Viņš bija izredzējis.

105:27  Tie darīja viņu starpā Dieva brīnumus un brīnuma zīmes Hama zemē.

105:28  Viņš sūtīja tumsu, tad kļuva tumšs; un tie Viņa Vārdam neturējās pretī.

105:29  Viņš pārvērsa viņu ūdeņus par asinīm un nokāva viņu zivis.

105:30  Viņu zeme mudžēja no vardēm viņu ķēniņu kambaros.

105:31  Viņš runāja, tad nāca kukaiņi, utis visās viņu robežās.

105:32  Viņš tiem deva krusu lietus vietā, uguns liesmas viņu zemē,

105:33  Un sasita viņu vīna kokus un viņu vīģes kokus un salauzīja kokus viņu robežās.

105:34  Viņš runāja, tad nāca siseņi un vaboles neizskaitāmā pulkā,

105:35  Kas apēda visu zāli viņu zemē, un norija viņu zemes augļus.

105:36  Viņš kāva arī visus pirmdzimtos viņu zemē un visu viņu pirmo stiprumu.

105:37  Un tos izveda ar sudrabu un zeltu, un neviena gurdena nebija viņu ciltīs.

105:38  Ēģiptes zeme priecājās, kad tie izgāja, jo viņu bailes uz tiem bija kritušas.

105:39  Viņš deva padebesi par apsegu, un uguni naktī par gaismu.

105:40  Tie lūdza un viņš lika nākt paipalām un tos ēdināja ar debes'maizi.

105:41  Viņš pāršķēla klinti, tad ūdens iztecēja, un upes skrēja tuksnesī.

105:42  Jo Viņš pieminēja Savu svēto vārdu un Ābrahāmu, Savu kalpu.

105:43  Tā Viņš izveda Savus ļaudis ar prieku un Savus izredzētos ar gavilēšanu,

105:44  Un tiem deva pagānu zemes; tie iemantoja tautu sviedrus,

105:45  Lai turētu Viņa likumus un sargātu Viņa bauslību. Alleluja.

Chapter 106

106:1  Alleluja! Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

106:2  Kas var izteikt Tā Kunga varenos darbus un izstāstīt visu Viņa teicamo slavu?

106:3  Svētīgi tie, kas tiesu tur un dara taisnību vienmēr.

106:4  Piemini mani, ak Kungs, pēc Sava labā prāta uz Saviem ļaudīm, piemeklē mani ar Savu pestīšanu;

106:5  Ka redzam labumu pie Taviem izredzētiem un priecājamies par Tavu ļaužu prieku un lielāmies ar Tavu īpašumu.

106:6  Mēs esam grēkojuši līdz ar saviem tēviem, esam noziegušies un bijuši bezdievīgi.

106:7  Mūsu tēvi Ēģiptē nelika vērā Tavus brīnumus, tie nepieminēja Tavu lielo žēlastību, bet bija pārgalvīgi jūrmalā pie niedru jūras.

106:8  Viņš tiem palīdzēja Sava vārda dēļ, ka tiem parādītu Savu varu.

106:9  Un Viņš rāja niedru jūru, ka tā sasīka, un Viņš vadīja caur dziļumiem kā pa tuksnesi.

106:10  Un Viņš tos atpestīja no ienaidnieku rokas un tos atsvabināja no nīdētāju rokas.

106:11  Ūdeņi apsedza viņu pretiniekus, ka neviens no tiem neatlika.

106:12  Tad tie ticēja Viņa vārdiem, tie dziedāja Viņa slavu.

106:13  Bet steigšus tie aizmirsa Viņa darbus, tie nenogaidīja Viņa nodomu;

106:14  Bet kārot iekārojās tuksnesī un kārdināja Dievu tai posta vietā.

106:15  Tad Viņš tiem deva pēc viņu kārības, bet darīja viņu dvēseles nīkstam.

106:16  Un tie apskauda Mozu lēģerī un Āronu, Tā Kunga svēto.

106:17  Zeme atvērās un aprija Datanu un apklāja Abirama biedrus.

106:18  Un uguns iedegās viņu pulkā, liesma sadedzināja tos bezdievīgos.

106:19  Tie taisīja teļu Horebā un klanījās tās bildes priekšā,

106:20  Un pārvērsa savu godu par vērša ģīmi, kas ēd zāli.

106:21  Viņi aizmirsa Dievu, savu Pestītāju, kas lielas lietas bija darījis Ēģiptes zemē,

106:22  Brīnumus Hama zemē, briesmīgus darbus pie niedru jūras.

106:23  Tā ka Viņš nodomāja tos izdeldēt, ja Mozus, Viņa izredzētais, nebūtu stājies tai plaisumā Viņa priekšā, novērst Viņa bardzību, lai nesamaitātu.

106:24  Tie necienīja to jauko zemi, tie neticēja Viņa Vārdam,

106:25  Bet kurnēja savās teltīs un nepaklausīja Tā Kunga balsij.

106:26  Tāpēc Viņš pacēla pret tiem Savu roku, tos nosist tuksnesī

106:27  Un nogāzt viņu dzimumu starp pagāniem un tos izkaisīt pa tām zemēm.

106:28  Tie pieķērās arī BaālPeoram un ēda mirušu upurus,

106:29  Un apkaitināja To Kungu ar saviem darbiem, ka mocība starp viņiem ielauzās.

106:30  Tad Pinehas cēlās un sodīja, un tā mocība mitējās.

106:31  Un tas viņam tapa pielīdzināts par taisnību uz bērnu bērniem mūžīgi.

106:32  Un tie Viņu apkaitināja pie bāršanās ūdens, ka Mozum viņu dēļ ļaunums uzgāja.

106:33  Jo tie padarīja viņa sirdi rūgtu, ka viņš neapdomīgi runāja ar savām lūpām.

106:34  Tie arī neizdeldēja tās tautas, kā Tas Kungs tiem bija pavēlējis;

106:35  Bet tie sajaucās ar pagāniem un mācījās viņu darbus;

106:36  Un kalpoja viņu elkiem, un tie viņiem palika par valgu.

106:37  Pat savus dēlus un savas meitas tie upurēja nešķīstiem gariem,

106:38  Un izlēja nenoziedzīgas asinis, savu dēlu un savu meitu asinis, ko tie upurēja Kanaāna elkiem, tā ka zeme tapa apgānīta caur asins vainām.

106:39  Un tie sagānījās ar saviem darbiem un maukoja ar savām darīšanām.

106:40  Par to Tas Kungs ļoti iedusmojās pret Saviem ļaudīm un turēja par negantību Savu īpašumu;

106:41  Un Viņš tos nodeva pagānu rokā, un viņu nīdētāji par tiem valdīja.

106:42  Un viņu ienaidnieki tos apbēdināja un tos pazemoja apakš savas rokas.

106:43  Viņš tos izglāba daudzkārt, taču tie Viņu apkaitināja ar savu padomu un iznīka savu noziegumu dēļ.

106:44  Bet Viņš uzlūkoja viņu bēdas un dzirdēja viņu kliegšanu,

106:45  Un pieminēja viņu labad Savu derību, un Viņam bija žēl pēc Savas lielās žēlastības,

106:46  Un lika tiem atrast sirds žēlastību pie visiem, kas tos turēja cietumā.

106:47  Atpestī mūs, Kungs, mūsu Dievs, un sapulcini mūs no tiem pagāniem, ka mēs pateicamies Tavam svētam vārdam un lielāmies ar Tavu slavu.

106:48  Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam, un visi ļaudis lai saka: Āmen! Alleluja.

Chapter 107

107:1  Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!

107:2  Lai tā saka tie, ko Tas Kungs ir atpestījis, ko Viņš izglābis no spaidītāju rokas

107:3  Un sapulcinājis no tām zemēm, no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un no jūras.

107:4  Tie, kas tuksnesī maldījās pa nestaigātiem ceļiem un neatrada pilsētu, kur varēja dzīvot,

107:5  Izsalkuši un izslāpuši, ka viņa dvēsele nogura.

107:6  Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm,

107:7  Un Viņš tos vadīja pa taisnu ceļu, ka tie gāja uz to pilētu, kur varēja dzīvot:

107:8  Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem,

107:9  Ka Viņš paēdinājis iztvīkušo un ar labumu piepildījis izsalkušo. -

107:10  Tie, kas tumsībā sēdēja un nāves ēnā, saistīti bēdās un dzelzīs,

107:11  Tāpēc ka tie bija pretī turējušies Dieva baušļiem un nicinājuši tā Visuaugstākā padomu;

107:12  Tādēļ viņu sirds tapa apbēdināta ar grūtumu, un tie pakrita un palīga nebija.

107:13  Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm

107:14  Un tos izveda no tumsības un nāves ēnas un saraustīja viņu saites:

107:15  Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem,

107:16  Ka Viņš salauž vara durvis un sadauza dzelzs bultas. -

107:17  Tie ģeķi, kas tapa mocīti savu grēku ceļu un savu noziegumu dēļ,

107:18  Tā ka viņu dvēselei riebās visa barība, un ka tie nogrima līdz pat nāves vārtiem.

107:19  Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm.

107:20  Viņš sūtīja Savu vārdu un tos dziedināja un tos izrāva no viņu bedrēm:

107:21  Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem,

107:22  Un pateikšanas upurus upurēt un Viņa darbus izteikt ar prieku. -

107:23  Tie, kas ar lielām laivām pa jūru līgojās un strādāja savu darbu uz lieliem ūdeņiem,

107:24  Kas Tā Kunga darbu redzējuši un Viņa brīnumus jūras dziļumos,

107:25  Kad Viņš runāja un pacēla vētru, kas viļņus paaugstināja,

107:26  Un tie tā kā uz debesīm kāpa un atkal nogrima dziļumos, ka viņu dvēsele no bailības izkusa,

107:27  Un tapa mētāti un zvalstījās, kā piedzēruši un visa viņu gudrība iznīka.

107:28  Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm;

107:29  Viņš klusināja vētru, tā ka viļņi norima;

107:30  Un tie priecājās, ka norima, un Viņš tos veda uz ostu, kurp tiem gribējās:

107:31  Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem.

107:32  Un Viņu paaugstināt ļaužu draudzē un Viņu slavēt vecaju vidū.

107:33  Viņš upes padara par tuksnesi un ūdens avotus par izkaltušām vietām,

107:34  Un auglīgu zemi Viņš padara par neauglīgu viņas iedzīvotāju blēdības dēļ;

107:35  Un tuksnesi viņš atkal padara ūdeņainu un sauso zemi avoksnainu.

107:36  Un liek tur dzīvot tiem izsalkušiem, ka tie var uzcelt pilsētu, kur mājot,

107:37  Un apsēt tīrumus un dēstīt vīna dārzus, kas nes bagātus augļus.

107:38  Un Viņš tos svētī, ka tie ļoti vairojās, un viņu lopi nenonīkst.

107:39  Un viņi bija mazumā gājuši un panīkuši caur nelaimes varu un bēdām.

107:40  Viņš izgāž nievāšanu uz lieliem kungiem un liek tiem aloties tuksnesī, kur ceļa nav;

107:41  Bet paaugstina bēdīgo no viņa bēdām un vairo viņa dzimumu kā avju pulku.

107:42  To sirdsskaidrie redz un priecājās, un visai blēdībai jātur mute.

107:43  Kas gudrs, lai to ņem vērā un lai atzīst Tā Kunga žēlastības darbus.

Chapter 108

108:1  Dāvida dziesma. Ak Dievs, mana sirds ir droša, es dziedāšu un slavēšu ar dziesmām, mans gods arīdzan.

108:2  Mostaties, stabules un kokles, ar ausekli es modīšos.

108:3  Es Tev pateikšos, Kungs, starp ļaudīm, es Tev dziedāšu starp tautām.

108:4  Jo Tava žēlastība ir liela līdz pat debesīm un Tava patiesība līdz augstiem padebešiem.

108:5  Paaugstinājies, Dievs, pār debesīm un Savu godību pār visu pasauli,

108:6  Lai Tavi mīļie top atsvabināti; atpestī caur Savu labo roku un paklausi mani.

108:7  Dievs runā Tavā svētā vietā: “Par to Es priecājos. Es dalīšu Šehemi un mērošu Sukota leju.

108:8  Gileāds Man pieder, ir Manasus Man pieder, Efraīms ir Manas galvas stiprums, Jūda ir Mans valdības zizlis.

108:9  Moābs ir Mans mazgājamais trauks, Savu kurpi Es metu pār Edomu, par Fīlistu zemi Es gavilēju.”

108:10  Kas mani vadīs tai stiprā pilsētā? Kas man pavadīs līdz Edomam?

108:11  Vai ne Tu, Dievs, kas mūs biji atmetis un neizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku?

108:12  Dod mums palīgu bēdu laikā, jo cilvēku pestīšana nav nekas.

108:13  Ar Dievu mēs darīsim stiprus darbus; Viņš saspārdīs mūsu spaidītājus.

Chapter 109

109:1  Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Ak Dievs, ko es slavēju, nestāv klusu!

109:2  Jo bezdievīgu muti un viltīgu muti tie pret mani ir atvēruši, tie runā uz mani ar melu mēli.

109:3  Ar naidīgiem vārdiem tie metās ap mani un karo pret mani bez vainas.

109:4  Par to, ka es tos mīlēju, tie turas man pretī; bet es lūdzu Dievu.

109:5  Tie man maksā ļaunu par labu un ienaidību par mīlestību.

109:6  Cel pār to vienu bezdievi, un viens pretinieks lai viņam stāv pa labo roku.

109:7  Kad viņš top tiesāts, tad lai top pazudināts, un viņa Dieva lūgšana lai viņam top par grēku.

109:8  Lai viņa dienas iet mazumā, un viņa amatu cits lai dabū.

109:9  Viņa bērni lai paliek par bāriņiem un viņa sieva par atraitni.

109:10  Lai viņa bērni skraida apkārt un ubago un maizes meklē tālu no savām izpostītām māju vietām.

109:11  Lai tas parādu dzinējs izplēš visu, kas tam pieder, un sveši lai aplaupa viņa peļņu.

109:12  Lai tam nav, kas parāda žēlastību, un lai nav, kas žēlo viņa bāriņus.

109:13  Lai viņa pēcnākamie top izdeldēti; viņu vārds lai izzūd otrā augumā.

109:14  Viņa tēvu noziegums lai top pieminēts Tā Kunga priekšā, un viņa mātes grēki lai neizzūd.

109:15  Lai tie vienmēr paliek Tā Kunga priekšā, un viņa piemiņa lai no zemes top izdeldēta.

109:16  Tādēļ ka viņš nebūt nepieminēja žēlastību darīt, bet vajāja bēdīgo un nabagu un to, kam bija noskumusi sirds, ka viņš to nokautu.

109:17  Tāpēc ka viņš lāstu gribēja, tas viņam nāks; un svētības viņam negribējās, tad tā arī paliks tālu no viņa.

109:18  Un viņš aptērpās ar lāstu, tā kā ar drēbēm, un tas nāca viņa iekšās kā ūdens un kā eļļa viņa kaulos.

109:19  Tad lai tas viņam ir kā apģērbs, ar ko tas apsedzās, un josta, ar ko tas allaž apjožas.

109:20  Šī alga lai notiek no Tā Kunga maniem pretiniekiem un tiem, kas ļaunu runā pret manu dvēseli.

109:21  Bet Tu, ak Kungs, dari ar mani Sava vārda pēc, jo Tava žēlastība ir laba; izglāb mani.

109:22  Jo es esmu bēdīgs un nabags, un mana sirds iekš manis ir ievainota.

109:23  Es aizeju kā ēna pavakarē, un topu vajāts kā sisenis.

109:24  Mani ceļi šļūk no gavēšanas, un mana miesa izdilusi, ka treknuma vairs nav.

109:25  Un es tiem esmu par apsmieklu; kad tie mani redz, tad tie krata galvu.

109:26  Palīdz man, Kungs, mans Dievs, atpestī mani pēc Savas žēlastības!

109:27  Tad tie atzīs, ka tā Tava roka, ka Tu, Kungs, to darījis.

109:28  Kad tie lād, tad Tu svētī; kad tie ceļas, tad lai top kaunā; bet Tavs kalps lai priecājās.

109:29  Mani pretinieki lai ar kaunu top apģērbti un ar savu negodu apsegti kā ar svārkiem.

109:30  Es Tam Kungam no sirds pateikšu ar savu muti un Tam dziedāšu lielā draudzē.

109:31  Jo tam bēdīgam Viņš stāv pa labo roku, to atpestīdams no tiem, kas viņa dvēseli notiesā.

Chapter 110

110:1  Dāvida dziesma. Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: “Sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.”

110:2  Tas Kungs sūtīs Tava stipruma scepteri no Ciānas; valdi Savu ienaidnieku vidū.

110:3  Tavā kara dienā Tavi ļaudis labprātīgi parādās svētā glītumā; Tavi jaunekļi Tev nāk kā rasa no ausekļa.

110:4  Tas Kungs ir zvērējis un Tam nebūs žēl: “Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas.”

110:5  Tas Kungs pie Tavas labās rokas satrieks ķēniņus Savas dusmības dienā.

110:6  Viņš turēs tiesu pagānu starpā; Viņš piepildīs zemi ar miroņiem. Viņš satrieks to, kas ir galva pār lielu zemi.

110:7  Viņš dzers no upes uz ceļa, tādēļ Viņš pacels galvu.

Chapter 111

111:1  Alleluja! Es pateicos Tam Kungam no visas sirds to taisno vidū un draudzē.

111:2  Tā Kunga darbi ir lieli; tie top meklēti no visiem, kam pie tiem labs prāts.

111:3  Viņa darbi ir slava un godība, un Viņa taisnība pastāv mūžīgi.

111:4  Viņš saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu, tas žēlīgais un sirds žēlīgais Kungs.

111:5  Viņš dod barību tiem, kas Viņu bīstas, un Savu derību Viņš piemin mūžīgi.

111:6  Viņš Saviem ļaudīm dara zināmus Savus spēcīgos darbus, ka Viņš tiem dod pagānu mantību.

111:7  Viņa roku darbi ir patiesība un tiesa; visi Viņa baušļi ir uzticami.

111:8  Tie ir stipri mūžīgi mūžam un notiek patiesi un taisni.

111:9  Viņš sūta pestīšanu Saviem ļaudīm, Viņš pavēl, ka Viņa derībai būs stāvēt mūžīgi; svēts un bijājams ir Viņa Vārds.

111:10  Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums; tam ir laba saprašana, kas to (baušļus) dara; viņa gods pastāv mūžīgi.

Chapter 112

112:1  Alleluja! Svētīgs ir tas vīrs, kas To Kungu bīstas, kam pie Viņa baušļiem labs prāts.

112:2  Tā dzimums būs varens virs zemes; taisno cilts taps svētīta.

112:3  Padoms un bagātība ir viņa namā, un viņa taisnība pastāv mūžīgi.

112:4  Taisniem tumsībā aust gaišums; jo Viņš ir žēlīgs, sirds žēlīgs un taisns.

112:5  Labi tam cilvēkam, kas apžēlojās un aizdod, tiesā tas savu lietu vedīs galā.

112:6  Jo tas nešaubīsies ne mūžam; taisnais paliks mūžīgā piemiņā.

112:7  No ļaunas slavas tas nebīstas viņa sirds ir stipra un paļaujas uz To Kungu.

112:8  Viņa sirds ir droša un nebīstas; tiekams ar prieku skatās uz saviem pretiniekiem.

112:9  Viņš izdala un dod nabagiem; viņa taisnība paliek mūžīgi, viņa rags top paaugstināts ar godu.

112:10  Bezdievīgais to redzēs un apskaitīsies, viņš sakodīs savus zobus un iznīks; ko bezdievīgie kāro, ies bojā.

Chapter 113

113:1  Alleluja! Teiciet, jūs Dieva kalpi, teiciet Tā Kunga vārdu.

113:2  Slavēts lai ir Tā Kunga vārds no šī laika mūžīgi mūžam.

113:3  No saules uzlēkšanas līdz viņas noiešanai lai slavēts ir Tā Kunga vārds.

113:4  Tas Kungs ir augsts pār visām tautām, Viņa gods iet pār debesīm.

113:5  Kas ir tāds kā Tas Kungs, mūsu Dievs? Kas ļoti augsti ir apsēdies;

113:6  Kas dziļi noskatās debesīs un virs zemes;

113:7  Kas nabagu paceļ no pīšļiem un bēdīgo paaugstina no dubļiem,

113:8  Ka Viņš to sēdina pie lieliem kungiem, pie savu ļaužu lielkungiem;

113:9  Kas neauglīgai liek dzīvot namā, ka tā top priecīga dēlu māte. Alleluja!

Chapter 114

114:1  Kad Israēls izgāja no Ēģiptes, Jēkaba nams no svešas valodas ļaudīm,

114:2  Tad Jūda Viņam tapa par svētu daļu, un Israēls par Viņa valstību.

114:3  Jūra redzēja un bēga, Jardāne griezās atpakaļ;

114:4  Kalni lēkāja kā auni, pakalni kā jēri.

114:5  Kas tev bija, jūra, ka tu bēdz, un tev, Jardāne, ka tu atpakaļ griezies?

114:6  Jums, kalni, ka jūs lēkājāt kā auni, pakalni, kā jēri?

114:7  Priekš Tā Kunga drebi, zeme, Jēkaba Dieva priekšā,

114:8  Kas klinti pārvērsa par ezeru un akmeņus par ūdens avotiem.

Chapter 115

115:1  Ne mums, ak Kungs! ne mums, bet Savam vārdam dod godu, pēc Savas žēlastības un patiesības.

115:2  Kāpēc pagāniem būs sacīt: kur nu ir viņu Dievs?

115:3  Bet mūsu Dievs ir debesīs; visu, ko Viņš grib, to Viņš dara.

115:4  Viņu dievekļi ir sudrabs un zelts, cilvēku roku darbs.

115:5  Tiem ir mute, bet tie nerunā, tiem ir acis, bet tie neredz;

115:6  Tiem ir ausis un tie nedzird, tiem ir deguns un tie neož;

115:7  Rokas tiem ir, bet tie netausta; tiem ir kājas, bet tie nestaigā; tie nerunā ar savu rīkli.

115:8  Kas tos taisa, ir tādi pat kā viņi, tādi pat visi, kas uz tiem paļaujas.

115:9  Israēl, cerē uz To Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas.

115:10  Ārona nams, cerē uz To Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas.

115:11  Jūs visi, kas To Kungu bīstaties, cerējiet uz To Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas.

115:12  Tas Kungs mūs piemin un mūs svētī; Viņš svētīs Israēla namu, Viņš svētīs Ārona namu.

115:13  Viņš tos svētīs, kas To Kungu bīstas, ir mazus, ir lielus.

115:14  Tas Kungs lai jūs vairo, jūs un jūsu bērnus.

115:15  Jūs esat Tā Kunga svētītie; Viņš radījis debesis un zemi.

115:16  Debesu debesis Tam Kungam pieder, bet zemi Viņš devis cilvēku bērniem.

115:17  Nomirušie To Kungu neslavēs nedz tie, kas nogrimuši klusumā.

115:18  Bet mēs gribam slavēt To Kungu, no šī laika mūžīgi. Alleluja!

Chapter 116

116:1  Es mīlu(to Kungu), ka Tas Kungs klausa manu balsi un manu pielūgšanu.

116:2  Jo Viņš griež Savu ausi pie manis, tādēļ es Viņu piesaukšu visu mūžu.

116:3  Nāves saites mani bija apņēmušas, un elles bēdas man bija uzgājušas, bēdas un bailes man nāca virsū.

116:4  Bet es piesaucu Tā Kunga vārdu: ak Kungs, izglāb manu dvēseli!

116:5  Tas Kungs ir žēlīgs un taisns, un mūsu Dievs ir sirds žēlīgs.

116:6  Tas Kungs pasargā vientiesīgos; kad es biju bēdās, tad Viņš man palīdzēja.

116:7  Esi atkal mierā, mana dvēsele, jo Tas Kungs tev dara labu.

116:8  Jo tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, manas acis no asarām, manu kāju no slīdēšanas.

116:9  Es staigāšu Tā Kunga priekšā dzīvo zemē.

116:10  Es ticu, tāpēc es runāju. Es biju ļoti apbēdināts;

116:11  Es sacīju savās bailēs: visi cilvēki ir melkuļi.

116:12  Kā es Tam Kungam maksāšu visas labdarīšanas, ko Viņš pie manis darījis?

116:13  Es pacelšu to pestīšanas biķeri un piesaukšu Tā Kunga vārdu.

116:14  Es maksāšu Tam Kungam savus solījumus visu Viņa ļaužu priekšā.

116:15  Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs.

116:16  Ak Kungs, es esmu tiešām Tavs kalps, es esmu Tavs kalps, Tavas kalpones dēls, Tu manas saites esi atraisījis.

116:17  Tev es upurēšu pateicības upurus un piesaukšu Tā Kunga vārdu.

116:18  Es maksāšu Tam Kungam savus solījumus visu Viņa ļaužu priekšā,

116:19  Tā Kunga nama pagalmos, tavā vidū, Jeruzāleme. Alleluja!

Chapter 117

117:1  Teiciet To Kungu, visas tautas, slavējiet Viņu, visi ļaudis.

117:2  Jo Viņa žēlastība un patiesība ir varena pār mums mūžīgi. Alleluja!

Chapter 118

118:1  Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

118:2  Lai saka Israēls: Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

118:3  Lai saka Ārona nams: Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

118:4  Lai saka, kas To Kungu bīstas: Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

118:5  No bēdām es To Kungu piesaucu, un Tas Kungs mani paklausīja plašā vietā.

118:6  Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos; ko cilvēki man var darīt?

118:7  Tas Kungs ir mans palīgs, un es ar prieku skatīšos uz saviem nīdētājiem.

118:8  Labāki ir, paļauties uz To Kungu, nekā cerēt uz cilvēkiem.

118:9  Labāki ir, paļauties uz To Kungu, nekā cerēt uz lieliem kungiem.

118:10  Visi pagāni apmetās ap mani, bet Tā Kunga Vārdā es tos izdeldēšu.

118:11  Tie metās pret mani visapkārt, bet Tā Kunga Vārdā es tos izdeldēšu.

118:12  Tie apmetās ap mani kā bites, bet tie izdziest kā uguns ērkšķos; Tā Kunga Vārdā es tos izdeldēšu.

118:13  Tu man grūdin pagrūdi, lai es krītu; bet Tas Kungs ir mans palīgs.

118:14  Tas Kungs ir mans stiprums un mana dziesma un ir mans Pestītājs.

118:15  Gavilēšanas un pestīšanas balss (atskan) taisno dzīvokļos; Tā Kunga labā roka dara varenus darbus

118:16  Tā Kunga labā roka ir paaugstināta, Tā Kunga labā roka dara varenus darbus.

118:17  Es nemiršu, bet dzīvošu un izteikšu Tā Kunga darbus.

118:18  Gan Tas Kungs mani pārmāca, bet taču Viņš mani nenodod nāvei.

118:19  Atdariet man taisnības vārtus, ka es pa tiem ieeju un Tam Kungam pateicos.

118:20  Šie ir Tā Kunga vārti, pa tiem tie taisnie ieies.

118:21  Es tev pateicos, ka tā mani esi paklausījis un man bijis par Pestītāju.

118:22  Tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, ir palicis par stūra akmeni.

118:23  Tas ir no Tā Kunga, un ir brīnums mūsu acīs.

118:24  Šī ir tā diena, ko Tas Kungs darījis; priecāsimies un līksmosimies par to.

118:25  Ak Kungs, palīdzi nu! ak Kungs, lai labi izdodas!

118:26  Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā; mēs svētījam jūs no Tā Kunga nama.

118:27  Tas Kungs ir tas stiprais Dievs, kas mūs apgaismo. Piesieniet svētku upurus ar saitēm līdz altāra ragiem.

118:28  Tu esi mans Dievs, un es Tev pateicos; mans Dievs, es Tevi paaugstināšu.

118:29  Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

Chapter 119

119:1  Svētīgi tie, kas nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā Tā Kunga bauslībā.

119:2  Svētīgi tie, kas Viņa liecības tur, kas no visas sirds Viņu meklē,

119:3  Netaisnību nedara, bet staigā pa Viņa ceļiem.

119:4  Tu esi pavēlējis, Tavus baušļus cieti sargāt.

119:5  Kaut mani ceļi uz to vien dzītos, Tavus likumus sargāt.

119:6  Kad es raudzīšos uz visiem Taviem baušļiem, tad netapšu kaunā.

119:7  Es Tev pateikšos ar skaidru sirdi, kad būšu mācījies Tavas taisnības tiesas.

119:8  Es turēšu Tavus likumus; neatstāj mani pavisam.

119:9  Kā jauneklis savu ceļu turēs šķīstu? Kad viņš turas pēc Taviem vārdiem.

119:10  Es Tevi meklēju no visas sirds; neliec man nomaldīties no Taviem baušļiem.

119:11  Es paturu Tavus vārdus savā sirdī, ka negrēkoju pret Tevi.

119:12  Slavēts esi Tu, Kungs; māci man Tavus likumus.

119:13  Ar savām lūpām es izteikšu visas Tavas mutes tiesas.

119:14  Es priecājos par Tavas liecības ceļu kā vien par kādu mantu.

119:15  Es pārdomāju Tavas pavēles un ņemu vērā Tavus ceļus.

119:16  Es priecājos par Taviem likumiem; Tavu vārdu es neaizmirstu.

119:17  Dari labu Savam kalpam, ka es dzīvoju un pasargu Tavu vārdu.

119:18  Atdari manas acis, ka es uzlūkoju Tavas bauslības brīnumus.

119:19  Es esmu svešinieks virs zemes; neapslēp priekš manis Tavus baušļus.

119:20  Mana dvēsele ir satriekta caur ilgošanos pēc Tavām tiesām vienmēr.

119:21  Tu rāji pārgalvjus, tos nolādētos, kas no Taviem baušļiem nomaldās.

119:22  Novērs no manis kaunu un negodu, jo es turu Tavas liecības.

119:23  Kaut arī lieli kungi sēž un runā pret mani, bet Tavs kalps apdomā Tavus likumus.

119:24  Tavas liecības ir mans prieks un padoms.

119:25  Mana dvēsele līp pie pīšļiem; dari man dzīvu pēc Tava Vārda.

119:26  Es izteicu savus ceļus, un Tu mani paklausi; māci man Tavus likumus.

119:27  Liec man saprast Tavu likumu ceļus, ka es varu pārdomāt Tavus brīnumus.

119:28  Mana dvēsele raud noskumusi; stiprini mani ar Tavu Vārdu.

119:29  Novērs no manis viltības ceļu un dāvini man Tavu bauslību.

119:30  Patiesības ceļu es esmu izredzējies, Tavas tiesas esmu licis savā priekšā.

119:31  Es turos pie Tavām liecībām, ak Kungs, nepamet mani kaunā.

119:32  Kad Tu manu sirdi atvieglini, tad es teku Tavas bauslības ceļu.

119:33  Māci man, Kungs, Tavu likumu ceļus, ka es tos pasargu līdz galam.

119:34  Dod man saprašanu, ka es Tavu bauslību sargu un to turu no visas sirds.

119:35  Vadi mani uz Tavas bauslības ceļu, jo pie tā man ir labs prāts.

119:36  Loki manu sirdi pie Tavām liecībām, un ne pie mantu kārības.

119:37  Nogriez manas acis, ka tās neskatās uz nelietību, dari mani dzīvu uz Tava ceļa.

119:38  Apstiprini Savam kalpam Tavu vārdu, tiem par labu, kas Tevi bīstas.

119:39  Novērs manu kaunu, par ko es bīstos, jo Tavas tiesas ir labas.

119:40  Redzi, es mīlu Tavas pavēles; dari mani dzīvu pēc Tavas taisnības.

119:41  Kungs, lai man nāk Tava žēlastība, Tava pestīšana pēc Tava vārda,

119:42  Ka varu atbildēt savam mēdītājam, jo es paļaujos uz Tavu vārdu.

119:43  Un neatrauj pavisam no manas mutes patiesības vārdu, jo es ceru uz Tavām tiesām.

119:44  Es turēšu Tavu bauslību vienmēr, mūžīgi mūžam.

119:45  Un es staigāšu bez bēdām, jo es meklēju Tavas pavēles.

119:46  Par Tavām liecībām es runāšu ķēniņu priekšā un nepalikšu kaunā.

119:47  Es priecājos par Taviem baušļiem, ko es mīlēju.

119:48  Un es paceļu savas rokas pie Taviem baušļiem, ko es mīlēju, un pārdomāju Tavus likumus.

119:49  Piemini Savam kalpam to vārdu, uz ko Tu man lieci cerēt.

119:50  Šī ir mana iepriecināšana manās bēdās, jo Tava apsolīšana mani dara dzīvu.

119:51  Pārgalvji mani apsmej pārlieku, bet es neatkāpjos no Tavas bauslības.

119:52  Kungs, kad es pieminu Tavas tiesas no senlaikiem, tad topu iepriecināts.

119:53  Lielas dusmas mani pārņēmušas to bezdievīgo dēļ, kas Tavu bauslību atstāj.

119:54  Tava bauslība ir mana dziesma manas svešniecības namā.

119:55  Kungs, naktī es pieminu Tavu vārdu un turu Tavu bausli.

119:56  Tā ir mana manta, ka es turu Tavas pavēles.

119:57  Tu, Kungs, esi mana daļa; es esmu solījis, turēt Tavus Vārdus.

119:58  Es Tevi pielūdzu no visas sirds; esi man žēlīgs pēc Tavas apsolīšanas.

119:59  Es apdomāju savus ceļus un griežu savas kājas pie Tavām liecībām.

119:60  Es steidzos un nekavējos, Tavus baušļus turēt.

119:61  Bezdievīgie man apmetuši valgus, taču es neaizmirstu Tavu bauslību.

119:62  Nakts vidū es ceļos, Tev pateikties par Tavas taisnības tiesām.

119:63  Es piebiedrojos visiem, kas Tevi bīstas, un visiem, kas tur Tavas pavēles.

119:64  Kungs, zeme ir pilna Tavas žēlastības; māci man Tavus likumus.

119:65  Tu dari labu Savam kalpam, ak Kungs, pēc Sava vārda.

119:66  Māci man labu saprašanu un atzīšanu, jo es ticu Taviem baušļiem.

119:67  Pirms tapu pazemots, es alojos; bet nu es turu Tavu Vārdu.

119:68  Tu esi labs un dari labu, māci man Tavus likumus.

119:69  Pārgalvji izperē melus pret mani, bet es turu Tavas pavēles no visas sirds.

119:70  Viņu sirds ir bieza kā tauki, bet es priecājos par Tavu bauslību.

119:71  Labi man, ka esmu apbēdināts, lai mācos Tavus likumus.

119:72  Tavas mutes bauslība man ir labāka nekā tūkstoši zelta un sudraba.

119:73  Tavas rokas mani radījušas un taisījušas; dari mani gudru, ka es mācos Tavus baušļus.

119:74  Kas Tevi bīstas, mani uzlūko un priecājās; jo es gaidu uz Taviem vārdiem.

119:75  Es zinu, Kungs, ka Tavas tiesas ir taisnas, un Tu mani esi pazemojis pēc Tavas uzticības.

119:76  Lai jel Tava žēlastība man ir par iepriecināšanu, tā kā Tu Savam kalpam esi solījis.

119:77  Lai Tava žēlastība man notiek, ka es dzīvoju, jo Tava bauslība ir mans prieks.

119:78  Lai top kaunā pārgalvji, kas mani ar meliem nospieduši; bet es pārdomāju Tavas pavēles.

119:79  Lai pie manis griežas, kas Tevi bīstas, un kas pazīst Tavas liecības.

119:80  Lai mana sirds ir skaidra pie Taviem likumiem, ka netopu kaunā.

119:81  Manai dvēselei slāpst pēc Tavas pestīšanas; es ceru uz Taviem vārdiem.

119:82  Manas acis ilgojās pēc Tavām apsolīšanām, ka es saku: kad Tu mani iepriecināsi?

119:83  Jo es esmu kā ādas trauks dūmos; taču es neaizmirstu Tavus likumus.

119:84  Cik tad Tavam kalpam dienu? Kad Tu turēsi sodu pār maniem vajātājiem?

119:85  Pārgalvji man rok bedres, tie, kas neturas pēc Tavas bauslības.

119:86  Visi Tavi baušļi ir patiesība; tie mani vajā ar meliem, - palīdzi man!

119:87  Tie mani gandrīz iznīcinājuši virs zemes, bet es neesmu atstājis Tavas pavēles.

119:88  Atspirdzini mani pēc Tavas žēlastības, tad es sargāšu Tavas mutes liecību.

119:89  Kungs, Tavs vārds pastāv mūžīgi debesīs.

119:90  Tava patiesība stāv līdz radu radiem. Tu zemi esi stiprinājis, ka tā stāv.

119:91  Pēc Taviem likumiem tie vēl šodien stāv, jo viss Tev kalpo.

119:92  Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, tad es jau sen būtu bojā gājis savās bēdās.

119:93  Tavas pavēles es neaizmirsīšu ne mūžam, jo caur tām Tu mani esi atspirdzinājis.

119:94  Tavs es esmu, atpestī mani; jo es meklēju Tavas pavēles.

119:95  Bezdievīgie glūn uz mani, mani samaitāt, bet es lieku vērā Tavas liecības.

119:96  Es esmu redzējis, ka ikvienam stiprumam ir gals, bet Tavs bauslis pastāv bez gala.

119:97  Cik ļoti es mīlēju Tavu bauslību! To es pārdomāju ikdienas.

119:98  Ar Saviem baušļiem Tu dari mani gudrāku pār maniem ienaidniekiem, jo tie (baušļi) ir mūžam pie manis.

119:99  Es esmu vairāk izmācīts nekā visi mani mācītāji, jo es pārdomāju Tavas liecības.

119:100  Es esmu prātīgāks nekā tie vecie, jo es turu Tavas pavēles.

119:101  Es atrauju savu kāju no visiem blēžu ceļiem, ka es sargāju Tavu vārdu.

119:102  Es neatkāpjos no Tavām tiesām, jo Tu mani māci.

119:103  Cik saldi ir Tavi vārdi manai mutei, saldāki par medu manām lūpām!

119:104  Caur Tavām pavēlēm es topu prātīgs, tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus.

119:105  Tavs vārds ir manas kājas spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.

119:106  Es esmu zvērējis un to turēšu stipri, ka es sargāšu Tavas taisnības tiesas.

119:107  Es esmu ļoti apbēdināts, Kungs, atspirdzini mani pēc Tava vārda.

119:108  Ak Kungs, lai Tev jel patīk manas mutes upuri, un māci man Tavas tiesas.

119:109  Mana dvēsele stāv vienmēr manā rokā, taču es neaizmirstu Tavu bauslību.

119:110  Bezdievīgie man liek valgus, taču es nealojos no Tavām pavēlēm.

119:111  Tavas liecības es turu par savu mantu mūžīgi, jo tās ir manas sirds līksmība.

119:112  Es griežu savu sirdi, darīt Tavus likumus mūžīgi līdz pat galam.

119:113  Es ienīstu tos divprātīgos un mīlēju Tavu bauslību.

119:114  Tu esi mans patvērums un manas priekšturamās bruņas; uz Tavu vārdu es gaidu.

119:115  Atstājaties no manis, jūs ļauna darītāji, ka es varu turēt sava Dieva baušļus.

119:116  Uzturi mani pēc Tava Vārda, ka es dzīvoju, un lai es kaunā netopu savā cerībā.

119:117  Stiprini mani, ka topu vesels, tad es skatīšos uz Taviem likumiem vienmēr.

119:118  Tu atmeti visus, kas no Taviem likumiem nomaldās; jo meli ir viņu viltus būšana.

119:119  Tu atmeti visus bezdievīgos virs zemes kā sārņus, tādēļ es mīļoju Tavas liecības.

119:120  Es tā bīstos no Tevis, ka šaušalas pāriet pār manām miesām, un man ir bail no Tavām sodībām.

119:121  Es daru tiesu un taisnību; nenodod mani maniem varas darītājiem.

119:122  Aizstāvi Tu Savu kalpu uz labu, ka pārgalvji mani nepārvar.

119:123  Manas acis ilgojās pēc Tavas pestīšanas un pēc Tava taisnā vārda.

119:124  Dari pēc Savas žēlastības Savam kalpam un māci man Tavus likumus.

119:125  Es esmu Tavs kalps; dari man gudru, ka es atzīstu Tavas liecības.

119:126  Laiks ir, ka Tas Kungs Savu darbu dara; tie lauzuši Tavu bauslību.

119:127  Tādēļ es mīļoju Tavu bauslību vairāk nekā zeltu un šķīstu zeltu.

119:128  Tādēļ es turu visas pavēles par it taisnām; ikkatru viltus ceļu es ienīstu.

119:129  Tavas liecības ir brīnišķas, tādēļ mana dvēsele tās tur.

119:130  Kad Tavi Vārdi atveras, tad tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.

119:131  Savu muti es atdaru ilgodamies, jo Tavu baušļu man gribās.

119:132  Griezies pie manis un esi man žēlīgs, kā Tu mēdzi darīt tiem, kas Tavu vārdu mīl.

119:133  Stiprini manus soļus iekš Taviem vārdiem, un lai ļaunums nevalda pār mani.

119:134  Atpestī mani no cilvēku spaidiem, tad es turēšu Tavas pavēles.

119:135  Apgaismo Savu vaigu pār Savu kalpu un māci man Tavus likumus.

119:136  Manas acis izraud asaru upes, tāpēc ka netur Tavu bauslību.

119:137  Kungs, Tu esi taisns un Tavas tiesas ir taisnas.

119:138  Taisnībā Tu esi piekodinājis un lielā patiesībā Savas liecības.

119:139  Mans karstums mani gandrīz nomācis, tāpēc ka mani pretinieki aizmirst Tavus vārdus.

119:140  Tavi Vārdi ir ļoti šķīsti, un Tavs kalps tos mīļo.

119:141  Es esmu mazs un nievāts, bet Tavas pavēles es neaizmirstu.

119:142  Tava taisnība ir taisnība mūžīgi, un Tava bauslība ir patiesība.

119:143  Bēdas un bailes man uzgājušas, bet Tavi baušļi ir mans prieks.

119:144  Tavu liecību taisnība ir mūžīga; liec man to saprast, tad es dzīvošu.

119:145  Es saucu no visas sirds, paklausi mani, Kungs, tad es turēšu Tavus likumus.

119:146  Es Tevi piesaucu, palīdzi man, ka turu Tavas liecības.

119:147  Es nāku ar mazu gaismiņu un kliedzu; uz Tavu Vārdu es ceru.

119:148  Agri manas acis mostas, pārdomāt Tavus Vārdus.

119:149  Klausi manu balsi pēc Tavas žēlastības; Kungs, atspirdzini mani pēc Tavām tiesām.

119:150  Kas dzenās pēc blēdības, tie laužās uz mani, tie atkāpjas tālu no Tavas bauslības.

119:151  Kungs, Tu esi tuvu, un visi Tavi baušļi ir patiesība.

119:152  No iesākuma es zinu, ka Tu Savas liecības esi stiprinājis uz mūžību.

119:153  Uzlūko manās bēdās un izglāb mani, jo Tavu bauslību es neaizmirstu.

119:154  Iztiesā Tu manu tiesu un atpestī mani, atspirdzini mani pēc Taviem Vārdiem.

119:155  Pestīšana paliek tālu no bezdievīgiem, jo tie nemeklē Tavus likumus.

119:156  Kungs, liela ir Tava apžēlošanās; atspirdzini mani pēc Tavām tiesām.

119:157  Daudz ir manu vajātāju un pretinieku; bet es neatkāpjos no Tavām liecībām.

119:158  Es redzu pārkāpējus, un man sāp, ka tie netur Tavus Vārdus.

119:159  Uzlūko, ka es Tavas pavēles mīļoju; ak Kungs, atspirdzini mani pēc Tavas žēlastības.

119:160  Tavs vārds visnotaļ ir patiesība, un visas Tavas taisnās tiesas paliek mūžīgi.

119:161  Lieli kungi mani vajā bez vainas, bet mana sirds bīstas no Taviem Vārdiem.

119:162  Es priecājos par Tavu Vārdu, kā kas dabūjis lielu laupījumu.

119:163  Es ienīstu melus un turu tos par negantību; Tavu bauslību es mīļoju.

119:164  Es Tevi teicu septiņkārt dienā par Tavām taisnām tiesām.

119:165  Kas Tavu bauslību mīļo, tiem ir liels miers un tie nekur nepiedurās.

119:166  Ak Kungs, es gaidu uz Tavu pestīšanu un daru pēc Taviem baušļiem.

119:167  Mana dvēsele tur Tavas liecības, un es tās ļoti mīļoju,

119:168  Es pasargu Tavas pavēles un Tavas liecības, jo visi mani ceļi ir Tavā priekšā.

119:169  Ak Kungs, lai mana saukšana nāk priekš Tava vaiga! Dari mani gudru pēc Tava Vārda!

119:170  Lai mana sirds lūgšana nāk priekš Tava vaiga! Izglāb mani pēc Tava Vārda!

119:171  Manas lūpas teiktin teiks Tavu slavu, kad tu man māci Tavus likumus.

119:172  Mana mēle dziedās no Taviem vārdiem, jo visi Tavi baušļi ir taisnība.

119:173  Lai Tava roka man nāk palīgā, jo Tavas pavēles es esmu izredzējies.

119:174  Kungs, man gribās Tavas pestīšanas, un Tava bauslība ir mans prieks.

119:175  Lai dzīvo mana dvēsele, ka tā Tevi var teikt, un lai Tavas tiesas man palīdz.

119:176  Es maldos kā pazudusi avs, - meklē Savu kalpu, jo es neaizmirstu Tavas pavēles.

Chapter 120

120:1  Svētku dziesma. Es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš mani paklausa.

120:2  Kungs, izglāb manu dvēseli no melkuļu lūpām un viltnieku mēlēm.

120:3  Ko viltīgā mēle Tev dos, jeb ko viņa Tev pieliks?

120:4  Tā ir kā varoņa asas bultas, kā degošas paegļu ogles.

120:5  Ak vai, man, ka esmu svešinieks iekš Mešeha, un ka man jādzīvo Kedara dzīvokļos.

120:6  Par ilgu manai dvēselei dzīvot pie tiem, kas mieru ienīst.

120:7  Es turu mieru, bet tikko es runāju, tad tie ceļ ķildu.

Chapter 121

121:1  Svētku dziesma. Es paceļu savas acis uz tiem kalniem, no kurienes man nāk palīdzība.

121:2  Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas debesis un zemi radījis.

121:3  Viņš tavai kājai neliks slīdēt; kas tevi pasargā, Tas nesnauž.

121:4  Redzi, Israēla sargs nesnauž un neguļ.

121:5  Tas Kungs tevi pasargā; Tas Kungs ir tava ēna pa tavu labo roku,

121:6  Ka dienā saule tevi nespiež, nedz mēnesis naktī.

121:7  Tas Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna, lai Viņš sarga tavu dvēseli.

121:8  Tas Kungs lai pasargā tavu iziešanu un ieiešanu, no šī laika mūžīgi.

Chapter 122

122:1  Dāvida svētku dziesma. Es priecājos ar tiem, kas uz mani saka: iesim Tā Kunga namā.

122:2  Mūsu kājas stāvēs tavos vārtos, Jeruzāleme.

122:3  Jeruzāleme, kas atkal par pilsētu uzcelta, kas visapkārt sastiprināta,

122:4  Kurp tās ciltis iet, Tā Kunga ciltis, kā Israēlim pavēlēts, pateikt Tā Kunga vārdam.

122:5  Jo tur tie tiesas krēsli likti, Dāvida nama krēsli.

122:6  Vēlējiet mieru Jeruzālemei; lai labi klājās tiem, kas tevi mīļo.

122:7  Miers lai ir iekš taviem mūriem, labklāšana iekš taviem skaistiem namiem.

122:8  Savu brāļu un savu draugu labad es tev vēlēšu mieru.

122:9  Tā Kunga, mūsu Dieva, nama labad, es meklēšu tavu labumu.

Chapter 123

123:1  Svētku dziesma. Es paceļu savas acis uz Tevi, kas sēdi debesīs.

123:2  Redzi, kā kalpu acis uz sava kunga rokām, un kā kalpoņu acis uz savas valdnieces rokām, tā mūsu acis skatās uz To Kungu, mūsu Dievu, tiekams Viņš mūs žēlos.

123:3  Esi mums žēlīgs, ak Kungs, esi mums žēlīgs, jo mēs esam pārlieku nievāti.

123:4  Mūsu dvēsele pārlieku top mēdīta no grezniem un nievāta no augstprātīgiem.

Chapter 124

124:1  Dāvida svētku dziesma. Ja Tas Kungs pie mums nebūtu bijis, tā lai jel Israēls saka,

124:2  Ja Tas Kungs pie mums nebūtu bijis, kad cilvēki pret mums cēlās:

124:3  Tad tie mūs dzīvus būtu aprijuši, kad viņu dusmība pret mums apskaitās;

124:4  Tad ūdens mūs būtu apslīcinājis, un upes būtu plūdušas pār mūsu dvēseli;

124:5  Tad augsti viļņi būtu gājuši pār mūsu dvēseli.

124:6  Lai Tas Kungs ir slavēts, kas mūs nav nodevis viņu zobiem par laupījumu.

124:7  Mūsu dvēsele ir izglābta, kā putns no mednieka valgiem: valgs pārrauts, un mēs esam izglābti.

124:8  Mūsu palīdzība ir iekš Tā Kunga vārda, kas radījis debesis un zemi.

Chapter 125

125:1  Svētku dziesma. Kas uz To Kungu cerē, tie nešaubīsies, bet mūžīgi stāvēs, kā Ciānas kalns.

125:2  Ap Jeruzālemi ir kalni, bet Tas Kungs ir ap Saviem ļaudīm no šī laika mūžīgi.

125:3  Jo bezdievības scepteris nepaliks pār taisno ļaužu mantas daļu, ka tie taisnie neizstiepj savas rokas pie netaisnības.

125:4  Kungs, dari labu labiem un tiem, kas savā sirdī skaidri.

125:5  Bet kas nogriežas uz saviem līkiem ceļiem, tos Tas Kungs aizdzīs ar ļauna darītājiem; bet miers lai ir pār Israēli.

Chapter 126

126:1  Svētku dziesma. Kad Tas Kungs atkal atveda Ciānas cietumniekus, tad mēs bijām tā kā kas sapņus redz;

126:2  Tad mūsu mute bija pilna smiešanās un mūsu mēle pilna gavilēšanas; tad sacīja starp pagāniem: Tas Kungs lielas lietas pie šiem ir darījis.

126:3  Tas Kungs lielas lietas pie mums ir darījis, par to priecājamies.

126:4  Ak Kungs, atved atpakaļ mūsu cietumniekus, kā upes dienvidu zemē!

126:5  Kas ar asarām sēj, ar gavilēšanu pļaus;

126:6  Tie aiziet un raud, dārgu sēklu nesdami, bet tiešām ar prieku tie atkal nāks un nesīs savus kūlīšus.

Chapter 127

127:1  Salamana svētku dziesma. Ja Tas Kungs namu neuztaisa, tad darbojās velti, kas pie tā strādā; ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad sargs velti nomodā.

127:2  Velti jums, agri celties un vēlu palikt nomodā un ēst savu maizi ar bēdām. Tiešām, Saviem mīļiem Viņš dod miegā.

127:3  Redzi, bērni ir manta no Tā Kunga, un miesas auglis ir dāvana.

127:4  Tā kā bultas stipra vīra rokās, tāpat ir jaunie bērni.

127:5  Svētīgs tas vīrs, kas savu bultu maku ar to pildījis; tie netaps kaunā, kad tiem vārtos nāk runas ar saviem ienaidniekiem.

Chapter 128

128:1  Svētku dziesma. Svētīgs ikviens, kas To Kungu bīstas un staigā viņa ceļos.

128:2  Tu mitināsies no savu roku darba; svētīgs tu esi, tev labi klājās.

128:3  Tava sieva būs kā auglīgs vīna koks ap tavu namu, tavi bērni kā eļļas zari ap tavu galdu.

128:4  Redzi, tā ir svētīts tas vīrs, kas To Kungu bīstas.

128:5  Tas Kungs lai tevi svētī no Ciānas, ka tu redzi Jeruzālemes labumu visas savas mūža dienas,

128:6  Un redzi savu bērnu bērnus: Miers lai ir pār Israēli.

Chapter 129

129:1  Svētku dziesma. Tie mani daudzkārt apbēdinājuši no manas jaunības, tā lai Israēls saka;

129:2  Tie mani daudzkārt apbēdinājuši no manas jaunības, bet tie mani nav pārvarējuši.

129:3  Arāji ir aruši uz manas muguras, tie savas vagas garas dzinuši.

129:4  Tas Kungs ir taisns, Viņš sacirtis bezdievīgo valgus.

129:5  Lai top kaunā un atpakaļ dzīti visi kas Ciānu ienīst.

129:6  Lai tie top kā zāle uz jumtiem, kas nokalst, pirms tā top plūkta,

129:7  Ar ko pļāvējs nepilda savu roku, nedz kopiņu sējējs savu klēpi.

129:8  Un tie, kas garām iet, lai nesaka: Tā Kunga svētība lai nāk pār jums, mēs jūs svētījam Tā Kunga Vārdā.

Chapter 130

130:1  Svētku dziesma. No dziļumiem es Tevi piesaucu, Kungs.

130:2  Ak Kungs, klausi manu balsi, lai Tavas ausis uzmana uz manas sirds lūgšanas balsi.

130:3  Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, - ak Kungs, kas pastāvēs?

130:4  Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas.

130:5  Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, un es ceru uz Viņa vārdu.

130:6  Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā uz rīta gaismu sargi, kas rītu gaida.

130:7  Israēls lai cerē uz To Kungu, jo pie Tā Kunga ir žēlastība un daudz pestīšanas pie Viņa.

130:8  Un Viņš atpestīs Israēli no visiem viņa noziegumiem.

Chapter 131

131:1  Dāvida svētku dziesma. Kungs, mana sirds nav lepna, un manas acis nav greznas; es netinos ar lielām lietām, kas man ir visai brīnišķas.

131:2  Tiešām, savu dvēseli es esmu remdējis un klusinājis, kā bērnu, kas atšķirts no savas mātes; mana dvēsele ir pie manis kā atšķirts bērns.

131:3  Israēl, cerē uz To Kungu no šī laika un mūžīgi!

Chapter 132

132:1  Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.

132:2  Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:

132:3  Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;

132:4  Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem;

132:5  Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam.

132:6  Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.

132:7  Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla.

132:8  Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts;

132:9  Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.

132:10  Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.

132:11  Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu.

132:12  Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi.

132:13  Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot.

132:14  Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās.

132:15  Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,

132:16  Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.

132:17  Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam.

132:18  Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.

Chapter 133

133:1  Dāvida svētku dziesma. Redzi, cik jauki un cik mīlīgi, kad brāļi dzīvo vienprātīgi.

133:2  Tas ir, kā tā vislabākā eļļa, kas no Ārona galvas notek viņa bārdā, kas notek līdz viņa drēbju vīlei,

133:3  Tā kā rasa, kas no Hermona nokrīt uz Ciānas kalniem; jo Tas Kungs tur apsola svētību un dzīvību mūžīgi.

Chapter 134

134:1  Svētku dziesma. Redzi, teiciet To Kungu, visi Tā Kunga kalpi, kas naktī stāvat Tā Kunga namā.

134:2  Paceliet savas rokas pret to svēto vietu un teiciet To Kungu.

134:3  Tas Kungs, kas debesis un zemi radījis, Tas lai tevi svētī no Ciānas.

Chapter 135

135:1  Alleluja! Slavējiet Tā Kunga vārdu, slavējiet jūs, Tā Kunga kalpi,

135:2  Kas stāvat Tā Kunga namā, mūsu Dieva nama pagalmos,

135:3  Slavējiet To Kungu, jo Tas Kungs ir labs, dziediet Viņa vārdam, jo Viņš ir mīlīgs.

135:4  Jo Tas Kungs Jēkabu Sev izredzējis, Israēli par Savu īpašumu.

135:5  Jo es zinu, ka Tas Kungs ir liels, un mūsu Kungs lielāks nekā visi dievi.

135:6  Visu, ko Tas Kungs grib, to Viņš dara, debesīs un virs zemes, jūrā un visos dziļumos.

135:7  Viņš uzved miglu no zemes galiem, dod zibeņus pie lietus, izved vēju no viņa kambariem.

135:8  Viņš nokāva Ēģiptes pirmdzimušos, gan cilvēkus gan lopus.

135:9  Viņš sūtīja zīmes un brīnumus tavā vidū, Ēģiptes zemē, pret Faraonu un visiem viņa kalpiem.

135:10  Viņš kāva daudz tautas un nokāva varenus ķēniņus,

135:11  Sihonu, Āmoriešu ķēniņu, un Ogu, Basanas ķēniņu, un visas Kanaāna valstis;

135:12  Un deva viņu zemi par mantību, par mantību Saviem Israēla ļaudīm;

135:13  Kungs, Tavs vārds paliek mūžīgi, Kungs, Tava piemiņa paliek līdz radu radiem.

135:14  Jo Tas Kungs tiesās Savus ļaudis un apžēlosies par Saviem kalpiem.

135:15  Pagānu elki ir sudrabs un zelts, cilvēku roku darbs.

135:16  Tiem ir mute, bet tie nerunā, tiem ir acis, bet tie neredz,

135:17  Tiem ir ausis, bet tie nedzird, ir dvašas tiem nav mutē.

135:18  Tādi pat kā viņi, ir tie, kas tos taisa, un visi, kas uz tiem paļaujas.

135:19  Jūs, Israēla nams, teiciet To Kungu; jūs, Ārona nams, teiciet To Kungu.

135:20  Jūs Levja nams, teiciet To Kungu; jūs, kas To Kungu bīstaties, teiciet To Kungu.

135:21  Slavēts lai ir Tas Kungs no Ciānas, kas dzīvo Jeruzālemē. Alleluja!

Chapter 136

136:1  Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

136:2  Pateiciet tam dievu Dievam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

136:3  Pateiciet tam kungu Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:4  Tam, kas vien lielus brīnumus dara, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

136:5  Kas debesis ar gudrību radījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

136:6  Kas zemi pār ūdeņiem izplatījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

136:7  Kas lielus spīdekļus darījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:8  Sauli, lai dienu valda, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:9  Mēnesi un zvaigznes, lai nakti valda, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

136:10  Kas ēģiptiešiem viņu pirmdzimtos nokāvis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:11  Un Israēli no viņu vidus izvedis; jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:12  Ar stipru roku un izstieptu elkoni, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

136:13  Kas Niedras jūru pāršķīris, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:14  Un Israēli caur viņu cauri izvedis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:15  Un Faraonu ar viņa karaspēku iegāzis Niedras jūrā, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:16  Kas savus ļaudis pa tuksnesi vadījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:17  Kas lielus ķēniņus kāvis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:18  Un nokāvis varenus ķēniņus, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:19  Sihonu, Āmoriešu ķēniņu, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:20  Un Ogu, Basanas ķēniņu, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:21  Un devis viņu zemi par mantību, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:22  Par mantību Israēlim, savam kalpam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:23  Kas mūs pieminējis mūsu bēdās, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:24  Un mūs izrāvis no mūsu spaidītājiem, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi;

136:25  Kas visai miesai dod barību, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

136:26  Pateiciet Dievam debesīs, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

Chapter 137

137:1  Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

137:2  Savas kokles tur pakārām vītolos.

137:3  Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

137:4  Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

137:5  Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

137:6  Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

137:7  Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

137:8  Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

137:9  Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

Chapter 138

138:1  Dāvida dziesma. Es Tev pateicos no visas savas sirds, dievu priekšā es Tev gribu dziedāt.

138:2  Es pielūgšu Tavā svētā namā, un pateikšos Tavam vārdam par Tavu žēlastību un patiesību, jo Tu pāri par Savu vārdu esi paaugstinājis Savas apsolīšanas.

138:3  Tai dienā, kad es piesaucu, tad Tu mani paklausīji, Tu manai dvēselei esi devis drošību un spēku.

138:4  Visi ķēniņi virs zemes Tev pateiksies, Kungs, kad tie dzirdēs Tavas mutes vārdus,

138:5  Un tie dziedās no Tā Kunga ceļiem, jo Tā Kunga godība ir liela.

138:6  Jo Tas Kungs ir augsts, un taču Viņš uzlūko pazemīgo un pazīst lepno no tālienes.

138:7  Kad es staigāju pašā bēdu vidū, tad Tu mani atspirdzini; Tu izstiep Savu roku pret manu ienaidnieku dusmību, un Tava labā roka man palīdz.

138:8  Tas Kungs to priekš manis izdarīs. Tava žēlastība, Kungs, paliek mūžīgi; Savu roku darbu Tu neatstāsi.

Chapter 139

139:1  Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Kungs, Tu mani pārmani un pazīsti.

139:2  Tu zini manu sēdēšanu un celšanos, Tu noproti manas domas no tālienes.

139:3  Lai eju, lai guļu, Tu esi ap mani, un Tev zināmi visi mani ceļi.

139:4  Jo nav ne vārda uz manas mēles; redzi, Kungs, to visu Tu zini.

139:5  Tu meties ap mani pakaļā un priekšā un turi Savu roku pār mani.

139:6  Šī atzīšana man ir visai brīnišķa un augsta, es to nevaru izprast.

139:7  Kur man būs aiziet no Tava Gara, un kur man būs bēgt no Tava vaiga?

139:8  Ja es kāptu debesīs, tad Tu tur esi; ja es nogultos ellē, redzi, Tu tur arīdzan esi.

139:9  Ja es ņemtu ausekļa spārnus un paliktu jūras galā.

139:10  Tad arī tur Tava roka mani vadīs, un Tava labā roka mani turēs.

139:11  Ja es sacītu: Lai tumsība mani apklāj un par nakti lai paliek gaisma ap mani:

139:12  Tad ir tumsība Tavā priekšā nebūtu tumša, un nakts spīdētu kā diena, tumsība būtu kā gaisma.

139:13  Jo Tu esi radījis manas īkstis, Tu mani esi apsedzis manas mātes miesās.

139:14  Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to it labi zin.

139:15  Mani kauli Tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts zemes dziļumos.

139:16  Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pīti(miesas iedīgli), un visas nākamās dienas bija rakstītas Tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas.

139:17  Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs! Cik liels ir viņu skaits!

139:18  Kad tās jāskaita, tad viņu vairāk nekā smiltis. Es uzmostos un vēl esmu pie Tevis.

139:19  Ak Dievs, kaut Tu bezdievīgo nokautu, un kaut asinsvainīgie no manis atstātos.

139:20  Tie par Tevi runā ar negantību un Tavi ienaidnieki lepojās ar viltu.

139:21  Vai man nebūs ienīdēt, kas Tevi, Kungs, ienīst, un ieriebt, kas pret Tevi ceļas?

139:22  Ienīdēt es tos ienīstu, tie man ir ienaidnieki.

139:23  Pārbaudi mani, ak Dievs, un atzīsti manu sirdi, izmeklē mani un atzīsti manas domas,

139:24  Un redzi, vai es esmu negantā ceļā, un vadi mani uz mūžīgu ceļu.

Chapter 140

140:1  Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Izglāb mani, Kungs, no ļauniem cilvēkiem, izrauj mani no varas darītājiem,

140:2  Kas ļaunu domā savā sirdī, kas ikdienas saceļ karu.

140:3  Tie trin savu mēli kā čūska, odžu dzelonis ir apakš viņu lūpām. (Sela.)

140:4  Pasargi mani, Kungs, no bezdievīgo rokām, izglāb mani no varas darītājiem, kas domā nostumt manas kājas.

140:5  Tie lepnie man liek valgus un virves, tie man izpleš tīklu ceļmalā un liek man slazdus. (Sela.)

140:6  Es saku uz To Kungu: Tu esi mans Dievs, klausies, ak Kungs, uz manas sirds lūgšanas balsi.

140:7  Kungs, Dievs, mans stiprais Pestītājs, Tu apsedz manu galvu kaušanas laikā.

140:8  Nedod, ak Kungs, tam bezdievīgam, ko viņš kāro, un lai viņa padoms neizdodas, jo tie greznojās. (Sela.)

140:9  Tiem, kas ap mani metās, lai nāk uz viņu galvu tā nelaime, par ko tie runā.

140:10  Degošas ogles lai krīt uz tiem. Viņš tos gāzīs ugunī, dziļās bedrēs, ka tie vairs necelsies.

140:11  Lielmutis nepastāvēs virs zemes, nelaime varmāku vajās un trieks.

140:12  Es zinu, ka Tas Kungs iztiesās nabaga lietas un bēdīgā tiesu.

140:13  Tiešām, taisnie Tavam vārdam pateiksies, sirdsskaidrie pastāvēs Tavā priekšā.

Chapter 141

141:1  Dāvida dziesma. Kungs, Tevi es piesaucu, steidzies pie manis, klausies uz manu balsi, kad es Tevi piesaucu.

141:2  Lai mana lūgšana Tavā priekšā top cienīta kā kvēpināmais upuris, manu roku pacelšana kā vakara upuris.

141:3  Kungs, sargi manu muti un pasargi manas lūpas.

141:4  Nedod manai sirdij griezties uz ļaunu, bezdievīgu darbu darīt ar ļaundarītājiem, ka nebaudu no viņu kārumiem.

141:5  Lai taisnais mani sit, tā būs žēlastība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz manu galvu, tam lai mana galva neliedzās; bet es vienmēr lūdzu pret viņu ļauniem darbiem.

141:6  No akmens kalniem viņu soģi lai top nogāzti; tad dzirdēs manus vārdus, ka tie mīlīgi.

141:7  Kā zemi uzplēš un uzar, tā mūsu kauli ir izkaisīti līdz pašam kapam.

141:8  Bet uz Tevi, Kungs, Dievs, manas acis raugās, uz Tevi paļaujos, neatstum manu dvēseli.

141:9  Pasargi mani no tā valga, ko tie man ir izmetuši, un no ļauna darītāju slazdiem.

141:10  Bezdievīgie kritīs savos tīklos, kamēr es iešu garām.

Chapter 142

142:1  Dāvida pamācība; lūgšana, kad viņš bija alā. Es piesaucu To Kungu ar savu balsi, es lūdzu To Kungu ar savu balsi.

142:2  Es izgāžu savu žēlošanos Viņa priekšā, es izstāstu Viņa priekšā savas bēdas.

142:3  Kad mans gars iztrūcināts, tad Tu zini manu ceļu; tie man liek valgus ceļā, kur es eju.

142:4  Skaties pa labo roku un redzi, tur nav neviena, kas mani grib pazīt: es nekur nevaru izbēgt, neviens nebēdā par manu dvēseli.

142:5  Tevi es piesaucu, Kungs; es saku: Tu esi mana cerība, mana daļa dzīvo zemē.

142:6  Ņem vērā manu kliegšanu, jo es esmu ļoti nonīcis; izglāb mani no maniem vajātājiem, jo tie man ir visai vareni.

142:7  Izved manu dvēseli no cietuma, ka es pateicos Tavam vārdam; par mani gavilēs taisnie, kad Tu man labu darīsi.

Chapter 143

143:1  Dāvida dziesma. Ak Kungs, klausi manu lūgšanu, ņem vērā manas sirds lūgšanas Savas patiesības dēļ, paklausi mani Savas taisnības dēļ!

143:2  Un neej sodā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā neviens, kas dzīvo, nav taisns.

143:3  Jo ienaidnieks vajā manu dvēseli, viņš samin manu dzīvību pie zemes, viņš mani liek tumsībā, kā tos, kas jau sen miruši.

143:4  Un mans gars iekš manis iztvīcis, mana sirds iekš manis nonīkusi.

143:5  Es pieminu senos laikus, es pārdomāju visus Tavus darbus, es runāju pie sevis par to, ko Tava roka darījusi.

143:6  Es izplešu savas rokas uz Tevi, mana dvēsele ir Tavā priekšā kā izkaltusi zeme. (Sela.)

143:7  Steidzies mani paklausīt, Kungs, - mans gars nonīcis; neapslēp Savu vaigu priekš manis, lai netopu kā tie, kas grimst bedrē.

143:8  Liec man agri dzirdēt Tavu žēlastību, jo es paļaujos uz Tevi; dari man zināmu to ceļu, pa ko man jāiet; jo uz Tevi nesās mana dvēsele.

143:9  Izglāb mani, Kungs, no maniem ienaidniekiem, Tev es pavēlos(iekš Tevis es patveros).

143:10  Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs, Tavs labais Gars lai mani vada pa taisnu ceļu.

143:11  Tava vārda dēļ ak Kungs, atspirdzini mani, izved manu dvēseli no bēdām Savas taisnības dēļ.

143:12  Un izposti manus ienaidniekus Savas žēlastības dēļ, un iznīcini visus, kas manu dvēseli apbēdina, jo es esmu Tavs kalps.

Chapter 144

144:1  Dāvida dziesma. Slavēts lai ir Tas Kungs, mans patvērums, kas manām rokām māca kauties, un maniem pirkstiem karot,

144:2  Mans žēlotājs un mana stiprā pils, mans patvērums un mans izglābējs, manas priekšturamās bruņas, uz ko es paļaujos, kas manus ļaudis man dara paklausīgus.

144:3  Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu lieci vērā?

144:4  Cilvēks ir kā dvaša, viņa laiks ir kā ēna, kas aiziet.

144:5  Kungs, nolaid Savas debesis un kāp zemē, aizskar kalnus, ka tie kūp.

144:6  Met zibeņus un izkaisi tos, šaudi Savas bultas un izbiedē tos.

144:7  Izstiep Savas rokas no augstības, atpestī mani un izglāb mani no lieliem ūdeņiem, no svešinieku rokas!

144:8  Viņu mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus roka.

144:9  Ak Dievs, es Tev dziedāšu jaunu dziesmu, es Tev dziedāšu ar desmit stīgu koklēm.

144:10  Tu ķēniņiem dod pestīšanu, un izglābi Savu kalpu Dāvidu no nikna zobena.

144:11  Izglābi mani un atpestī mani no svešinieku rokas, kas ar savu muti melus runā, un viņu labā roka ir viltus roka;

144:12  Ka mūsu dēli uzaug savā jaunībā kā stādi, mūsu meitas kā izcirsti stūra pīlāri pils namos.

144:13  Ka mūsu klētis ir pilnas un izdod visādu mantu, ka mūsu ganāmie pulki pa tūkstošiem vedās un pa simts tūkstošiem mūsu laidaros;

144:14  Ka mūsu liellopi augļojās, un ka postīšanas, laupīšanas, vaidēšanas nav pa mūsu ielām.

144:15  Svētīga tā tauta, kam tā klājās, svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu.

Chapter 145

145:1  Dāvida teikšana. Es Tevi augsti teikšu, mans Dievs, Tu Ķēniņ, un slavēšu Tavu vārdu mūžīgi mūžam.

145:2  Ikdienas es Tevi gribu teikt un slavēšu Tavu vārdu mūžīgi mūžam.

145:3  Tas Kungs ir liels un ļoti slavējams, un Viņa augstība ir neizdibinājama.

145:4  Bērnu bērni slavēs Tavus darbus un stāstīs Tavu varu.

145:5  Es teikšu Tavas godības augstību un pārdomāšu Tavus brīnuma darbus.

145:6  Par Taviem vareniem spēka darbiem runās, un es sludināšu Tavu augstību.

145:7  Tavas lielās lēnības piemiņu teiktin teiks un Tavu taisnību slavēs ar dziesmām.

145:8  Žēlīgs un sirds žēlīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un no lielas lēnības.

145:9  Tas Kungs ir labs visiem, un Viņa apžēlošanās parādās pie visiem Viņa darbiem.

145:10  Visi Tavi darbi, Kungs, Tevi teiks, un Tavi svētie Tevi slavēs.

145:11  Tie izteiks Tavas valstības godību un runās par Tavu varu;

145:12  Lai cilvēku bērniem Tava vara top zināma un Tavas valstības augstība un godība.

145:13  Tava valstība ir mūžīga valstība, un Tava valdīšana paliek līdz visiem radu radiem.

145:14  Tas Kungs ir atspaids visiem, kas krīt, un uzceļ visus nospiestos.

145:15  Visas acis gaida uz Tevi un Tu tiem dod viņu barību savā laikā:

145:16  Tu atveri Savu roku un pieēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu.

145:17  Tas Kungs ir taisns visos Savos ceļos un svēts visos Savos darbos.

145:18  Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā.

145:19  Viņš dara, ko tie grib, kas Viņu bīstas, un klausa viņu kliegšanu un tiem palīdz.

145:20  Tas Kungs pasargā visus, kas Viņu mīļo, un izdeldēs visus bezdievīgos.

145:21  Mana mute runās Tā Kunga slavu un visa miesa teiks Viņa svēto vārdu mūžīgi mūžam.

Chapter 146

146:1  Alleluja! Slavē To Kungu, mana dvēsele.

146:2  Es slavēšu To Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu.

146:3  Nepaļaujaties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas nekā nevar palīdzēt.

146:4  Cilvēka garam jāiziet, viņam jāpaliek atkal zemes kārtā, tai dienā visi viņa nodomi iet bojā.

146:5  Svētīgs tas, kam Jēkaba Dievs par palīgu un kam cerība stāv uz To Kungu, savu Dievu!

146:6  Viņš debesis un zemi radījis, jūru un visu, kas tur iekšā; Viņš uzticību tur mūžīgi.

146:7  Viņš tiesu nes tiem, kas varas darbus cieš, dod maizi izsalkušiem. Tas Kungs atsvabina cietumniekus.

146:8  Tas Kungs atdara akliem acis, Tas Kungs uzceļ nospiestus; Tas Kungs mīļo taisnus.

146:9  Tas Kungs pasargā svešiniekus un bāriņus un uztur atraitnes, bet bezdievīgiem Viņš ceļus samaitā.

146:10  Tas Kungs valdīs mūžīgi, tavs Dievs, ak Ciāna, līdz radu radiem. Alleluja!

Chapter 147

147:1  Teiciet To Kungu, jo ir labi, mūsu Dievu slavēt; šī teikšana ir mīlīga un pieklājās.

147:2  Tas Kungs uztaisa Jeruzālemi, Viņš sapulcina Israēla ļaudis, kas bija izdzīti.

147:3  Viņš dziedina tos, kam satriektas sirdis, un remdē viņu sāpes.

147:4  Viņš skaita zvaigžņu pulku, Viņš sauc tās visas pa vārdam.

147:5  Mūsu Kungs ir liels un varens spēkā, Viņa gudrība ir neizmērojama.

147:6  Tas Kungs paceļ bēdīgos un pazemo bezdievīgos līdz zemei.

147:7  Pateiciet Tam Kungam ar slavas dziesmām, teiciet mūsu Dievu ar koklēm!

147:8  Viņš debesi apklāj ar mākoņiem, Viņš lietu dod zemei, Viņš liek zālei augt uz kalniem;

147:9  Viņš lopiem dod barību, jauniem kraukļiem, kad tie sauc.

147:10  Viņam nav labs prāts pie zirga stipruma, Viņam nepatīk vīra lieli.

147:11  Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas gaida uz Viņa žēlastību.

147:12  Teici To Kungu, Jeruzāleme, slavē savu Dievu, Ciāna.

147:13  Jo Viņš stiprina tavu vārtu aizšaujamos, Viņš svētī tavus bērnus tur iekšā.

147:14  Viņš dod mieru tavām robežām, Viņš tevi paēdina ar briedušiem kviešiem.

147:15  Viņš sūta Savas apsolīšanas virs zemes, Viņa vārds tek(izplatās) ar steigšanos.

147:16  Viņš dod sniegu kā vilnu, Viņš kaisa salnu kā pelnus.

147:17  Viņš met Savu krusu kā kumosus. Kas var pastāvēt priekš Viņa aukstuma?

147:18  Viņš sūta Savu vārdu, un kūst, Viņš liek savam vējam pūst, tad ūdeņi notek.

147:19  Viņš Jēkabam dara zināmu Savu vārdu, Israēlim Savus likumus un tiesas,

147:20  Tā Viņš nedara nevienai citai tautai; Viņa tiesas tās nepazīst. Alleluja!

Chapter 148

148:1  Alleluja! Teiciet To Kungu debesīs, teiciet Viņu augstībā.

148:2  Teiciet Viņu, visi Viņa eņģeļi, teiciet Viņu, visi Viņa karapulki;

148:3  Teiciet Viņu, saule un mēnesis, teiciet Viņu visas spožās zvaigznes;

148:4  Teiciet Viņu, jūs debesu debesis, un jūs ūdeņi, kas ir pār debesīm.

148:5  Lai tie Tā Kunga vārdu teic, jo kad Viņš pavēlēja, tad tie tapa radīti.

148:6  Viņš tiem liek pastāvēt mūžīgi mūžam, Viņš tiem ir likumu licis, ko tie nevar pārkāpt.

148:7  Teiciet To Kungu virs zemes, jūs lielās jūras zivis un visi dziļumi,

148:8  Uguns un krusa, sniegs un migla, vējš un auka, kas Viņa vārdu izdara,

148:9  Kalni un visi pakalni, augļu koki un visi ciedru koki,

148:10  Meža zvēri un visi lopi, tārpi un spārnainie putni,

148:11  Jūs ķēniņi virs zemes un visi ļaudis, lieli kungi un visi zemes soģi,

148:12  Jaunekļi un jaunietes, veci ar jauniem:

148:13  Tiem būs teikt Tā Kunga vārdu, jo Viņa vārds vien ir augsts, Viņa augstība ir pārāka par zemi un debesi,

148:14  Un Viņš ir paaugstinājis Savu ļaužu ragu, slavu visiem Saviem svētiem, Israēla bērniem, tiem ļaudīm, kas Viņam tuvu. Alleluja!

Chapter 149

149:1  Alleluja! Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, svēto draudze lai Viņu teic.

149:2  Israēls lai priecājās iekš sava Radītāja, Ciānas bērni lai līksmojās par savu Ķēniņu!

149:3  Lai tie Viņa vārdu teic ar stabulēm, lai tie Viņam dzied ar bungām un koklēm.

149:4  Jo Tam Kungam labs prāts pie Saviem ļaudīm, Viņš pagodina bēdīgos ar pestīšanu.

149:5  Svētie priecāsies godā, tie līksmosies savās gultās.

149:6  Viņu mute paaugstinās Dievu, un viņu rokās būs abējās pusēs griezīgs zobens,

149:7  Atriebties pie pagāniem un sodīt tautas,

149:8  Saistīt viņu ķēniņus ķēdēs un viņu lielkungus dzelzs pinekļos,

149:9  Darīt tiem pēc tās tiesas, kas ir rakstīta. Tāds gods būs visiem Viņa svētiem. Alleluja!

Chapter 150

150:1  Alleluja! Teiciet Dievu Viņa svētā vietā, teiciet To Kungu Viņa stiprā izplatījumā.

150:2  Teiciet Dievu par Viņa lielo varu, teiciet To Kungu Viņa lielās augstības pēc.

150:3  Teiciet Viņu ar bazūnes skaņu, teiciet Viņu ar stabulēm un koklēm.

150:4  Teiciet Viņu ar bungām un stabulēm, teiciet Viņu ar stīgām un svilpēm.

150:5  Teiciet Viņu ar skaņiem pulksteņiem, teiciet Viņu ar gavilēšanas pulksteņiem.

150:6  Viss, kam ir dvaša, lai slavē To Kungu. Alleluja!